Būt par nodevēju 6

Brīdinājums! Bloga ieraksts tapis, savu uzskatu dēļ „atklāj[ot] dažād[us] sarežģīt[us] attaisnojum[us], (..) [un] savai gļēvulībai (..) atrod[ot] ļoti smalkus attaisnojumus" (1).

Iesaki citiem:

Saturs

1. Mana Latvija
2. Vēsturisko notikumu uzplaiksnījumi
3. Kāpēc ir nepareizi nepatiesi apvainot cilvēkus, saucot viņus par nodevējiem
4. Politkorektums. Kas lācītim vēderā?
5. Īsti pseidointelektuālisma garā

1.Mana Latvija

Kas man ir Latvija? Latvija man ir cilvēki – es, mana ģimene, draugi, darba kolēģi, svešinieki, ar kuriem iedzeru tasi tējas, cilvēki, kuri man un kuriem es skrienu garām. Latvieši un krievi, citu tautību pārstāvji, Raivis Dzintars (VL-TB/LNNK) un Nils Ušakovs (SC), tie, kuri 18.februāra referendumā plāno balsot „par”, tie, kuri plāno balsot „pret”, biļetenu sabojātāji un „baltās lapas” balsotāji, ļaudis, kuri ignorēs tautas nobalsošanu. Latvijas iedzīvotāji tuvumā un Latvijas piederīgie Īrijā. Man Latvija ir Rīga un citas lielās pilsētas, Latgale un pārējie trīs novadi, kāpas un meži tumsā. Rīgas jūras līcis un ezeri, mana māja un mans mikrorajons, mani ekskursiju un ceļojumu iespaidi. Latvijas un latviešu filmas („Limuzīns Jāņu nakts krāsā” u.c.) un seriāli (piem., „Dzīvoklis”). Lielveikali un aukstas ziemas, tulpju pārdošana 9.maijā. Daudzi notikumi, par kuriem mācījos vēsturē: pirmais neatkarības periods, okupācija un izvešanas, atmoda un dziesmotā revolūcija. Drosmīgi cilvēki. Izturīgi ļaudis. Latvija ir manas mājas. Es mīlu Latviju. Tajā pašā laikā jūtos arī kā pasaules pilsonis, kurš atbalsta lielu daļu no (liberālās) demokrātijas un cilvēktiesību vērtībām. (2)

15.februārī Latvijā notiekošās pirmsreferenduma diskusijas ieguva jaunu pavērsienu. Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis daļu no cilvēkiem un arī mani nosauca par nodevējiem. (3) Atsevišķi cilvēki publiski (tviterī) izteica prieku, ka beidzot lietas ir nosauktas īstajos vārdos.

Sapratu, ka Hermaņa izteikumi veltīti arī man, jo šajā jautājumā nodarbojos ar „daiļslidošanu”, atbalstu „pseidointelektuāļu” aktivitātes, piemēram, tiesības rosināt sabojāt biļetenu vai balsot ar „baltu lapu”, kā arī tiesības neiet balsot. Pirms kāda laika pats apsvēru domu, ka varētu neiet. Un ir tikai loģiski, ka solidarizējos ar Daugavpils teātra pārstāvjiem, kuri, līdz ar atteikšanos publiski paust atbalstu „pret” balsojuma nepieciešamībai, arī ir iekļuvuši „nodevēju sarakstā”. Lai gan šiem cilvēkiem demokrātiskā valstī ir tiesības atteikties no vienas pareizās atbildes popularizēšanas.

Varbūt esmu pārpratis Hermaņa domu? Domāju, ka, nē.

Racionālā pieeja uzreiz liek vaicāt, kāpēc viņš „mūs”, kuri skaidri neatbalsta „pret” balsojumu kā vienīgo pareizo izvēli vai tamlīdzīgi, uzskata par nodevējiem. Un kāpēc daļa no iedzīvotājiem, kuri publiski pauda atbalstu režisora izteikumiem.uzskata tāpat vai gandrīz tāpat.

Atbilde nav tālu jāmeklē, jo tā stāv tepat man blakus, pat manī iekšā. Tā domā cilvēki, kuri ir Latvijas patrioti, ļaudis, kuri mīl šo zemi, kuri augstā vērtē tur latviešu valodu un, kuri līdzīgi, kā es, zina, ka Latvija neizveidojās viegli un strauji, ka liktenis tai cirta vairākas asas brūces. Pietiek aplūkot vien dažus...

