Cerības, kuru dēļ neiet ielās 2

Pārmaiņu otrajā dekādē cilvēkiem ir cerības uz to, ko viņi nevar atļauties vai kas nav iespējams. Tas ir tāpat kā vēlēties būt atkal jaunam. Šādu cerību dēļ neviens neiziet ielās, jūs negaidāt, ka jūsu vēlmes būs politiski nozīmīgas.

Iesaki citiem:

Vairāk kā desmit gadus pētot Baltijas valstu iedzīvotāju politiskos uzskatus, vai esat atklājis ko pārsteidzošu? Latvijā bieži lietots arguments ir mūsu “īpašā” situācija. Vai Jums ir izdevies uziet kādu būtisku atšķirību no citām sabiedrībām, kuras pētāt?

Mani ļoti pārsteidz, ka atšķirības viedokļos – ar dažiem izņēmumiem – ir krietni mazāk atkarīgas no cilvēku etniskās piederības, nekā varētu šķist. Mani pārsteidz krievu tautības cilvēku salīdzinoši lielais pacietīgums. Un vispār ievērojamais mērenības līmenis starp daudziem igauņiem un latviešiem. Cilvēki ir mērenāki nekā politiķi. Pastāv nevis radikāli pretēji viedokļi, bet pakāpeniskas viedokļu atšķirības un politikā tas nozīmē, ka ir iespēja atrast kompromisus. Teiksim, vai valodas eksāmena prasībām jābūt šādām vai citādām, kādiem jābūt standartiem pilsonības iegūšanai, kādas ir krievu sociālās iespējas iepretim viņu politiskajām tiesībām. Pētījumi rāda, ka vairums cilvēku grib labu darbu, nevis kļūt par deputātiem pašvaldības domē.


Vai tad tas ir pārsteidzoši?

Te ir potenciāls diskriminācijai. Ir arī iespēja strīdiem par pagātni – okupāciju, neatkarības atgūšanu. Taču mani pārsteidz, ka cilvēki nevēlas turpināt celt augšā pagātnes lietas, jo pagātne ir drauds.


Tomēr šķiet, ka Latvijas politika ir pilna ar pagātni, pie tās vienmēr kāds atgriežas.

Jā, bet tas ir saņemtā mantojuma dēļ. Jūs nevarat izmainīt to, ka bija Otrais pasaules karš, bet jūs varat kaut ko darīt ar 30% savu iedzīvotāju. Tādējādi pagātne un tagadne savienojas, jo jautājums ir, kā tad jūs rīkosieties ar šiem 30%. Mani pārsteidz tas, ka, no vienas puses, jums ir konflikti par valodu lietojumu skolās, bet no otras puses pieaug naturalizācija, cittautiešu iespēja ietekmēt koalīciju valdību ir pieaugusi, īpaši tāpēc, ka jums ir daudz nelielu partiju.


Līdzdalība politiskajās partijās Latvijā tiešām ir niecīga – lielākajai partijai ir kādi trīs tūkstoši biedru, visu iepriekšējo Saeimu laikā pie varas bijušā partijā apvienojies aptuveni tūkstotis, pašreiz parlamentā lielāko balsu skaitu ieguvušai partijai ir ap 400 biedru. Tāpēc partijas bieži tiek sauktas par šauru interešu grupām. Kā Jūs skaidrojat šo situāciju un kādas pārmaiņas tajā iespējamas?

Ņemot vērā jūsu padomju pagātni, ir sagaidāms, ka brīvība nebūt par kādas partijas biedru cilvēkiem šķiet apsveicama. Tā ir īpaša situācija, ko angļi vai amerikāņi nav pieredzējuši.

Partijas vienmēr pārstāv intereses un indivīdus. Ja jūs sapulcētu uz diskusiju vienā telpā visus valsts iedzīvotājus, viņu vidū nebūtu vienprātības. Turklāt daudzas lietas nemaz nav iespējams mainīt ar šādām diskusijām. Piemēram, naftas cenu pasaulē, jaunu rūpniecības nozaru attīstību, savu lauksaimniecības produktu noietu utt. Tās ir intereses. Kādam ir jāuzņemas atbildība, šos jautājumus nevar izlemt ar tautas balsojumu, tos nelemj partiju sanāksmēm.


