Latvijas Vēstnesis, 31.10.2007.

Partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas regulējuma pieņemšanas procesu Latvijā var salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem – strauji uzrāvieni mijas ar kritieniem dziļās bedrēs.

Šobrīd partiju finansēšanas jomā vēl aizvien ir jūtams atkritiens pēc tam, kad tika sasniegta līdz šim augstākā virsotne – 2004.gadā noteiktie priekšvēlēšanu tēriņu griesti. Iespējams, ka tieši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pagājušajā nedēļā publiskotais pārskats “Par atklātajiem partiju finansēšanas pārkāpumiem Saeimas vēlēšanās 2006.gadā[1]” beidzot pierādīs partijām, ka šie tēriņu “griesti” nav tikai ieraksts likumā, kura izpilde nav kontrolējama. KNAB atklātie partiju finansēšanas pārkāpumi iepriekšējās vēlēšanās ir iespaidīgi: partijām sodos varētu nākties samaksāt vairāk nekā miljonu latu.

Šajā rakstā ir izklāstīti iemesli, kādēļ Latvijā partiju finansēšanas sistēma ir tieši tāda, kāda tā ir. Manuprāt, visas acīmredzamās partiju finansēšanas sistēmas nepilnības ir tikai simptomi divām dziļākām problēmām:

1. Pretrunīgās partiju rīcības motivācijas. Latvijas partijām likums ierobežo ienākumu gūšanas veidus un arī izdevumu apjomu priekšvēlēšanu kampaņām, taču vienlaikus partijām saglabājas vajadzība pēc maksimāli lieliem līdzekļiem, lai varētu apmaksāt pēc iespējas vairāk politisko reklāmu televīzijā;

2. Konsekventas politiskās gribas trūkums risināt problēmas. Politiķu nekonsekventās, mūžam mainīgās intereses partiju finansēšanas jomā līdz šim ir traucējušas atrisināt ne tikai pašas sarežģītākās problēmas, bet arī samērā vienkāršus jautājumus.

Partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas regulējums šobrīd tikai nosacīti var tikt saukts par sistēmu, – drīzāk tas atgādina ielāpainu sietu, kas spēj atturēt partijas tikai no ļoti skaidriem likuma pārkāpumiem. Tiklīdz jautājums ir kaut nedaudz komplicēts, pašreizējais regulējums var izrādīties un nereti arī izrādās nepietiekams tā atrisināšanai.

Lai šīs problēmas nepaliktu tikai nepierādāmu frāžu līmenī, tās raksturošu ar piemēriem. Saraksts būs milzīgs – tas ir nepieciešams, lai sniegtu skaidrāku ieskatu par to, kādas problēmas ir jārisina politiķiem, kas vēlas esošo partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmu reformēt.

