Bezgalīgi aug tikai vēža šūnas 3

Šodien daudzi cilvēki pērk lietas, kuras viņiem nav vajadzīgas, tērējot naudu, kuras viņiem nav, lai izrādītos cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Tāda, īsumā, ir mūsdienu patēriņa seja.

Iesaki citiem:

Intervija angļu valodā

Ilgtspējīgā attīstība tika pirmo reizi definēta Bruntlandes ziņojumā[1] kā "attīstība, kas apmierina šodienas vajadzības, nepakļaujot riskam nākotnes paaudžu spēju apmierināt viņu vajadzības". Kas pēdējos 20 gados ir mainījies mūsu izpratnē par ilgtspējīgu attīstību?

Bruntlandes Komisijas sniegtā ilgstpējīgās attīstības definīcija ir kā izlīgums starp divām iepriekš notikušām diskusijām. Viena diskusija noritēja ziemeļos un bija par dabas aizsardzību, otra dienvidos — par attīstību. Starp abām debatēm nereti bija konflikts, bet Bruntlandes Komisija uzskatīja, ka tās var savienot. Kad es piedalījos Rio Konferencē[2], novēroju cilvēkus, kuri aizrautīgi runāja par sadarbību, bet nesaprata cits citu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņiem bija dažādas darba kārtības. Domāju, ka pēdējos gados ir uzlabojusies izpratne, ka dabas aizsardzība ir jautājums, kas skar visus — gan turīgās valstis, gan trūcīgās, arī sociālais taisnīgums ir jautājums, kas attiecas uz visiem. Mēs esam sākuši saprast, ko ilgtspēja nozīmē praktiskā izteiksmē.


Bet vai ekonomikas pieaugums un vides aizsardzība dažkārt joprojām neatrodas pretrunā viens ar otru?

Ekonomiskais pieaugums ir nepareizs progresa rādītājs, jo ekonomikas izaugsme atklāj tikai vienu sabiedrības progresa elementu, kurš nav vissvarīgākais. Ja esi trūcīgs, tev vajadzīga izaugsme. Bet, kad esi sasniedzis noteiktu līmeni, tad tas vairs nav vissvarīgākais. Nozīmīgāka kļūst veselība, veselīga vide un sociālās attiecības. Ļaujiet man to ilustrēt ar piemēru. Kad viesuļvētra Katrīna sagrāva Ņuorleānu, tā bija sociāla katastrofa cilvēkiem, kas no tās cieta, taču vienlaikus tā nozīmēja ASV IK pieaugumu. Tas bija stimuls pieaugumam, jo bija radusies akūta vajadzība darboties, rekonstruēt, ieguldīt atjaunošanā un tā tālāk. Tātad, IK pieaugums neparāda, vai mēs dzīvojam labāk, jo tad būtu jāsaka, ka mums vajag vairāk tādu katastrofu kā Katrīna. Progresā ir vairāk veidojošo elementu, ne tikai IK pieaugums. Bet ir taču ļoti vilinoši uzdot glītus pieauguma skaitļus par absolūto progresa rādītāju.

Dabā viss aug līdz noteiktai robežai, un tad sāk attīstīties citi raksturlielumi, auglis nobriest. Izaugsme ir kvantitātes, ne kvalitātes rādītājs. Medicīnā vienīgais, kas aug neierobežoti, ir vēzis. Tad mēs varētu teikt, ka vēža šūnu izplatīšanās ir progresa rādītājs. Neizklausās pārāk veselīgi, vai ne? Tātad tas, par ko mums būtu jārunā, ir mūsu sabiedrības un ekonomikas nodrošināšanās pret nākotnes satricinājumiem. Mēs zinām, ka nākotnē mūs sagaida satricinājumi — naftas ieguves augstākais punkts (peak oil)[3], bioloģiskās daudzveidības zaudējums, kas draud dažām ekosistēmām, varbūt vēl viena liela viesuļvētra. Būs arī infekcijas pandēmija, Pasaules Veselības organizācija ir pilnīgi droša, ka tā nāks kaut kad tuvāko 50 gadu laikā, bet mēs nezinām, kāda slimība tā būs, kad tā mūs piemeklēs un kur. Nākotne ir pilna pārsteigumu.