...2. Vēsturisko notikumu uzplaiksnījumus

Brīvi pārlecot pāri baltu cilšu ienākšanai mūsdienu Latvijas teritorijā, tagadējās Rietumeiropas un Centrāleiropas kristiešu veiktajai pašreizējās Latvijas kolonizācijai un pakļaušanai, Polijas, Lietuvas (Polijas-Lietuvas), Zviedrijas, Dānijas un Krievijas tīkojumiem pēc zemes, kā arī vairākiem kariem, nonāku 18.gadsimta izskaņā. No šī laika varam atcerēties vācbaltieša Garlība Merķeļa grāmatu „Latvieši”, kurā aprakstīts latviešiem uzliktais slogs, atrodoties dzimtcilvēku statusā. 19.gadsimtā līdz ar nacionālo romantismu top aizvien vairāk latviešu radītu darbu, piemēram, Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis”, Ausekļa dzejolis „Vai cerēt būs uz brīvību?”. 19. un 20.gadsimtā tiek izdotas Krišjāņa Barona vāktās tautasdziesmas. Sāk veidoties kultūras pamats, kas ļauj notiprināties apziņai par latviešiem kā vērā ņemama tauta (par šī teikuma precizitāti varam atvērt diskusiju).

Latviešu upuri ir redzami jau Krievijas impērijā notiekošās revolūcijas laikā 1905.-1907.gadā – protams, tajā laikā vēl netika vai gandrīz netika domāts par neatkarīgu Latviju, bet notika vēršanās pret netaisnīgās sistēmas uzturētājiem: arī vācu muižniekiem. Pirmais pasaules karš nākotnes Latvijas un pasaules iedzīvotājiem vēsta par latviešu strēlnieku drošsirdību – kā pareizi man par viņu nestajiem upuriem, no vācu armijas aizstāvot Krievijas impērijas sastāvā esošo vēl tikai dibināmās Latvijas teritoriju, atgādināja tvitera sarunu biedrs @ZabakPlesis . Latvieši un cittautieši arī zina mūsu vēstures vienu no lielajām uzvarām – 1919.gada 11.novembra uzvaru pār Bermonta-Avalova karaspēku. Latvieši gāja bojā arī brīvības cīņās ar Padomju Krievijas karaspēku. Šos nestos upurus mēs glabājam savā atmiņā – cits tuvākā, cits tālākā atmiņu lādē.

Pirmais neatkarības periods mums uzliek pienākumu Latvijas ideju (ar draugu pēdējās dienās mazliet debatēts jēdziens) virzīt uz priekšu. Okupācija 1940.gada 17.jūnijā latviešiem un arī Latvijā dzīvojošajām etniskajām minoritātēm atgādina, cik ātri (un reizē ilgstoši, ja rēķina laiku kopš PSRS militāro bāzu izvietošanas sākšanas Latvijas teritorijā 1939.gada otrajā pusē) mēs varam zaudēt to, kas ir visdārgākais – brīvību un neatkarību. Vairāk nekā 15 tūkstošu iedzīvotāju izsūtīšana 1941.gada 14.jūnijā un vairāk nekā 42 tūkstošu cilvēku izsūtīšana 1949.gada 25.martā – uz Sibīriju un citiem PSRS apgabaliem – ir kā baiss atgādinājums noziegumiem, kuri tika paveikti pret latviešiem un citām tautām. Ne tikai politkorektuma dēļ, bet šausmīgā fakta dēļ nedrīkstam aizmirst holokaustu, kurš norisinājāss uz Latvijas zemes nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, kura ilga no 1941.gada līdz 1945.gadam. Nacionālo partizānu cīņa (kā noprotu, dažkārt dažādi vērtēta), valdošo vēršanās pret nacionālkomunistiem 20.gadsimta 50.gadu beigās un Latvijas padomju laika disidenta (@ZabakPlesis minētā) Gunāra Astras slavenā runa tiesā, kur viņš, aizstāvēdams arī latviešu valodu, saka: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs...". Latvijas rusifikācija un cilvēku no citām „brālīgajām” republikām iepludināšana Latvijā izjauca vēsturisko etnisko dalījumu, kurš bija pastāvējis pirmā neatkarības perioda laikā. Visbeidzot Latvijas patriotu ieguldījums 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma atmodas un dziesmotās revolūcijas īstenošanā, kā arī latviešu valodas sargāšana otrajā neatkarības periodā. Visi šie notikumi atgādina, ka mums ir jāspēj cīnīties par savām tiesībām. Atgādina, ka mēs nevaram skaidri zināt, vai un kad nāks nākamais likteņa trieciens. Lai gan jūtamies samērā droši, jo esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.

