Atslēgvārdi:

Būvniecības apspriešana - “aiz matiem par naudu atvilkti” 0

Būvniecības iecere un tās īstenošana savā ziņā ir īsta demokrātijas pārbaude dzīvē – tā parāda, cik lielā mērā lēmuma pieņēmēji, konkrētās pašvaldības deputāti, vēlas un spēj rast kompromisu starp sabiedrības un attīstības vai nereti arī kāda ekonomiskā grupējuma interesēm. Kādu lomu sabiedrībai būvniecības projektu apspriešanā paredz likumdošana un kā šī loma tiek īstenota praksē, noskaidrosim sarunā ar būvniecības procesā iesaistītajām pusēm, no kuru aktivitātes lielā mērā atkarīga mūsu apkārtējā vide.

Iesaki citiem:

Emma Vernere, Juris Poga, Jānis Matulis sarunā ar Daci Dravnieci

Emma Vernere - arhitekte, strādā Vides ministrijas Būvniecības departamentā, piedalījusies Ministru kabineta noteikumu sagatavošanā par būvniecības publisko apspriešanu.

Juris Poga - Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs un arhitekts, iesaistījies daudzu būvniecības projektu publiskajās apspriešanās.

Jānis Matulis pārstāv Vides aizsardzības klubu kā sabiedrības interešu aizstāvis un Talsu pilsētas domi kā deputāts un lēmumu pieņēmējs.

Sarunu vada Dace Dravniece, kas pašlaik strādā sabiedriskajā organizācijā “Latvijas Koalīcija par tīru Baltiju”, bet ar sabiedrības līdzdalības jautājumiem saskārusies arī agrāk, strādājot Vides ministrijā un studējot Latvijas Universitātes doktorantūrā.

Dace Dravniece: Kāda veida būvniecības projektiem ir jāveic publiskā apspriešana un kas ir galvenās iesaistītās puses?

Emma Vernere: Publiskās apspriešanas nepieciešamību nosaka Būvniecības likuma 12. pants, kas paredz, ka pašvaldībai, pirms tā pieņem lēmumu par būvniecību, jānodrošina paredzētās būvniecības publiska apspriešana, ja:

  • tiek celta sabiedriski nozīmīga būve;

  • jaunbūves vai rekonstrukcijas izmaksas par valsts vai pašvaldības līdzekļiem pārsniedz 50 tūkst. Ls;

  • būvniecība būtiski ietekmē vides stāvokli, iedzīvotāju sadzīves apstākļus vai nekustamā īpašuma vērtību;

  • apbūve paredzēta publiskā lietošanā esošā teritorijā.



Iesaistītās puses parasti ir būvniecības ieceres iesniedzējs, būvvalde un sabiedrība – administratīvajā teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji. Jāņem vērā, ka būvniecības ieceres publiskā apspriešana ir sabiedrības viedokļa izpētes pēdējā fāze. Iedzīvotāju viedokļa izzināšanai jāsākas pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādes gaitā. Ja plānots celt būvi ar ievērojamu ekoloģisku ietekmi uz vidi, jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, kura gaitā arī jānoskaidro sabiedrības viedoklis. Tādējādi par iecerētās būves būtību viedoklis lielā mērā ir jau noskaidrots, bet šajā pēdējā fāzē nepieciešams to noskaidrot par specifiski būvnieciskiem jautājumiem, piemēram arhitektonisko veidolu, pieejamību u.c.. Jautājumiem par novietojumu teritorijā, saistību ar infrastruktūru, ietekmi uz vidi utt. ir jābūt noskaidrotiem jau iepriekšējās fāzēs.

D.D.: Kas tiek sagaidīts no sabiedrības, izsludinot būvniecības ieceres sabiedrisko apspriešanu?

E.V.: Sabiedrības viedoklis un aktivitāte, bet tā lielā mērā atkarīga no politiķu rīcības. Ja politiķi būs ieinteresēti, lai sabiedrība ir aktīva, tad tā arī notiks, ja nē – tie darīs visu iespējamo, lai būvniecības iecere tiktu pieņemta, un parasti šajos gadījumos sabiedrības aktivitāte nav pat vēlama.

