Raksts

Bīstams precedents: vai mērķis attaisno metodes?


Datums:
24. septembris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: D.M. Cook

Nedaudz emocionālas pārdomas par nepilsoņu referendumu, kā arī tā bloķēšanas iecerēm

_________________________________

Iedomājieties, ka šodien ir vēlēšanu diena. Jūs, apzinīgs pilsonis būdams, ierodaties vēlēšanu iecirknī un vēlaties nobalsot. Esam pavadījis vairākas dienas, agonizējot par mazāko ļaunumu – bet nu lēmums ir pieņemts.

Sieviete, kas pārbauda pases, jums pavēsta, ka nobalsot neizdosies – vēlēšanu biļeteni jums izsniegti netiks. Pamatojums? Satversme nosaka, ka tikai pilntiesīgi pilsoņi var vēlēt Saeimu, bet … jūs neesat pilntiesīgs pilsonis.

Jūs, saprotams, mēģināt noskaidrot: kādēļ vairs netiekat uzskatīts par pilntiesīgu pilsoni. Nu šeit ir iespējami dažādi varianti: pieņemsim, ka tiekat turēts aizdomās par kādu noziedzīgu nodarījumu un jums ir piemērota policijas kontrole. Pieņemsim, ka esat paņēmis hipotēku vai jums ir apķīlāts īpašums, un tādēļ, pēc darbinieces domām, kaut kādā mērā esat savā rīcībā saistīts. Vai pieņemsim, ka šī darbiniece uzskata, ka par pilntiesīgu pilsoni ir uzskatāmi tikai tie pilsoņi, kuri var izmantot tiesības tikt ievēlētiem par prezidentu – tātad, no 40 gadu vecuma, bet jums, ak vai, ir 26…

Jūsu argumenti par to, ka pirms 4 gadiem vēlēšanās jums un vēl daudziem citiem bija precīzi tā pati situācija, bet varējāt piedalīties, – netiek ņemti vērā. Jūsu argumenti par to, ka Satversmes pants par “pilntiesīgajiem pilsoņiem” nekad iepriekš nav ticis interpretēts tik dīvainā un visaptverošā veidā, – arī netiek ņemti vērā. Jūsu argumenti par to, ka uz pilnīgi jaunas juridiskas interpretācijas bāzes tiek ierobežotas svarīgas jūsu pilsoniskās tiesības – arī nevienu neuztrauc. Ja jums kas nepatīk, apstrīdiet tiesā. Droši vien visas instances kādus 3-4 gadus paņems, bet … kuru tas uztrauc?

Vienkārši sākot ar šo, jūsu, gadījumu – attiecīgā Satversmes panta jēga tiek saprasta pilnīgi citādi nekā iepriekš. Turklāt formāli nekas ar attiecīgo Satversmes pantu nav darīts – to nav grozījusi ne Saeima, ne tauta referendumā.

_____________________________

Vai izklausās kā situācija no Kafkas romāniem?

Jā.

Bet kaut kas stipri līdzīgs draud notikt nepilsoņu iniciatīvas kontekstā: šobrīd izskatās, ka Centrālā vēlēšanu komisija atteiksies par to rīkot otro parakstu vākšanas kārtu. Bez šīs otrās parakstu vākšanas kārtas nebūs iespējas pārliecināties, vai šo ideju atbalsta 1/10 daļa balsstiesīgo pilsoņu un vai tas ir/nav tālāk nododams Saeimai/referendumam.

Tagad svarīgs moments!

Lūdzu abstrahējamies no savas attieksmes pret šo iniciatīvu! Šobrīd absolūti nav svarīgi vai mēs vēlamies, lai nepilsoņiem tiktu vai netiktu piešķirta Latvijas pilsonība – vai mēs visu mūžu ko tādu esam vēlējušies vai uzskatām, ka tas ir ceļš uz Latvijas iznīcību. Tam šī jautājuma kontekstā nav nekādas nozīmes. Tik pat labi nepilsoņu iniciatīvas vietā varēja būt jebkura cita iniciatīva.

Pilnīgā izstrādātība: jaunais saturs 1

Kas ir tas pamats, kādēļ šai iniciatīvai draud noraidīšana? Kā pamatojums tiek piesaukts Satversmes 78.pants, kas prasa, lai tautas iniciatīva būtu “pilnīgi izstrādāta” – šis pants Satversmē ir kopš tās pirmssākumiem.