(Tas ir īss, atsevišķu notikumu uzplaiksnījumu uzskaitījums, kura mērķis nav plūstoši aprakstīt pagātnes gaitu. Ja esmu pieļāvis kādas neprecizitātes vai kļūdas, tad, lūdzu, dodiet ziņu.)

Tomēr tas dod nelielu ieskatu atsevišķos notikumos, kas vairāk vai mazāk veido mūsu vai daļas latviešu un arī cittautiešu vērtības. Tas dod aptuvenu uzskatu skici attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri pašlaik uzskata par atbilstošu vārda „nodevēji” lietošanu un līdzīgas attieksmes paušanu pret daļu citādāk domājošo. Centīšos uzskaitīt viņu (un ne tikai viņu) vērtības un uzskatus :

1) Latvijas veidošanās bija gadsimtiem ilgs process, kuru, savu senču ieguldījuma dēļ, mēs nedrīkstam pamest novārtā.
2) Latvija veidojās, tiekot izlietām daudzu latviešu un cittautiešu asinīm. Mums ir jāveicina Latvijas izaugsme, jo neatkarību ieguvām/atguvām par dārgu cenu. Mums ir jāveicina Latvijas (līdz ar to arī Eiropas Savienības) izaugsme arī pašu un nākamo paaudžu dēļ.
3) Latvieši un etniskās minoritātes ir smagi cietušas PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotajos noziegumos pret cilvēci. Mums ir jāatceras, ka, lai gan ceram uz labāko, nākotnes notikumi nav prognozējami. Lai nepieļautu vēstures atkārtošanos, mums ir jāaizsargā savas vērtības un principi – tādā veidā mēs vienmēr saglabāsim modrību, kas var būt noderīga. (Realitātē mēs dzīvojam laikmetā, kurā principi un vērtības bieži vien ir augstu relatīvisma koeficientu.)
4) Mums ir jātur godā dziesmotā revolūcija un mums ir jāatceras tās upuri.

Šos formulējumus ir iespējams precizēt. To dēļ ir skaidri saprotama latviešu izvēle doties balsot „pret” krievu valodas noteikšanu kā otro valsts valodu. Latviešu valoda tiek aizsargāta, lai izrādītu cieņu vēsturei un rūpētos par nākamajām paaudzēm. Daži no šiem cilvēkiem šī emocionālā jautājuma dēļ uzskata, ka drīkst citus saukt par nodevējiem, vai izmantot līdzīga veida retoriku.

(Protams, tas ir mans pieņēmums par to cilvēku motīviem, kuri uzskata citus par nodevējiem. „Hermaņa pozīcijas” paudēji ir laipni lūgti izskaidrot savu motivācju, kāpēc šādā vārdā ir jādēvē citi ļaudis.)

3. Kāpēc ir nepareizi nepatiesi apvainot cilvēkus, saucot viņus par nodevējiem

Šie principi nedod pamatu cilvēkus, kuri aktīvi nepievienojas „pret” balsojuma atbalstītājiem, kuri aicina neiet uz referendumu, kuri paši neies, kuri mudina balsot ar sabojātu biļetenu vai „baltu lapu”, kuri balsos „par” – tie nedod pamatu šos cilvēkus dēvēt par nodevējiem.

Tagad turpināšu, koncentrējoties uz visām minētajām „pret” balsojumam alternatīvajām versijām, izņemot balsošanu „par”, kurai pievērsīšos vēlāk.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka referendumā „pret” balsīm nav ietekmes uz juridisko rezultātu. Kā mēs zinām, būs vajadzīgi apmēram 772 tūkstoši „par” balsu, lai referendums izdotos. Līdz ar to nav nepieciešams tautas nobalsošanā piedalīties ar mērķi nepieļaut, ka tiek mainīta Satversme, jo „pret” balsis neizšķirs referenduma juridisko rezultātu. Ņemot vērā pilsoņu etnisko sastāvu un uzskatu, ka maza daļa latviešu būs gatava balsot „par”, kā arī ideju, ka daļa krievvalodīgo un citu cittautiešu nebalsos „par”, iespēja, ka referendums izdosies, ir gandrīz vai pielīdzināma nullei.

