Atslēgvārdi:

Bijušo ieslodzīto iesaistīšana darba tirgū. Vai maksāsim vēlreiz? 2

Valstīs, kur tiek īstenotas apjomīgas programmas ieslodzījumu vietās, tāpat daļa ieslodzīto turpina riņķot cauri probācijas sistēmai un ieņemt ieslodzījuma vietu „patstāvīgo iedzīvotāju statusu.” Šādām personām cietumi joprojām būs vajadzīgi, bet bijušo notiesāto resocializācija lielā mērā ir un paliks cīņa ar sekām.

Iesaki citiem:

Pret sociāli atstumtajām grupām pastāv daudz aizspriedumu un stereotipu. Lai arī tie ir grūti maināmi, darba tirgus tendences liek domāt par neizmantotām iespējām darbinieku piesaistīšanā. Viena no šādām neaizmantotām iespējām ir personas, kas atbrīvojušās no brīvības atņemšanas iestādēm. 2005. gadā no ieslodzījuma vietām brīvībā nonāca 1499 cilvēki. Lielākā daļa no viņiem ir vecumā no 25 līdz 40 gadiem – tātad aktīvākā darbspējīgo grupa, kuriem, iznākot no ieslodzījuma, darba iegūšana varētu būt aktuāla. Tendences darba tirgū liek uzdot jautājumu, vai sabiedrība ir gatava atteikties no pusotra tūkstoša darba spējīgu cilvēku un vēl visiem tiem, kuri nevar iegūt darbu savas cietuma pieredzes dēļ?

Neizmantots resurss

Vidzemes augstskolas veiktais pētījums liecina, ka vairākums aptaujāto Vidzemes uzņēmēju patiesībā būtu gatavi pieņemt darbā bijušo ieslodzīto, bet 34% uzņēmumu ir strādājis vai patlaban strādā kāds bijušais ieslodzītais. Vērojams arī, ka tie uzņēmēji, kas darba attiecībās jau saskārušies ar bijušajiem ieslodzītajiem, vairāk apsver iespēju pieņemt darbā bijušos ieslodzītos. Tas liek domāt, ka šādu uzņēmēju pieredze var palīdzēt citiem lauzt stereotipus par bijušajiem ieslodzītajiem.

Lai arī daļa no bijušajiem notiesātajiem varētu iesaistīties darba tirgū, ne visiem no viņiem ir nepieciešamās zināšanas, motivācija un iespējas, lai varētu pilnvērtīgi strādāt. Īpaši tas attiecas uz notiesātajiem, kuri ieslodzījumā pavadījuši ilgu laiku, vai arī tiem nav nepieciešamās kvalifikācijas un izglītības. Šodien nevienam vairs nav noslēpums, ka sodi, kas paredz brīvības atņemšanu, ierobežo izglītības un profesionāla darba iespējas un negatīvi ietekmē ieslodzīto uzvedību, degradējot personas kognitīvās un sociālās spējas. Cietumos arī nesēž sabiedrības izglītotākā daļa. Saskaņā ar Augstskolas „Attīstība” veikto pētījumu augstākā vai nepabeigti augstākā izglītība ir 2 procentiem ieslodzīto, bet profesionāli tehniskā, vidēji speciālā – 10 procentiem. Taču nevarētu pilnīgi piekrist uzskatam, ka ieslodzītie dzīvo savā iedomu un cerību pasaulē. Vairākums Valmieras cietumā aptaujāto visai reālistiski novērtēja savas spējas un vēlamās profesijas/nozares, kaut arī lielākajai daļai nebija stabilas darba pieredzes. Atbilstoši savam vēlamajam darbam atbilstoša profesija bija mazāk kā trešajai daļai aptaujāto.

