Foto: hugovk
Visefektīvākais ceļš uz mieru Tibetā ved caur Dalailamu. Viņa atgriešanās nekavējoties atrisinātu veselu virkni problēmu.
Pēdējā laika nemieri Tibetā ir divdesmit gadu vecu notikumu atkārtojums. 1987.gada 1.oktobrī budistu mūki sapulcējās uz miermīlīgu demonstrāciju Barkorā — slavenajā tirdzniecības ielā, kas ieskauj centrālo dievnamu Lhasā. Tad policija sāka demonstrantus sist un daudzus aizturēja. Ierindas tibetiešiem, kuri mūkus uzskata par “dārgumu”, šis skats bija nepanesams — ne tikai tādēļ, ka tas ir sāpīgs pats par sevi, bet arī tādēļ, ka tas atdzīvināja atmiņas, kuras tibetiešu budisti glabājuši daudzus gadus[1]. Vairāki saniknoti jauni vīrieši, atbildot uz policijas represijām, apmētāja Barkoras policijas iecirkni ar akmeņiem. Pūlim pievienojās arvien jauni dalībnieki, kas sāka dedzināt, apgāzt automobiļus un saukt “Neatkarību Tibetai!”. Tas, kas notika Lhasā 2008.gada 14.martā, gandrīz pilnībā reproducē šos notikumus.
Atkārtojošos notikumu pamata iemesls ir sāpīgā dilemma, ar kuru jāsaskaras tibetiešu mūkiem. Kad Ķīnas valdība pieprasa, lai viņi denuncē savu garīgo līderi Dalailamu, mūki ir spiesti izvēlēties starp pakļaušanos (kas ir viņu visdziļākās garīgās pārliecības pārkāpums) vai pretestību (kas var novest pie valdības reģistrācijas zaudējuma un padzīšanas no klostera).
Laiku pa laikam mūki ir izmantojuši miermīlīgas demonstrācijas, lai izpaustu savas sajūtas. Par sevi nepārliecinātās Ķīnas valdības reakcija šādos gadījumos ir bijusi vardarbīgi represīva — “nestabilitātes elementi” tika iznīcināti “aizmetnī”. Tas, savukārt, izraisīja vardarbību no tibetiešu puses[2].
Pēdējās desmitgadēs Ķīnas valdības politika Tibetas savaldīšanai ir bijusi šāda — kārdināšana ar ekonomisko attīstību no vienas puses un draudi pielietot spēku — no otras[3]. Taču visefektīvākais ceļš uz mieru Tibetā ved caur Dalailamu, kura atgriešanās Tibetā nekavējoties mazinātu veselu virkni problēmu. Tagadējais saspīlējums vislielākajā mērā saistīts ar Ķīnas valdības verbālajiem uzbrukumiem Dalailamam, kuram tibetiešu mūku acīs ir ne ar ko nesalīdzināms, augsts statuss. Pieprasīt, lai mūki viņu nosodītu, ir tikpat lietderīga nodarbe kā aicinājums nozākāt pašu vecākus.
Nav jābrīnās nedz par to, ka mūku piekaušana un klosteru slēgšana ir dabisks pilsonisko nemieru vairotājs, nedz arī par to, ka šādi uzkurināti nemieri pāraug vardarbībā.
Kādēļ šīs vienkāršās patiesības nav saprotamas? Pensionēts tibetietis Phuntsong Wanggyal, kurš tagad dzīvo Pekinā, bet savulaik bija vadošs komunistu amatvīrs Tibetā, ir novērojis, ka “nesašķelšanas” doktrīna ir pārņēmusi Ķīnas valdības amatpersonas, kuras atbild par reliģiju un minoritātēm. Cilvēki, kuri ir veltījuši savu karjeru “nesašķelšanas” doktrīnai, nespēj, nezaudējot seju, atzīt, ka šī ideja ir kļūdaina. Turklāt viņi baidās zaudēt savu varu un krēslus[4].
Etiķete, kas tiek piekārta visam, kas saiet greizi, ir “naidīgie ārvalstu spēki” — šāda ienaidnieka pastāvēšana attaisno jebkādas smagas vai nesaprātīgas represijas. Ja bezsaturīgo jēdzienu “nesašķelšana” bezgalīgi atkārto, tas iegūst zināmu konsistenci. Cilvēki tam veltī karjeras un šī jēdziena apšaubīšana kļūst neiespējama.
Es esmu Dalailamas “vidusceļa” atbalstītājs — t.i. autonomija Tibetai visos jautājumos, izņemot ārlietas un aizsardzība. Šāda formula nozīmētu, ka Tibetas iedzīvotājiem beidzot būtu iespēja izvēlēties savus līderus, kas iezīmētu būtisku pagriezienu, salīdzinot ar to, kas notiek tagad. Tibeta tiek dēvēta par “autonomu reģionu”, taču faktiski visas amatpersonas tiek ieceltas Pekinā un viņu uzmanības centrā ir viņu personiskās un Ķīnas Komunistiskās partijas intereses. Tibetieši skaidri saskata atšķirību starp šādu valdību un pašpārvaldi. Nav ne mazāko izredžu, ka viņi varētu atbalstīt viltus autonomiju.
No tā izriet (kaut arī tas ir smags uzdevums), ka galīgo atrisinājumu Tibetas problēmai nodrošinātu Ķīnas politiskās sistēmas demokratizācija. Patiesu autonomiju nav iespējams iegūt nekādā citā veidā.
Pienācis laiks Ķīnas valdībai saprast, kāpēc līdzšinējā stratēģija Tibetā ir bijusi neveiksmīga, un izmēģināt tās vietā ko citu. Ja Ķīna nemēģinās pielietot saprātīgāku pieeju, vecās problēmas pavisam noteikti nekur nepazudīs.
___________________
[1] Plašāk skat. Tubten Khetsun, Memories of Life in Lhasa Under Chisese Rule, Columbia University Press, 2008
[2] Plašāk skat. Robert Barnett, Shirin Akiner, Resistance and Reform in Tibet, C Hurst, 1994
[3] Skat. Skewed gains, Economist, 2008.gada 10.aprīlis
[4] Skat. Isabel Hilton, Ditch the tatty flag of nationalism, Guardian, 2008.gada 12.apīlis