Otrkārt, tāpēc, ka šādā veidā Hermanis nepatiesi apvaino cilvēkus, kuri mīl Latviju, kuri ir Latvijas patrioti, kuri ir strādājuši un turpinās strādāt mūsu valsts labā un priecāsies par to, ko sava mūža laikā var dot Latvijai un ko var saņemt pretī. Nodevējs ir cilvēks, kurš, piemēram, par naudu pārdod savas valsts noslēpumus, kurš apzināti nodara būtisku kaitējumu nācijai vai valstij (te var atvērt diskusiju, ko nozīmē „būtisks kaitējums” un vai kā nosacījumu nav nepieciešams noteikt sadarbošanaos ar kādu trešo spēku). Neaizejot uz referendumu, nobalsojot ar „baltu lapu” un, mudinot to darīt citiem, nekas tāds netiek veikts.

Kā svarīgākais „pret” balsošanas arguments tiek minēta nepieciešamība provokatoriem, krievvalodīgajiem, Kremlim, starptautiskajiem medijiem un pasaulei apliecināt, ka mēs nevēlamies, ka Latvijā bez latviešu valodas ir vēl kāda cita valsts valoda. Šāda vēlme ir saprotama, jo mēs parasti vēlamies citiem pastāstīt, ko jūtam un ko domājam. Teorētiski tā varētu pret mums labvēlīgāk noskaņot dažus ārvalstu politiķus, kuri nākotnes diskusijās par līdzīgām tēmām vairāk izprastu, kāpēc nav jāatbalsta Krievijas pozīcija. Tāpat tas varētu sniegt lielāku skaidrību par latviešu noskaņojumu ārvalstīs dzīvojošo ļaužu politiski aktīvākajā daļā. Tomēr nedrīkstam aizmirst šo pieņēmumu spekulatīvo raksturu. Tas, ka kāds atsakās piedalīties ārvalstu politiķu un sabiedrību šāda veida informēšanas kampaņā, nenozīmē, ka viņš ir nodevējs. Viņš neko nenodod, bet izmanto tiesības klusēt. Vēlāk mazliet apskatīšu, kāpēc pilsonis izvēlas klusēt. Ja ir nepieciešams starptautiskajiem medijiem skaidrot Latvijas iedzīvotāju dažādās izvēles – kāpēc daļa nebalsoja, vai sabojāja biļetenu – mēs tam varam atvēlēt nedaudz laika. (4)

Provokatori, krievvalodīgie un Kremļa statistikas speciālisti jau zina, ko domā vairākums Latvijas iedzīvotāju. Iespējams, ka lielāks „pret” balsotāju skaits var aizkavēt citu ar nacionāliem jautājumiem saistītu provokāciju rašanos, taču tas nav saukts – arī pirms šī referenduma bija zināms, ka netiks savākts pietiekams balsu skaits.

Par vēlētāju klusēšanu. Starptautiskajiem medijiem un pasaulei mums ir jāskaidro situācija, ka daļa cilvēku šo referendumu uztvēra kā absurdu provokāciju un tāpēc neuzskatīja par nepieciešamu piedalīties, vai arī nevēlējās netieši nostāties pret krievu valodu (interpretācijas, par ko īsti „vēl” ir referendums, no vienas puses ir subjektīvas. No otras puses – daži cilvēki varēja nodomāt, ka tā kā juridiski referendums neko neizšķir, tad „pret” balsojums ir simboliski negatīvs žests pret krievu valodu. Un viņi nevēlējās to veikt, pat, ja daudzi „pret” balsotāji uzskata, ka balsojums nav vērsts pret krievu valodu.). Vai arī nevēlējās piedalīties pasākumā, kura iznākums jau ir zināms. Vai arī nevēlējās kaut kādā veidā izteikt pretenzijas pret krieviem. Jūs varat nepiekrist šīm domām, taču kādam šīs un cita veida domas ienāca prātā un ietekmēja lēmuma pieņemšanu. Vēl daļa negrib būt iesaistīta daļas "pret" balsotāju radītajā gaisotnē, kura, maigi sakot, nav tik iecietīga, cik tā varētu būt.