Juris Poga: Sabiedrība neapzinās, kāda ir tās loma un iespējas un publisko apspriešanu uztver kā formālu pasākumu. Parasti cilvēki “pamostas” tikai tad, kad teritorijai apkārt ir žogs un būvniecība jau sākusies. Publiskā apspriešana notiek, lai informētu sabiedrību par būvniecības ieceri un uzklausītu viedokļus – gan “par”, gan “pret”, un ko sabiedrība iegūs vai zaudēs būvniecības rezultātā. Tomēr nereti procedūra tiek formalizēta, kā rezultātā izveidojas divas nometnes, kas reizēm pat ir speciāli organizētas kāda pasūtījuma izpildīšanai. Pašvaldībās nereti ir to iedzīvotāju “saraksti”, kas parasti mēdz piedalīties apspriešanās.

D.D.: Kā panākt, lai iedzīvotāji būtu aktīvi?

J.P.: Svarīgi iedzīvotājos radīt apziņu, ka tieši viņi ir noteicēji, un tas ir pašvaldības uzdevums. Pašvaldībai vajadzētu būt ieinteresētai, lai pēc publiskās apspriešanas no iedzīvotājiem nebūtu sūdzību un neapmierinātības par konkrēta projekta īstenošanu.

D.D.: Ir bijuši daudzi gadījumi, piemēram vairāku autostāvvietu būvniecība Rīgā, kur sabiedrība skaidri paudusi savu negatīvo viedokli, bet būvniecība tomēr notikusi. Kā jūs to komentējat?

Jānis Matulis: Jā, pieredze ir ļoti atšķirīga un, raugoties no sabiedrības viedokļa, likuma normas apzināti vai neapzināti ir ļoti nepilnīgas. Pašlaik publiskajai apspriešanai nav nekādas juridiskas sekas - cilvēki izsaka savu viedokli, bet nekur nav teikts, ka tas vispār, un cik lielā mērā, ir pamats pašvaldības oficiālajam viedoklim un tā pārskatīšanai. Redzam, kas notiek ar lēmumiem par naftas termināliem, sabiedrisko teritoriju apbūvi Jūrmalā un citās piekrastes pašvaldībās – iedzīvotāju viedoklis tiek klaji ignorēts. Arī gadījumā, ja uz publisko apspriešanu neatnāk neviens iedzīvotājs, tomēr skaitās, ka tā ir notikusi un viss ir kārtībā.

Kāpēc nereti mazajās pašvaldībās iedzīvotāju aktivitāte ir ļoti zema? Pirmkārt, iedzīvotāji zina, ka viņu viedoklis nevienu neinteresē – deputāti vienalga pieņems tādu lēmumu, kādu gribēs. Otrkārt, iedzīvotāji baidās, ka, runājot pretī pašvaldības politiķiem, tie vairs nevarēs saņemt sociālos atvieglojumus – publiska uzstāšanās pret vietējiem politiķiem var kļūt “liktenīga”.

Ir bijuši arī gadījumi, kad ir pamatotas aizdomas, ka iedzīvotāju balsis ir “nopirktas”. Parasti tas notiek lielos projektos, kad speciāli tiek organizēta kāda grupa, kas aktīvi izsaka noteiktu viedokli, un tad pašvaldība it kā morāli ir noņēmusi no sevis atbildību un saka: “Redziet, iedzīvotāji to vēlas.” Te nonākam pie jautājuma – kā iegūt objektīvu sabiedrības viedokli, kam arī vajadzētu būt šī likuma jēgai. Pašvaldībai vajadzētu rīkot, piemēram, referendumu. Protams, tas prasa līdzekļus un politisko gribu, bet tā var iegūt patiesu viedokli. Piemēram, sabiedrības viedoklis par naftas termināliem Rīgā ir ļoti krasi negatīvs, tomēr politiķi deklarē, ka viņi vēlas šos terminālus, un valstī nav likuma, kas var apturēt šo terminālu būvniecību. Protams, pieņemot lēmumus, pašvaldības politiķi zināmā mērā riskē ar savu nākotni – vai nākamreiz tiks ievēlēti. Bet, pat ja nākamajā sasaukumā tie vairs netiek ievēlēti, tas jau ir par vēlu - parasti būvniecība jau ir notikusi.

