Foto: Anthony Posey

Tas ir mīts, ka musulmaņu sievietes ir pasīvas savu tiesību aizstāves. Jau kopš pagājušā gadsimta sākuma sievietes Irānā aktīvi cīnījušās par savām tiesībām.

Pārmaiņas. Šķiet, ka šis vārds sevī ietver visas vēlētāju gaidas, vienalga vai cilvēki pēdējo 12 mēnešu laikā pie vēlēšanu urnām dotos ASV, Izraēlā, Libānā vai Irānā. Visi kā viens gaidīja pārmaiņas. Daži sagaidīja.

12. jūnijs, 2009. gads. Irānā prezidenta vēlēšanas. Kā vēsta oficiālie vēlēšanu rezultāti – ar ievērojamu balsu pārsvaru valsts prezidenta amatu no jauna ieņems Mahmūds Ahmadīnedžāds. Šāds balsošanas iznākums bija pārsteigums ne vien Rietumiem, kas iepriekš, priecīgi berzējot rokas, prognozēja Ahmadīnedžāda politiskās karjeras norietu, bet arī pašiem irāņiem. Kaut arī starptautiskās politikas novērotāji uzsver, ka arābu pasaulē jēdziens „vēlēšanas” nav nekas vairāk kā joks[1], tomēr šīs bija īpašas vēlēšanas.

Īpašās vēlēšanas

Irānas prezidenta vēlēšanas notika tikai astoņas dienas pēc ASV prezidenta Baraka Obamas vēsturiskās runas Kairā, Ēģiptē. Īsumā viņa galvenais paziņojums musulmaņu pasaulei bija „Mēs esam gatavi jūs saprast”. To var nosaukt par milzīgu soli pāri gravai, ko starp Rietumu pasauli un Austrumiem bija izracis iepriekšējais Savienoto Valstu vadītājs Džordžs Bušs. To vai šis grāvis ir platāks nekā to iztēlojies Obama, varēsim redzēt pēc kāda laika – kā savā rīcībā musulmaņu valstis apliecinās to, ko ir sapratušas un cik ļoti noticējušas Amerikas prezidenta runai.

Kā jau iepriekš minēju – Rietumi – Eiropas Savienība un ASV jau bija sagatavojušies cita – bijušā Irānas premjera Mirhuseina Mūsavi uzvarai. Viņš tika pozicionēts kā reformists un visa jaunā un progresīvā aizstāvis. Viņa elektorāts – jaunieši, kas pasaulē nākuši pēc Islāma revolūcijas 1979. gadā, un kuru dzīve neaprobežojas ar reliģiskām dogmām, bet ir saistošs viss jaunais. Turklāt būtisku lomu šajās vēlēšanās spēlēja arī sievietes. Gan BBC, gan CNN
aktīvi ziņoja par nepieredzēto sieviešu aktivitāti gaidot Irānas rezidenta vēlēšanas. Viņas bija gatavas savu balsi nodot par bijušo premjeru Mūsavi, cerot, ka viņš būs tas, kas atcels obligātos ģērbšanās nosacījumus sievietēm – proti, publiskās vietās nēsāt čadru. Kā apliecinājumu tam sieviešu elektorāts saskatīja pat 67 gadus vecā politiķa kampaņas laikā, kad viņš uz tikšanos ar vēlētājiem iesaistīja arī savu laulāto draudzeni. Kaut arī viņu neviens nepielīdzināja Mišelai Obamai, tomēr arī Mūsavi laulātā draudzene paspēja izcelties uz apkārtējo fona tieši ar savu apģērbu. Viņas galvu rotāja krāsains lakats, kam pa virsu plīvoja irāņu sievietēm pierastā melnā čadra. Tādejādi Zahra Ranavarda (Zahra Rahnavard) demonstrēja, ka musulmaņu sievietes var ģērbties skaisti un krāsaini, arī ievērojot reliģiskos nosacījumus.

Mirhuseins Mūsavi solīja, ka ar viņa gādību Irāna atkal iesaistīsies sarunās ar starptautisko sabiedrību un viņa prezidentūras laikā vārda brīvība atgūs to patieso nozīmi.

Varbūt tieši šī iemesla dēļ, priekšvēlēšanu kampaņas laikā daudzi politikas analītiķi tiecās sīvākos sāncenšus pielīdzināt Gorbačovam un Staļinam, kā arī Obamam un Bušam jaunākajam. Vienlaikus tikpat daudzi apgalvo, ka būtiska atšķirība starp abiem politiķiem nav. Viņuprāt Mūsavi reformas, „poētiski” izsakoties, nozīmētu: vīram sievu slānīt nevis 40, bet gan 30 reizes dienā jeb kā teicis bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers „Mērens irānis ir tikai tas, kuram beigusies munīcija.”