Taču komunistiskā pagātne nevar būt visa atbilde, piemēram, Igaunijā ir lielākas partijas.

Vispār mani mulsina tas, ka jums ir tik daudz partiju tik mazā valstī, tas ir slikti. Turklāt partijas arvien maina savus nosaukumus. Esmu rakstījis par to – partijas nāk un iet nevis tāpēc, ka zaudē vēlēšanās, bet gan tāpēc, ka allaž maina nosaukumus. Partijai, kas pārstāv intereses un cilvēku grupas, vajadzētu būt stabilai, tad jūs varat izslēgt blēžus, kā mēs to sakām. Taču jums blēži visu laiku maina savus vārdus. Tas pats arī Krievijā – ik vēlēšanās jauna partija pie varas. Tā nav atbildīga valdība, tā ir politiskā elite, kas maina seju.


Un kā to apturēt?

Tas nav iespējams. Jums jāpieņem, ka to nevarat apturēt.


Kā Jūs skaidrotu paradoksu, ka sabiedrība Latvijā kopumā neuzticas partijām, valdībai un parlamentam, bet līdzdalība nacionālajās vēlēšanās ir augsta, ap 70% - tātad cilvēki neuzticas politiķiem, tomēr balso par viņiem, un tad atkal neuzticas tiem, ko paši ievēlējuši?

Angļiem ir teiciens par demokrātiju kā mazāko ļaunumu. Latvijā cilvēki ir pieredzējuši dažādus pārvaldības veidus un var izvērtēt. Ja jūs varat brīvi noraidīt to, kas jums nepatīk, tā jau ir priekšrocība. Jūs balsojat par mazāko ļaunumu un cerat, ka būs labāk. Politiķiem Latvijā nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot šīs cerības. Bet vēlētājiem vajag būt reālistiem, nevis ciniķiem – jāsaprot, ka arī politiķi ir tikai cilvēki, viņiem ir savas intereses, viņi dzer, maina sievas vai vīrus, bet viņiem ir arī jādara lietas valsts labā. Daudzi balso pret kādu.


Lai balsotu pret, tomēr ir jāizvēlas kāds, kuram savu balsi atdot.

Tas ir mazākais ļaunums vai jauna izvēle. Neapmierinātība noved pie jaunām partijām un jaunām koalīcijām, un ja tā turpināsies vēl nākamos desmit gadus, tas var novest pie vispārējas apātijas. Mēs redzēsim, vai tā notiks. Tieši te ir iespēja valsts pārvaldes uzlabošanai. Cilvēki negrib balsot vēlēšanās, lai izdarītu izvēli starp godīgu un negodīgu policiju vai slimnīcām, kas strādā labi pie vienas valdības un slikti pie citas. Sabiedrība vēlas, lai daudzas lietas pastāvīgi būtu efektīvas, jo viņi maksā nodokļus. Pilsoņi daudz vairāk laika pavada savās darba vietās vai slimnīcās, nekā vēlēšanu iecirkņos. Tie ir jautājumi par labu pārvaldi, labiem sabiedriskajiem pakalpojumiem – te ir vieta uzlabojumiem.


Latvija ir interesants piemērs Austrumeiropā, jo šeit īsti nedarbojas politiskā svārsta princips – mums kopš 1993.gada vēlēšanām ir labēju partiju koalīcijas. Vienlaikus sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka lielai sabiedrības daļai ir kreisi uzskati, viņi vēlas lielāku valsts atbildību par sociālo aprūpi, par ekonomikas attīstību. Kā Jūs skaidrotu šo nesakritību?

