Foto: Foto - G. Dieziņš © AFI
NVO un valdības Memorands ir pirmais šāda veida sadarbības dokuments starp sabiedrisko un trešo sektoru Latvijā, tāpēc tā izstrādē der ielūkoties citu valstu pieredzē, kur šādas vienošanās slēgtas jau pirms vairākiem gadiem, piemēram, Lielbritānijā, Kanādā, Igaunijā.
Ar mērķi veidot ietvaru valdības un nevalstisko organizāciju (NVO) sadarbības veicināšanai, aprīlī abas puses plāno parakstīt memorandu, kura apspriešana turpinās vēl šomēnes. NVO līdzdalība likumdošanā un finansiālais atbalsts trešajam sektoram ir galvenās jomas, kas atspoguļotas memorandā, un tā izpildi plānots divreiz gadā izvērtēt, tiekoties valdības un NVO deleģētiem pārstāvjiem. Memorands ir pirmais šāda veida vienošanās dokuments starp trešo sektoru un valdību Latvijā, tāpēc tā izstrādes gaitā der ielūkoties citu valstu pieredzē, kur šādas vienošanās slēgtas jau pirms vairākiem gadiem.
Patlaban sadarbības līgumi starp valdību un trešo sektoru pastāv Anglijā, Skotijā, Velsā, Igaunijā, Horvātijā un Kanādā. Pieredze rāda, ka dokumentu veidošana bijis garš process, dažkārt ilgstot pat vairākus gadus, un tā pievienotā vērtība ir bijusi savstarpējais dialogs, mēģinājumi noteikt kopīgus plānus sabiedrības attīstības labā. Konstruktīvam dialogam bijuši panākumi visās valstīs, kurās sadarbības līgumi noslēgti.
Sadarbības pamatā jābūt kopējām interesēm uzlabot situāciju valstī, izmantojot resursus un zināšanas, kas rodami katrā no sektoriem. Tai jānes labums visām iesaistītajām pusēm, tajā pašā laikā NVO nedrīkst kļūt par vairogu politiskās cīņās vai intrigās, un NVO neatkarība nedrīkst tikt apšaubīta. Viens no visgrūtāk atbildamiem jautājumiem ir par NVO spēju saglabāt neatkarību savā darbībā, ja tās saņem valsts finansējumu. Tomēr šīs bažas nedrīkst kļūt par šķērsli valsts atbalstam NVO. Finanšu jautājums jāskata kompleksi, novērtējot NVO ieguldījumu valsts attīstībā un veidojot tādus atbalsta mehānismus, kas neļauj rasties situācijām, kad NVO neatkarība var tikt apšaubīta.
Citu valstu pieredze rāda, ka tas ir iespējams. Piemēram, Kanādā 2001.gadā noslēgtā vienošanās tika papildināta ar diviem labās prakses kodiem, kas nosaka principus brīvprātīgo sektora finansiālam atbalstam un līdzdalībai politiskā dialoga veidošanā. Kanādas valdība veica pētījumu par finanšu plūsmu un nodarbinātību nevalstiskajā sektorā, nonākot pie atziņas, ka NVO spēlē būtisku lomu ekonomikā, un tieši šis apstāklis bija pamats ievērojamam finansiālajam atbalstam trešā sektora aktivitātēm no valsts budžeta. Valdības un brīvprātīgo sektora sadarbība tiek uzskatīta par tiltu uz labklājību Kanādas sabiedrībā.
Arī Lielbritānijā valdības un brīvprātīgo sektora 1998. gadā iedibinātais un vēlāk attīstītais sadarbības modelis paredz valsts finansiālu atbalstu trešajam sektoram, vienlaikus uzsverot, ka šī atbalsta dēļ nav “jākož mēlē”, jo tas nekādi neierobežo organizāciju brīvību komentēt un kritizēt valdības īstenotās politikas. Dokumenta ieviešanai un kontrolei ir izveidots pārraudzības un starpniecības mehānisms, tajā skaitā ikgadējas pušu tikšanās, ziņojums parlamentam ar plānu tālākai rīcībai un arī parlamentārs Ombuds, kam iespējams sūdzēties par vienošanās pārkāpumiem. Svarīgi, ka vienošanās tiek īstenota dažādos pārvaldes līmeņos, jo valdības noslēgtā dokumenta principus ir pārņēmušas un savā darbībā pielieto aptuveni 80% vietējo pašvaldību.
