Raksts

Cietumu vadības bankrots


Datums:
10. novembris, 2009


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Stefano Corso

Cietumu sistēmas reformas šogad nav veiktas, un cietumu pārvalde savu rīcību nav plānojusi tā, lai ekonomiski un lietderīgi apsaimniekotu tai piešķirto budžeta naudu

Ne tik sen viena no pasaulē lasītākajām ziņām par Latviju bija saistīta ar kādu meteorītu, kas, kā vēlāk izrādījās, pie mums nemaz nav nokritis. Toties latviešiem tas bija „tikai bizness” par spīti tam, ka no daudziem ārvalstu vērtējumiem varēja secināt — tas ir vienkārši pagalam glups joks un latvieši nav nopietni. Tas ir lipīgi. Kopš tā laika secināju, ka rūpīgi sekot notiekošajām dīvainībām tiešām ir zināms baudījums. Lai arī ar rūgtuma piegaršu.

Izīrējam kameras!

Tā 31.oktobrī manu uzmanību saistīja ziņa[1], ka Beļģijas valdība un parlaments plāno vienoties par kopīgu rīcību, lai Beļģijas ieslodzītos varētu izvietot soda izciešanai Dānijas cietumos, tajos īrējot atsevišķas vietas. 5.novembrī ziņa vēja spārniem jau bija atlidojusi uz Latviju un guvusi savu latvisko interpretāciju. Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība paziņoja, ka Latvija varot uzņemt ieslodzītos no citām Eiropas Savienības (ES) valstīm[2]. Šo ziņu gan, izskatījās, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs dzirdēja pirmoreiz un pauda zināmu neizpratni par pēkšņo ideju, jo, kā zināms, Latvijas cietumi ir pārāk tālu no tā, ko Eiropā uzskata par funkcionēt spējīgu šāda veida institūciju.

Šo ziņu naski bija uztvērusi Krievijas ziņu aģentūra Ria Novosti, kas veic ziņu apraidi vismaz desmit valodās, un ievietojusi rubrikā „Dīvaini, bet fakts”[3], citējot Ieslodzījuma vietu vadītāju Visvaldi Puķīti: ”Ja mēs nevaram eksportēt neko citu kā mūsu pašu darbaspēku, tad man ir ideja — mēs varam uzbūvēt vairāk cietumu, lai izvietotu ES ieslodzītos.” Saskaņā ar Puķītes aprēķiniem, projekts varētu dod gada peļņu 5,7 miljonus eiro. No ziņas spriežot, par šo „valsts programmu” gan nekas nav bijis zināms Tieslietu ministrijā, jo, kā ziņo jau minētais portāls, „valsts tieslietu sistēmas ierēdņi uz šo priekšlikumu reaģējuši ar izbrīnu, norādot, ka Latvijas cietumi jau ir pārpildīti.” Ria Novosti ziņa noslēdzas ar rindkopām, ka Latvija ir valsts, kur pēc sabiedrības masveida protestiem ir nesen nomainījusies valdība un kas atrodas bankrota priekšā.

Bet kas tad īsti notiek Beļģijā un Dānijā[4]? Jau 22.aprīlī Flanders Today rakstīja, ka Beļģijas cietumos ļoti pieaudzis ieslodzīto skaits — uz 8456 vietām ir 10 316 ieslodzītie. Savukārt blakus esošajā Dānijas Karalistē iepriekšējos gados cietumi sabūvēti ar milzu skubu, taču noziedzība mazinājusies, tāpēc tur tukšas ir aptuveni 2000—4000 kameras. Mediji norāda, ka cietumu iznomāšana ir tikai pagaidu pasākums uz trim gadiem, kamēr Beļģija izveidos jaunas papildus iestādes savā valstī. Šī sadarbība tiks nostiprināta ar starpvalstu sadarbības līgumu, vienojoties abām Tieslietu ministrijām, bet, lai līgums stātos spēkā, tas jāapstiprina abu valstu parlamentos.

Toties Latvijā šādas idejas tiek nevis rūpīgi izstrādātas un izsvērtas valdībā un parlamentā, kuru kompetencē ir šādu lēmumu pieņemšana, bet gan, tiklīdz kas šāds iešaujas prātā kādam valsts pārvaldes iestādes vadītājam, tā tūlīt doma par cietumu izīrēšanu tiek pausta plašam mediju lokam, neapskaužamā situācijā nostādot gan Tieslietu ministrijas vadību, gan arī savu valsti. Turklāt, tas tiek izpildīts, dažādos medijos paužot atšķirīgu informāciju par ekonomiskajiem aprēķiniem, kas atšķiras vismaz par vienu miljonu eiro[5].

