Caurumi ienākumu kontrolē – kā nelāpīt, bet novērst?

Pārbaudot kādas personas izdevumu atbilstību ienākumiem, valsts institūcijām nav atskaites punkta, no kura sākt aprēķināt patieso mantisko stāvokli. Vai tas ir taisnīgi? Ikgadēja ienākumu deklarēšana būtu risinājums problēmas būtībai, nevis tikai “lāpīšana”.

Iesaki citiem:

Šķiet, reti kura tēma mūsu sabiedrībā ir uzjundījusi tik daudz jautājumu kā fizisko personu mantiskā stāvokļa kontrole jeb, citiem vārdiem runājot, valsts institūciju spēja noskaidrot personu patiesos ienākumus. Tas ir saprotami, jo ienākumu vai uzkrājumu deklarēšana, nodokļu aprēķināšana un to nomaksa skar ikvienu. Lai arī, racionāli domājot, saprotam, ka ne tikai valsts attīstība nav iespējama bez nodokļu iekasēšanas, bet nodokļu nemaksāšana apdraud arī mūsu pašu sociālo aizsardzību, tomēr pastāv tīri cilvēciska nevēlēšanās dalīties ar to, kas ir nopelnīts.

Diemžēl teikto varam attiecināt arī uz personām, kuras izmanto likumu nepilnības, legalizējot pretlikumīgā veidā iegūtus līdzekļus (no kukuļņemšanas, narkotiku tirdzniecības vai citiem noziegumiem), vai arī ļaunprātīgi nemaksā nodokļus un krāpj valsti. Ik pa laikam masu saziņas līdzekļi informē par uzceltām lepnām mājām, iegādātiem īpašumiem vai uzkrājumiem personām, kuru oficiāli deklarētais ienākumu līmenis liek šaubīties par spējām to izdarīt. Bieži vien vēlāk tiek paziņots, ka kontroli veicošās valsts institūcijas atkal nav saskatījušas nekādus pārkāpumus.

Ar šo problēmu saskaras arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kuram ir uzticēta valsts amatpersonu darbības un līdz ar to arī deklarāciju pārbaude. Tāpēc KNAB pavasarī sāka diskusiju par šo tēmu, kuras rezultātā izveidotā darba grupa[1] ir izvērtējusi situāciju un piedāvājusi tai divas risinājuma iespējas, kas tiek nodotas valdības izlemšanai.


Trūkst atskaites punkta patieso ienākumu kontrolei

Darba grupas noskaidrotais nav nekas oriģināls – valsts institūcijām nav pietiekami daudz informācijas par nodokļu maksātāju un iedzīvotāju ienākumiem un uzkrājumiem, spēkā esošie normatīvie akti nedisciplinē nodokļu maksātāju sniegt šādu informāciju, turklāt diezin vai visi iedzīvotāji ir informēti par to, kādos gadījumos ir jādeklarē savi ienākumi. Tas rada galveno problēmu – valsts institūcijām, pārbaudot kādas personas izdevumu atbilstību ienākumiem, nav atskaites punkta, no kura varētu sākt aprēķināt personas patieso mantisko stāvokli. Līdz ar to gandrīz jebkurai personai, kura savu mantisko stāvokli deklarē pirmo reizi, ir plašas iespējas nodeklarēt arī pretlikumīgi gūtus ienākumus vai neesošus naudas uzkrājumus, tā krāpjot valsti.

Izņēmumi attiecībā uz deklarēšanu ir tikai daži. Pirmkārt, tās ir valsts amatpersonas, kam jāiesniedz deklarācijas stājoties amatā, beidzot pildīt amata pienākumus, kā arī ik gadu. Otrkārt, tās ir personas, kuras jebkad ir iesniegušas papilddeklarāciju saskaņā ar likumu „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli”.

Taču šo divu personu grupu deklarācijas neatrisina problēmu, jo netiek aptverta visa sabiedrība un liela daļa pārbaužu beidzas bez rezultāta, jo pārējie iedzīvotāji var brīvi iegūt un izlietot ievērojamas naudas summas, neinformējot par to valsti vai sniedzot tikai daļēju informāciju Valsts ieņēmumu dienestā (VID) vai citās institūcijās. To apstiprina kaut vai tendence, ka personas savu īpašumu mēdz reģistrēt, izmantojot savu radinieku vai citu personu identitātes datus.


Kā problēmu risināt?

Darba grupa piedāvā divas iespējas risināt šo problēmu. Pirmā – pašreizējās situācijas uzlabošana, grozot spēkā esošos normatīvos aktus. Otrā – gan izdarīt šos grozījumus, gan arī ieviest ikgadējo ienākumu deklarēšanu, kas attiektos turpat uz visu sabiedrību vai arī tikai uz personām, kuru ienākumi vai īpašumi pārsniedz noteiktu apmēru.