J.P.: Pašlaik forma, kādā notiek būvniecības publiskā apspriešana, ir pasīva. Rezultātā aktīvi ir tie, kas “aiz matiem par naudu tiek atvilkti” uz apspriešanām. Būvniecības ierosinātājam vajadzētu būt interesētam pozitīvā sabiedrības attieksmē. Citās valstīs, piemēram ASV un Spānijā, iniciējot kādu jaunu būvniecības ieceri, pilnīgi visiem attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotājiem tiek izsūtīta anketa ar apmaksātu atpakaļadresi par konkrēto būvniecības projektu – tas ir veids, kā iedzīvotāji daudz vienkāršāk var izteikt savu viedokli un komentārus. Arī pašvaldība iegūst objektīvu, nevis tendenciozu informāciju, viedokļa manipulācijas iespējas ir izslēgtas. Piemēram, Helsinkos arī ir t.s. “sarkanie punkti” – teritorijas, kur iedzīvotāju viedoklis nesakrīt ar attīstības vēlmēm. Un šādas teritorijas “sarkanas” ir vienu, divus, piecus gadus, un pašvaldība organizē publiskās apspriešanas vienu pēc otras, kamēr konkrētā būvniecības iecere ir ieguvusi to apveidu, ko sabiedrība akceptē, un tikai tad projektu var īstenot. Bez tam sabiedrības vairākums vienmēr jāskata kontekstā ar kādas vietas iespējamo attīstību, un šajā gadījumā pašvaldībai ir jābūt skaidrai attīstības vīzijai - attīstības plānam, kurā panākts dažādu interešu līdzsvars. Praksē ir bijuši arī daudzi gadījumi, kad, publiskās apspriešanas laikā, iepazīstoties ar vispusīgu informāciju, iedzīvotāji maina savu viedokli par konkrēto būvniecības projektu.

D.D.: Tātad līdz brīdim, kamēr sabiedrības vairākums nepiekrīt, nekas netiek celts?

J.P.: Jā. Jāatzīst, ka mūsu pašvaldības, kurām ir iedota visa pilsētas attīstības vara, ir ļoti vājas.

D.D.: Vāji ir politiķi vai speciālisti?

J.P.: Drīzāk tas ir politiķu kvalifikācijas līmenis – viņi skatās tikai uz ļoti tuviem mērķiem, bet ir arī izņēmumi. Piemēram, Ventspils ir stipra pašvaldība, kurā neviens privātuzņēmējs nevar ienākt kā saimnieks. Pilnīgi pretstatā ir gadījumi, piemēram Jūrmalā, kur pašvaldība pilnīgi neko nav spējīga pateikt jautājumā var vai nevar būvēt kāpās. Tā nu Jūrmala pārvēršas par dzīvojamo pilsētu - tiek zaudētas publiskās platības, kas tiek privatizētas, sadalītas mazos zemes gabaliņos, nožogotas, un lielā mērā pateicoties tam, arī tūristi brauc arvien mazāk.

D.D.: Nonākam pie jautājuma par atbildību. Kurš ir atbildīgais par pieņemto lēmumu – gan profesionāli, gan politiski?

E.V.: Pašvaldības ļoti vāji izmanto speciālistu viedokli. Būvvaldēs nereti strādā speciālisti, kas pieņemti darbā, lai būtu paklausīgi. Ir zināmi gadījumi, kad pašvaldībās strādājošie arhitekti aktivizē sabiedrību, un nereti šos speciālistus vienkārši palūdz aiziet no ieņemamā amata. Un šajā brīdī jāsāk domāt, vai tā ir korupcija, vai interešu lobēšana – kāpēc deputāti, kurus ir ievēlējuši iedzīvotāji un kuriem ir uzticēta iedzīvotāju interešu pārstāvniecība, rīkojas pretēji iedzīvotāju vēlmēm?