Trūkst naudas! Trūkst naudas!

Zinot, ka mūsu cietumu sistēmas un vadības pienākums saskaņā ar likumu nav nedz producēt, nedz lobēt savā kompetencē neesošas idejas, bet gan darīt pavisam konkrētu darbu — nodrošināt pirmstiesas apcietinājumu un brīvības atņemšanas sodu izpildi — vēlējos paraudzīties, vai ar šiem pienākumiem sokas tikpat naski kā ar plāniem par „īres namiem”. Man rokās nonāca audita ziņojums par Latvijas ieslodzījuma vietu saimniecisko darbību šā gada septembrī. Kā zināms, Latvijas cietumu sistēmas asinsriti uztur nodokļu maksātāju nauda. Ieslodzījumu vietu sistēmas budžets pēdējo gadu laikā svārstījies no 36,9 miljoniem latu 2008.gadā līdz 25,5 miljoniem latu 2009.gadā. Tomēr ik pa laikam publiskajā telpā nonāk divu veidu ziņas: no cietumiem par to, ka naudas vienmēr trūkst, bet no auditoriem — ka nauda tiek izlietota ne visai saimnieciski. Tā Valsts Kontrole savā ziņojumā[6] norāda — kaut ārējie normatīvie akti nenosaka tiešās valsts pārvaldes darbiniekiem tiesības saņemt ikgadējā atvaļinājuma pabalstus, visos cietumos 2008.gadā ir veiktas šādu, likumā neparedzētu, pabalstu izmaksas 156 953 latu apmērā. Tā bez likumīga pamata no valsts maka aizgājusi naudiņa, kas izlietota nevis cietumu remontam vai komunālo pakalpojumu samaksai, bet faktiski piepildījusi valsts amatpersonu kabatas.

Šādi saimniekojot, šī gada 13.oktobrī cietumu vadība nāk klajā ar paziņojumu[7], ka Latvijas cietumus gaida bankrots: „Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nopietni tiekot strādāts, lai varētu sagatavoties ziemai, – ir jāveic daudz pasākumu, lai varētu nodrošināt tehnikas pārbaudi, akmeņogļu iegādi, jāvienojas ar gāzes piegādātājiem, lai varētu samaksu veikt ilgākā laika posmā, jo laikus tas šobrīd neesot iespējams, stāsta ģenerālis Visvaldis Puķīte. Problēmas sagādājot arī telpu sliktais tehniskais stāvoklis, kas nozīmē lielu siltuma zudumu un līdz ar to lielākas izmaksas. Naudas trūkums ir jūtams pilnīgi visā, stāsta Puķīte. Vienīgais, kur nedrīkst ekonomēt, ir ēdināšana, un ieslodzītie sev pienākošos ēdiena devu saņemot. Runājot par pārtiku, Puķīte izsaka pateicību visiem piegādātājiem, kas gatavi piegādāt pārtiku, pamatojoties uz garantijas vēstulēm, jo arvien biežāk nav iespējams uzreiz norēķināties naudā.”

No valsts budžeta cietumiem piešķirto naudu, apstiprinot tāmes, sadala cietumu sistēmas vadītājs. Viņš līdz ar to arī veic jebkurus budžeta samazinājumus, izvērtējot pozīciju prioritātes attiecībā pret likumā noteiktajiem iestādes pamatuzdevumiem. Cietumu budžets praktiski sadalās divām lielās daļās — darbinieku atalgojumiem un izdevumiem par pakalpojumiem. Tā šā gada 1.pusgadā darbinieku atalgojumiem no visas piešķirtās naudas iztērēti 80,2%, bet par komunālajiem pakalpojumiem, kurināmo, ieslodzīto ēdināšanu kopā — 18,4%, savukārt kapitālā remonta un rekonstrukcijas izdevumiem — 1,4%.

Dati liecina arī par to, ka Latvijas valdības prasība pēc strukturālajām reformām vai nu nav izpildīta vispār vai ir samazinātas tās budžeta pozīcijas, kas skar tieši iestādes pamatfunkciju izpildi: maksa par komunālajiem pakalpojumiem cietumos, kurināmā iegādes līdzekļi un ieslodzīto ēdināšanas izmaksas. Secināts, ka, pārbaudot cietumu pieprasītā finansējuma apjomu 2009.gadam, atsevišķās izdevumu pozīcijās pieprasītais finanšu apjoms raisa šaubas par tā pamatotību. To pašu var teikt arī par piekopto personāla politiku, jo secināts, ka darbinieku sadalījums nav efektīvs un pastāv risks, ka personāla resursu plānošanā nav ņemtas vērā tās funkcijas, kas cietumu sistēmai īstenībā ir jāveic. Tā ievērojamākais samazinājums skāris tieši cietumos strādājošos medicīnas darbiniekus (-146 amata vietas), ar ieslodzīto apsardzi saistīto darbinieku daļu (-108), toties amata vietu skaits, kas saistīts ar vadības un atbalsta funkcijām ne tikai nav samazinājies, bet turklāt pieaudzis par 62 vietām!