Jāapskata vēl cits aspekts, kāpēc daļa ļaužu ar „pret” balsojumu uztver kaut ko vairāk, nekā tikai biļetenā minēto tekstu. Daļa cilvēku uztraucas, ka ar šo balsojumu ne vien tiek izteikta kaut kāda veida neapmierinātība ar krieviem, kaut kāda veida pretestība pret krievu valodu kā tādu, bet krietni neiecietīgāks skatījums. Nesen kāda padzīvojusi persona man, esot emociju varā, norādīja, ka vēlas izdarīt ko ļaunu kādam referenduma iniciatoram – viņa dalījās arī ar skarbu okupācijas laika pieredzi. Pirms dažiem mēnešiem kāds cits cilvēks man stāstīja, ko vēlas izdarīt ar daļu no krieviem. Protams, ka no šādiem gadījumiem nevar izdarīt secinājumus – es arī netaisos izdarīt nepareizus secinājumus par „pret” balsotāju vairākuma uzskatiem. Esmu pārliecināts, ka šādi domā mazākums un, pat, ja domā, tad lielākā daļa nedomā to nopietni, bet vienkārši tāpēc, ka daļa cilvēku, tajā skaitā es, pēc dabas ir grēcīgi (5). Kā nekā līdzīgus izteikumus varam sameklēt jebkurā tautā un gan jau, ka arī „par” balsotāju pusē atradīsim indivīdus, kuru atsevišķi uzskati nav dēvējami par tolerantiem.

Daļa par neiecietību uztrauktie latvieši un cittautieši nevēlas piedalīties šajā procesā un tāpēc neies balsot „pret”. Es viņus saprotu. Ar citiem argumentiem, kāpēc nebalsot „pret”, var iepazīties dažu „pseidointelektuāļu” rakstos.

Arī „par” balsotāji nav nodevēji. Protams, es nevaru ielīst neviena „sirdī” un uzzināt precīzu motivāciju, taču tā kā man nav pierādījumu par kāda „vienkāršā” iedzīvotāja apzinātu vēlmi apzināti kaitēt Latvijai, tad paļaujos uz nevainīguma prezumpciju. Būs balsotāji, kuri patiešām vēlēsies šeit nostiprināt krievu valodu kā otro valsts valodu – jāatzīst, ka šo cilvēku izpratne par Latvijas pamatiem ir ļoti slikta un mums viņiem ir jāskaidro (vai jāturpina skaidrot), ka saprātīga nacionālas valsts ideja ir spēkā arī 21.gadsimtā un ka Latvijas situācijā, krievu valodas ieviešana par otro valsts valodu, vidējā vai ilgtermiņā apdraudēs latviešu valodas pozīcijas, liekot tai kļūt aizvien nenozīmīgākai. (Saprotu, ka daļa sabiedrības skaidrošanā ieguldīto laiku neuzskatīs par lietderīgi pavadītu līdzšinējās pieredzes dēļ.) Taču liela daļa no „pariešiem” balsos cieņas un goda dēļ un tāpēc, ka, kā jau tas izskanējis publiskajā telpā, viņiem beidzot ir kāda praktiskāka iespēja paust neapmierinātību ar pašreizējo situāciju. Par to, kāpēc daļa krievvalodīgo ir neapmierināta, varētu plaši spriest, bet pieminēšu vien divus manis agrāk (citā blogā) jau izmantotos argumentus. 1. Latvijas Tautas frontes dotā solījuma nepildīšana. (6) 2. Uzskats, ka notiek pārāk liela nerēķināšanās ar šo cilvēku dzīves objektīvajiem apstākļiem – kā viņi nokļuva vai kāpēc piedzima Latvijā, kā arī ar viņu saistītajām jūtām pret senču kultūras mantojumu (nepieciešams sīkāk izklāsts).
Referenduma rīta vēstis no žurnālista Jāņa Gestes tviterziņojumiem rāda vēl kādu motivāciju – protestu pret nabadzību un labklājības (visplašākajā nozīmē) trūkumu.
Nedrīkst arī aizmirst nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-„Tēvzemei un brīvībai”/LNNK rīkoto neveiksmīgo parakstu vākšanu par referendumu, kurā būtu lemts par pāriešanu uz mācībām latviešu valodā 12 gadu laikā un kura nepieciešmība nebija plaši izdebatēta ar krievvalodīgo pārstāvjiem, kā arī izvēli kārtējo reizi valdībā neņemt partiju apvienību „Saskaņas centrs” (vai tās priekšteces). Tam bija sava veida nozīme attiecībā uz to, ka šodien notiek referendums.

