Foto: Foto - G. Diezinš © AFI
Pēc iznākšanas no cietuma bijušajiem ieslodzītajiem ir grūti vai pat neiespējami atrast darbu un mitekli. Tas šos cilvēkus bieži vien mudina atkal izdarīt noziegumus, viņi atgriežas ieslodzījuma vietā un nespēj vai neprot dzīvot brīvībā.
SIA „ITA Konsultants” veiktais pētījums par Iļģuciema cietumā ieslodzīto sieviešu darba iespējām pēc atbrīvošanas ir neliels solis sociāli atstumto grupu, īpaši ieslodzīto, nodarbinātības veicināšanas jomā. Lai gan pētījuma secinājumos parādās tādas optimistiskas frāzes kā „ieslodzītās spēs sekmīgi adaptēties vidē ārpus ieslodzījuma”, būtībā šis pētījums nav atklājis pozitīvas tendences, bet gan satraucošu un nebūt ne optimistisku ainu.
Projekta pētniece Evija Vaska skaidro, ka ieslodzīto sieviešu „negaidīti augstais pašvērtējums, negatīvo emociju retums un bieži neadekvāti rožainie sapņi par dzīvi pēc iznākšanas no cietuma, ko parādīja anketēšana, patiesībā ir ārēja maskēšanās, pat bravūra, zem kuras slēpjas dziļas un patiesas bailes”. Šis pētījums atklāj dažādus slēptus faktorus un parāda, ka rehabilitācijas darbā ar ieslodzītajiem nepieciešama īpaša pieeja.
Īsa informācija par projektu:
Projekta nosaukums:
Pētījums par Iļģuciema cietuma sieviešu nodarbinātības iespējām pēc atbrīvošanās no
ieslodzījuma
Projekta iesniedzējs:
SIA ”ITA Konsultants”
Projekta mērķauditorija:
Ieslodzītās sievietes
Projekta finansējums:
Ls 18 998
Aktivitāte, kuras ietvaros projekts ieguvis atbalstu:
Pētījumu veikšana par sociāli atstumto grupu iespējām darba tirgū
Aktivitāti administrējošā institūcija:
Sabiedrības integrācijas fonds
Evija Vaska atzīst, ka pētījuma veikšana bijusi smaga un sarežģīta, jo ārkārtīgi grūti bijis panākt ieslodzīto sieviešu atvērtību un atklātību. Anketas lielākoties aizpildītas vai nu piespiedu kārtā vai arī ar nelielu pozitīvu stimulu, piemēram, saldumu, palīdzību. Tomēr arī tad ieslodzītās izturējušās vienaldzīgi vai bravūrīgi, reizēm arī tieši pasakot: „Priekš kam?”, „Ko man tas dos?”, „Nu labi, pasakiet, ko jums tur vajag, es tā arī uzrakstīšu”. Ņemot vērā ieslodzīto sieviešu neuzticības un pretestības pilno attieksmi, pētījuma autori atzīst, ka „anketēšanā patiesās atbildes nav parādījušās”. Lielāku atklātību pētījuma autori centušies panākt intervijās ar ieslodzītajām sievietēm.
„No intervijām varēja just, ka tik vienkārša tā aina nav,” saka Evija. Tā kā intervijas ar ieslodzītajām atļauts veikt vienīgi apsarga klātbūtnē, sākotnēji sievietes stāstījušas pozitīvus stāstus par savu gatavību kardināli mainīt dzīvi pēc iznākšanas no cietuma, taču nākamajās intervijās stāsti jau bijuši pavisam citādi. Reizēm pēc regulāras tikšanās un dziļāka kontakta nodibināšanas pētījuma autoriem izdevies panākt, ka intervētās sievietes atklāj arī savas bailes, taču bijušas arī daudzas situācijas, kad viena un tā paša cilvēka stāstītais dažādās intervijās neprognozējami mainās. „Tāds duālisms,” īsumā raksturo Evija, „vienu dienu saka vienu, otru – pavisam ko citu. Izej ārā un nesaproti”. Šie novērojumi skaidri parāda, ka ieslodzīto sieviešu morālā situācija ir ļoti smaga, iespējams, pat bīstama, saka Evija.