Partiju finansēšanas joma

• Pašreizējai partiju finansēšanas sistēmai raksturīgi quid pro quo (dots pret dotu) ziedojumi. Quid pro quo ir tad, ja partijas sponsors ziedo savus līdzekļus, apmaiņā saņemot solījumu par partijas “izpalīdzēšanu” kādā konkrētā jautājumā. Šis nav leģitīms ziedojums – visur pasaulē tas tiek uzskatīts par korumpētas vienošanās izpausmi. Visuzskatāmāk quid pro quo publiski līdz šim ir bijis redzams 2007.gada pavasarī publiskotajā sociāldemokrātu – Ventspils līgumā, kur Ventspils uzņēmēji apņēmās reizi gadā pārskaitīt noteiktu naudas summu, bet LSDSP – veikt noteiktas darbības šo uzņēmēju interesēs. Arī citu partiju biedri atzīst, ka nereti piekrišana tādiem nosacījumiem ir vienīgais veids, kā iegūt līdzekļus partijas kampaņām. Lai gan šāda vienošanās ir uzskatāma par kukuli, reāli to ir ļoti grūti pierādīt un izskaust sistēmā, kas motivē partijas par katru cenu atrast finansējumu politiskās reklāmas iegādei.
• Partiju “melnās kases” un reklāmas “atlaides”. Providus monitorings par partiju priekšvēlēšanu kampaņām rāda, ka tām būtu jāizmaksā vairākas reizes dārgāk, nekā partijas pēc tam norāda savās deklarācijās. Tas nozīmē vai nu to, ka partijām ir papildu nedeklarēti izdevumi un/vai tās pēc tam sagroza dokumentāciju, vai arī – tās spēj izveidot un izvietot reklāmas par cenām, kuras ir ievērojami zemākas par tirgus cenām (kas tad būtu jāuzskata par reklāmas izgatavotāja/izvietotāju dāvinājumu attiecīgajai partijai).
• “Partijas biedru nodokļi”. Ievērojamu daļu no Saeimā pārstāvēto partiju ienākumiem veido ziedojumi, kuriem kā finansētāji oficiāli ir deklarēti Saeimas un/vai pašvaldību deputāti. Taču ziedojumu summas ir nesamērīgas salīdzinājumā ar šo amatpersonu saņemtajām algām. Tas liek domāt, ka patiesais ziedotājs ir kāds cits un deputāti tiek izmantoti kā kanāls, kā šos partijas ienākumus legāli deklarēt.
• Partiju “barotavas”. Sabiedrības par atklātību “Delna” pētījums rāda, ka vairākām partijām lielu daļu no ienākumiem veido dažādu valsts komercsabiedrību valžu un padomju locekļu ziedojumi. Tas rada iespaidu, ka šie amati tiek izmantoti kā partiju “barotavas”, proti, to ieņēmēju lielās algas nosaka nevis valsts interešu, lietderības un efektivitātes apsvērumi, bet gan iespēja partijai tikt netieši finansētai no valsts budžeta[2].
• Partiju atkarība no lieliem ziedojumiem. Izpētot partiju saņemtos ziedojumus gadu pēc 2006.gada vēlēšanām, atklājas, ka 61% no visu partiju kopējiem ziedojumiem gūtajiem ienākumiem veido 77 lieli ziedojumi, kuru apjoms pārsniedz tā perioda gada vidējās tautsaimniecībā nodarbinātās personas ienākumus (Ls 3204)! Tas nozīmē, ka Latvijas partijas finansiālā ziņā ir atkarīgas no ļoti šaura turīgu personu loka. Partijām ir lielāka motivācija piesaistīt dažus tik lielus ziedojumus nekā, piemēram, līdzvērtīgu summu savākt biedru naudās.
• Neatrisinātā trešo personu priekšvēlēšanu izdevumu problēma. Spēkā esošais Partiju finansēšanas likums šobrīd ļoti nepilnīgi regulē gadījumus, kad kādai fiziskai vai juridiskai personai rodas izdevumi, aģitējot par kādu partiju. Tad, ja ir iespējams pierādīt aģitētāja tiešu saikni ar partiju (piemēram, ja “trešā persona” ir partijas kampaņas vadītājs), šīs fiziskās vai juridiskās personas izdevumus drīkst ieskaitīt partijas priekšvēlēšanu tēriņos vai uzskatīt par ziedojumu partijai. Taču šāda rīcība diez vai ir leģitīma, ja šādas tiešas saiknes ar partiju nav. Trešo personu regulējums ir juridiski un politiski ļoti komplicēts, jo ir līdzsvarojami divi fundamentāli apsvērumi – partiju sistēmas integritāte, no vienas puses, un vārda brīvība, no otras. Skaidrs problēmas regulējums prasītu likumā definēt, kas ir un kas nav trešā persona, kāda ir tās pieļaujama rīcība, cik atklātai jābūt tās darbībai, vai ir “griesti” tās priekšvēlēšanu tēriņiem, no kādiem ienākumiem tās drīkst aģitēt par partiju, vai trešajām personām ir ziedojumu saņemšanas ierobežojumi, kuros gadījumos viņu izdevumi tiks ierēķināti partiju izdevumos u.tml.