Nodarbinātība cietumā – tilts uz nodarbinātību brīvībā

Kā jau konstatēts Latvijā un ārvalstīs veiktajos pētījumos, nodarbinātība pēc ieslodzījuma ir cieši saistīta ar nodarbinātību ieslodzījuma vietās, jo, strādājot ieslodzījuma vietās, notiesātie var mācīties, uzturēt un pilnveidot savas darba prasmes, kas viņiem palīdzētu konkurēt darba tirgū. Tomēr ar profesionālo sagatavošanu vien nepietiek. Darba vietā ļoti nozīmīga ir arī problēmu risināšana, kritiskā domāšana, precizitāte, sadarbošanās ar darba kolēģiem, citu cilvēku viedokļu un jūtu respektēšana, kā arī izturēšanās pret varas iestāžu pārstāvjiem. Ir noskaidrojies, ka, nodarbinot zema statusa un zemi atmaksātus nodarbinātos (tai skaitā arī bijušos ieslodzītos), darba devēji augstāk par profesionālajām iemaņām vērtē saskarsmes prasmes un tādas īpašības kā godīgumu, atbildības sajūtu, pozitīvu attieksmi pret darbu, uzticēšanos. Līdz ar to, paralēli profesionālajiem pasākumiem, liels uzsvars liekams uz drīzumā atbrīvojamo ieslodzīto kognitīvo un sociālo saskarsmes spēju izkopšanu. Ir viegli šādu programmu uzrakstīt uz papīra, tomēr kā panākt, lai šādu programmu ieviešana būtu efektīva un lai tās ierobežotu problēmu īstenos cēloņus?

Daloties savā pieredzē, Īlas cietuma Norvēģijā sociālais darbinieks Bārs Bias Dammans (Baar Bias Damman) norāda, ka maz būs līdzēts, ja ieslodzītajiem tiks piedāvātas vienīgi zināšanas un prasmes, bet viņiem neradīsies personīgā motivācija - vēlme iet tālāk, griba strādāt, lai attīstītu un mainītu savu dzīvi. Tāpat nepalīdzēs arī vienīgi vienpusēja motivēšana, pretī nedodot zināšanas un iespējas iegūt prasmes. Neredzot reālas iespējas (zems algu līmenis, sliktas attiecības ar darba devēju), ieslodzītajam būs maz labuma no motivācijas attīstīšanas un prasmju iegūšanas. Līdz ar to ieslodzīto resocializācijā nepieciešama balansēta zināšanu/prasmju, motivācijas un iespējas veicinoša pieeja, kā arī pasākumi, kas samazina risku veikt atkārtotu noziegumu.

Ar rehabilitāciju vien nepietiek

Bijušo ieslodzīto integrāciju var veicināt divi savstarpēji saistīti procesi. Pirmajam procesam jāatjauno un jāuzlabo personas sociālās funkcionēšanas spējas, otrajam jānovērš atkārtota nozieguma izdarīšanas risks. Sekojot šim uzstādījumam, uz notiesāto nodarbinātību var palūkoties no diviem skatu punktiem. No vienas puses, nodarbinātība ir svarīga notiesāto sociālo problēmu risināšanai, jo darbā saņemtais atalgojums palīdz apmierināt elementārās vajadzības pēc pārtikas un apģērba un ievērojami atvieglo pāreju no ieslodzījuma brīvībā. Tomēr apmācība arodā bez uzvedības maiņas un motivācijas celšanas nav pietiekams nosacījums, lai persona neizdarītu noziedzīgu nodarījumu, uzskata Probācijas dienesta Valmieras struktūrvienības speciālisti. Darbu varētu atrast, taču, ja cilvēkam nebūs mājvietas, ģimenes atbalsta, būs atkarības problēmas vai arī būs draugi, kuri pavedina uz muļķībām, drīz vien darbs tiks zaudēts un problēmas atgriezīsies.