Protams, ja būtu runa par to, ka Krievijas specdienesti maksā kādam/iem Latvijas iedzīvotājam/iem, kurš organizējis šo referendumu ar mērķi, lai radītu kaitējumu Latvijai, šķeltu sabiedrību, izveidotu vai palielinātu etnisko spriedzi un varbūt izraisītu vēl ko sliktāku, tad tā būtu vērtējama kā nodevība. Taču, cik es saprotu, Krievijas liberāļi joprojām ar pierādījumiem nemētājas (7). Ja nu esmu kādu publikāciju palaidis garām, tad droši varat norādīt. Vai vēl labāk – ja Jums ir pierādījumi – droši dodieties uz Krišjāņa Barona ielu 99a (8). Un pārliecinieties, ka materiāli nonāk arī Satversmes aizsardzības birojā.

4. Politkorektums. Kas lācītim vēderā?

No vienas puses, Hermanis jau var arī neatvainoties. Ne jau visi atvainojas. Un visiem jau laikam arī nevajag. Taču atvainošanās nekaitētu – tikai ļautu mums vieglāk atstāt saasināto dialogu aiz muguras un virzīties uz lielāku iecietību. (Varat ierosināt, kam vēl jāatvainojas:).)
Jā, uz lielāku iecietību un politkorektumu. Kam mums politkorektums, kurš pēdējās dienās uz mirkli pārbīdījies uz modes žurnālu pēdējām lappusēm? Ar politkorektumu saprotu mīlestības izrādīšanu vienam pret otru, labestības izvēlēšanos apvainošanas vietā, saliedētības atbalstīšanu, lai aizstātu šķeltnieciskas runas un nelojālo ļaužu sarakstu veidošanas idejas. Dažkārt, tas izpaužas, kad mēs nepasakām pirmo domu, kas mums ir uz mēles. Nepasākām, jo nevēlamies, ka kāds apvainojas. Nepasakām, jo mēģinām tajā brīdī iejusties otra cilvēka „ādā”. Jo tādējādi nedodam vaļu karalienei Nepatiesībai, kuras favorīti ir Stereotipi un Aizspriedumi.

O, jā, politkorektumam ir virkne negatīvu seku – vārda brīvības ierobežošana, cenzūra, kāds pats teiktu, ka liekulība, ko dažs varētu nodēvēt kā melīgu izturēšanos. Taču politkorektumu var dēvēt arī par sevis pārvarēšanu, par labestības meklēšanu un atrašanu sevī, par racionālo argumentu ņemšanu vērā, par savu vērtību apzināšanos – ka ikviens apkārtējais ir lielākā vērtība, kādu vien pasaulē varam sastapt. Pārfrāzējot vai tieši minot eksistenciālisma ideju – mēs esam nolemti tam, lai paši atrastu pareizo ceļu, cik daudz un kad būt iecietīgiem, cik daudz un kad būt asiem. Šai diskusijai, protams, nav redzams gals.

5. Īsti pseidointelektuālisma garā

Tas ir jauki, ka mums ir pārliecināti „pret” balsotāji. Good for them! (9) Ka ir cilvēki, kuri apzinās un stingri pastāv uz to, ka gandrīz visiem valstī dzīvojošajiem krievvalodīgajiem (izņemot ļoti vecus cilvēkus un tos, kuriem ir patiešām objektīvas grūtības mācīties) saprātīgā laika posmā vajadzēja iemācīties un zināt latviešu valodu. Kuri uzstājīgi uzsver nepieciešamību visiem Latvijas iedzīvotājiem cienīt to, ka latvieši saskaņā ar Latvijas dibināšanas vēsturi, ir valsts nācija, kuras tiesības uz vienīgo valsts valodu ir jārespektē. Kuri savus uzskatus pauž iecietīgi un mīl krievus un ciena krievu valodu, tāpat kā nospiedošs vairākums iedzīvotāju.