Dārgā apkure

Viens no galvenajiem cietuma uzdevumiem ir panākt, lai pēc iznākšanas no ieslodzījuma samazinātos iespējamība, ka bijušais notiesātais izdarīs jaunu noziegumu. Šo funkciju cietumos veic resocializācijas darbinieki, tomēr fakti liecina, ka praksē tiek darīts diametrāli pretējais, jo resocializācijai — ieslodzīto izglītībai, nodarbinātībai, atkarību novēršanai — novirzīts būtiski mazāk cilvēkresursu nekā atbalsta funkciju veikšanai. Tajā pašā laikā atbalsta funkcijās tiek nodarbinātas amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm. Piemēram, cietumu grāmatvežiem ir tādas pašas formas un sociālās garantijas kā Kriminālpolicijas darbiniekiem, kaut arī viņi savā darbā ne ar ko neatšķiras no jebkura cita šāda darba veicēja.

Ziņojumā turklāt norādīts, ka ne visas cietumu izmaksu pozīcijas sniedz iespēju pārliecināties par līdzekļu tēriņu pamatotību, kā arī izlietotā finansējuma apjoma pamatotību, kas liecina par nepilnībām iekšējā kontroles sistēmā budžeta izpildes kontroles jomā. Tā, piemēram, ne visos cietumos tiek veikti pamatoti aprēķini nepieciešamajam finansējumam ūdens un kanalizācijas pakalpojumiem, kā rezultātā cietumu parāds no 2008.gada 31.decembra līdz 2009.gada 7.augustam par ūdeni un kanalizāciju bija Ls 106 924. Tas patiesībā nepārsniedz trīs mēnešu periodu. Tā viens no cietumiem bija norādījis, ka visam gadam šiem mērķiem ir nepieciešami 203 841 lati, bet patiesās izmaksas pārbaudes rezultātā uz pusgadu izrādījās būtiski mazākas — 77 388 lati.

Latvijas cietumu apkurei pamatā izmanto divu veidu kurināmo: dabas gāzi un akmeņogles. Arī šeit konstatēts, ka izmaksas atsevišķiem cietumiem uzrādītas augstākas par pastāvošajiem tarifiem. Tā saskaņā ar rēķiniem par gāzi summa kopā pat ar ieslodzījuma vietu saistībām uz pagājušā gada 31.decembri ir 483,8 tūkstoši latu, kas ir par 10,2 tūkstošiem mazāk nekā cietumu sistēmas norādītā summa par faktiski patērēto gāzi. Pārbaudē konstatēts, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes Informatīvajā ziņojumā par kritisko situāciju ieslodzījuma vietās saistībā ar nepietiekošo finansējumu 2009.gadā parāda summa uz šā gada janvāri norādīta 146,1 tūkstoši latu, kaut īstenībā atbilstoši rēķiniem bija tikai Ls 63 224. Saprotams, ka nav jābūt spēcīgam biznesmenim, lai saprastu, ka acīmredzot atsevišķos cietumos uzrādītas augstākas izmaksas par šajā gadā faktiski patērēto dabas gāzi, kas nesaskan ar tarifiem, un, šādi veidojot aprēķinus, atbildīga saimniekošana nekādi nesanāk.

Atšķirībā no dabas gāzes izlietojuma akmeņogļu patēriņš cietumos tiek rēķināts attiecībā nevis uz apkurināmo platību vai ņemot vērā temperatūru, kas būtu jānodrošina telpās, kur uzturas ieslodzītie, bet gan dīvainā kārtā — uz ieslodzīto skaitu. Atliek vien cerēt, ka šīs izmaksas nav iekļautas pārtikas produktu sarakstos. Tas nozīmē — ja ieslodzīto skaits aug, pieaug arī nepieciešamo akmeņogļu daudzums. Sanāk, ka ieslodzīto skaita pieaugums tiešā veidā nes peļņu akmeņogļu tirdzniecības uzņēmumiem! Tā 2008.gadā uz vienu ieslodzīto bija plānotas 2,08 tonnas akmeņogļu, bet, rēķinoties ieslodzīto skaita pieaugumu, 2009.gadā nedaudz vairāk — 2,18 tonnas. Arī šeit var vērot dīvainas neprecizitātes, ja tā var nosaukt kļūdu par nieka 41,4 tūkstošiem latu. Ziņojumā par kritisko stāvokli ieslodzījuma vietās 2009.gadā bija rēķināts, ka ogļu iegādei būs vajadzīgs 68,1 tūkstotis latu, taču pārbaudes veicējiem šī gada septembrī tiek teikts, ka tā vajadzība tomēr bijusi 109,5 tūkstoši latu, kāds arī ir izveidojies parāda apjoms. Vērīgai acij garām nav slīdējuši arī akmeņogļu iepirkuma dīvainā konkursu organizēšana, tāpēc gala secinājumā teikts, ka ne visa cietumu sniegtā informācija par akmeņogļu izmantošanas izmaksām sniedz priekšstatu par to patiesajām izmaksām.