2005.gadā 16.maijā Londonā, nākot no skolas, tika izvarota un noslepkavota septiņpadsmitgadīgā Ješma. Meitenes slepkava bija četrdesmit trīs gadus vecais Viktors Dembovskis, kurš Latvijā jau bijis ticis tiesāts par dzimumnoziegumiem un jau divas reizes pabijis ieslodzījuma vietās. Pēc ierašanās Anglijā V.Dembovskis bija strādājis automašīnu mazgātuvē. Par izdarīto noziegumu viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Šis gadījums lika uzdot daudz jautājumu: kāpēc tādam bīstamam recidīvistam kā V.Dembovskim vispār tika dota brīvība brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā un ārpus tās, nenodrošinot uzraudzību, un kāpēc Lielbritānijas sabiedrisko drošību sargājošās iestādes nebija informētas par V.Dembovska ierašanos Anglijā?

Šobrīd neviens netraucē doties peļņā bijušajam zaglim, slepkavam un izvarotājam, jo pēc sava soda izciešanas viņi „ir tīri.” Problēmas nodošana citiem, protams, ir visātrākais un vienkāršākais risinājums, tomēr, tas nesaskan ar mūsdienu realitātēm cilvēku mobilitātē un informācijas apritē. Ir nepieļaujami, ka šobrīd smagu noziegumu izdarītāji netiek iesaistīti programmās, kas vērstas uz viņu uzvedības maiņu. Pēc atbrīvošanas notiesātie ir ļoti ieinteresēti doties uz ārvalstīm, jo tādējādi viņi iegūst finanšu līdzekļus, kas ir pietiekami izdzīvošanai un personīgajiem tēriņiem, parasti pats no sevis atrisinās arī mājokļa jautājums. Jaunā vide piedāvā iespēju dzīvot bez apkārtējo aizspriedumiem, ir arī lielākas iespējas izvairīties no kontakta ar likumu sargājošajām iestādēm, probācijas un sociālajiem dienestiem.

Vai notiesātais pēc atbrīvošanās atkal izdarīs noziegumu, lielā mērā atkarīgs no tā, ar kādiem dzīves apstākļiem viņš sastopas, iznākot no cietuma. Izejot pa cietuma vārtiem, atbrīvotie ieslodzītie sastopas ar vairākiem nopietniem pārbaudījumiem: sameklēt dzīvesvietu, atrast darbu, izvairīties no kriminālajām aprindām. Pāreju no ieslodzījuma brīvībā ietekmē notiesātā personības un identitātes aspekti, finanšu stāvoklis, apkārtējo attieksme un attiecības ar tuviniekiem. Ieslodzītie ar ilgu kriminālo pagātni un daudzām sociālajām vajadzībām jūtas nedroši, domājot par savu finansiālo un materiālo nodrošinājumu pēc atbrīvošanas. Viņi nav pārliecināti par to, ka vide, kurā viņi atgriezīsies, veicinās viņu integrāciju likuma paklausīgajā sabiedrībā. Lielākajai daļai pēc atbrīvošanas nepieciešams finanšu atbalsts steidzamajiem izdevumiem: apģērbam, pārtikai, īres maksas segšanai. Satraucoši, ka gandrīz vienai trešdaļai Valmieras cietumā aptaujāto ieslodzīto vispār nebija mājokļa, kur atgriezties.

Ieslodzījums – dārgs, taču nepieciešams

Visā pasaulē cietumos ieslodzīto „sabiedriskās izmaksas” ir ļoti augstas. Latvijā, spriežot pēc Ieslodzījumu vietu pārvaldes aprēķiniem, 2005.gadā faktiskie izdevumi viena ieslodzītā uzturēšanai dienā bija 7,55 lati. 2005.gada 31.decembrī ieslodzījuma vietās atradās 6 965 ieslodzītie. Tas nozīmē, ka viņu uzturēšanai valsts tērē 52 585,75 latus dienā, bet gadā aptuveni 19,2 miljonus latu. Nodokļu maksātājiem nākas regulāri atdarīt savus makus, jo statistika liecina, ka Latvijā aptuveni 40 procenti notiesāto noziegumus izdara atkārtoti.