Un ir jauki, ka Latvijā ir arī Viesturs Dūle un viņa atbalstītāji, Klāvs Sedlenieks un viņa domubiedri. Good for them, too! (10) Šie cilvēki racionāli domājot, izvērtējot visus par un pret, ir secinājuši, ka latviešu valodas stautuss referendumā nav apdraudēts. Augstu vērtējama ir viņu drosme spēt nepakļauties tam propagandas vilnim, kurš tieši vai netieši vēstīja, ka vienīgā pareizā izvēle ir balsojums „pret”. Kāds no viņiem uztraucas par to, vai nešaujam par strīpu ar nacionālismu, tāpēc vēlas drīzāk uzsvērt cilvēcīgumu (varu paskaidrot sīkāk). Kāds cits norāda uz nepieciešamību jaunatnei un jauniešu vecākiem atcerēties par krievu valodas zināšanu nozīmīgumu un nepieciešamību – racionāla ideja cilvēku redzesloka paplašināšanai. (Jā, arī daudzi „pret” balsotāji atbalsta krievu valodas zināšanu, tostarp netieši vai tieši krievu valodas zināšanas nepieciešamību uzsvēris JRT mākslinieciskais vadītājs.)

Interesants fakts, ka, ja es pareizi interpretēju Hermaņa sacīto, Valsts prezidentam Andrim Bērziņam ir paveicies, ka viņš laicīgi izspruka no nodevēju saraksta. Kaut gan, ja normu piemēro ar atpakaļejošu spēku, tad... Jau ilgi pastāv laikmets, kad valsts vadītāji nav absolūtas autoritātes, taču domai, ka nodevēju sarakstā, pat, ja vēlāk viņa vārds un uzvārds ir izstrīpots, atrodas/ās arī prezidents, ir kaut kāda piegarša. Neizpratnes un/vai pārsteiguma piegarša.

Neesmu vēl apskatījis nedz to, vai abu kopienu starpā ir iespējams kompromiss un, ja, jā, tad kāds, nedz to, kā tad sadzīvosim no 19.februāra, nedz to, ka laba pilsoņa pienākuma (balsošanas) nepildīšanai ir arī konkrētas, negatīvas sekas, nedz...

P.S. Nesen nopirku biļetes uz divām izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī, kuru režisors ir JRT mākslinieciskais vadītājs. Tagad nezinu, vai nodevējus tajās laidīs iekšā. Vismaz ceru, ka Hermanis nestāvēs un nepārbaudīs ar sarakstu rokās:).

P.S.S. Izvēle, kā balsot nāca pēc pārdomu laika. Lai gan atbalstu, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda, zinot juridisko situāciju (joprojām) domāju par iespējamo negatīvo signālu, ko „pret” balsojums, visticamāk, maldīgi, var nodot krievvalodīgajiem. Pēc dažu draugu iztaujāšanas, par tēmu „Vai tiešām man obligāti ir jābalso „pret”?”, ietekmēšanās no varenās propogandas mašinērijas, kā arī racionālo argumentu un sabiedrības spiediena ņemšanas vērā, es izdarīju izvēli. Ierados vēlēšanu iecirknī un pārliecinājos, ka urna pirms tās aizlīmēšanas ir tukša (nekas nebija iemests iekšā). Nobalsoju „pret”.


(1) Pārveidots Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa citāts. Viņa izteikumu atreferējums: http://www.ir.lv/2012/2/15/hermanis-18-februara-referendums-ir-tests-latvijas-nodevejiem Intervijas ieraksts: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/kultura/100-g-kulturas/22642/

(2) Psiholoģiskā nodeva pirms pseidointelektuālisma aizstāvēšanas. Galvenais, ka no „sirds”.

(3) Sk. avotus 1.jā zemsvītras atsaucē.

(4) Varam kopīgi mēģināt uzrakstīt vienu preses relīzi ar noteikumiem, ka varam vienoties par tās tekstu un citiem būtiskiem jautājumiem. Tas, protams, nebūs reāls risinājums, tāpēc varam mēģināt izdomāt ko citu – ja spējam par to vienoties.

(5) Lai piedod man sekulāristi un pārējie, kuri nepiekrīt Bībeles atziņai: "visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Pāvila vēstule romiešiem, 3.nodaļa 23.pants.)

