Raksts

Blēra bilance


Datums:
29. maijs, 2007


Autori

Toms Rostoks


Foto: T. Kalniņš

Irāka varētu būt tas jautājums, kas, runājot par Toniju Blēru, nākotnē cilvēkiem ienāks prātā pirmais. Tomēr kopumā viņa bilance ir pozitīva.

Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs (Tony Blair) 10. maijā paziņoja, ka 27. jūnijā oficiāli atkāpsies no amata. Ir droši zināms, ka viņa vietu turpmāk ieņems pašreizējais finanšu ministrs Gordons Brauns (Gordon Brown). Nevarētu teikt, ka T.Blēra atkāpšanās būtu uzskatāma par lielu pārsteigumu, jo pagājušā gada septembrī viņš, atbildot uz pieaugošo spiedienu no paša Leiboristu partijas biedriem, bija spiests paziņot, ka atkāpsies nākamo 12 mēnešu laikā, tāpēc var apgalvot, ka viņa atkāpšanās bija tikai laika jautājums. Nevar noliegt, ka T.Blērs bija ne tikai veiksmīgākais Leiboristu partijas vadītājs, kurš ir spējis aizvest savu partiju līdz uzvarai trijās secīgās parlamenta apakšpalātas vēlēšanās, bet arī ļoti nepopulārs savas partijas ietvaros, kam par iemeslu bija viņa izcelsme, kas drīzāk varētu būt raksturīga kādam Konservatīvās partijas biedram, kā arī neformālais vadības stils. Spriest par pašreizējā premjerministra vietu vēsturē ir pāragri, tāpēc raksta uzdevums ir sniegt pārskatu par būtiskākajiem panākumiem un neveiksmēm, nevis pavilkt treknu svītru un izdarīt paliekošus secinājumus.

Partijas modernizētājs

Iespējams, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju T.Blēra tēls būs palicis atmiņā no pagājušogad plašu publicitāti un skatītāju atzinību ieguvušās filmas Karaliene par princeses Diānas nāvi, kur galvenā uzmanība bija pievērsta britu karaļnama reakcijai uz šo traģisko notikumu. Tomēr filmā zināma loma bija atvēlēta arī karalienes mijiedarbībai ar T.Blēru, kas filmā tika attēlotas visai amizanti. Starp citu, ironija karalienes un jaunā premjerministra attiecību attēlošanā bija īsti vietā, jo T.Blērs priekšvēlēšanu kampaņas laikā iestājās arī par konstitucionāliem pārkārtojumiem Lielbritānijas politiskajā sistēmā. Šajā rakstā princeses Diānas nāve un tai sekojošā sabiedrības reakcija netiek pieminēta tāpat vien — T.Blēra popularitāte tieši 1997. gada septembrī sasniedza savu augstāko virsotni, kad viņu atbalstīja trīs ceturtdaļas iedzīvotāju. Salīdzinājumam var pieminēt, ka ASV prezidenta Džordža Buša popularitāte laikā pēc 11. septembra traģiskajiem notikumiem bija pat vēl augstāka, tomēr taisnības labad ir jāņem vērā, ka T.Blērs augsto popularitāti sasniedza miera laikā, nevis panisku baiļu no teroristiem apstākļos.

Kopš 1997. gada septembra premjerministra popularitāte pamazām un nenovēršami samazinājās. Tā gandrīz sasniedza sākotnējos augstumus pēc 11. septembra terora aktiem, taču pēc tam strauji saruka. Arī 2005. gada sprādzieni Londonas sabiedriskajā transportā neko būtiski nemainīja. Sākotnēji augstais sabiedrības atbalsts T.Blēram un viņa piedāvātajai pēctecības politikai, kā arī tam sekojošā atbalsta mazināšanās, iezīmē fonu, uz kura var aplūkot viņa sasniegumus.