Sadzirdēt jaunu revolūciju

Pēc vēlēšanu rezultātu izsludināšanas, ko Augstākais vadonis ājatolla Ali Hāmenei iepriekš nodēvēja par „dievišķu brīnumu” – desmitiem tūkstošu cilvēku izgāja ielās, pieprasot pārskaitīt nodotās balsis un apsūdzēja varas eliti rezultātu viltošanā. Tas, ka īsi pēc vēlēšanām Irānā tiek sarīkotas demonstrācijas – pirmajā dienās nevienam nelikās nekas īpašs. Vēlēšanu zaudētāja atbalstītāji pabļaustīsies un turpinās savas ierastās ikdienas gaitas. Tomēr šoreiz bija citādi. Demonstrantu niknums pieņemas arvien spēkā un pēc politikas novērotāju domām – ja vietējā garīdzniecība nevēlas nonākt tur, kur pirms 30 gadiem nonāca Irānas šahs, tad nevajag pieļaut gāztā monarha kļūdas un ieklausīties cilvēku vēlmēs un prasībās. Galvenais, kam jāpievērš uzmanība – sniegt cilvēkiem lielāku
personisko brīvību. Dot viņiem izvēles iespējas. Šobrīd šariata likums stingri ierobežo irāņus, bet daudzi nevēlas dzīvot dubultu dzīvi – publiski akli sekot likuma burtam, bet savā iekšpagalmā darīt to, ko patiesībā vēlas.

Vērojot notikumu attīstību Irānā, šķiet, ka Gudro padome un Irānas garīdzniecības līderis tomēr ir nokavējuši iespēju noturēties savos varas krēslos. Nemieri, kas izcēlās Irānā pēc vēlēšanām, jau prasījuši 17 cilvēku (oficiālie dati), starp tām vienas sievietes dzīvību. Šobrīd gan nav zināms, kas tieši nogalināja 27 gadus veco Nedu[2], tomēr kā atzīst politikas analītiķi – viņas bojāeja pielies eļļu jau tā augstajai nemieru ugunij un cīņā par pārmaiņām daiļā dzimuma pārstāves varētu kļūt par šīs, sauksim to par – sacelšanos, galveno „seju”.

Jāuzsver, ka tas ir mīts, ka musulmaņu sievietes ir pasīvas savu tiesību aizstāves. Jau kopš pagājušā gadsimta sākuma sievietes Irānā aktīvi cīnījušās par savām tiesībām. Līdz pat Islāma revolūcijas uzvarai valstī – viņām izdevās panākt ne vien likuma pieņemšanu par iespēju šķirties, bet arī paaugstināt vecuma robežu, no kura atļautas laulības. 1962. gadā Irānas sieviešu organizācija beidzot arī panāca tiesības vēlēt un tikt ievēlētām. Pēc Islāma revolūcijas 1979.gadā – sieviešu tiesības tika ignorētas arvien vairāk un vairāk. Ar likumu samazināts vecums, no kura drīkst iziet pie vīra (no 18 uz 13 gadiem), kā arī ierobežota kandidēšana varas pārvaldē – prezidenta vēlēšanās sievietes vispār nedrīkstēja balotēties. Tāpēc ir pamatotas aizdomas – kamēr vīrieši cīnīsies savā starpā par varas grožiem valstī – patieso varu – tautas atbalstu un mīlestību šobrīd Irānā varētu iegūt sievietes.

Ietekme uz drošību reģionā

Tomēr, oficiālie kandidāti joprojām ir vīrieši. Kaut arī bijušais premjers Mūsavi Rietumos tiek uztverts kā iespēja ASV un Irānai savas nesaskaņas nolīdzināt sarunu ceļā, tas nebūt nenozīmē, ka šāda iespēja būtu jāizslēdz, ja pie varas grožiem paliks Ahmadīnedžāds.

