Foto: Lys*

Pārfrāzējot ilggadīgu TP kampaņu veidotāju Jurģi Liepnieku, normālā pasaulē normālos apstākļos nav iespējams, sakombinējot toksiskos atkritumus, nonākt līdz smaržojošām kanēļmaizītēm.

Šeit pat, portālā politika.lv, tika publicēts raksts par priekšvēlēšanu kampaņu, kuram nosaukumā gadījās vārds “garlaicīgi”. Tādēļ man nāksies sākt šo apskatu sev neraksturīgi ar kategorisku noliegumu: nē, tiem, kas cieši sekoja kampaņai līdzi, garlaicīgi nebija!

Iepriekšējie četri mēneši man bija nebeidzamas jautrības avots, kas bija pārpilns
ar dažādām interesantām tendencēm, kuras norādīja uz ko būtiski jaunu salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām. Kampaņas smieklīgākie brīži pagaidām paliks man galvā, bet ar versijām par mazpamanāmākajām, ilglaicīgākajām un svarīgākajām tendencēm gan vēlos padalīties. Manuprāt, šādas tendences bija septiņas — tās apzināti sakārtoju nejaušā secībā, ne pēc svarīguma.

1. Kampaņu “civilizēšanās”, paliekot likumu rāmjos

Pirmais, kas pārsteidz, salīdzinot šos četrus mēnešus ar 2006.gada notikumiem, — par spīti vēlēšanu augstajām likmēm partijas tomēr neizdarīja neko tādu, kas ļautu nopietni šaubīties par šo vēlēšanu likumību. Lai gan atsevišķas partijas tērēja ļoti lielas naudas, lai palielinātu savas izredzes, un droši vien pie vajadzības būtu atradušas pat vēl vairāk, tomēr centieni palikt likumu rāmjos bija nenoliedzami.

Protams, ne bez darvas karotēm. Ventspils institūcijas nepakautrējās pieskaņot pilsētas pašreklāmas aktivitātes vēlēšanu laikam, tās īpaši televīzijā kāpinot dažas dienas pirms vēlēšanām. Domāju, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) būtu jāpaskatās uz šīs pašreklāmas intensitātes izmaiņām un vizuālo līdzību ar ZZS reklāmām, lai saprastu, vai attiecīgajā gadījumā tomēr nav iespējams pierādīt kaut nedaudz informētam vēlētājam acīmredzamo saikni starp Ventspili, tās mēru un vienu konkrētu partiju.

Bez jau minētā lielu pārkāpumu partiju finanšu jomā nebija. Neiztika bez atsevišķām sīkām blēdībām — tādām kā plakāti ar Sandi Ozoliņu[1] dienu pirms vēlēšanām, bet uz vispārējā fona un, salīdzinot ar 2006.gada apjomiem, tas tomēr bija maznozīmīgi.

Patiesa problēma izrādījās mediju saturs — it sevišķi lielāko krievu mediju auditorija tika pakļauta pamatīgai smadzeņu skalošanai par labu sarakstiem Saskaņas Centrs (SC) un Par labu Latviju (PLL). Bet, tā kā korumpētai vai dziļi neprofesionālai žurnālistikai šajā portālā veltīts atsevišķs blogs, pie tā sīkāk šeit nepakavēšos. Tikai piebildīšu, ka, provizoriski salīdzinot īpaši bieži visur kur vīdējušu, agrāk mazpazīstamu kandidātu individuālos plusus un svītrojumus ar tiem, kas droši vien neizmantoja tik apšaubāmus paņēmienus, tendence ir iepriecinoša. Izskatās, ka slēptās reklamēšanās efekts nav tik liels kā varēja gaidīt un atsevišķos gadījumos pat beidzies ar nokaitinātu vēlētāju un papildus svītrojumiem.