Neraugoties uz ilgo premjerministra amatā pavadīto laiku, patiesībā Tonija Blēra stāsts sākās 1994. gadā, kad viņam pēc ļoti negaidītās līdzšinējā partijas līdera Džona Smita (John Smith) nāves kopā ar Gordonu Braunu izdevās iegūt kontroli pār Leiboristu partiju un to modernizēt. Iepriekšējās vēlēšanās 1992. gadā iegūtais smagais trieciens, kad leiboristi zaudēja Konservatīvajai partijai, neraugoties uz tās nepopularitāti un neizteiksmīgo līderi Džonu Meidžoru (John Major), bija pietiekams iemesls, lai leiboristu nometnē notiktu pārmaiņas. Šajā laikā mainījās Leiboristu ideoloģija un partija pavirzījās tuvāk politiskā spektra centram. Tā kā konservatīvo nedienas turpinājās līdz pat 1997. gadam, tad Leiboristu uzvara tobrīd neradīja šaubas. 1997. gada pavasarī varas maiņa notika ar milzīgu pārsvaru.

Vēlēšanu rezultātā leiboristi ieguva 179 vietu pārsvaru pār Konservatīvo partiju. Arī nākamajās vēlēšanās pēc četriem gadiem leiboristi T.Blēra vadībā izcīnīja pārliecinošu uzvaru, savukārt 2005. gada vēlēšanās leiboristi, lai arī ieguva vairākumu parlamentā, tomēr uzvara nebija vairs tik pārliecinoša, un T.Blēra vadītās partijas uzvaras pamatā drīzāk bija konservatīvo vājums, nevis leiboristu spēks. Turklāt T.Blērs iegāja vēsturē kā premjerministrs ar viszemāko popularitātes reitingu, kura vadībā partija gūst uzvaru vēlēšanās, jo 2005. gada pavasarī premjerministru atbalstīja tikai aptuveni trešā daļa iedzīvotāju. Jau tad bija skaidrs, ka pat ievēlēšanas gadījumā T.Blērs atstās savu amatu. Viņš savu vārdu ir turējis, un šobrīd lielākā daļa iedzīvotāju izjūt zināmu atvieglojumu par viņa aiziešanu. Īpaši tas varētu attiekties uz viņa pēcteci G.Braunu, jo klīst baumas, ka T.Blērs bija viņam jau 1994. gadā apsolījis, ka atkāpsies otrā pilnvaru termiņa laikā.


Pozitīvas pārmaiņas

Vai no popularitātes rādītājiem var izdarīt secinājumus par to, cik veiksmīga vai neveiksmīga ir bijusi T.Blēra darbība premjerministra amatā? Atbildēt uz šo jautājumu nemaz nav tik viegli, jo popularitātes rādītāji ne vienmēr ataino lietu patieso stāvokli. No sabiedriskās domas aptauju rezultātiem varētu spriest, ka pirmajā termiņā T.Blērs ir bijis relatīvi veiksmīgs, taču vēlākajos gados viņa valdība ir bijusi neefektīvāka. Tā nav taisnība, jo liela daļa politikas vērotāju atzīmē, ka tieši pirmā termiņa laikā T.Blēra vadītā valdība nav tikusi tālāk par skaļu politisko retoriku, jo ir bijusi slikti sagatavota nokļūšanai pie varas pēc 18 opozīcijā pavadītajiem gadiem. Turklāt pirmā pilnvaru termiņa laikā T.Blēra uzdevums bija nodrošināt politikas pārmantojamību, jo straujas pārmaiņas būtu varējušas vājināt Lielbritānijas (un jo īpaši Londonas) kā Eiropas biznesa centra reputāciju. Savukārt otrā un trešā termiņa laikā Leiboristu valdība ir centusies īstenot dotos solījumus.