Svarīgi atcerēties Irānas īpatnējo varas struktūru. Prezidents šajā teokrātiskajā valstī, protams, ir ietekmīga persona. Viņš ir izpildvaras galva, ieceļ un atlaiž ministrus, vada ministru kabinetu un visbeidzot ir atbildīgs Augstākajam vadonim un Medžlisam – konsultatīvajai padomei. Tāpēc jārēķinās ar to, ka Augstākais vadonis – ājatolla Ali Hāmenei, kuru iecēlusi Gudro sapulce[3] vēl joprojām ir un turpina vadīt valsti. Muhameds Pirali – Irānas konservatīvā laikraksta “Siasat-e-Rooz” galvenais redaktors norāda: „Islāma režīma pamata principi nemainās un stratēģija, kas skar svarīgākos valsts jautājumus ir pietiekami skaidri definēta. Jaunais prezidents var vienīgi ietekmēt pieejas tām.”[4].Žurnāla „Time” analītiķis Tonijs Keirons (Tony Karon) uzsver, – lai neļautu izslīdēt Irānas varas grožiem no garīdzniecības rokām, tās līderis ājatolla Ali Hāmenei nedrīkst uzlabot attiecības ar Rietumvalstīm, jo tad no jauna būs jāmeklē ārējais ienaidnieks. Cīņa pret „lielo sātanu” konsolidē sabiedrību kaujai, līdz ar to vietējās nozīmes jautājumi uz tās fona kļūst mazāk svarīgi. Jāatzīst, ka pēc plašajām demonstrācijām arābu televīzijas kanāls Al Arabiya izplatījis neoficiālu informāciju, ka šobrīd paša Augstākā Vadoņa krēsls ir apdraudēts. Iespējams, ka prezidenta vēlēšanas Irānā būs izsaukušas ne vien nemierus, bet arī novedušas valsti pie strukturālām izmaiņām.

Lai kā arī turpmāk notikumi attīstītos, politikas novērotāji uzsver, ka šobrīd galvenais ir panākt iekšējās kārtības nodrošināšanu Irānā un cilvēktiesību ievērošanu. Ja situācija nemainīsies – tiks radīta labvēlīga augsne teroristu aktivitātēm. Vienlaikus tiek pausts arī samērīgs optimisms, ka starptautiskajai sabiedrībai jau tuvākajā laikā izdosies kaut nedaudz pietuvoties Irānas „labas gribas kambariem” un nolīdzināt savstarpējās nesaskaņas. Irānas prezidents M. Ahmadīnedžāds jau ziemā pieļāva iespēju, ka Teherāna varētu sākt sarunas ar ASV, protams, ar nosacījumu, ka „Savienotajām Valstīm vispirms jāatvainojas par pārestībām, kas Irānai bija jāpārcieš”. Arī Vašingtona nenoliedz šādu iespēju, piebilstot, ka „sarunas nevajadzētu uzskatīt par balvu, ko Irāna saņem par labu uzvedību”. Ja sarunas sāktos, tām pilnīgi droši var garantēt „lavīnas” efektu. Gan Irānā, gan ASV mazinātos spriedze par iespējamu karu un kodoldraudiem. Jo cilvēki būs mazāk norūpējušies par drošību – mazāks atbalsts tiks sniegts bruņotajiem grupējumiem – tādiem kā „Hezbollah” un „Hamas” . Līdz ar to arī citās reģiona valstīs – Libānā, Izraēlā un palestīniešu teritorijās tiks radīta labvēlīgāka augsne drošības un sapratnes jautājumos. Protams, ka tas viss ir tikai spekulācijas, kuras var izjaukt ne vien Sīrija, bet arī ASV sabiedrotās Ēģipte un Saūda Arābija. Reģionā spriedzei mazinoties šīs valstis zaudē savu kāroto (iedomāto) dominējošās valsts lomu Tuvajos Austrumos. Un apburtais loks var sākties no sākuma.

________________________

[1] Sīrijas prezidenta vēlēšanas. Valsts prezidentam Hafezam al Assadam padomnieks ziņo, ka par viņu nobalsojuši 99, 8 % balsstiesīgo. „ Tas nozīmē, ka par jums nav balsojuši tikai 0,2 % cilvēku, ko gan mēs vairāk varētu vēlēties?” – uzver prezidenta padomnieks. „Viņu vārdus!” atbild prezidents.

[2] Tulkojumā no persiešu valodas Neda nozīmē “balss” vai “aicinājums”

[3] 96 garīdznieki, kurus ievēlē vispārējās un tiešās vēlēšanās uz 8 gadiem. Viens no tās galvenajiem uzdevumiem – iecelt Augstāko Vadoni un pārraudzīt viņu darbu. Nereti tiek salīdzināta ar kardinālu kolēģiju, kura izvēlas Romas Katoļu baznīcas pāvestu.

[4] http://news.xinhuanet.com/english/2009-06/11/content_11522937.htm