2. Internets kā tradicionālo mediju aizstājējs un kvalitatīva satura pastiprinātājs

Vēl pirms 2010.gada kampaņas sākšanās bija nopietnas bažas, cik taisnīgas būs vēlēšanas, ņemot vērā īpašnieku pārmaiņas Latvijas mediju vidē un vispārējo žurnālistikas standartu pasliktināšanos krīzes ietekmē. Nebija ticības, ka mazākie mediji un internets spēs šo saturu aizstāt. Manuprāt, 2010.gada kampaņa parādīja, ka problēma nav tik liela. Interneta iespējas ļauj cilvēkiem atrast un ļoti ātri dalīties ar noderīgu un kvalitatīvu informāciju — gan to, kas atrodama lielajos medijos (piemēram, saites tviterī uz konkrētiem televīzijas raidījumiem), gan maz abonētos laikrakstos vai reti apskatītās mājaslapās. Turklāt šo informāciju vēl arī varēja savstarpēji apspriest, lai kopīgi saprastu, cik lielā mērā uz to var paļauties. Nekvalitatīvais saturs (piemēram, partiju propaganda bez lielas informatīvās vērtības) šādos apstākļos tiek vienkārši “izfiltrēts” — pat ja kāds to ir kur pamanījis, tad noteikti to neizplata tālāk vai, kas vēl interesantāk, izsmej.

Tas ir tāds savstarpējās izglītošanas un izaugsmes process, kas nebija iespējams “tradicionālo mediju” zelta laikmetā, kur līdz lasītājam nonākošais saturs tomēr tika pamatīgi centralizēti diktēts un filtrēts, kā arī tā patērētāji nebija saslēgti kopīgā diskusiju “tīklā”. To vēl vajadzētu pierādīt empīriski, bet mana hipotēze ir tāda, ka šīs interneta iespējas pamatīgi samazina jebkādas smadzeņu skalošanas efektivitāti. Kādai televīzijai, laikrakstam pārtopot par daļu no propagandas mašinērijas, uzticēšanās tā saturam un līdz ar to arī ietekme zūd ātrāk nekā jebkad iepriekš, jo cilvēks, kas interesējas par politiku, ir sācis vairāk apspriesties ar citiem un viņam tomēr saglabājas informatīvas alternatīvas kaut vai internetā. Tā kā internetā informāciju meklē un atrod aizvien lielāka sabiedrības daļa, tajā skaitā arī tā sauktie viedokļu līderi, tad noderīgā informācija tiek tālāk “kanalizēta” līdz pārējiem vēlētājiem kaut vai kā ieteikumi vēlēšanu izvēlē.

3. Kvalitatīvāka politiskā “ publiskā sfēra”: diskusijas, kandidātu vērtēšana, tiešā komunikācija

Šī vēlēšanu kampaņa paliks vēsturē ar vienu patiesi patīkamu parādību: informatīvā “smaguma centra” pārnesi no politiskajām reklāmām un laikrakstu komentāriem uz kandidātu diskusijām (medijos un klātienē), partiju piedāvājuma un iepriekšējo darbu analīzi no visdažādākajiem rakursiem (piemēram, www.kandidatiuzdelnas.lv; www.scenariji.lv; www.politika.lv) , kā arī ar tiešo komunikāciju starp vēlētāju un kandidātu gan klātienē, gan internetā (tviterī, sociālajos tīklos, portālā www.gudrasgalvas.lv).

Par pieredzi, veidojot www.gudrasgalvas.lv, noteikti reiz uzrakstīšu atsevišķi, bet būtiskākā kopējā atziņa, manuprāt, ir šāda: šīs tendences dabiski priviliģē tās partijas, kurām:

a) nav lielu reputāciju problēmu;

b) nav lielu cilvēkresursu problēmu — vairākums to kandidātu ir saprātīgas un argumentētspējīgas būtnes, kas māk un vēlas sarunāties bez agresijas un uzpūtības;

c) kas ir iekšēji demokrātiskas nevis orientētas uz centralizētām komunikācijas klišejām, kas, iespējams, varētu darboties reklāmās, bet izskatās muļķīgi, samāksloti un neautentiski tiešajā saskarsmē.

Šogad mediju diskusiju ietekme bija tik liela kā vēl nekad iepriekš, jo tajās ļoti labi bija redzams, kuri no kandidātiem nav spējuši mainīties un piemēroties auditorijas jaunajām prasībām.