Te parādās saspīlējums starp tirgu un vēlēšanām, kas īpaši ir izteikts mazās valstīs. Jūs nevarat vēlēšanās nobalsot sev lielākus ienākumus un arī inflāciju nenosaka tautas balsojums. Protams, valdība var ietekmēt ekonomiku, bet jūs nevarat bez inflācijas nobalsot par algu dubultošanu. Vai jūs domājat, ka latviešu politiķi, kas sola visus padarīt turīgus, paši tam tic?

PSRS sabrukums bija ļoti īpatnējs laiks, cilvēki daudz ko nezināja par tirgu. Viena lieta, ko jūs no padomju laikiem mantojāt, ir sociālās labklājības sistēma. Ziemeļvalstis nonāca pie sava labklājības valsts modeļa pēc ekonomiskās izaugsmes desmitgadēm. Vācijai pēc Otrā pasaules kara bija vajadzīgi desmit gadi, lai atjaunotu pirmskara līmeni un vēl desmit, lai sasniegtu sociālo izmaksu līmeni, kas jums ir tagad. Jūsu gadījumā šī secība ir ačgārna.


Ar kādiem vārdiem Jūs raksturotu Latvijas sabiedrības viedokļu izmaiņas pēdējo desmit gadu laikā, salīdzinot deviņdesmito gadu pirmo pusi un šodienu?

Mazāk ir bijis politisku, vairāk ekonomisku pārmaiņu. Es teiktu, ka tas bija optimisms par nākotni. Cilvēki pieņēma ekonomiskos traucēkļus, jo pārmaiņu tūlītējais ieguvums bija brīvība un bija cerības uz labāku nākotni, bija ekonomiskās iespējas. Tagad cerības tiek īstenotas. Paskatieties, tas notiek pat Krievijā, arī tur cilvēki kļūst turīgāki.


Aptaujas rāda, ka cilvēki Latvijā alkst pēc “stingrās rokas” politikā. Vai tas ir līdzīgi visās valstīs, kas starpkaru periodā piedzīvoja autoritāros režīmus?

Nē. Dažās valstīs kā Rumānijā šī vēlme ir daudz zemāka, jo viņi savu stingro roku ir izbaudījuši. Čehijā ir vēlme pēc stingrās rokas, arī Lietuvā. Taču ir divu veidu “stingrās rokas” – spēcīgi līderi, kas ir demokrātiski un tādi, kas nav. Kad valstij ir daudz problēmu, sabiedrība vēlas spēcīgu un efektīvu līderi, taču tā vēlas arī brīvību. Tad cilvēki labprāt uztic ekonomisko lēmumu pieņemšanu ekspertiem.

Interesanti, ka cilvēki, kas grib “stingro roku”, vairumā gadījumu nedomā, ka tas tiešām notiks. Tas ir tāpat kā vēlēties būt atkal jaunam vai lai Arsmstrongs joprojām būtu dzīvs. Tas ir būtiski – šajā otrajā pārmaiņu dekādē cilvēkiem ir cerības uz kaut ko, ko viņi nevar atļauties vai kas nav iespējams – piemēram, mainīt pagātni. Bet, ja jūs negaidāt savu cerību īstenošanos, tad jūs arī nejūtaties vīlies, kad tās nepiepildās. Šādu cerību dēļ neviens neiziet ielās. Jūs negaidāt, ka jūsu vēlmes būs politiski nozīmīgas. Ziniet, dažās Rietumeiropas valstīs cilvēki ir daudz vairāk frustrēti. Kad jūs redzat, ka var notikt tiešām nedemokrātisks pavērsiens, tad tieši kļūstat ieinteresēts politikā un iesaistāties, kā Slovākijas gadījumā ar Mečiaru. Bet tad svārsts atkal nostrādā, jo visi pieļauj kļūdas. Arī demokrāti.


Ik pa laikam dzirdamas runas par demokrātijas deficītu Eiropas Savienībā, piemēram, Dānijas parlaments pasūtījis plašus pētījumus par demokrātijas kvalitāti šajā valstī, tajā skaitā pārmaiņām saistībā ar dalību ES. Kādu nākotni Jūs redzat ES, raugoties no šī demokrātijas kvalitātes viedokļa?