Kā var piespiest valdības to apzināties? Īsi pirms atkāpšanās no amata premjerministrs Aigars Kalvītis paziņoja, ka tie gadi, kad viņš bija pie varas, bija vislabākie gadi, kādus Latvija jebkad piedzīvojusi, jo ekonomikas pieaugums bija mērāms divciparu skaitļos.

Izaugsme ļauj kaut ko pateikt par šodienu, salīdzinot to ar vakardienu, taču no tās neko nevar izsecināt par rītdienu. Problēma ir tā, ka cilvēki dažkārt nepalūkojas aiz apvāršņa. Patēriņa stimulētu pieaugumu var salīdzināt ar visu jūsu mājas vērtīgo priekšmetu iztirgošanu. Jūs domājat, ka kļūstat bagātāks, jo pārdodat lietas, bet galu galā nonākat situācijā, kad esat viens tukšā mājā bez apkures, jums uz galvas līst lietus, jo esat pārdevis jumtu. Jums varbūt ir daudz naudas bankā, bet ar to tālu netikt. Es nesaku, ka ienākumi nav svarīgi, jo ir jādzīvo cilvēka cienīga dzīve. Bet ienākumi nevar būt visam pāri stāvošs mērķis, jo tas noved pie ļoti tuvredzīgas politikas, kas padara jūs par viegli ievainojamu, pakļautu ārējiem satricinājumiem. Rezultātā tas noved pie dzīves līmeņa krišanās.


Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienības Ilgtspējīgās attīstības stratēģija[4] sagatavo ES šiem nākotnes satricinājumiem?

Tagadējā stratēģija ir nozīmīgs solis pareizajā virzienā. Taču tajā nedaudz pietrūkst uzsvara uz bioloģisko daudzveidību, uz patēriņu un ražošanu, uz ekonomisko ilgtspēju. Taču ir bijis arī komunikē par bioloģisko daudzveidību[5], kurš aizpilda šo robu, un viņi patlaban strādā arī pie rīcības plāna par ilgtspējīgo ražošanu. Domāju, ka šī stratēģija ir vislabākā, kāda patlaban pasaulē ir, un tai ir labi iedzīvināšanas mehānismi.


Tātad stratēģija ir pieņemta un pastāv arī mehānismi tās ieviešanai. Bet tas ir atkarīgs no dalībvalstīm, vai tās stratēģiju ievieš vai nē?

Tā ir vienošanās, kura dalībvalstīm ir jāpilda. Ikvienai valstij ik gadu ir jāziņo Komisijai par to, kā tā ievieš Eiropas stratēģiju. Tas ir fantastisks mehānisms, jo visi ziņojumi ir pieejami publiski. Jūs varat tos izlasīt internetā un paskatīties, kurām valstīm nav veicies. Bet varat arī iepazīties ar citu valstu pieredzi un politiku. Nesen izlasīju Austrijas, Nīderlandes, Vācijas un dažu citu valstu ziņojumus, un tajos visos ir oriģinālas idejas par to, kā ieviest stratēģiju. Tos izlasot, jūties iedvesmots un domā — jā, mēs varētu šo pielietot mūsu valstī. Ir milzīgs informācijas krājums, ko var pielietot politikā savā valstī un padarīt politikas procesu inovatīvāku un radošāku. Tu vari gūt iedvesmu, palūkojoties uz citiem — Eiropas Savienība tam labi noder.

Otrkārt, dažas stratēģijas prasības tiek vēlāk iestrādātas direktīvās, kuras ir saistošas. Tomēr es domāju, ka valstis būs ieguvējas, ja negaidīs, kamēr prasības kļūst par saistošu direktīvu, bet tā vietā mēģinās izstrādāt pašas savu politiku, kas būtu vērsta uz vislielāko ieguvumu valstij.


Taču, lai to izdarītu, ir vajadzīga politiskā griba. Mūsu valstī tās, šķiet, pietrūkst, jo ekonomikas pieaugums tiek uzskatīts par absolūto progresa rādītāju.