Tas attiecas arī uz šogad tik plaši organizētajām diskusijām medijos. Domāju, ka šogad to ietekme bija tik liela kā vēl nekad iepriekš, un nevis tādēļ, ka vēlēšanu uzvarētāji būtu sevi lieliski parādījuši, bet gan tādēļ, ka tajās ļoti labi bija redzams, kuri no kandidātiem nav spējuši mainīties un piemēroties auditorijas jaunajām prasībām. Šeit gan būtu jānošķir latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji no to lielākajiem krievu valodā iznākošajiem ”kolēģiem”. Vai nu reputācijas apsvērumu dēļ vai baidoties no vēlētāju pretreakcijas, balsojot par labu negodīgi “izslēgtajiem”, latviski raidošajās televīzijās tomēr tika ievēroti godīgas cīņas pamatnosacījumi un tika aicinātas piedalīties visas partijas un gādājot par tām līdzvērtīgiem apstākļiem. Iespēja piedalīties debatēs noteikti bija viens no izšķirošajiem faktoriem VL!-TB/LNNK atbalsta rezultātā.

Taču godīgas konkurences pamatnosacījumu radīšanu nevar attiecināt, piemēram, uz Pirmā Baltijas kanāla organizētajām debatēm. Viena no uz nelatviešu vēlētāju orientētajām partijām, PCTVL, tika brutāli izspiesta no vairāku ietekmīgi krievu mediju satura un par viņiem runāja tikai viņu galvenie konkurenti SC un PLL. Tādēļ nevaru piekrist tiem, kas PCTVL slikto rezultātu uztver par iepriecinošu tendenci. Manuprāt, tas liecina galvenokārt par nelatviešu mediju telpas korupciju. Rezultāts gan viņu galvenajiem konkurentiem — Saskaņas centram — nav tik iepriecinošs. Proti, tagad tieši no SC viņu vēlētājs prasīs parlamentā cīnīties par nelatviešu un nepilsoņu tiesībām, kā arī reaģēt uz Visu Latvijai! jauniešu iespējamajiem izgājieniem. Iepriekšējā Saeimas sasaukuma laikā SC bija ērti šo funkciju “deleģējis” PCTVL, cenšoties veidot savu tēlu draudzīgāku iespējamās koalīcijas vajadzībām.

4. Traumētā sabiedrība aizgāja atriebties — lietussargu pēcefekts

2.oktobra vēlēšanas paliks atmiņā kā viens no brīžiem, kad vēlētāji nolēma “atmaksāt” tiem, kas nebija īstenojuši viņu cerības iepriekšējos četros gados. Par spīti tam, ka bija piemirsušās konkrētās detaļas, Kalvīša II valdība, sabiedrības protesti un dziļā ekonomiskā krīze prātā bija palikusi. Un Latvijas vēlētājam tāpat kā vēlētājam visā demokrātiskajā pasaulē patīk sodīt tos, kurus uzskata par vainīgiem. Tā tas notika ar Latvijas ceļu 2002.gadā, ar Ingrīdu Ūdri (ZZS) un Jāni Straumi, Jūrmalgeitā sauktu par batiku, (TB/LNNK) 2006.gadā un ar TP un TB/LNNK 2009.gada pašvaldību vēlēšanās.

Arī šoreiz liela daļa vēlētāju ar lielu nopietnību un atbildības sajūtu sodīja to, ko uzskatīja par galvenajiem vainīgajiem. Viņi visai parocīgi bija sapulcējušies vienā partijā, fonā pieaicinot dažādas odiozas personības, un vēlētāji nobalsoja par šo „vainīgo” galvenajiem konkurentiem. Iespējams, tas izskaidro iemeslus, kāpēc Vienotība ieguva vairāk nekā 30% atbalsta un tik maz balsu aizgāja citām protesta demonstrēšanas formām, piemēram, balsojumam par kādu no mazajām partijām. Domāju, ka citos apstākļos šo vēlēšanu enigmātiskākā parādība — Pēdējā partija — būtu guvusi lielāku atbalstu ne tikai no intelektuāļiem, bet arī plašākiem sabiedrības slāņiem. Tas tā nenotika, jo vēlētājs uz vēlēšanām gāja ar sen neredzētu “no-nonsense” izteiksmi sejā, bez sevišķas atsaucības jokiem vai jaunām idejām.