Bažas par demokrātiju ES ir pārpratums. ES ir starpvaldību institūcija, tā ir valstu, nevis tautu savienība un, ja katra dalībvalsts ir demokrātiska, tad ES ir demokrātisku valstu līga. Ja kāda valsts kļūst nedemokrātiska, tā ir jāizslēdz.

Cita lieta – ir nesaprātīgi gaidīt, ka politiskās institūcijas kompensēs atšķirības iedzīvotāju dzīves līmenī. ES ir centusies atbalstīt mazās valstīs, bet tagad tajā ir tik daudz mazo valstu! Igaunijai Eiropas Parlamentā ir 6 vietas no 732. Vai tas ir nedemokrātiski? Tomēr Igaunijai pārstāvība proporcionāli ir lielāka nekā, piemēram, Vācijai. Vai tas ir nedemokrātiski? Par ES nākotni ir praktisks jautājums, vai savienībai būs vēlme un spējas attīstīt vienošanās starp 25 valstu atšķirīgajām prioritātēm. Jūs nevarat šādu vienošanos panākt ar varu, to mēs redzam gan jautājumos par monetāro savienību, gan par Irāku un, jo lielāka kļūst ES, jo atšķirīgākas ir intereses.


Demokrātija nozīmē līdzdalību, un jautājums ir par to, kādas ir cilvēku iespējas ietekmēt lēmumus?

Tas ir absudri, jo 320 miljonu elektorātā ne man, ne jums nevar būt liela ietekme. Mazas valstis paliks mazas. Galvenā lieta – ka jums būs tiesības tikt sadzirdētiem kā kultūrai, kā valstij, kā valdībai. Jūs nevarat mainīt Briseli, bet jūs varat nomainīt valdību, ja jums nepatīk, ko tā dara Briselē. Es nedomāju, ka tas ir nedemokrātiski.


Un kādi interesanti atklājumi Jums bijuši par demokrātijas izpratni Āzijā un Āfrikā, kur arī pētāt cilvēku politiskos uzskatus?

Vispārsteidzošāk un iepriecinošāk ir tas, ka demokrātiskām vērtībām ir liels atbalsts arī Āfrikā, kas ir visatšķirīgākais reģions.

Visinteresantākā pētniecībai man šķiet lielākā nedemokrātiskā valsts – Ķīna, kur esmu bijis vairākas reizes. Ķīnieši cenšas liberalizēt sabiedrību un padarīt to turīgāku bez varas zaudēšanas – viņi cenšas darīt to, ko Gorbačovs, tikai neizdarot to, ko izdarīja viņš. Cilvēki Ķīnā jūtas brīvāk nekā agrāk. Vara cenšas atbrīvot cilvēkus, lai viņi taisītu naudu, bet ne, lai teiktu, ko domā – viņa ir nobijusies no vēlēšanām, pat ja tajās varētu uzvarēt. Ķīna tiešām mainās ļoti strauji, jautājums, vai tās tālākā attīstība piedzīvos sprādzienu, vai arī tās būs lēnas izmaiņas, kļūstot par diktatūru līdzīgi kā Koreja, kas spēj veiksmīgi sacensties starptautiskajā tirgū un kur cilvēki kļūst turīgāki un izglītotāki.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nacionālpatriots 05.07.2004 09:14
Vai šis Rouzs ir ebrejs? Viņa izskats saka, ka ir...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pofigovskis 01.07.2004 21:28
:))))) vairāk smaidīt,nekā vērtēt.Šis tas sakarīgs,bet maz,pavisam maz..

Citi autora darbi
Frizier 255x203

Šķēres un politika 29 Autors:Nellija Ločmele

J ikstens 255x203

Purvs un plānošana 1 Autors:Nellija Ločmele

Tisenkopfs 255x203

Labi dzīvojam?! 8 Autors:Nellija Ločmele