Audita ziņojumā arī norādīts, ka dīvaina pieeja ir ieslodzīto veļas mazgāšanas normām. Piemēram, vienā cietumā norma uz vienu ieslodzīto gadā ir 56 kilogrami veļas, savukārt citā — 16 kilogrami, bet Liepājas cietumā visvairāk šmuces — 86,7 kilogrami gadā uz vienu ieslodzīto. Saprotams, šādai situācijai nav loģiska izskaidrojama, bet plānot un, vēl jo vairāk — ekonomēt praktiski nav iespējams. Toties ir iespēja pieprasīt nepamatoti lielu finansējumu.

Algām — joprojām lauvas tiesa

Pirms nepilnas nedēļas parādījās ziņa[8], ka valdība nolēmusi no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Ieslodzījuma vietu pārvaldei piešķirt Ls 2 328 500, „lai nodrošinātu ieslodzījuma vietu darbību 2009. gadā, kā arī Satversmes tiesas spriedumu izpildi.” Tiek skaidrots, ka papildu finansējums nepieciešams, ņemot vērā cenu un tarifu pieaugumu, ka arī uzkrātās saistības piegādātajiem, kas 1. oktobrī bija aptuveni Ls 1 030 500. Nu, ko? Šāds „bizness” bez dotācijām laikam nevarēs pastāvēt nekad! Viss jau būtu labi, tikai kur ir garantija, ka šī naudas summa tiks apsaimniekota kā pienākas? Protams, ka valstij ir jāuztur savas drošības institūcijas – par to nav runa. Vien gribētos, lai mūsu drošība būtu drošās un godīgās rokās.

Domājams, ka pie šādas saimniekošanas arvien biežāk valdībai būs jāpiešķir nauda no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Satversmes tiesas (un ne tikai tās) spriedumu izpildei, kas nebūs taisīti par labu mums – nodokļu maksātājiem un arī Latvijas valstij. Turklāt, cik šis gadījums ir vērtējams kā neparedzams? Tas ir tik paredzams, ka, ļoti ticams, nākamgad atkal „būs klāt” kā tādi Ziemassvētki!

Pēc divām dienām cietumu vadība atkal dalās atklāsmēs, Latvijas nodokļu maksātājus jau pavisam oficiāli nosaucot par saviem sponsoriem[9]. Mediji ziņo: ”Otrdien valdība atbalstīja 2,33 miljonu latu piešķiršanu parādos slīgstošajai Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Par reālas naudas piešķiršanu gan vēl būs jālemj Saeimai, taču pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte atzina, ka jau tagad par piegādāto pārtiku un komunālajiem pakalpojumiem cietumi ir parādā 1,1 miljonu latu, kas normālā gadījumā nozīmētu maksātnespējas ierosināšanu”.

„Normālā gadījumā” te būtu jāpieņem pavisam atšķirīgi lēmumi un jāsāk saimniekot atbildīgāk un godīgāk. Varu piekrist cietumu sistēmas vadītājam, ka, iespējams, daudziem ir sapnis, lai cietums nebūtu valsts iestāde, un tad tiešām piegādātāji sen jau būtu ierosinājuši maksātnespējas procesu. Tikai valsts iestāde nav privātais bizness, un šeit vadītājs ar savu profesionalitāti un krietnumu par tam uzticēto darbu atbild nevis ar savu mantu, bet ar sirdsapziņu. Jā, privātajā biznesā ir labāk, tur ir maksātnespējas process, bankrota procedūra un iespēja uzsākt jaunu biznesu. Te ir vienkārši jādara darbs. Jo Latvijā nav iegājies teikt – lūk, viņš dara darbu! Nē. Mēs sakām — ieņem amatu. Tāds ir latviešu bizness.