5. Starpetniskās vēlētāju medības

Vēl kāda iepriecinoša šo vēlēšanu tendence — aizvien vairāk partiju cenšas paplašināt savu vēlētāju etniskās un valodas robežas. Ja pirms gada uz pašvaldību vēlēšanām etniski un valodiski “pretējās nometnes” medijos ar visai labiem rezultātiem reklamējās tikai Latvijas Pirmā partija (LPP), tad šogad jau vairākas partijas centās apgūt jaunus medību laukus. Visizteiktāk — SC, kas izvietoja ļoti lielu politiskās reklāmas apjomu Latvijas Televīzijas 1.kanālā, vai nu cenšoties pievilināt latviešu vēlētāju ar savām sociāldemokrātiskajām nostādnēm, vai arī latviešu vēlētāju savlaicīgi mēģinot pieradināt pie domas par SC kā iespējamu koalīcijas partneri. Arī Ventspils pašreklāma un ZZS reklāmas dažas dienas pirms vēlēšanām pat ļoti agresīvi vīdēja Pirmajā Baltijas kanālā blakus SC un PLL rullīšiem. Tuvākā mēneša socioloģiskā aptauja, cerams, parādīs, kāds bija kuras partijas vēlētāju etniskais profils, bet pati tendence norāda uz apsveicamiem procesiem Latvijas partiju spektrā, proti, zūd striktais dalījums starp tā saucamajām “latviešu” un “krievu” partijām. Apsveicami tas ir tādēļ, ka līdz ar to abās kopienās paplašinās politiskais piedāvājums, kā arī politiķi apgūst prasmes “nolikt malā” kādai kopienai īpaši sāpīgos jautājumus. Cerams, šī tendence būs noturīga un nākamajā vēlēšanu ciklā redzēsim vēl vairāk multietnisku partiju, par kurām var nobalsot gan latvieši, gan krievi.

6. “Nesamierināmās opozīcijas” frontes līnijas izzušana

2010.gadā Latvijas lielajām politiskajām partijām gandrīz izzudušas nešķērsojamās pozīcijas/opozīcijas līnijas. Ja vēl pirms gada (nemaz nerunājot par laiku pirms 4 vai 8 gadiem) koalīcija starp “latviešu” un “krievu” partijām bija kaut kas teju neiedomājams, tad tagad vairs tā nav — latviešu partiju nerakstītais kartelis ir atmiris. Īpaši simptomātiska šajā ziņā ir Vienotības partiju retorikas maiņa kampaņas gaitā attiecībā uz iespēju atrasties vienā koalīcijā ar SC.

Kopumā tā ir vērtējama kā laba parādība Latvijas politikā, bet vienlaicīgi maz kurš šobrīd novērtē, cik ļoti SC “normalizēšana” maina iespējamo koalīciju matemātiku. Pirms 12, 8 vai 4 gadiem Vienotība, iegūstot 33 vietas Saeimā, varētu droši paļauties, ka tikai iekšējās problēmas var traucēt tai būt valdošajā koalīcijā nākamos četrus gadus. Šobrīd, ”normalizējot” iepriekš “nesamierināmo opozīciju”, ir iespējami arī varianti, kur šāda partija strādā opozīcijā. Citiem vārdiem, paplašinoties iespējamo koalīciju spektram, ir notikusi Saeimas mandātu vērtības devalvācija. 33 vietām parlamentā no koalīcijas izveides perspektīvas varētu būt aptuveni tāds pats “svars” kā 20 vietām iepriekšējos sasaukumos.