(6) http://blogi.politika.lv/index.php?id=62416 Daces Akules bloga beigās skatīt rindkopu, kuras sākumā ir viena zvaigznīte.

(7) http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/410884-referendumu_iniciejusi_krievijas_specdienesti

(8) Drošības policijas oficiālā adrese.

(9) „Labi viņiem!” (angļu val.) vai, paplašinot domu, „Viņiem nāk par labu viņu uzskati!”.

(10) „Labi arī viņiem!” (angļu val.) vai, paplašinot domu, „Arī viņiem nāk par labu viņu uzskati!”.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Viktors Kinvik

...pārāk liela putra savārīta tai manā(?) zemē,ka nevar vairs izstrēbt.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kristīne (mammu!)

Zini, Ainār, es Tev ļoti, ļoti, ļoti NOVĒLU iemācīties krievu valodu. Bez tās zināšanām Tavs viedoklis ir ļoti vāji argumentējams, uz ārkārtīgi nabadzīgām zināšanām un priekšstatiem balstīts. Ir ārkārtīgi liela informācijas daļa, kas pieejama tikai krieviski, ne par Ŗusskij Mir", ne par KF Ārlietu politiku citās valodās arī neizlasīsi.
Palasi, lūdzu, Čas, Vesti, Telegraf, skaties PBK un NTV, TV5 - būs milzum daudz lietu, ko redzēsi citādi.
Tikmēr - piedod, ka nespēju Tavas zināšanas uzskatīt par pietiekošām...

Kristiānas Strades ieteikto saiti arīdzan izlasi - arī fakti.
Zināšanas ir spēks!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kristiāna Strade

Aicinu izlasīt šo rakstu http://www.scribd.com/doc/57451353/Latvijas-Vesture-Snore-2010. Tajā ir tikai fakti, skaitļi un analīze, nekādu emociju. Un, manuprāt, arī atbildes uz vairākiem jautājumiem par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem 90. gadu sākumā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Viktors Andrejevs

Mans viedoklis par jauno Latvijas valsti.
Tajos laikos, kad sēdēju vecrīgā uz barikādēm un krievu armijas helikopteris
lidinājās virs vecrīgas un no turienes krievu valodā tika izkliegti uzbrukuma un iznīcināšanas draudi arī es domāju, ka aizstāvu atjaunoto Latvijas valsti.
Apgaismība parādījās tikai daudzus gadus pēc tam analizējot un praktiski pārdomājot notikumu secību uzklausot vairākus aculiecinieku stāstus.
Tautas fronte bija mākslīgs slepeno VDK dienestu veidojums, kuram pēc sava uzdevuma izpildes (tautas massu uzticības iegūšanas un t.t.) vajadzēja nodot varu specdienestu izraudzītajiem „tautas pārstāvjiem”, tie arī veidoja turpmāko valsts varas ešelonu, kurš muļķo Latviešu tautu arī tagad. Nav starpības kāda minipartija ir pie varas, visas tās vada viens centrs jau krievijas izlūkdienests.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kaspars Bērziņš

neaizmirsi pateikt paldies arī tiem, kas "PAR", jo viņi rāda, ka vēl aizvien uzskata šo zemi par SAVU (t.i. jūtas piederīgi Latvijai) un vēl aizvien domā, ka varēs to uzlabot ar demokrātiskām metodēm.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Centies nepardziivot.Jaa peedeejaa laikaa dazhi pret un aicinaataaji ir kritushi histeerijaa.Ir jau dzirdeeti izsaucieni peec peedeejaam veeleeshanaam ka nobalsoji parVL-naciki,parSC-nodeveeji,piektaa kolonna.Patriotisms un uzticiiba izpauzhas citaas lietaas.Ja teiksim Latvijaa notiktu stihiska nelaime,kur buutu jaaicina paliigaa sabiedriiba uz ko biistamu un gruutu,tad tajaa piedaliitos gan tie kas ,un kas pret.
Tapat ,starp tiem kas buutu vienaldziigi,arii buutu gan vieni gan otri.Tas tad ari nosaka patriotismu.skalja runashana nav darbi.Taapat kaa tas bija robezliiguma jautaajuma.Kas nodeveejs un patriots ,neuzreiz visiem redzams.

Citi autora darbi