Būs doma, būs valoda

Tik dažādas pēc rakstības, tik atšķirīgas pēc oficiālā statusa, bet tagad abas pārdzīvo ļoti līdzīgus procesus — krievu un latviešu valoda ir spiesta piemēroties mūsdienu sabiedrības jaunajam pieprasījumam. Leksika kļūst primitīvāka, fonētika mainās, žargons un interneta terminoloģija izspiež klasiskās literatūras standartus.

Iesaki citiem:

Intervija ar Ludmilu Smirnovu, pedagoģi, Krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācijas pārstāvi.

Kā pēdējo gadu laikā ir mainījusies krievu valoda Latvijā?

Domāju, tieši tāpat kā visā postpadomju telpā. Runā ir parādījies daudz vienkāršrunas un žargonvārdu. Pie tam šī leksika ir oficiāli apstiprināta — vārdu „uzbraukt” (наехать) lieto gan parastie mirstīgie, gan parlamenta deputāti. Notiek dažādu stilu sajaukšanās, un es nezinu, vai pret to var cīnīties. Taču tendence ir acīmredzama.


Vai tuvā sadzīvošana ar latviešu valodu ir ietekmējusi krieviski runājošās Latvijas daļas valodu?

Protams. No latviešu valodas krievu valodā ienāk atsevišķas leksiskas konstrukcijas, piemēram, frāze „man sāp galva” (мне болит голова)[ 1 ]. Sadzīves valodā jau pierasti ir, ka vārda „заявление” vietā saka „иесниегум(с)”, vārda „справка” vietā — „иззиня”, bet „начальник” vietā — „приекшник” un tā tālāk. Es bieži dzirdu, ka skolēni pieļauj kļūdas, lietojot lietvārdu dzimtes un locījumus, īpaši, ja vārds vienā valodā ir sieviešu dzimtē, bet otrā valodā — vīriešu dzimtē. Tas pats notiek arī ar pareizrakstību — krievu valodā „не” ar darbības vārdu raksta atsevišķi, bet latviešu valodā — kopā, un daudziem bērniem tas jau sagādā papildus grūtības.


Vai ar šo var cīnīties vai arī tas ir jāpieņem kā neizbēgama realitāte?

Ir nepieciešama īpaša mācīšanas sistēma. Ja mēs gribam, lai krievu bērni, beidzot skolu, pietiekami labi pārvaldītu gan krievu, gan latviešu valodu, ir nepieciešams citādāk viņus mācīt. Un tas nav viegli. Ir nemitīgi jāpievērš uzmanība valodu atšķirībām un sakritībām, un tas palīdz arī psiholoģiski. Mēs nevaram norobežot bērnus no nekvalitatīvas krievu valodas — viņi taču pastāvīgi lasa to, kas ir publicēts internetā, kur parādās visdažādākā lasāmviela. Kopīgais valodas līmenis krievu valodas medijos diemžēl arī nav īpaši augsts. Bet tie cilvēki, kas publiski uzstājas ēterā — politiķi, ekonomisti, žurnālisti — pieļauj daudz rupju kļūdu.

Mācīju, kā varēju


Vai fonētiski krievu valoda Latvijā pēdējos gados ir mainījusies?





Vēl pirms gadiem desmit es sāku manīt, ka daudzu cilvēku valodā sāka parādīties pauzes, ko runātāji aizpildīja ar „a”, „у”, bet tagad jau — ar „типа”, „как бы” un tā tālāk. Es to skaidroju ar niecīgo vārdu krājumu. Cilvēkam ir vajadzīgs laiks, lai sameklētu vajadzīgo vārdu, bet dažbrīd tas tā arī prātā neienāk. Maz lasa.



Vai krievu valodas kvalitāti ir ietekmējusi interneta parādīšanās?

Neapšaubāmi. Jauniešiem ir attīstījusies pat vesela apzināti nepareizas, izkropļotas rakstības kultūra, tā saucamā padibeņu[ 2 ] valoda. Tiesa, bērni ir pūlējušies mani pārliecināt, ka tie, kas lieto šādu internetsaziņas stilu, patiesībā zina vārdu pareizrakstību, bet man tas tomēr vienalga šķiet bīstami. Bez sekām nepaliek arī transliterācija — krievu vārdu rakstīšana latīņu burtiem. Es pastāvīgi redzu, kā bērni jauc atsevišķus kirilicas un latīņu burtus. Ir sākušas parādīties rupjas kļūdas, kādu ilgu laiku nebija. Piemēram, kad atgriezenisko darbības vārdu galotnē „-тся” vietā raksta „-тца”.



Kā izskaidrot tādu nevīžīgu attieksmi pret savu dzimto valodu? Pat Latvijas valsts politika, kas mazina krievu valodas lomu, nerada sajūtu, ka krievu valoda varētu pazust.





Lai cik sāpīgi nebūtu to atzīt, krieviem patiešām trūkst atbildīgas attieksmes pret savu valodu. Kad parādījās reāli draudi, kā tas bija 2004. gadā, kad norisinājās cīņas pret mazākumtautību skolu reformu, asāk tika izjustas bailes zaudēt valodu kā komunikācijas un domāšanas instrumentu. Cilvēks tā ir iekārtots — viņš kaut ko sāk cienīt tikai tad, ja parādās draudi šo „kaut ko” pazaudēt. Bet patlaban? Cilvēks mājās un veikalā var kontaktēties dzimtajā valodā, skatīties krieviski raidošos telekanālus, jo krievu valodas mediji Latvijā ir pārstāvēti tik plaši kā nevienā citā Baltijas valstī. Krievu cilvēkam diemžēl piemīt cerība uz „varbūt”. Cilvēki ir pieraduši, ka Krievija — tepat līdzās, tāpēc krievu valoda ar visu tās bagāto literatūras un kultūras slāni mums ir un būs vienmēr.


Un kā, vērtējot šos procesus, jums izskatās krievu valodas nākotne Latvijā?


Pašai valodai, manuprāt, nekas nedraud. Tā taču ir valoda, kurā radīts tik daudz izcilu mākslas darbu! Kas attiecas uz daudzskaitlīgo svešvārdu pārņemšanu — lai atceramies kaut vai Pētera I laikus vai padomju laika birokrātiju! Bet valoda ar to tika galā. Tāpēc, ceru, tiks galā arī tagad. Cits jautājums — ka mēs zaudējam vienu valodas lietotāju paaudzi — dzīvos posmus, kas uztur intelektuālos un kultūras pamatus. Taču Latvijā krievu valodas un literatūras skolotāji profesionāli nodarbojas ar valodas aizstāvību, un jaunatne aizstāvju rindas papildina.

Tomēr es optimistiski raugos uz krievu valodas nākotni gan kopumā, gan arī konkrēti Latvijā. kamēr vien krievi dzīvos Latvijā, arī krievu valoda te skanēs. Tomēr valodas kvalitāte būs atkarīga no tā, kādi krievi te dzīvos, kādas grāmatas viņi lasīs, par ko domās un kas viņus satrauks.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Loskutovs — 50:50 politika.lv

Citi autora darbi