Galvenais cietējs no Saeimas mandātu svara devalvēšanas gan ir apvienība PLL. Ja salīdzina PLL šo vēlēšanu rezultātus ar LPP rezultātiem 2006. un pat 2002.gadā, procentuāli daudz nav zaudēts: 8% šogad, 8,5% 2006.gadā un 9,5% 2002.gadā. Vienlaicīgi astoņas vietas šajā Saeimā tiek uztvertas kā ļoti vājš rādītājs, jo neļauj kontrolēt koalīciju izveides “zelta akcijas”. Likteņa ironija — LPP izdarīja visvairāk, lai Latvijas politikā normalizētu iespēju strādāt vienā koalīcijā ar SC, un paši no tā visvairāk cieš.

7.Smadzeņu skalošanas ēras šausmīgās beigas

Salīdzinot PLL un VL!-TB/LNNK rezultātus, ir skaidrs, ka 2009.gada vēlēšanu pieredze, kad divas no partijām, kas kampaņai iztērēja visvairāk, nepārvarēja 5% barjeru, nav bijis atsevišķs gadījums, bet daļa no dziļākiem procesiem sabiedrībā. Ievērojamai sabiedrības daļai beidzot ir izveidojusies imunitāte pret agresīvu smadzeņu skalošanu.

Mediji plaši ziņo, ka PLL patlaban izvērtējot iemeslus, kādēļ par viņiem neesot nobalsojuši 30-40% vēlētāju. Atļaušos nākt ar savu skaidrojumu. Manuprāt, PLL būtu jāpriecājas par tiem pašiem 8% šādu iemeslu dēļ (secība nejauša):

1) Partiju apvienošanās kā stratēģiski neveiksmīga izvēle LPP/LC

2009.gada nogalē, kad TP jau tā zemie reitingi nemainījās, par partijas līderi atkal kļūstot Andrim Šķēlem, bija redzams, ka TP kā partija ir politiskais līķis. Pirms pusgada viņi bija cietuši pamatīgu sakāvi Rīgas Domes vēlēšanās, iztērējot tām lielus resursus, bet nepārvarot 5% barjeru. To vēlreiz apstiprināja partijas popularitātes nemainīšanās pēc aiziešanas opozīcijā. Šādos apstākļos TP tikai loģiski bija meklēt sev sabiedrotos kopīgam startam Saeimas vēlēšanās. Bet kādēļ LPP/LC uz ko tādu parakstījās, joprojām nesaprotu. Acīmredzami kārdinājums aprīt kārtējo has-been varas partiju ar visu oligarhu bija tik liels, ka aizcietējumu riski netika ierēķināti.

Rezultāts bija pat ļoti sagaidāms: TP faktors (Šķēle, Demakova) pamatīgi traucēja Šlesera centieniem nomedīt papildus balsis nelatviešu elektorātā, kamēr TP elementam traucēja asociēšanās ar Šleseru un LPP/LC nelatviešiem. Vēl trakāk —abu partiju savstarpējā neuzticēšanās izgāja pat “uz āru”, sākot ar līderu savstarpējo aizdomīgumu un beidzot ar atklātu naidu partiju jauniešu organizāciju līmenī.

Rezultāts ir acīmredzams: lai arī kā šobrīd šķietami ārdītos Šķēle, bez iekļaušanās LPP/LC viņš šobrīd parlamentā vispār nebūtu pārstāvēts. Tas, kas mazāk pamanāms, — izskatās, ka parlamentā būs iekļuvuši vairāk TP nekā LPP/LC cilvēku, līdz ar to ļoti izskatās, ka LPP/LC ir pamatīgi piemuļķoti. Objektīvi Šķēlem šāds vēlēšanu iznākums ir izdevīgs, bet Šleseram nav.