• Pārāk ilgais partiju priekšvēlēšanu finanšu pārbaužu laiks. Šobrīd Partiju finansēšanas likums paredz, ka KNAB tikai pēc gada ir jāpaziņo par veiktajām pārbaudēm par priekšvēlēšanu periodā pieļautajiem pārkāpumiem. Nav skaidrs, kādēļ šim nolūkam ir vajadzīgs tik ilgs laiks. Lai gan jau minētais KNAB pārskats par 9.Saeimas vēlēšanām norāda, ka vairākām partijām administratīvie sodi tika piespriesti tikai šī gada otrajā pusē, tātad apmēram gadu pēc vēlēšanām, tomēr, manuprāt, būtu jādomā par to, kā pārbaudes rezultātus tuvināt priekšvēlēšanu kampaņas noslēgumam.
• Dažāda izpratne par to, kādi izdevumi uzskatāmi par partiju “priekšvēlēšanu izdevumiem”. Taču šī vienotā izpratne ir svarīga, jo pretējā gadījumā partijas nevar prognozēt, kādas to vēlēšanu gada izmaksas ir jāieskaita priekšvēlēšanu tēriņu limitā. KNAB pārskats liecina, ka 2006.gadā partijai “Jaunais laiks” tika uzlikts sods par ziņu nenorādīšanu priekšvēlēšanu deklarācijā cita starpā arī tādēļ, ka deklarācijā nebija norādītas ziņu aģentūras LETA informācijas abonēšana un iemaksātā drošības nauda par dalību vēlēšanās. Nebūt nav pašsaprotami, ka šie izdevumi būtu jāuzskata par partiju priekšvēlēšanu izdevumiem.
• Dažādas izpratnes par brīdi, kad partijai rodas priekšvēlēšanu izdevumi. Atkarībā no izvēlētās koncepcijas tie varētu būt trīs atšķirīgi brīži: 1) tad, kad ir noslēgts līgums par reklāmas izvietošanu; 2) tad, kad reklāma reāli parādās televīzijā; 3) tad, kad partija norēķinās ar raidorganizāciju par reklāmu. Šim jautājumam praksē var būt liela nozīme, ja partijai ir jāzina, piemēram, vai tai priekšvēlēšanu izdevumos ir jāieskaita izdevumi, kuri radušies, samaksājot par reklāmu, vairāk nekā gadu pirms vēlēšanām (bet reklāma tika izvietota neilgi pirms vēlēšanām)?
• Tēriņu “griestu” apmērs. Kopš 2004.gada likumā noteiktais partijām atļauto tēriņu apmērs uz vienu Latvijas balsstiesīgo vēlētāju ir palicis nemainīgs – 20 santīmi. Skaidrs, ka šie griesti būtu indeksējami, lai segtu vismaz starplaikā notikušo inflāciju.
• Ļoti plaša ziedojumu definīcija. Politisko organizāciju likums ļoti plaši definē, kas ir un kas nav uzskatāms par ziedojumu partijām, nosakot, ka katrs labums partijai ir uzskatāms par ziedojumu partijai. Ar šo definīciju ir iespējams strādāt, izmantojot juridiskas metodes (piemēram, teleoloģisko redukciju). Taču, ņemot vērā Latvijas tiesiskās apziņas līmeni, būtu vēlams līdzīgi, kā tas ir citas valstīs, uzskaitīt gadījumus, kad kāds labums partijai NAV uzskatāms par deklarējamu ziedojumu. Piemēram, ja tas nepārsniedz 20 latus, ja tas ir komentārs medijos, ja tā ir interneta mājaslapa.
• Nevajadzīgas pārbaudes par to, vai ziedotāji ir vai nav sadarbojušies ar VDK. Politisku iemeslu dēļ Partiju finansēšanas likumā iekļuva norma, kas nosaka, ka partijas finansēt nedrīkst personas, kas ir sadarbojušās ar VDK. Reāli šī šķietami nekaitīgā norma paģērē nesamērīgus KNAB resursus, lai par katru partijas ziedotāju pārliecinātos, ka viņš vai viņa nav VDK informētāju sarakstos. Nemaz nerunājot par to, ka lēmumu par sadarbības faktu var konstatēt tikai tiesa.
• Nespēja operatīvi novērst partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumus pirms vēlēšanām. 2006.gada Saeimas vēlēšanu kampaņa pierādīja – pat, ja vēlēšanu laikā tiek pieļauti kliedzoši pārkāpumi, uzraugošajām institūcijām (KNAB, NRTVP) nav iespēju iejaukties un, piemēram, aizliegt papildus izvietot politisko reklāmu. Šāds mehānisms noteikti ir vajadzīgs, jo pretējā gadījumā partijas, kas ievēro likumā noteiktos ierobežojumus, tiek sodītas par likumpaklausību.
• Partijām par pārkāpumiem finansēšanas jomā nedraud nozīmīgas sankcijas. Vienīgais partiju pārkāpums, kas ir kriminalizēts, – starpniecība partiju finansēšanā. Salīdzinot Latvijas sankcijas ar citu valstu sankcijām, jāsecina, ka Latvijas likumi pret partijām ir ļoti “žēlsirdīgi”, piemēram, par partijai atļauto priekšvēlēšanu tēriņu nozīmīgu pārkāpšanu draud tikai naudas sods, nevis kriminālatbildība vai iegūto mandātu anulēšana u.tml.
• Nav nozīmīgu sankciju par pārkāpumiem trešajām personām -nelikumīgajiem ziedotājiem. Līdzīgi arī personām, kas veicina partiju nelikumības, par to maksimāli draud administratīvā atbildība. Turklāt Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav pietiekami precīzi formulēts nodarījuma sastāvs, lai persona varētu saskaņā ar to vadīt savu uzvedību (piemēram, netieša ziedojuma partijai gadījumā ir grūti pateikt, kas ir un kas nav uzskatām par netiešu ziedojumu partijai).

