Nezināju, ka turpmāko mēnesi manas teju vai ikdienas gaitas vedīs uz Zinātņu akadēmiju – daži ārvalstu mediji to arvien sauc par Staļina kūku. Tā kā nebiju tur kādus gadus iegriezusies, sajutos, kā izteicās viens no daudzajiem bezdarbnieku semināru pasniedzējiem: „Jūs varat teikt, ka ejat uz kārtējo bezdarbnieku semināru, bet varat arī teikt: es eju uz Zinātņu akadēmiju!” Asociācijas un izjūtas ar Eldara Rjazanova filmām - pirmais, kas man ienāca prātā, pārkāpjot ZA paplukušo padomju laiku greznības slieksni.

Pirmais seminārs, ko „dabūju”, bija par biznesa plānu rakstīšanu. Kāpēc izvēlējos? Gribēju iegūt jaunas praktiskas zināšanas. Zinātņu akadēmijas augstceltnē palielā telpa no rīta bija auksta, tajā semināra dalībniekus, sildoties pie elektriskā sildītāja, gaidīja pasniedzēja. Ar manu vēlmi pēc jaunām zināšanām turpmāk visam notiekošajam bija maz sakara. Tā kā šis bija mans pirmais seminārs, sapratu, ka esmu atnākusi uz vietu, kur mani cenšas psiholoģiski uzmundrināt, stāstot pieredzi no citu bezdarbnieku dzīves, piemēram, „kāda sieviete bija tuvu izmisumam, jo darba devējiem bija aizsūtījusi 55 CV un ne no viena nebija saņēmusi atbildi. Viņa man [pasniedzējai] vaicāja, ko darīt, vai sūtīt vēl vienu reizi nākamajam? Un tad viņa dabūja darbu pie... [pauze] sava vīra,” triumfāli paziņoja pasniedzēja. Uzmundrinoši!...

Par biznesa plānu rakstīšanu seminārā parunājām pēdējā stundā. Līdz tam biju uzzinājusi visu par pasniedzējas ģimeni, bērniem, vīru, kur viņa dzīvo, ko konsultē, ka citos bezdarbnieku kantoros bezdarbniekiem klājas labāk, jo nav tik ilgi jāgaida kā Rīgā utt.

Semināra gaitu spēja iztraucēt vien kāds vīrs, kuru pasniedzēja labi pazina no citiem kursiem. Stāstījuma vidū viņš ienāca telpā un mierīgi devās pie tāfeles, lai uz galda no lielās somas sāktu izkārtot spuldzes un vadus. Tad viņš mierīgi savas ierīces saštepselēja un... varēja sākties ekonomisko LED spuldžu prezentācija! Pasniedzēja iepazīstināja ar Māri, kurš reiz esot pie viņas mācījies kursos, bet tagad pats nodarbojoties ar savu biznesu, proti, ekonomisko spuldžu izplatīšanu. Un mums kā bezdarbniecēm noteikti tādas būtu nepieciešamas. Māris izstāstīja par spuldžu, no kurām lētākā maksāja 11 latu, labajām īpašībām, cik var ik mēnesi ietaupīt, spīdināja lampas, apžilbinot jau tā apstulbušās klausītājas. Pasniedzēja raiti iesaistījās šovā, sakot: „Cik tā maksā? Labi. Es šo ņemu. Un tā? Arī to es ņemu.” Pa to laiku Māris uz tāfeles bija uzrakstījis savu telefonu un e-pastu.
Ka šis ir īsts teātris, sapratu pēc vēlākās piezīmes, kad pasniedzēja Mārim, kurš viņai bija „iztirgojis” vien divas spuldzes, teica: „Nākamnedēļ trešdien es būšu Merķeļa ielā.”