Lai gan 67 procenti aptaujāto ieslodzīto sieviešu apgalvo, ka psiholoģiski ir gatavas dzīvei brīvībā un puse aptaujāto sieviešu apgalvo, ka reti izjūt negatīvas emocijas, pētījuma autori skaidro, ka „aiz ārēji optimistiskajām atbildēm par pozitīvām un negatīvām emocijām cietumā un iespējamo dzīvi pēc iziešanas no cietuma patiesībā slēpjas dziļas bailes”. Reālās situācijas izpētē un intervijās konstatēts, ka daudzas no ieslodzītajām ir neziņā par to, kur dzīvot pēc iziešanas no cietuma, par attiecībām ar draugiem, tuviniekiem un apkārtējo sabiedrību, kā arī par darba iespējām, jo pat darba dabūšanas gadījumā baidās, ka darba devēji viņas izmantos zemā sociālā statusa dēļ.
Kaut arī Iļģuciema cietumā ieslodzītajām oficiāli ir darba iespējas, pašu ieslodzīto intervijās stāstītais liecina, ka samaksa ir, piemēram, septiņi santīmi par simts salīmētām kartona kastītēm. Cietumā darbojas pamatskola un arodskola, arī atsevišķas reliģiska rakstura rehabilitācijas programmas, tomēr pētījuma veicēji atzīst, ka šīs iespējas ir nepietiekamas. Lai uzlabotu ieslodzīto nodarbinātību pēc iznākšanas no cietuma, pētījuma autori iesaka izstrādāt un ieviest Ieslodzījuma vietu izglītības un profesionālās apmācības pamatnostādnes, kas paredzētu cietumos nodrošināt ieslodzīto vispārējo, profesionālo un interešu izglītību, kā arī bijušo ieslodzīto iespējas integrēties darba tirgū un sabiedrībā pēc soda izciešanas.
Pētījumā apkopoti arī profesionālās orientācijas izpētes rezultāti, kas atklāj, ka lielai daļai ieslodzīto ir attīstītas tehniskās prasmes, interese par datorkursiem un internetu, kas nav pieejams cietumā, bet noderētu informācijas iegūšanai un darba meklējumiem. Ieslodzīto sieviešu vidū populāra ir arī pašdarbība, kas liecina par vēlmi pašizpausties.
Evija Vaska atzīst, ka grūta un neatlaidīga darba rezultātā izdevies nodibināt kontaktu un panākt uzticēšanos ar daudzām pētījuma dalībniecēm, pavērusies plašāka, bet arī daudz sarežģītāka aina par dzīvi cietumos un „dzīvesstāsti, ko nevar iekļaut pētījumā”. Tomēr Evija pauž arī bažas, vai un kad pētījumā minētie ieteikumi par pozitīvākas vides veidošanu cietumā tiks reāli izmantoti.
Eksperta komentārs:
Liesma Ose, portāla dialogi.lv valdes locekle, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas „Attīstība” docente:
Raksturojot vienu no nedaudzajiem ieslodzīto sieviešu vajadzību un iespēju portretējumiem Latvijā, vēlos akcentēt tā novitāti: pievēršanos maz pētītai grupai ar nolūku konstatēt tās pārstāvēm atbilstošu nodarbinātības shēmu lietojumu.
Projekta iecere – veicināt sociāli atstumto grupu integrāciju darba tirgū, konkrēti, sekmēt šo procesu atbrīvoto Iļģuciema cietuma sieviešu vidū, darba gaitā nesis neplānotus pārsteigumus. Konstatēti šķēršļi veiksmīgai bijušo ieslodzīto reintegrācijai sabiedrībā, darba dzīvē, to personiskās problēmas, destruktīvi dzīves modeļi, kas liek domāt par rehabilitācijas procesa neefektivitāti cietumā. Tomēr pārsteidz pētnieku attieksme. Ja pētām sociāli mazaizsargātas grupas kā šī, tad pētnieces paustā attieksme – respondentu kritika, “ anketu aizpildīšana piespiedu kārtā” rada šaubas par datu validitāti. Tādēļ pētījuma atskaitē būtu vēlams uzsvērt izmantoto kvalitatīvo metožu – padziļināto interviju – nozīmi un atspoguļot to analīzes rezultātus.
Cerams, ka cietuma rehabilitācijas programmas novērtēšana dos pamatu, balstoties arī uz kļūdu analīzi, plānot jau empīriski pārbaudītu ieslodzīto sieviešu reintegrāciju, ņemot vērā gan problēmas, gan viņu spējas un vajadzības.