Priekšvēlēšanu aģitācijas joma

• Politiskās reklāmas veido nesamērīgu daļu no partiju kopējiem priekšvēlēšanu izdevumiem. Nepieciešamība apmaksāt politiskās reklāmas ir galvenais cēlonis, kādēļ partijām pirms vēlēšanām ir vajadzība piesaistīt lielus ziedojumus, un kādēļ nereti tās ir gatavas šo naudu pieņemt ar korumpētiem nosacījumiem. Lai gan Latvijā parlamentā jau ir skatīti priekšlikumi par politisko reklāmu aizliegumu, tomēr šī ideja pietiekamu politisku atbalstu nekad tā arī nav guvusi. Jāpiebilst, ka partiju apmaksātas politiskās reklāmas pirms vēlēšanām ir aizliegtas daudzās Eiropas valstīs – Šveicē, Zviedrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, Francijā.
• Atšķirīgās reklāmas cenas. Eiropas Padomes rekomendācijas nosaka: ja valstī ir atļautas politiskās reklāmas, tad tām visām ir jābūt pieejamām par vienādām cenām. Latvijas masu mediji šo principu neievēro (piešķirot dažām partijām milzīgas atlaides – iespējams, patieso samaksu saņemot neoficiāli un sagrozot dokumentāciju). Ir iespējami divi risinājumi: 1) definēt vienādu cenu nosacījumu likumos; 2) KNAB strādāt ar pašreizējo ziedojumu definīciju, uzskatot katru gadījumu par ziedojumu, kad partijas reklāmas raidlaiku saņem par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām (par kādām reklāmas raidlaiku ir iespējams iegādāties citām partijām).
• Novecojošie priekšvēlēšanu aģitācijas likumi. Latvijā priekšvēlēšanu aģitāciju regulē divi likumi (viens par Saeimas vēlēšanām, otrs – par pašvaldību vēlēšanām), kuri ir tik ļoti novecojuši, ka vairs nevar tikt piemēroti jaunam regulējumam. Šī problēma parādās katru reizi, kad šie likumi tiek “atvērti” jauniem priekšlikumiem. Jau sen bija vajadzīgs tos aizstāt ar jaunu, mūsdienu juridiskai tehnikai atbilstoši izstrādātu likumu. Tas nav izdarīts galvenokārt politiskās gribas trūkuma dēļ.
• Pretrunīgās prasības attiecībā uz deputātu individuālajām kampaņām. Var iedomāties situāciju (praksē tā arī nereti notiek), kad partijas sarakstā iekļautais kandidāts veic pats savu priekšvēlēšanu kampaņu. Piemēram, viņš savas pilsētas iedzīvotājiem sūta bukletiņus ar savu CV. Vai šāda rīcība ir pieļaujama, to nesaskaņojot ar partiju un šī deputāta kandidāta izdevumus neieskaitot partiju finanšu tēriņos? Partiju finansēšanas likuma prasības šādu rīcību nepieļauj, tomēr agrāk izstrādātie priekšvēlēšanu aģitācijas likumi paredz, ka arī deputāts individuāli var norēķināties par reklāmu un Saeimā pārstāvētās partijas 2006.gada sākumā stūrgalvīgi atteicās šos pantus no attiecīgajiem likumiem izmest.
• Vai priekšvēlēšanu aģitācijas periods ir tas pats, kas priekšvēlēšanu periods? Partiju finansēšanas likums un priekšvēlēšanu aģitācijas likumi nekonsekventi definē, kas ir uzskatāms par “priekšvēlēšanu periodu” un kas par “priekšvēlēšanu aģitācijas periodu”. Nav skaidrs, vai runa ir par vienu un to pašu periodu, vai ne. Tā kā likumos ir noteikta partiju pieļaujamā un aizliegtā rīcība šajos periodos, skaidru definīciju trūkums apgrūtina partiju iespējas saprast savas tiesības un pienākumus.
• Slēpto reklāmu problēma. Latvijā joprojām nav bijuši gadījumi, kad tiek saukti pie kriminālas atbildības žurnālisti, kas publicējuši rakstus, vai ēterā izskanējuši raidījumi, ko faktiski apmaksā partija vai partijas pārstāvji, ja samaksas fakts netiek publiski atklāts.