J.M.: Piemēram, Lapmežciemā esmu dzirdējis no deputātiem, ka viņi nobalso “par” kādu būvniecību, par ko būvvaldes speciālisti apgalvojuši, ka visi nepieciešamie dokumenti saņemti, bet pēc tam, kad deputāti nobalsojuši, būvatļauja izsniegta un būvniecība notikusi, atklājas, ka nav saņemti visi nepieciešamie saskaņojumi. Kurš šajā gadījumā ir atbildīgs?

E.V.: MK noteikumi par būvniecības publisko apspriešanu radās laikā, kad daudzās pašvaldībās nebija izstrādāti teritoriju attīstības plāni, jo ar šiem noteikumiem varēja regulēt stihisku un spontānu būvniecību. Tagad šo aktīvo sabiedrības iesaistīšanu vispirms būtu jānodrošina teritorijas attīstības plānojumā, jo būvniecība ir tikai plānošanas rezultāts. Ja iecerēts būvēt ekoloģiski riskantu būvi, pašvaldībai jāiesaista iedzīvotāji arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā. Pretējā gadījumā tā riskē ar sekām, kādas bija ar bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas uzstādīšanu Olainē – iedzīvotāji sāka reaģēt tikai tad, kad formāli lēmumi atbilstoši visām normatīvo aktu prasībām jau bija pieņemti.

D.D.: Bet teritoriju attīstības plāni tiek izstrādāti tik lēni, ka gribot negribot rodas jautājums – kam tas ir izdevīgi... Šķiet pat, ka pašvaldības negrib, lai šie plāni tiktu izstrādāti, jo tas ierobežos viņu iespējas un patvaļīgu lēmumu pieņemšanu?

J.P.: Tieši tā – acīmredzot kādam tur ir interese...

E.V.: Tiem, kas rada jukas, ir vislielākā interese, lai tās turpinātos pēc iespējas ilgāk. Pašvaldībām, kuras nopietni strādā, lai sakārtotu plānošanu un būvniecību savās administratīvajās robežās, teritorijas plānojumu izstrādāšanai valsts izsniedz mērķdotācijas.

J.M.: Runājot par piekrastes kāpu aizsargjoslām, kas ir sabiedriskai lietošanai nozīmīgas teritorijas, mēs arī redzam, ka vislielākie protestētāji pret šo lietu sakārtošanu ir pašvaldības. Plašās pilnvaras pašvaldībām dotas ar domu, ka tās pārstāv iedzīvotājus. Diemžēl šodien procesi ir pilnīgi pretēji, jo iedzīvotāji regulāri konfliktē ar pašvaldību oficiālo viedokli, un iemesls lielā mērā ir tas, ka likumdošanā paredzētās pašvaldību tiesības ir pārāk plašas. Piemēram, Būvniecības likuma 30. pants nosaka, ka par nelikumīgo būvniecību lemj pašvaldība. Kā gan pašvaldība objektīvi ver lemt par būvēm, ko pati ar savu darbību vai bezdarbību atbalstījusi? Kad mēģina atrast, kurš ir vainīgs par kādu būvniecību, prokuratūra oficiāli atbild - neviens, jo pašvaldība lēmumus pieņem koleģiāli, tātad pat priekšsēdētājs nav vainīgs. Proti – klaja kolektīvā bezatbildība...

D.D.: Vai Būvniecības likumā nevajadzētu noteikt, ka ikvienam būvniecības projektam, kas tiek plānots piekrastes kāpu aizsargjoslā, ir jābūt publiskajai apspriešanai, jo šī teritorija ir nozīmīga sabiedriskajai lietošanai? Protams, vienmēr aktuāls ir kompromiss starp attīstību un sabiedrības interesēm, bet kāpēc Jūrmalā jaunas ēkas nevar celt graustu vietā, nevis cērtot priedes kāpās un postot dabas pamatnes teritorijas?