Kā šis pants ir ticis saprasts līdz šim? Tā, ka tautas iniciatīvu sniedzējiem ir jāizveido LIKUMPROJEKTS – kas konkrēti jāmaina kurā likumā. Viņi nevar, piemēram, vienkārši iesniegt sacerējumu/eseju/apceri par sev vēlamajām izmaiņām. Bet ja ir likumprojekts, un tajā nav acīm redzamu aplamību, – tad nav problēmas rīkot otro paraksta vākšanas posmu/rīkot referendumu.

Tādēļ, neskatoties uz to, ka diez vai vispār jebkuru no iepriekšējām iniciatīvām (piemēram, par pensiju likuma grozījumiem, Satversmes grozījumiem, dodot tautai tiesības atlaist Saeimu, valodas nosacījumu grozījumiem) var nodēvēt par juridiskā ziņā perfektām vai filigrāni izstrādātām, – CVK rīkoja otro parakstu vākšanas posmu. Kas arī loģiski, jo ne Saeimas deputātiem, ne tautai nav pienākums vai iespēja iesniegt perfekti izstrādātus likumprojektus. Vāji izstrādāts likumprojekts ne Saeimai, ne tautai līdz šim nav bijis iemesls atteikties vispār par to balsot, – tas vienkārši ir viens no labiem argumentiem Saeimas vai pilsoņu vairākumam attiecīgo likumprojektu noraidīt. Ja 5 deputāti vai 1/10 daļa vēlētāju balsojumam ir uzlikuši “brāķi” vai ne līdz galam pārdomātu variantu, tad tas balsojumā ir jānoraida.

Saeima, starp citu, ir pati pieņēmusi pietiekami daudz šādus likumus, kuros, piemēram, ir kļūdas, vai kuri pēc tam steidzami jāsaskaņo ar citiem – dažkārt tas ir noticis pat apzināti un attaisnojamu iemeslu dēļ (ne visus likumus ar vienu rāvienu var uzreiz iekšēji saskaņot; juridiskā metode ļauj atrast risinājumu arī situācijās, kad starp likumiem ir pat patiesas pretrunas). Neatceros ne reizi skanam argumentu, ka deputāti par šādiem likumprojektiem nebūtu vispār bijuši tiesīgi balsot.

Un kvalitātes ziņā nepilsoņu iniciatīva ne ar ko sevišķu neatpaliek no pārējām, par kurām Latvijā līdz šim vākti paraksti, rīkoti referendumi. Visām varēja atrast kādas utis. Bet šai iniciatīvai, izskatās, tiks piemērots daudz augstāks “kvalitātes” standarts nekā iepriekšējām. Vai kāds var tam atrast leģitīmus izskaidrojumus?

Pilnīgā izstrādātība: jaunais saturs 2

Bet ar šo vien dīvainības nebeidzas. Ir vēl kāda, manuprāt, trakāka lieta. Spriežot pēc citētajiem ekspertu atzinumiem, daļa ekspertu uzskata, ka, vērtējot, vai likumprojekts ir vai nav “pilnīgi izstrādāts”, nozīmē … vērtēt, vai tas apdraud vai neapdraud ” Latvijas valstiskumu” , ir vai nav “voluntārisks”, tiks vai netiks slikti uzņemts Eiropas Savienības institūcijās (!!!).

Un tas, manuprāt, nozīmē ielikt šajā Satversmē paredzētajā vārdu savienojumā – “pilnīgi izstrādāts” – tādu jēgu, kādas tur … vēl nesen nebija. Turklāt šo jēgu potenciāli paplašinot līdz bezgalībai. Līdzīgi kā alegorijā sanāca ar “pilntiesīgo pilsoni”.

1) Vai likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts? 2) Vai likumprojekts atbilst Latvijas interesēm? 3) Vai likumprojekts ir konstitucionāls? – Tie ir trīs dažādi jautājumi.

1) Par likumprojekta pilnīgu izstrādātību līdz šim lēma un arī turpmāk būtu jālemj Centrālajai Vēlēšanu komisijai. 2) Par likumprojekta atbilstību Latvijas interesēm līdz šim lēma un arī turpmāk būtu jālemj Saeimas vairākumam vai tautas vairākumam referendumos; tas ir politiska vērtējuma jautājums, un līdz ar to nav nekas tāds, ko var izvērtēt CVK. 3) Par likumprojekta konstitucionalitāti – vienalga, vai autors ir Saeima vai tauta – līdz šim bija tiesīga lemt Satversmes tiesa pēc tam, kad attiecīgais likums ir pieņemts; turklāt šai tiesai ir pilnvaras attiecīgo likumu atzīt par spēkā neesošu no pieņemšanas dienas. Jā, iespējams, ka varētu izveidot kādu mehānismu, lai klaji antikonstitucionāli likumi neiet uz referendumiem – piemēram, ja tie acīmredzami ir pretrunā ar cilvēktiesību principiem. Bet tad par šo mehānismu ir politiskā ceļā jāvienojas! Jāpasaka: uz kādiem jautājumiem tas attieksies, kas būs institūcijas, kam būs dotas tiesības ko tādu lemt. Tad – attiecīgi jāmaina likumi, lai katrs varētu turpmāk rēķināties, ka viņa iesniegtajai iniciatīvai vēl būs jāiziet konstitucionalitātes pārbaude.