Pats galvenais T.Blēra vadītās valdības sasniegums ir tāds, ka Lielbritānijā 10 gadu laikā ir notikušas pozitīvas pārmaiņas. Tas attiecas gan uz iekšpolitiku, gan ārpolitiku. Pēdējos 10 gados ir notikusi ilgstoša ekonomiskā izaugsme, un valdībai ir izdevies uzlabot sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti, jo kopš 2001. gada T.Blēra valdība veica milzīgas investīcijas skolās un slimnīcās. Valdība ir palielinājusi minimālo algu un tas ir palīdzējis aizkavēt plaisas palielināšanos starp bagātajiem un trūcīgajiem. Sabiedrībā ir notikušas arī citas pozitīvas pārmaiņas, piemēram, Lielbritānija ir kļuvusi daudz atvērtāka. Jāatceras, ka tā bija viena no retajām ES valstīm, kas atvēra savu darba tirgu imigrantiem no Centrālās un Austrumeiropas valstīm, turklāt imigrācija vismaz līdz šim nav radījusi nopietnu sabiedrības šķelšanos un negatīvas attieksmes veidošanos pret ieceļotājiem. Arī pašpārvaldes sistēmas ieviešana Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā ir vērtējama pozitīvi, turklāt par vienu no galvenajām T.Blēra prioritātēm var uzskatīt miera nodrošināšanu Ziemeļīrijā, un šīs prioritātes realizācijā premjerministrs ir bijis konsekvents.

Arī ārpolitikā T.Blēra bilance pārsvarā ir pozitīva. Protams, arī Irāka raksta turpinājumā tiks pieminēta, taču Lielbritānijas ārpolitika neaprobežojas ar šo vienu jautājumu. Pie sasniegumiem noteikti jāpieskaita tas, ka T.Blērs ir centies aktualizēt klimata pārmaiņu jautājumu. Daudziem vēl svaigā atmiņā varētu būt arī 2005. gada vasara, kad Glenīglsā pasaules valstu līderi diskutēja par Āfrikas problēmām, un T.Blērs ir viens no retajiem Rietumvalstu līderiem, kurš ir centies pievērst attīstītās pasaules valstu uzmanību Āfrikai. Arī Eiropā Lielbritānija T.Blēra vadībā ir centusies aktīvāk iesaistīties. Lai arī Lielbritānija nav pievienojusies vienotajai valūtai eiro (kā to bija iecerējis T.Blērs) un arī tās 2005. gada prezidentūras grandiozās ieceres ir jau nogrimušas nebūtībā, tomēr 2007. gadā Lielbritānija atrodas „dziļāk Eiropā”, nekā pirms 10 gadiem. Protams, ne visas no minētajām iecerēm ārpolitikā ir veiksmes stāsti, un ne visu ieceru autors ir T.Blērs, taču šie jautājumi liecina par to, ka viņa atstātais mantojums ir drīzāk vērtējams pozitīvi, nekā negatīvi.

Neizmantotā uzticība

Katrs, kurš kaut nedaudz ir sekojis līdz Lielbritānijas politikai, varēs nosaukt vismaz vienu T.Blēra neveiksmi. Visticamāk, ka nosaukta tiktu Irāka, taču neveiksmju tāpat kā veiksmju ir daudz vairāk. Iekšpolitikā pati galvenā neveiksme ir tāda, ka T.Blēra vadītā valdība nav spējusi realizēt to milzīgo sabiedrības uzticēšanās mandātu, kuru tā ieguva 1997. gadā. Tolaik pārmaiņas vēlējās redzēt ne tikai T.Blērs, bet arī lielākā daļa Lielbritānijas iedzīvotāju, tāpēc apbrīnas vērts ir tas, cik maz 10 gadu laikā šī valdība ir spējusi paveikt. Neraugoties uz to, ka sabiedrisko pakalpojumu sektora reforma bija viena no T.Blēra prioritātēm, tā tika uzsākta tikai pēc 2001. gada vēlēšanām. Līdz tam īstenotie pārkārtojumi bija vai nu neveiksmīgi vai arī pastāvēja tikai politiskās retorikas līmenī kā aktivitātes imitācija. Iespējams, T.Blērs paliks cilvēku atmiņā arī kā pirmais Lielbritānijas valdības vadītājs, kurš tik lielā mērā balstījās uz polittehnologu pakalpojumiem.