Runājot par grozījumiem normatīvajos aktos, darba grupa ierosina paplašināt VID tiesības nodokļu administrēšanā (atceļot nosacījumus papilddeklarāciju iesniegšanai, nosakot piecu gadu termiņu spēkā esošo trīs gadu vietā nodokļu aprēķināšanai, paplašinot funkcijas valsts amatpersonu deklarāciju kontrolē u.c.). Tāpat ieteikts nostiprināt legālās prezumpcijas (pierādījumu nastas pārnešanas) principu nodokļu tiesībās, ieviest skaidrās naudas deklarēšanu uz robežām, paredzēt diferencētu atbildību par normatīvo aktu neievērošanu, u.c.

Tomēr, pēc vairāku speciālistu domām, šāda likumu „lāpīšana” neatrisinās problēmu gūzmu, kas saistās ar pretlikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Pats galvenais –šādi grozījumi neatrisinās jautājumu par atskaites punktu personu mantiskā stāvokļa noteikšanai.

Tādēļ tiek piedāvāta ikgadējā ienākumu deklarēšana. Šāda sistēma nav nekas jauns, tā darbojas gandrīz visās pasaules attīstītajās valstīs, un piemērs nav tālu jāmeklē –Skandināvija. Ikgadējās deklarēšanas būtība ir tāda, ka visi valsts iedzīvotāji, kuru ienākumi vai uzkrājumi pārsniedz noteiktu līmeni, ļoti vienkāršā veidā katru gadu deklarē savus ienākumus un uzkrājumus. Tā kā darba devēji jau sniedz informāciju ieņēmumu dienestam, tad tas izsūta iedzīvotājiem jau aizpildītas deklarācijas ar viņu rīcībā esošo informāciju, ko iedzīvotājs vai nu tikai apstiprina vai arī izlabo un nosūta atpakaļ. Gadījumā, ja pieder kādi īpašumi, tad tiek norādītas arī ziņas par tiem.

Ieviešot deklarācijas, jāizlemj, cik zems būs ienākumu un uzkrājumu slieksnis, no kura tie jādeklarē. Zems slieksnis ļautu iegūt plašāku informāciju par Latvijā dzīvojošo personu mantisko stāvokli un daudz precīzāk veikt kontroles pasākumus, tomēr šāda sistēma prasītu lielākus resursus, turklāt deklarāciju skaits būtu ārkārtīgi liels un reāli nepārbaudāms. Ja deklarāciju ieviešanas mērķis ir cīņa pret liela apmēra pretlikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, iespējams, optimālāka būtu paaugstināta ienākumu un uzkrājumu sliekšņa noteikšana, kad arī deklarāciju būtu ievērojami mazāk.


Vai ikgadējā deklarēšana ir tā pati sākumdeklarēšana?

Masu saziņas līdzekļos ir parādījušās atsevišķas publikācijas, kurās ikgadējās deklarēšanas sistēma salīdzināta ar tā saucamajām nulles jeb sākumdeklarācijām. Sīkāk šo jautājumu neiztirzājot, norādīšu uz galvenajām atšķirībām: ikgadējā deklarēšana ir sistemātiska, nevis vienreizēja, un ikgadējās deklarācijas nav paredzētas glabāšanai līdz nenoteiktajam brīdim „X”, kad to pārbaudi pieprasītu kāda tiesībaizsardzības iestāde, bet tās būtu reāli pārbaudāmas, iegūto informāciju gadu no gada analizējot un izmantojot personu ienākumu auditos.

Ir piesaukti vairāki faktori, kas it kā neļauj realizēt sākumdeklarēšanu vai varētu padarīt to neefektīvu, tāpēc aplūkošu tos sīkāk.

Ar reformu esam nokavējuši, jo privatizācijas process lielā mērā jau ir noticis un deklarēšana tikai legalizētu nelikumīgi iegūtos īpašumus. Patiešām esam nokavējuši ļoti daudz. Atliek tikai minēt, cik efektīvi varētu strādāt tiesībaizsardzības iestādes, ja nulles deklarācijas būtu ieviestas jau deviņdesmito gadu sākumā. Bet vai tas ir iemesls atmest ar roku un turpināt noskatīties, kā veiksmīgi tiek legalizētas ievērojamas naudas summas? Privatizācija nav vienīgais process, kura rezultātā ir iespējams piekļūt pie ievērojamiem īpašumiem. Lielas naudas summas apgrozās arī korupcijas, narkotiku tirdzniecības, kontrabandas un “vienkāršas” nodokļu nemaksāšanas rezultātā, un šis process turpinās neatkarīgi no privatizācijas. Tādēļ es aicinātu nevis ar grūtām nopūtām vērties pagātnē un secināt, ka viss ir pagājis, bet gan labot situāciju, lai sarežģītu dzīvi noziedzniekiem.

Tēze par to, ka deklarēšana it kā legalizēs nelikumīgi iegūto, manuprāt, nav pareiza. Deklarējot persona apliecina, ka tās īpašumā ir noteikta manta un nevis to, ka šī manta ir likumīgi iegūta. Līdz ar to likumības jautājums ir tiesībaizsardzības iestāžu nevis deklarēšanas kompetence. Turklāt īpašums faktiski var tikt legalizēts arī to nedeklarējot - tikai tādā gadījumā valsts institūcijām par to nebūs informācijas.