Nevis politiskā griba ir vajadzīga, bet izpratnes spēja, citiem vārdiem, nebūt muļķiem. Daži neseni pētījumi Lielbritānijā apgalvo, ka augstākais naftas ieguves punkts ir jau garām, tas bija 2006.gadā. Tas nozīmē, ka mums ir jārestrukturē tautsaimniecība jau šodien, jo pretējā gadījumā mēs būtiski cietīsim nākotnē. Jautājums nav vis par to, vai mēs vēlamies pieskaņoties jaunajai attīstības paradigmai, bet gan par to, vai mēs to darīsim plānveidīgi, ļaujot iedzīvotājiem izvairīties no sāpēm un grūtībām, vai darām to pēc 20 gadiem, pielietojot spēku, un tad tas būs dārgi un sāpīgi. Vienīgais, ko es prasītu no politiķiem, ir nopietni uztvert atbildību par iedzīvotājiem un izvēlēties vismazāk sāpīgo ceļu, kas nozīmē pāriet uz ilgtspēju šodien.


Vai iespējams "pārlēkt" attīstības posmiem? Vai jaunās ES dalībvalstis var izvairīties no kļūdām, kuras jau pieļāvušas vecās ES valstis un sākt domāt ilgtspējas kategorijās?

Es varētu būt nedaudz nepieklājīgs un teikt, ka ir nedaudz par vēlu uzdot šādu jautājumu. Baltijas valstis ieguldījušas enerģiju, lai savienotu vissliktākās padomju sistēmas izpausmes ar vissliktākajām mūsdienu ES izpausmēm. Ar padomju izpausmēm es domāju neefektivitāti, resursu izšķērdēšanu milzu apjomos, radot ļoti nelielu rezultātu. Vienlaikus jums ir rietumu parauga patēriņa modelis, mobilitāte — arvien vairāk automašīnu, arvien lielākas. Bet ļaujiet man minēt piemēru par automašīnu efektivitāti. Ņemsim vidusmēra Rietumeiropas auto — no 10 tonnām izejvielu jūs radāt 1,4 tonnas smagu objektu, kuru izmantojat, lai pārvadātu 100 kilogramus cilvēka. 80% laika jūs ar to pārvietojaties pa pilsētu un sastrēgumu dēļ jūsu vidējais ātrums ir 15 kilometri stundā, kas ir par diviem kilometriem mazāk, nekā vidējais zirga pajūga ātrums. Vācijā auto parasti lieto 12 gadus 29 minūtes dienā, kas kopumā veido trīs mēnešus, ne vairāk. Par to mēs maksājam 20 000 eiro. Ja tas ir labākais, ko inženierija var sasniegt, tad — arlabunakti!

Šodien daudzi cilvēki pērk lietas, kuras viņiem nav vajadzīgas, par naudu, kuras viņiem nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk. Tāda, īsumā, ir mūsdienu patēriņa seja. Jautājums ir — vai tas patiešām ir nepieciešams? Kādi ir dzīves kvalitātes kritēriji? Vai grezna māja ir kritērijs? Jūs to uzbūvējat ārpus pilsētas, iznīcinot ekosistēmas, jūs pavadāt divas stundas dienā ceļojot uz darbu. Vai tā ir dzīves kvalitāte? Nedomāju vis. Domāju, ka tupēšana sastrēgumā nav saturīgākais veids, kā pavadīt laiku.


Bet mēs varam saskatīt šīs alkatības saknes. Cilvēki mēģina kompensēt to, kā viņiem pietrūka padomju laikā. Padomju Savienībā patēriņš bija tuvu nullei, tad nu tagad esam "superpatērētāji" — mums vajag lielāku mašīnu, lielāku māju, dārgāku ceļojumu u.t.t. Kam būtu jānotiek, lai "superpatērētājs" apstātos un padomātu par patēriņa ietekmi?