2) Katastrofa ar “cilvēkresursiem”

Nudien nesaprotu, kas ir iestāstījis Mārtiņam Zemītim, ka ar retoriskiem paņēmieniem à la ”TP-jauniešu nodaļa 2000” var iepatikties vēlētājiem.
Es nešaubos, ka kaut kur dziļi, piektajā plānā, gan LPP/LC, gan TP sastāvā ir jēdzīgi, gudri, nesašmucējušies cilvēki, kas māk bez agresijas un uzpūtības komunicēt. Es pat tādus pazīstu. Bet laikā pirms vēlēšanām viņi bija pamatīgi noslēpti. Viņu vietā gan pirmajā, gan otrajā plānā bija tieši tie partijas un biedrības biedri, kuriem ir īpašas problēmas gan ar reputāciju, gan komunikāciju ar cilvēkiem. Vistrakākā situācija atkal bija tieši TP flangā — nudien nesaprotu, kas ir iestāstījis Mārtiņam Zemītim, ka ar retoriskiem paņēmieniem à la ”TP-jauniešu nodaļa 2000” var iepatikties vēlētājiem. Un par ko domāja partijas PR cilvēki Sarmīte Kolāte vai Romāns Meļņiks, pat tviterī “diskutējot” agresīvos štampos un klišejās? Droši vien, ka nav pat vērts pieminēt biedrības PLL atsevišķas odiozās personības, it sevišķi iz “nacionālās buržuāzijas” rindām, kuras nodarīja grūti labojamu kaitējumu apvienības interesēm katru reizi, kad atvēra muti.

Apvienības problēma acīmredzot bija tā, ka partiju labākie cilvēki netika laisti pie vārda, jo savā retorikā būtu pārāk neatkarīgi no partijas ģenerālās līnijas un vēl — pasarg’, Die’s! — tiktu ievēlēti Saeimā, kur prasme domāt patstāvīgi ir liels mīnuss! Rezultātu redzam: priekšplānā darbojās tās pašas visiem sen noriebušās sejas, bet to fonā — dažādi kontrolējami “kultūras cilvēki”, par kuriem Latvijas vēlētājs kā par šķiru nebalso jau kopš 2009.gada.

Situāciju nebūtu mainījis arī tas, ja viss ar PLL saistīto mediju darbs būtu vērsts uz šo seju propagandēšanu. Tieši tas notika, piemēram, PBK attiecībā uz Šleseru, bet arī tas neļāva Rīgā PLL iegūt daudz balsu. Runājot ar nelatviešiem vilcienos, tirgū, stacijas laukumā, vismaz man ir skaidrs, ka arī krievu vēlētājos ir izveidojusies zināma imunitāte vai, kā minimums, pārsātinājums ar Šlesera personības kultu. Pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām iespaidu mēģināja “atšķaidīt” citi nelatviešu kandidāti no šī saraksta, piemēram, Ksenija Zagorovska vai Aleksejs Šeiņins, bet viņi nešķita vēlētājiem simpātiski, galu galā izpelnoties daudz svītrojumu pat no partijas atbalstītājiem.

3) Ticība maģiskajām burvestībām

Ja PLL tiešām šajās vēlēšanās gaidīja 30-40 vietas parlamentā, viņi acīmredzami dzīvo kādā maģiskā realitātē. Pārfrāzējot ilggadīgu TP kampaņu veidotāju Jurģi Liepnieku, normālā pasaulē normālos apstākļos nav iespējams, sakombinējot toksiskos atkritumus, nonākt līdz smaržojošām kanēļmaizītēm.

Turklāt tas, kas darbojas ekonomiskās augšupejas laikā, nedarbojas apstākļos, kad vēlētāji ir identificējuši savās problēmās vainīgos (nav pat svarīgi — pamatoti vai nē). Cerēt, ka reklāmu iespaidā vēlētājs to piemirsīs, ir aizkustinoši naivi. Galu galā vairākums cilvēku tomēr no būtiskām kļūdām mēdz izdarīt secinājumus. Kad auditorija ir attapusies pēc pamatīga hipnozes seansa ar kaut kur nozudušiem makiem, protams, ka tā ar īpašām aizdomām nolūkosies uz telpā esošo iluzionistu un starplaikā ”sabiezējušiem” tipiem, kas sevi sauc par “nacionālo buržuāziju”. Ne velti tieši PLL kampaņas saturs tika tik plaši parodēts un pret to veidotājiem izvērsts teju psiholoģiskais terors.