Deklarēt var pretlikumīgi saņemtu naudu (piemēram, no kukuļņemšanas), vai arī tieši otrādi – deklarēt neesošas summas, ar kurām var pamatot turpmākos netīrās naudas uzkrājumus. Šis arguments ir būtiskāks un šādu iespējamību izslēgt nevar, jo liela daļa personu iepriekš savus uzkrājumus nav deklarējusi. Tomēr varu “nomierināt”, ka jau pašlaik ne vienā vien valsts amatpersonas deklarācijā, kas tiek sniegta, stājoties amatā, skaidrās naudas uzkrājumi sasniedz fantastiskus apmērus un ir mērāmi simtos tūkstošu. Tas pats sakāms par it kā vēlāk saņemtajiem aizdevumiem vai dāvinājumiem no radiniekiem. Līdzīga situācija ir arī ar papilddeklarācijām, kas tiek sniegtas saskaņā ar likumu „Par iedzīvotāju ienākumu nodokli”. Tikai pašlaik šis process ir pakāpenisks, neaptverot un neizvirzot vienādus kritērijus visiem iedzīvotājiem, līdz ar to saglabājas pietiekami daudz iespēju atsaukties uz citām personām, kuras nav sniegušas deklarācijas.
Piedāvājums tikai „sajūgt” kopā visas datu bāzes, izmantot visu pieejamo informāciju un tiesībaizsardzības institūcijām aktīvāk strādāt, iztiekot bez kādiem papildus pasākumiem. Arī te varu nomierināt, jo jau pašlaik amatpersonu un citu nodokļu maksātāju pārbaudēs tiek izmantota ļoti plaša informācija no daudzām datu bāzēm un citiem avotiem. Tomēr realitāte ir nepielūdzama – pārbaudot gandrīz vai jebkuru personu, mēs konstatēsim, ka nav atskaites punkta, no kura aprēķināt šīs personas mantiskā stāvokļa sākotnējo situāciju. Ja arī tāds būs, persona saglabā pietiekami daudz iespēju atsaukties uz kādu citu cilvēku, kas nekad nav deklarējis savus ienākumus. Līdz ar to juridiski nav iespējams pierādīt, ka persona ir guvusi pretlikumīgus ienākumus.
Izskan bažas, ka valsts vēl nav gatava šādām pārmaiņām. Manuprāt, apgalvojums ir diezgan dīvains. Ja jau mēs spējām pierādīt savu gatavību dalībai Eiropas Savienībā, tad mums būtu jāspēj arī padarīt savu valsti nepievilcīgu netīrās naudas atmazgātājiem. Piekrītu, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju un lielos resursu patēriņus, valsts nav gatava uzsākt visaptverošu ikgadējo ienākumu deklarāciju ieviešanu ar zemu slieksni, tomēr ar paaugstinātu slieksni tas būtu iespējams.
Notiek iebiedēšana, ka deklarēšanas dēļ no Latvijas aizplūstu vai tai netiktu piesaistīti ievērojami finansu resursi, jo daudzi ieguldītāji faktiski nevar vai arī negrib pierādīt savu finanšu līdzekļu legālo izcelsmi. Tas savukārt negatīvi ietekmētu valsts ekonomiku kopumā. Jautājums ir par to, kādu gribam redzēt mūsu valsti – kā tādu, kuras ekonomika „pārtiek” no netīrās naudas ar visām tai līdzi ejošām problēmām (noziedzība, korupcija, terorisms u.t.t.) vai arī kā valsti, kas savu ekonomisko pamatu būvē uz likumīgiem pamatiem, tajā skaitā, arī likumīgi iegūtu mantu.

Tāds būtu īsumā izklāstītais problēmu loks. Jautājumi paliek un kliedz pēc risinājuma. Es piedāvātu tos risināt sekojošā kārtībā. Vispirms pajautāt, vai pašreizējā situācija šķiet normāla un atbilst elementāriem taisnīguma principiem. Ja atbilde ir „nē”, tad jautāt, kāds varētu būt risinājums. Neesmu absolūti fanātisks deklarēšanas piekritējs un atzīstu, ka šāds process varētu būt problemātisks. Tomēr, ja noraidām šo ideju, jautājums paliek – ko piedāvāt vietā. Turklāt nevis “lāpīšanas” vai pagaidu pasākumus, bet gan tādus, kas atrisinātu problēmas būtību.


______________

[1] Tajā strādāja pārstāvji no KNAB, Ģenerālprokuratūras, Iekšlietu, Finanšu un Tieslietu ministrijas, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta, Valsts ieņēmumu dienesta, kā arī sabiedriskās organizācijas – Nodokļu maksātāju tiesību un interešu pārstāvības fonda.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!