Latvijas iedzīvotājiem es ieteiktu vienkārši kļūt par parastiem cilvēkiem un atbrīvoties no padomju pagātnes. Interesanti, ka sociālajā komunikācijā, sociālajā struktūrā, patēriņa paradumos, infrastruktūrā jūtama padomju pagātnes ietekme. Tā izpaužas divos veidos. No vienas puses, daži padomju laika paradumi ir joprojām dzīvi. Dažos veikalos apkalpošana ir tāda pati kā padomju laikos, arī administratīvās procedūras ir līdzīgas padomju kārtībai. Lielākā daļa pārējo lietu šķiet neesam nekādā saistībā ar padomju ēru, taču tieši padomju ēra ir noteikusi, ka tās ir tādas, kādas ir. Jums nebija iespējas patērēt, tāpēc jūs kļūstat par "superpatērētājiem", Padomju Savienībā nebija pieļaujams nacionālisms, tad nu tagad esat nacionālisti. Dažas no tām parādībām, kas ārpusniekam Latvijā šķiet nepatīkamas, patiesībā ir vienkārši reakcija uz padomju pagātni, darot pretējo tam, kas tika darīts toreiz. Darot pretējo, jūs neesat neatkarīgi, neesat brīvi, jūsu rīcību joprojām nosaka padomju ēra. Nomierinieties, nemēģiniet pierādīt, ka atšķiraties no padomju cilvēkiem. Tā vietā mēģiniet pierādīt, kas esat un kādi esat.



___________________
[1] 1987. gadā Bruntlandes ziņojums (The Brundtland Report) brīdināja pasauli par nepieciešamību panākt progresu tādā ekonomiskajā attīstībā, kas ir ilgtspējīga un var tikt uzturēta, nenoplicinot dabas resursus vai nodarot postu dabai. Ziņojums, kura autori bija prominenti starptautiskie politiķi, ierēdņi un dabas aizsardzības un attīstības eksperti, bija pirmais būtiskais dokuments par ilgstpējīgo attīstību. Encyclopedia of Sustainable Development, http://www.ace.mmu.ac.uk/esd/index.html

The Brundtland Report: http://www.worldinbalance.net/pdf/1987-brundtland.pdf

[2] ANO Vides un Attīstības konference Riodežaneiro 1992.gadā

[3] Brīdis, kad tiek sasniegts globālās naftas ražošanas augstākais punkts, pēc kura sākas kritums.

[4] Renewed EU Sustainable Development Strategy, 2006, http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/06/st10/st10917.en06.pdf

[5] "Halting the loss of Biodiversity by 2010 - and beyond: Sustaining ecosystem services for human well-being", http://ec.europa.eu/environment/nature/biodiversity/comm2006/index_en.htm

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zane Zālīte-Kļaviņa 27.02.2008 17:54
Saistoša intervija, interesanti novērojumi, diezgan trāpīgi salīdzinājumi! Cilvēki tik tiešām, šķiet, sacenšas ar dažādiem statusu apliecinošiem "aksesuāriem" - mašīnām, mājām, drēbēm, apaviem, skolām, kurās mācās bērni, utt. Neredzu gan, kā tas varētu apstāties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AivarsS 27.02.2008 14:37
Priecajos ka saprotu par ko ir runa.Un nevienu nelamaju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 26.02.2008 23:13
Apsveicama intervija. Apsveicami novērojumi un ieteikumi. Diemžēl vēzis izplatās, bet to ievēro tikai ārzemnieki. Ja nenotiks ceturtā atmoda nomirs pacients. Zatlers nezin kā runāt par trusīša nāvi, kur nu vēl par to, ka valsts laivā smeļas ūdens un nav to, kas zina to izsmelt. Lai Godmanim laba atpūta. Vienīgais atvieglojums attiecībā uz situāciju ir sajūta, ka laiva grimst ne tikai šajā galā, bet arī viņgalā. To gan piemirsa paskaidrot Spangenberga kungs, kurš nāk no viņgala.

Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Towards an Integrated Concept of Sustainability 1 Autors:Joachim H. Spangenberg

Citi autora darbi
Plates 255x203

Mēs esam kultūra 2 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Svētki bez Klāras 19 Autors:Rita Ruduša

394602 10200897502943873 390812678 n

Pēc Jordana 46 Autors:Rita Ruduša