Irāka varētu būt tas jautājums, kas tālākā nākotnē cilvēkiem ienāks prātā vispirms, kad tiks pieminēts T.Blērs. Tam, ka Irāka ir lielākā T.Blēra neveiksme, ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, sabiedrības vairākums bija pret iebrukumu Irākā, un Lielbritānijas valdība atbalstīja ASV, neraugoties uz ievērojamu sabiedrības pretestību. Otrkārt, izrādījās, ka Sadams Huseins bija melojis un masu iznīcināšanas ieroču viņa rīcībā nebija, tātad kara cēlonis bija kļūdains. Nepatīkamāk bija tas, ka sabiedrība nosprieda, ka T.Blērs bija apzināti melojis un ka izlūkdienestu ziņojumi pirms kara tika safabricēti ar viņa svētību. Šo sabiedrības pārliecību vēl vairāk nostiprināja viena no valdības ieroču ekspertiem Deivida Kellija (David Kelly) pašnāvība, kurš pirms nāves izstāstīja, ka valdība ir apzināti falsificējusi pierādījumus par masu iznīcināšanas ieroču esamību Irākā.

T.Blērs vēl joprojām neatzīst, ka iebrukums Irākā būtu uzskatāms par kļūdu, kam par iemeslu varētu būt viņa spēcīgā kristīgā pārliecība. Pēc T.Blēra domām, noziedzīga diktatora, kurš bija izmantojis masu iznīcināšanas ieročus pat pret savas valsts iedzīvotājiem, gāšana ir apsveicama un atbalstāma. Šāds viedoklis ir ja ne atbalstāms, tad noteikti saprotams, taču lielākā problēma ir tāda, ka T.Blērs nespēja pienācīgi ietekmēt ASV ārpolitiku, lai sabiedrotie varētu izvairīties no tām šausmām, kas nu jau četrus gadus notiek Irākā. Galu galā, Lielbritānijai bija pietiekamas zināšanas par Tuvo Austrumu reģionu, lai laikus brīdinātu ASV par Irākas kara iespējamām sekām.

T.Blēra atstātais politiskais mantojums vēl tiks vērtēts, un tas būs lielā mērā atkarīgs arī no viņa pēcteča G.Brauna veiksmēm un neveiksmēm. Politiķi neatkāpjas bez iemesla, un arī T.Blēra atkāpšanās ir piespiedu, nevis brīvprātīga, jo ir sakrājies pietiekami daudzi iemeslu, kas liek viņam atkāpties. Lai arī T.Blēram neizdevās pilnībā realizēt sabiedrības sniegto uzticības mandātu, tomēr reti kurš šaubās par to, ka Lielbritānija mūsdienās ir veiksmīgas attīstības piemērs.

Savukārt šī raksta autoram T.Blērs paliks atmiņā ar savām spīdošajām oratora dotībām. Latviešiem ir teiciens, ka runāšana ir sudrabs, bet klusēšana ir zelts. Uz T.Blēru šis teiciens drīzāk gan nav attiecināms, jo vērot viņa publiskās uzstāšanās bija patiesa bauda. Tas attiecas ne tikai uz valodas kvalitāti, bet arī uz spēju argumentēti pasniegt savu viedokli. Un šo īpašību es vēlētos ieraudzīt arī Latvijas politiķos, jo politiķis ir nevis cilvēks, kurš noteiktu laiku gozējas tautas sniegtā uzticības mandāta saulītē, bet gan drosmīgi nostājas publiskajā telpā un asā diskusijā spēj ne tikai argumentēt savu viedokli, bet arī pārliecina citus par tā pamatotību. T.Blērs šim aprakstam atbilst.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!