Foto: A. Judins
Latvijā ik pa laikam izskan neapmierināta mietpilsoņa viedoklis, ka nav pareizi dāsni tērēt nodokļu maksātāju līdzekļus, lai veidotu sanatorijas tipa iestādes nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Taču finansējums cietumiem un ieslodzīto rehabilitācijai ir nauda mūsu nākotnes drošībai.
Noziedzniekam ir jāatbild par izdarīto pārkāpumu un, jo tas smagāks, jo bargākam jābūt sodam. Diemžēl soda bardzību Latvijā parasti mēra ar brīvības atņemšanas gadiem un maz domā par to, cik pozitīvs ir cietumsoda efekts. Soda efektivitāti apliecina tas, vai bijušais notiesātais ir spējīgs atgriezties sabiedrībā un dzīvot brīvībā, neizdarot jaunus noziegumus, jo izolācija no sabiedrības nav vienīgais kriminālsoda mērķis – sodam vajadzētu arī audzināt. Sevišķi svarīgi tas ir gadījumos, kad cietumsodu izcieš nepilngadīgie. Kāda ir situācija ar brīvības atņemšanu nepilngadīgajiem un ko tajā vajadzētu mainīt, par to šajā rakstā[1].
Ļoti bieži gan ieslodzītajam, gan cietuma administrācijai Latvijā nav ne mazāko šaubu par to, ka pēc atbrīvošanas no cietuma persona izdarīs jaunu noziegumu un atgriezīs cietumā. Praktiski tas nozīmē, ka kriminālsoda mērķi nav sasniegti. Diemžēl iemesli netiek analizēti, bet recidīvā noziedzība tiek skaidrota nevis kā “brāķis” ieslodzījuma vietu darbā, bet kā “nelabojamo” noziedznieku personības problēma. Latvijā pat netiek apkopota informācija par noziedzīgu nodarījumu recidīvu, tomēr ir pamats uzskatīt, ka tā līmenis ir augsts[2]. Jāsaprot, ka jauns noziegums nav tikai kāda neveiksmīga recidīvista problēma, bet gan sabiedrības kopīga problēma, jo katram noziegumam ir cietušie, un par tādiem var kļūt ikviens no mums.
Nav noslēpums, ka noziedzība ir cieši saistīta ar sociālām problēmām un ir to atspoguļojums. Ieslodzījuma vietās atrodas cilvēki, kuriem objektīvi ir nepieciešama palīdzība un kuri paši lielākoties savas problēmas ne tikai nevar atrisināt, bet bieži nespēj tās pat identificēt. Īpaši tas attiecas uz nepilngadīgajiem ieslodzītajiem. To skaits it kā nav liels un nesasniedz pat 400 cilvēkus gadā. Tomēr daudzi no likumpārkāpējiem savu noziedzīgo karjeru uzsāk tieši pusaudžu vecumā. Naivi būtu domāt, ka nepilngadīgo izolācija ir tās zāles, kas atturēs no jauniem noziedzīgiem nedarbiem. Lai koriģētu šo cilvēku uzvedību un panāktu, ka pēc atbrīvošanas viņiem būs pietiekamas iemaņas dzīvot godīgi un nepārkāpt likumu, ar ieslodzītajiem diendienā jāveic audzinošs darbs, viņi jāizglīto, viņiem ir jāskaidro, kas ir labs un kas slikts.
Sabiedrības interesēm neatbilst cietums, no kura baidās, jo dzīves apstākļi tur nav ciešami, bet cilvēka gods un cieņa – pazemoti. Nav iespējams sasniegt audzināšanas mērķus un mainīt nepilngadīgā attieksmi pret sabiedrību, ja attieksme pret viņu un apstākļi, kādos viņš tiek turēts, neatbilst civilizētiem standartiem. Ar pazemošanu un cietsirdīgu attieksmi nevar pozitīvi mainīt personas attieksmi pret dzīvi. Kaut gan vārdos tam piekrīt daudzi, tomēr atsevišķās ieslodzījuma vietās nepilngadīgo dzīves apstākļi joprojām ir drausmīgi.
Gan humānu, gan pragmatisku apsvērumu dēļ ir svarīga cilvēciska attieksme pret katru ieslodzīto un tas, lai profesionāļi – psihologi un sociālie darbinieki – palīdzētu notiesātajam saprast savas problēmas un meklēt tām risinājumus. Patreiz cietums, pirmkārt, ir dzeloņstiepļu žogs, aiz kura tur sabiedrībai bīstamus cilvēkus. Ja ir iespēja, cietumā notiek arī zināms resocializējošais darbs, tomēr tam ir fakultatīva nozīme, salīdzinot ar drošības pasākumiem un kriminālprocesa interesēm. Ieslodzījuma vietās, pirmkārt, domā par izolāciju – kā nepieļaut bēgšanu, nodrošināt disciplīnu, nepieļaut kontaktus ieslodzīto vidū. Savukārt neefektīva ieslodzītā rehabilitācija, sociālās palīdzības nesniegšana un visbeidzot jaunu noziegumu izdarīšana netiek mūsu valstī vērtēti kā slikti ieslodzījuma vietas darba rādītāji.