Mūsu kaimiņzemē Igaunijā 2002. gadā parlamenta apstiprinātais Pilsoniskās sabiedrības attīstības koncepts paredz NVO dalību likumdošanas procesā, pilsoniskās izglītības un pakalpojumu attīstīšanu, tas ietver mehānismus, kā finansēt NVO no valsts budžeta, kā iegūt statistiku un pētījumu datus par trešo sektoru. Lai nodrošinātu dokumenta īstenošanu, ir izveidota Komiteja no valdības un NVO pārstāvjiem, kura savukārt izstrādājusi aktivitāšu plānu (2004-2006) šī dokumenta ieviešanai. Katru gadu valdība izvērtē koncepta ieviešanu un saņem ziņojumu no Komitejas, kā arī katru otro gadu organizē sabiedriskās apspriedes par dokumentā nepieciešamajām izmaiņām. Lai nodrošinātu ieviešanas procesa īstenošanu valsts sedz administratīvās, aptauju, pētījumu un darba materiālu izmaksas.
Ko var secināt par šo valstu pieredzes derīgumu Latvijā? Kopēt nebūtu ieteicams, būtiskāk ir apzināties, kāda ietekme Latvijas memorandam var būt uz sabiedrību, lai šī un citas iniciatīvas nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības kvalitatīvu līdzdalību.
Skaidrs, ka nav ieteicams steidzināt procesu, kura iznākums atkarīgs no tajā iesaistīto pušu izpratnes par vienošanās saturu. Dokumenta tapšana šobrīd norit ļoti strauji, iesniegto komentāru kopskaits ir mazs, atsaucība dokumenta veidošanā nav liela, un tas mudina domāt, ka nepieciešams ieviest cita veida mehānismus viedokļu apmaiņai un skaidrojošā darba veikšanai starp sektoriem.
Jāatceras, ka NVO strādā, balstoties uz vajadzībām, kas pastāv sabiedrībā. NVO ir veidojušās līdz ar Latvijas valsts veidošanos un pastāvējušas pirms tādu institucionalizētu dokumentu kā šis memorands pieņemšanas. Tāpēc sadarbības vienošanās būtība ir atzīt šo NVO pienesumu un atbalstīt organizācijas to darbā jebkurā no jomām, kurās tās strādā sabiedrības labā. NVO atbalstīšana ir jāuztver kā valsts attīstības procesa normāla sastāvdaļa, nevis “ķeksītis”, kas ļauj kvalificēt valstī notiekošos procesus kā demokrātiskus. Ir arī būtiski veicināt sadarbības vienošanos veidošanu kaskādi uz pašvaldību līmeni, kur vietējā vara kopā ar savā teritorijā aktīvajām organizācijām veidotu konstruktīvu sadarbību.
Šobrīd ir grūti spriest par rezultātiem institucionalizētai sadarbībai starp sabiedrisko un trešo sektoru Latvijā. Tomēr sava veida inovācija sektoru attiecībās ir notikusi līdz ar politikas pamatnostādņu pieņemšanu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai laikā no 2005. līdz 2014. gadam, valsts programmu šo pamatnostādņu īstenošanai nākamajos piecos gados un memoranda projektu. Mūsu pienākums ir turpināt šīs attiecības uzlabot, nākotnē sekmējot aktīvāku sadarbību arī ar privāto sektoru. Izpratne veidojas, attieksme mainās un sadarbība veidojas, izmantojot dažādus kanālus, neatstājot to tikai atsevišķu indivīdu ziņā. Tāpēc aicinu ikvienu interesentu un pašas NVO iesaistīties diskusijās par valdības un NVO sadarbības memoranda saturu, jo no tā ir atkarīga unikālu, daudzveidīgu un sabiedrībai vajadzīgu organizāciju turpmākā attīstība visā Latvijā.