Bet nedrīkst, NEDRĪKST, vienkārši vienā jaukā dienā pasludināt: sākot ar šodienu, mēs ar Satversmē atrodamo vārdu savienojumu “pilnīgi izstrādāts” saprotam vairs ne tikai to, ka jābūt pēc jēgas saprotamam likumprojekts, bet arī: 1) ka tam ir jābūt nevainojamam, juridiski filigrānam; 2) ka tas mums nedrīkst radīt šaubas par tā konstitucionalitāti; 3) tam ir jābūt, mūsuprāt, Latvijas interesēs; 4) … [un pat ja ir ievēroti visi šie nosacījumi, šā vai tā gan jau izdomāsim kādu ceturto punktu, lai atteiktu, ja mums šis piedāvājums nepatiks]!

Tā pēc būtības ir Satversmes maiņa īpaši līkumainā ceļā. Pārrulējot pāri ne tikai demokrātiskajam procesam, bet arī tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības principiem – vienkārši tādēļ, ka vērtētājiem subjektīvi šķiet, ka no šīs konkrētās iniciatīvas nekas labs Latvijas sabiedrībai nebūs.

Metodes, mērķi un bumerangs

Uz brīdi pat pieņemsim, ka viņiem taisnība – teorētiski pieņemsim, ka ir kāds veids, kā droši varētu pārliecināties, ka pēc 5 gadiem pēc referenduma Latvijas iedzīvotāji jūtas ar dzīvi mazāk apmierināti nekā tad, ja tāda referenduma nebūtu bijis. Vai tas attaisno šādus līdzekļus mērķa sasniegšanai?

Nu nē taču! Mēs neviens nevaram zināt, kāda būs nākotne, bet akceptējot šādas metodes, mēs simboliski parādām, ka tā rīkoties drīkst: viendien konstitūcija nozīmē ko vienu, otrā – nu jau ko citu. Nekādas konsekvences un iekšēji saskanīgu argumentu: vienkārši piekārtojam konstitūcijas izpratni mūsu pašu subjektīvajām vēlmēm un izpratnēm.

Šādi rīkojoties, mēs palielinām paši savas izredzes kādu dienu nonākt šādā pašā kafkaiskā situācijā. Vienmēr ir vērts pamēģināt sevi iedomāties līdzīgos apstākļos – piemēram, kā būtu, ja līdzīgi tiktu bloķēta iniciatīva, kas, kā man šķiet, atrisinās sāpīgākās Latvijas problēmas? Mēģinājums abstrahēties un modelēt situācijas ir IT SEVIŠĶI svarīgs tad, ja mums ir jāvērtē kāda situācija, par kuru mums ir spilgti negatīva emocionāla attieksme kādu citu iemeslu dēļ. Viena no manām lielākajām nožēlām kā politoloģei: ka 2008.gadā skaļāk publiski neprotestēju pret to, ka tika rosināts kriminālprocess pret dažiem Tautas Partijas jauniešiem par to, ka viņi izmetuši atkritumos samirkušus papīra karodziņus. Šādas apsūdzības bija ABSURDS un NEPAREIZI, lai arī ko mēs domātu par TP un tās jaunatnes nodaļu. Tā vienkārši nedrīkst.

Līdzīgi ir ar šo nepilsoņu iniciatīvu vai iniciatīvu. Jautājums jau nav par mūsu attieksmi pret šo iniciatīvu vai cilvēkiem, kas to organizē! Jautājums ir par to, vai viss ir attaisnojams it kā lielāka mērķa vārdā – vai drīkst vai nedrīkst bloķēt formāli demokrātisku procesu šādā veidā un ar šādām metodēm. Manuprāt, nedrīkst. Ko tādu akceptējot, mēs diskreditējam gan pašu aizstāvamo mērķi, gan demokrātiskās vērtības. Turklāt simboliski akceptējam, ka Satversme un demokrātiskais process ir staipāmi atbilstoši kāda pilsoniskajai vai politiskajai pārliecībai. Un vēl papildus arī mazinām savu argumentu spēku gadījumā, ja reiz identiskas metodes tiek pielietotas pret mums pašiem.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!