Pēdējo gadu laikā ieslodzīto nodarbinātībai tiek piešķirta aizvien lielāka uzmanība. Tieslietu ministrijas izvirzītās prioritātes 2006.gadam kopumā liecina par kompleksu pieeju ieslodzīto un bijušo ieslodzīto problēmu risināšanai. To apstiprina vairāku politikas dokumentu pieņemšana un izstrāde ar mērķi uzlabot situāciju ieslodzīto veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības un rehabilitācijas jomās.[1]

Ieslodzīto resocializācijas programmu efektivitāte pasaulē neuzrāda viennozīmīgus rezultātus. Arī valstīs, kur tiek īstenotas apjomīgas programmas ieslodzījumu vietās, daļa ieslodzīto turpina riņķot cauri probācijas sistēmai un ieņemt ieslodzījuma vietu „patstāvīgo iedzīvotāju statusu.” Šādām personām cietumi joprojām būs vajadzīgi, bet bijušo notiesāto resocializācija lielā mērā ir un paliks cīņa ar sekām. Situāciju varētu uzlabot ar efektīvu sodu ieviešanu, izpildi un kontroli, ieskaitot arī tādu sodu piemērošanu, kad likumpārkāpējs netiek izolēts no sabiedrības. Šajā procesā ir svarīgi panākt korekcijas pasākumu maksimālu atbilstību izdarītā nozieguma smagumam, kā arī aizsargāt kopienu, kurā atgriežas bijušais notiesātais, nosakot notiesātajam tādu uzraudzības apjomu, kas nepieciešams, lai viņš turpmāk dzīvotu likuma ietvaros. Tikpat svarīga kā ieslodzītā atgriešana sabiedrībā ir arī sabiedrība, kurā ieslodzītais atgriežas. Lai izveidotos spēcīga un droša kopiena, nepieciešama pašas kopienas iesaistīšana ieslodzīto iekļaušanā. Pirmais solis ir tās izglītošana par problēmām, ar kurām sastopas bijušie ieslodzītie: cietumnieku reintegrācijas jautājumi, izglītība, apmācība un nodarbinātība nākotnē. Sabiedrības pretimnākšanas apliecināšana, risinot bijušo ieslodzīto problēmas, var samazināt viņu atsvešinātības sajūtu un reāli palīdzēt integrācijai.
________________

[1] Nozīmīgs dokuments ir Ieslodzīto izglītības politikas pamatnostādnes 2006.-2010. gadam kura mērķi ir nodrošināt ieslodzīto tiesības uz izglītību, garantējot pieeju izglītībai 100% ieslodzīto obligātās pamatizglītības vecumā un 25% no pārējiem ieslodzītajiem. Šajā gadā plānots pieņemt arī Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu resociālizācijas koncepciju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 27.08.2006 14:28
tomer ta ir nopietna probleema-ja profesionaals zaglis iznaak no cietuma un dodas viesizraade pa ES.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 27.08.2006 13:19
Dabiski,ka nodarbinaatiiba nepiecieshama,jo atalgojums dod iztikas liidzekljus ieslodzijumaa un ljauj iztikt pirmajaa briidii peec ieslodziijuma,bet darbaa ieguutaas prasmes dod vieglaak atrast darbu briiviibaa,arii vieglaak risinaat majoklja jautaajumu.Protams arii profesijas apguushana ir deriiga.

Biistamiibu rada tas,ka ieslodziitie tik briivi izbrauc no valsts,pat ir veicinoshie apstaklji.Bet nav zinaams,kaa ir mainijusies vinju sociaalaa uzvediiba.Tas ir japaardomaa,kaa to risinaat.

Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Kad atveras cietuma vārti Autors: Visvaldis Valtenbergs, Klāra Arefjeva, Sanda Deisone, Dace Jansone, Aija Lulle, Dace Rokena