Latvijā ik pa laikam izskan neapmierināta mietpilsoņa viedoklis, ka nav pareizi dāsni tērēt nodokļu maksātāju līdzekļus, lai veidotu sanatorijas tipa iestādes nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuri jau radījuši kaitējumu sabiedrībai. Nepārprotami, cietums nedrīkst kļūt par sanatoriju. Tomēr tas nedrīkst būt arī spīdzināšanas iestāde, kurā personai atņem ne tikai brīvību, bet arī citas pamattiesības – iespēju garīgi un fiziski attīstīties, gūt vispārējo un profesionālo izglītību, sazināties ar ārpasauli utt. Ieslodzījuma vietām, īpaši tām, kurās atrodas nepilngadīgie, jābūt nevis institūcijai, kur taisnīguma vārdā sabiedrība atriebjas personai par likuma pārkāpšanu, bet iestādēm, kurās likumpārkāpējam tiek sniegta palīdzība.
Nevietā ir arī spekulācijas par to, ka naudu tērē noziedznieku uzturēšanai, aizmirstot par pensionāriem un maznodrošinātajiem. Šo grupu intereses nedrīkst pretnostatīt, jo, finansējot ieslodzījuma vietas un tērējot naudu ieslodzīto sociālai rehabilitācijai, tiek maksāts par mūsu nākotnes drošību. Skaidrs, ka cilvēktiesību standartu ievērošana ieslodzījuma vietās un speciālu programmu izstrāde un ieviešana prasa lielus izdevumus, tomēr nav pamata to vērtēt kā naudas izšķērdēšanu vai labdarību. Patreiz galvenokārt tiek maksāts par to, lai ieslodzītais noteiktā (brīvības atņemšanas) laikā nevarētu izdarīt jaunus noziegumus, bet efektīvam un mērķtiecīgam darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem jābūt orientētam uz noziedzīgu nodarījumu recidīvu skaitu samazināšanu – jauno zādzību, laupīšanu, huligānisma un citu likumpārkāpumu novēršanu.
Latvijas sodu izpildes sistēmā pēdējos gados ir novērojamas pozitīvas izmaiņas. Ieslodzījuma iestādes vairs nav vienīgi likumpārkāpēju koncentrācijas vietas, kur domā tikai par ieslodzīto izolāciju no sabiedrības. Turpinot uzsāktās reformas, ir svarīgi vēl vairāk humanizēt ieslodzījuma sistēmu, it īpaši attiecībā uz nepilngadīgām personām. Tomēr reformēšanu nedrīkst saistīt vien ar normālu sadzīvisko apstākļu nodrošināšanu ieslodzītajiem. Ieslodzījuma sistēmas reformēšana jāsaista ne tikai ar papildu finansējuma piešķiršanu remontdarbiem, bet, pirmkār,t – ar ieslodzījuma filozofijas attīstību. Jāapzinās, ka nepilngadīgie ieslodzītie pirmkārt ir bērni un tikai pēc tam – likumpārkāpēji. Personu resocializācijai, uzvedības korekcijai, izglītošanai, psiholoģiskajai palīdzībai ir jākļūst par galvenajiem soda izpildes elementiem attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Savukārt izolācija ir tikai līdzeklis šo rehabilitācijas mērķu sasniegšanā. Par galvenajiem cietumā jākļūst sociālajiem darbiniekiem, kuriem nepārtrauktā darbā ar ieslodzītajiem jāmeklē iespējas palīdzēt, likt viņiem pārdomāt iepriekšējo dzīvi un pārliecināt, ka var dzīvot arī bez likumu pārkāpšanas. Nereti ieslodzītājiem nepieciešama profesionāla psihologa palīdzība. Tāpat svarīgi izglītot ieslodzītos un veikt profesionālo apmācību, lai pēc atbrīvošanas no cietuma viņiem būtu iespēja pašiem pelnīt naudu un uzturēt sevi, nepārkāpjot likumus. Protams, cietuma administrācijai jāgarantē drošība ieslodzījuma vietā, kārtība un disciplīnas ievērošana, tomēr visām ieslodzījuma vietu darbinieku aktivitātēm jābūt pakļautām ieslodzīto rehabilitācijas mērķiem.
__________________________________
[1] Plašāk par šo tēmu lasāms Andreja Judina pētījumā “Nepilngadīgo ieslodzīto statuss. Ieteikumi starptautisko standartu sasniegšanai”.
[2] Atbilstoši oficiālajiem datiem 2004.gadā 30% notiesāto agrāk ir bijuši krimināli sodīti. Tomēr šajos aprēķinos netiek ņemti vērā gadījumi, kad personas sodāmība ir dzēsta. Piemēram, Krimināllikums paredz, ka par nesodītiem atzīstami cilvēki, kas nav izdarījuši jaunus noziedzīgus nodarījumus nosacītas notiesāšanas pārbaudes laikā, nav pārkāpuši krimināllikumā noteiktos aizliegumus viena gada laikā, kopš ir izciests naudas sods un piespiedu darbs, un dažos citos gadījumos. Analizējot tiesas spriedumus, var redzēt, ka vairākums notiesāto jau agrāk bijuši krimināli sodīti, un ir acīmredzams, ka faktiskais noziedzīgo nodarījumu recidīvs ir daudz lielāks par oficiāli atzīto, bet pat aptuvens tā rādītājs nevienam nav zināms.