4) Šmucīgums un sīkblēdība

PLL kampaņas īpašās iezīmes — aizkustinoši sīka līmeņa blēdības. Sākot ar biedrību un partiju ar teju identiskiem nosaukumiem, līdz LNT diskusijām, kas bija pakārtotas partijas programmai; sākot ar saskaņotajiem “atbalstītāju” klipiem Latvijas Radio līdz Ozoliņa plakātiem pēdējā dienā pirms vēlēšanām. Nemaz nerunājot par līderību aizdomīgā (iespējams, korumpētā) satura skaitā Latvijas medijos. Blēdības diez vai varēja būt atklātākas, jo šogad kā vēl nekad iepriekš manīgs bija KNAB, kas būtisku pārkāpumu gadījumā varēja kampaņu apturēt. Iespējams, tieši šie paņēmieni pārvilka apvienību pāri 5% barjerai, bet vienlaicīgi radīja arī tādu šmucīguma iespaidu vidējā vēlētāja acīs, ka par 30-40% balsu gan varēja aizmirst.

5) Bez atšķirīga un pārliecinoša politiskā piedāvājuma

Joprojām uzskatu, ka ar savu izdevumu apcirpšanas programmu Vienotība izspieda PLL partijas no to dabiskās nišas. Tās visas saskata risinājumu drīzāk valsts izdevumu samazināšanā nekā nodokļu paaugstināšanā. PLL tēzes par “pelnīsim, nevis taupīsim” nepavadīja pārliecinoša darbības programma, bet teorētiski tam piekrita arī citas partijas. Rezultātā ekonomiskā piedāvājuma ziņā būtiskas atšķirības starp PLL un Vienotību nebija. Un, ja atšķirības nav, kāpēc vēlētājam izvēlēties to, kurš ar sliktāko reputāciju?

Pārprofilēties par sociāldemokrātiem kampaņas laikā PLL cinisma tomēr nepietika, tādēļ to nišu monopolizēja SC, domāju, tā gūstot vismaz 5% latviešu vēlētāju atbalstu.

6) Citu komunikatīvu alternatīvu neesamība

Lai gan šobrīd daudz tiek apspriesta un kritizēta PLL priekšvēlēšanu kampaņa, arī atskatoties pagātnē, ir grūti iedomāties, ko tur lielos vilcienos bija iespējams izdarīt tā, lai rezultāts būtu 30-40% vietu Saeimā. Domāju, ka neko, jo nekāda kampaņa neneitralizētu piecus jau nosauktos faktorus. Teorētiski varbūt var iedomāties riskantu gājienu ar “veco grēku” nožēlu, partiju apvienības vadībai atzīstoties savās iepriekšējās kļūdās, apliecinot, ka tās nožēlo, un piedāvājot vienkārši fantastisku darba plānu nākamajiem četriem gadiem. Bet problēma ir tāda, ka tam būtu jāizklausās ticami. Un tas ir nepārvarāms šķērslis, jo katru reizi, kad pie vārda tiek Šķēle, Šlesers vai gandrīz jebkurš no biedrības PLL, ir skaidrs, ka paškritika un pašanalīze, maigi sakot, nav viņu stiprā puse, līdz ar to kopējais iespaids noteikti būtu komisks. Otra iespēja bija pilnīgi aizstāt visas “vecās sejas” ar pārliecinošiem jauniem politiķiem, bet arī tas ar šo partiju politisko bagāžu diez vai būtu ļāvis iegūt daudz vairāk balsu. Turklāt 2010.gadā pārliecinošs politiķis nozīmē arī patstāvīgi domājošu politiķi, kas vienmēr ir riskanti no partijas aukliņu raustītāju skatu punkta.

____________________

[1] Hokejists Sandis Ozoliņš it kā reklamēja Rīgas Dinamo, taču visas pazīmes liecināja, ka patiesībā šī varētu būt Par labu Latviju reklāma. Ozoliņš, kas hokeju spēlē ar 8. numuru, reklāmā bija nofotografēts ar hokeja kreklu, uz kura uzrakstīts 8.numurs, un ar šādu numuru vēlēšanās startēja arī PLL. Arī saukļi bija līdzīgi – Ozoliņš „aģitēja” „par labu hokeju”, bet PLL sauklis bija — par labu Latviju.