• Neefektīva brīvā raidlaika sadales sistēma. Līdzšinējā brīvā raidlaika sadales sistēma ir vērtējama kā formāla un valsts līdzekļus velti izšķērdējoša. Proti, partijām ir pienākums vienā reizē izmantot visas tām ar likumu pienākošās 20 minūtes, turklāt raidlaikā, kad nav pārāk lielas skatītāju auditorijas. Citu valstu pieredze (piemēram, Francija, Lielbritānija) liecina, ka pareizi sadalīts brīvais raidlaiks (sadalīts posmos: viena vai divas minūtes), turklāt partijām un skatītājiem izdevīgos raidlaikos, var pat aizstāt pašu partiju apmaksātās reklāmas.
• Pašplūsma ar sabiedriskās domas aptaujas rezultātu pasludināšanu pirms vēlēšanām. Latvijā nav nekādu nosacījumu tam, kādiem kritērijiem ir jāatbilst priekšvēlēšanu periodā izvietotajām sabiedriskās domas aptaujām. Jau vairākas reizes pirms vēlēšanām tika izplatītas baumas par “patiesajiem” un “nepatiesajiem” aptauju rezultātiem, tādā veidā maldinot sabiedrību. Partiju “reitingiem” pirms vēlēšanām ir liela psiholoģiska nozīme – tie var, piemēram, pārliecināt vēlētāju neaiziet nobalsot par partiju, kurai ir mazs prognozējamo balsu skaits vai tieši otrādi – šis skaits jau ir pietiekami liels. Eiropas Padomes rekomendācijas nosaka veselu virkni kritēriju, lai šīs aptaujas atbilstu kaut vai minimāliem objektivitātes rādītājiem un pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām vēlētāju nemaldinātu.
• Administratīvo resursu izmantošana priekšvēlēšanu mērķiem. Sabiedrības par atklātību “Delna” veiktie pētījumi pirms vēlēšanām liecina, ka nozīmīga Latvijas problēma ir administratīvo (valsts, pašvaldības) resursu izmantošana politiskiem mērķiem. Piemēram, amatpersonas darba laikā ar darba automašīnām dodas tikties ar vēlētājiem, ko noorganizējuši valsts darbiniekiem un kas publiski izsludināts kā oficiāla vizīte, lai dalītu aģitācijas materiālus, kuri sagatavoti, izmantojot valsts kopējamo tehniku. Protams, šādi resursi, kas nav pieejami, teiksim, opozīcijā esošām partijām vai partijām, kuras nav pārstāvētas varas struktūrās, kropļo partiju konkurenci.
• Nepietiekamie politiskās reklāmas apzīmēšanas nosacījumi. Spēkā esošajos aģitācijas likumos nav atrodami izvērsti nosacījumi par priekšvēlēšanu reklāmas apzīmēšanu. Tādēļ mēdz būt gadījumi, kad publiski kā reklāmas apmaksātājs tiek norādīta nevis attiecīgā partija, bet gan reklāmas aģentūra, caur kuru partija apmaksā šo reklāmu. Nav nekāda regulējuma attiecībā uz trešo personu izvietoto reklāmu (izņemot prasību arī šīs reklāmas nodalīt no citām reklāmām kā politiskas), piemēram, kāda veida informācija par trešo personu tajā ir jānorāda.
• Nav noteikts strīdu izšķiršanas mehānisms priekšvēlēšanu periodā. Piemēram, partijām nav iespējas operatīvi reaģēt, ja tām tiek atteikta brīvā raidlaika izvietošana. Sabiedrībai vai kontrolējošām institūcijām nav institūcijas, kam ziņot, piemēram, par slēpto reklāmu preses izdevumos.
• Neskaidrie raidorganizāciju priekšvēlēšanu kampaņas atspoguļošanas principi. Likumos nav skaidri atrunāts, kādiem kritērijiem būtu jāatbilst mediju veiktajam priekšvēlēšanu perioda atspoguļojumam. Piemēram, vai arī komercsabiedrībām būtu jāievēro neitralitātes (bezpartijiskuma) standarts. Tam var būt izšķiroša nozīme, nosakot, piemēram, cik likumīgi ir raidorganizācijas raidījumos aģitēt par kādu konkurētu partiju. Vai arī – vai komerciāla raidorganizācija pārkāpj likumu, ja tā nesamērīgi bieži uz saviem raidījumiem aicina vienas partijas pārstāvjus?