Tomēr darbam jānotiek. Cietumu sistēmā faktiski nodarbināti 3192 cilvēki, un šajā skaitā ir arī 191 vakance. Kāpēc gan akūta bezdarba laikos šīs vakantās darba vietas nav aizņemtas ar cilvēkiem, kam katastrofāli trūkst legālu iztikas līdzekļu? Te arī diemžēl ir savi skaidrojumi, bet uz dažiem jautājumiem atbilžu nav. Tiek apgalvots, ka cietumu darbiniekiem samazinātas algas. Pēdējās pārbaudes dati liecina, ka vidējais atalgojums uz vienu faktisko amata vienību 2009.gada pirmajā pusgadā bijis 425,6 lati, kas ir tieši par 17,2 latiem mazāk nekā iepriekšējā gadā. Fiksēts, ka amata vietu skaits ir samazinājies par 207 vienībām, no kurām 52 ir no Olaines cietumu slimnīcas atlaistais ārstniecības personāls, 105 brīvlīguma darbinieki un tikai 49 uniformu valkājošie. Neskatoties uz to, ir virkne cietumu, tajā skaitā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes centrālais administratīvais aparāts, kur darbinieku skaits pieaudzis. To pašu var teikt par algām — ja ierindas darbiniekiem tās tiešām samazinājušās, tad tas neattiecas uz vadību un arī dažiem cietumiem.

Tā Olaines cietumā vidējais atalgojums uz vienu amata vietu ir pieaudzis no 520 līdz 579 latiem mēnesī. Ieslodzījuma vietu pārvaldes centrālajā aparātā kopējie atalgojumi palielinājušies par 15 376 latiem, bet Jelgavas cietumā — par 35,1 tūkstoti latu. Pārbaudē secināts, ka cietumu sistēmā šī gada pirmajā pusgadā izmaksātā atalgojuma apjoms samazinājies tikai par 10,1%, bet pārvaldes centrālajā aparātā atlīdzības samazinājums ir mazāks nekā citās struktūrvienībās.

Jāatzīmē, ka līdz šim plaši publiski izskanējusī cietumu optimizācija arī nav devusi rezultātu, jo amata vietu skaits pirms un pēc Rīgas Centrālcietuma un Matīsa cietuma, kā arī abu Daugavpils cietumu apvienošanas ir samazinājies tieši par vienu vienību. Minētais liek domāt, ka tā saucamo reorganizēto cietumu funkciju apvienošana vai pārskatīšana vispār nav notikusi.

No visa minētā var secināt, ka cietumu sistēmas strukturālās reformas šajā gadā nav veiktas kontekstā ar iestādes funkciju izvērtējumu, bet naudas plānošana notikusi tikai piešķirtā finansējuma ietvaros ar mehānisku samazinājumu par 30% pret 2008.gada finansējumu. Cietumu pārvalde nav plānojusi rīcību tā, lai ekonomiski un lietderīgi varētu apsaimniekot līdzekļus, kas sekmētu iestādei likumā noteikto funkciju un uzdevumu izpildi. Arī izdevumi kapitālieguldījumiem nav plānoti – vienkārši iedalītais finansējums uzreiz paredzēts tikai ārkārtas gadījumiem, proti, reaktīvai rīcībai.

Tāpēc, domāju, tos divus miljonus latu no līdzekļiem „neparedzētiem gadījumiem” būtu bijis iespējams izmantot lietderīgāk — kaut vai algot papildus sociālos vai citus pedagogus skolās, lai mūsu valstī izaugtu gudri bērni. Tad nebūs kam sēdēt mūsu — no visiem viedokļiem — draņķīgajos cietumos, un mēs tos varēsim izīrēt Beļģijas Karalistes vajadzībām.
__________________________________

[1] http://news.bbc.co.uk/2/hi/8335868.stm

[2] http://www.apollo.lv/portal/news/72/articles/184689/0

[3] http://en.rian.ru/strange/20091106/156736939.html

[4] http://www.mediargus.be/flanderstoday.admin.en/rss/21639455.html?via=rss&language=en

[5] www.apollo.lv raksta par summu līdz 4 miljoniem eiro, bet Ria Novosti piemin citu summu – 5,7 miljonus eiro;

[6] http://www.lrvk.gov.lv/upload/zinojums_TM_29Apr2009.pdf; 17.lpp.;

[7] http://www.tvnet.lv/onlinetv/lzk/minutes/article.php?id=345822

[8] http://www.diena.lv/lat/politics/hot/cietumiem-pieskir-2-3-miljonus-latu-darbibas-nodrosinasanai

[9] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=613947


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!