J.P.: Aizsargjoslu likums darbojas faktiski bezplānojuma situācijā, un tajā ir iestrādātas tik plašas interpretācijas iespējas un izņēmumu gadījumi, kas paver plašas iespējas pašvaldībām lemt par būvniecību. Bet šī likuma jēga ir pavisam cita – saglabāt piekrastes teritoriju kā sabiedrisku nacionālo vērtību, ko var baudīt jebkurš. Šeit parādās arī pretruna, ar kuru saduras piekrastes pilsētas un apdzīvotās vietas – pašlaik 300 m aizsargjoslā faktiski vajadzētu būt tādam pašam apbūves moratorijam, kā tas ir dabas pamatnes teritorijās.

D.D.: Vai ir iespējama pašvaldības pieņemto lēmumu pārsūdzēšana? Ko vajadzētu darīt ar nelikumīgajām būvēm?

J.P.: Lietas sāks mainīties, kad beidzot kāds tiks iesūdzēts tiesā un notiks pirmā paraugprāva – tikai pēc tās sapratīsim, kā tad ir strādājusi mūsu normatīvo aktu bāze. Tad arī deputātu balsojuma “atbildības latiņai” būtu jāpieaug, jo deputāti iepriekš gribēs saņemt skaidru pamatojumu, par ko tad īsti viņi balso.

E.V.: Pie patreizējās investoru nihilistiskās attieksmes pret likumdošanu būtu labi iedibināt būvpoliciju ar neapstrīdamām tiesībām apturēt jebkuru būvniecību, kura aizskar valsts vai pašvaldības intereses, un bargi sodīt vainīgos. Nepieciešams palielināt būvniecības dalībnieku un kontrolējošo amatpersonu atbildību. 30-tajos gados būvniecības kontrole bija Iekšlietu ministrijas funkcija tāpat kā ugunsdzēsība. Šodien nelikumīgas būvniecības konfliktus nereti jārisina caur tiesu.

D.D.: Kādi gadījumi Latvijā varētu pretendēt uz paraugprāvas statusu?

J.P.: Piemēram, plānotais Baltic Oil termināls Daugavgrīvā. Arī gadījumi, kad apturēti lielie būvniecības projekti – būvfirmas par dīkstāvi cieš zaudējumus, kas tos segs? Droši vien, ka drīz būsim Eiropas Savienībā, un jau tuvā nākotnē varētu parādīties ļoti lieli investīciju projekti, kas arī var būt ļoti rūgti atbildības pārbaudījumi mūsu lēmumu pieņēmējiem. Jāņem arī vērā, ka pašvaldību juristi parasti ir daudz “vājāki” nekā juristi no advokātu birojiem, kurus var nolīgt investori.

D.D.: Kas, jūsuprāt, sekmētu iedzīvotāju aktivitāti un ietekmi būvniecības projektu apspriešanā?

J.P.: Pašvaldībām vairāk vajadzētu popularizēt arhitektu darbu - dažādu radošo ideju un risinājumu alternatīvas, iedzīvotājiem vairāk būtu jāstāsta par viņu dzīvesvietas vērtībām un jārada svētki – tas veido patriotisma jūtas. Šodien Rīgas attīstībā nav nekāda vienojoša uzstādījuma un attīstības programmas, rodas sajūta, ka esam gatavi dzīvot bezideju vakuumā un aprodam ar domu, ka viss, ko būvē, vidi padara vēl sliktāku. Būtiski ir domāt par iedzīvotāju labsajūtu un dot viņiem cerību, ka viņi var ietekmēt savas dzīvesvietas attīstību. Cilvēkiem jājūt, kā viņu pilsēta attīstās kopumā.

E.V.: Būtu tikai normāli, ja iedzīvotāji ar savu balsojumu varētu izvēlēties arī kādus konkrētus arhitektūras risinājumus vai savas dzīvesvietas nākotnes vīziju, gluži tāpat, kā balsojot par dziesmām un videoklipiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733