Domāju, ka šis nebūt ne izsmeļošais problēmu saraksts izskaidro, kādēļ partiju finansēšanas jomā līdzšinējais progress ir noticis ar pēkšņiem izrāvieniem – reaģējot tikai uz aktuālākajām problēmām. Piemēram, atbildot uz pārmetumiem par partiju finanšu necaurskatāmību, likumā tika ieviestas prasības publiskot partiju ziedotājus. Reaģējot uz izmaksu dubultošanos katrās nākamajās vēlēšanās, tika ieviesti priekšvēlēšanu tēriņu griesti. Reaģējot uz sabiedrības pārmetumiem, ka partijām pienāktos pienācīgas sankcijas par priekšvēlēšanu pārtēriņu, tika akceptēts princips, ka partijām valsts budžetā ir jāieskaita summa, kas ir analoga pārtērētajam apmēram. Šobrīd Saeimas darba grupa strādā, lai atrisinātu 9.Saeimas vēlēšanās sasāpējušo trešo personu aģitācijas jautājumu.

Tātad pozitīvas pārmaiņas šajā jomā notiek tikai tad, ja politiski ir sarežģīti to risināšanu atlikt. Vienlaikus, kā jau to raksturoju, fonā gruzd milzums citu problēmu, kas visas kādā brīdī var “sākt sāpēt”. Tas nozīmē, ka labi domāti uzlabojumi tiek iegrūsti samērā anarhiskā sistēmā, kur tiem var rasties iepriekš neprognozētas sekas.

Nevienai no līdzšinējām valdošajām koalīcijām tā arī nepietika politiskās gribas un spējas vismaz lielāko daļu no šiem jautājumiem atrisināt. Problēma nav tikai darba milzīgais apjoms, bet arī visu ar partiju finansēšanu un priekšvēlēšanu aģitāciju saistīto jautājumu politiskais jutīgums.

Minēto problēmu risinājumu varianti, tos ļoti vispārinot, var būt tikai divi:

1) turēties pie līdzšinējās partiju finansēšanas problēmu risināšanas taktikas, nemēģinot sevišķi aktīvi novērst problēmas, kas iepriekšējā vēlēšanu kampaņā nav bijušas sabiedrības uzmanības centrā;

2) pārstrādāt spēkā esošos likumus, vienojoties par risinājumiem lielākai daļai ar partiju finansēšanu vai priekšvēlēšanu aģitāciju saistītajām problēmām.

Pirmais variants ir politiski vienkāršāks, tomēr tā “cena” – partijām sarežģīti noteikt, kāda to rīcība ar likumu ir atļauta un kāda aizliegta. Otrais variants, lai gan ir vēlamāks, tomēr jau vairākas reizes ir cietis krahu, atduroties pret ietekmīgu partiju un mediju kā politisko reklāmu izvietotāju vienaldzību vai pat klaju naidīgumu attiecībā uz vairāku izšķiroši svarīgu jautājumu noregulēšanu (piemēram, tā pati trešo personu problēma; prasība visiem medijiem iepriekš publiskot savus politiskās reklāmas izcenojumus).

Abi varianti pieļauj būtiskus jauninājumus partiju finansēšanas sistēmā, piemēram, partiju finansēšanu no valsts budžeta (par to – nākamajā rakstā) vai skaidru trešo personu aģitācijas regulējumu, tomēr būtu jāapzinās, ka jebkādi jaunievedumi nesakārtotā sistēmā var novest pie jaunām, iepriekš neprognozētām problēmām.

__________________________

[1] KNAB pārskats. “Par atklātajiem partiju finansēšanas pārkāpumiem Saeimas vēlēšanās 2006.gadā”, 2007.gada 24.oktobrī, http://www.knab.gov.lv/uploads/word/PO2006V.doc

[2] Andrejs Karpovičs, Līga Stafecka. Partiju ienākumu analīze: Valsts un pašvaldību uzņēmumu padomju un valžu pārstāvju ziedojumi. Starpziņojums, Sabiedrība par atklātību ” Delna”, jūnijs 2006.zz