Bezatbildīga grābstīšanās

"Lauku Avīze", 26.06.2004.

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:

Vērojot parlamenta grūstīšanos ap tā dēvētajiem čekas maisiem, rodas sajūta: likumdevējs pats nesaprot, ko piedāvājis, ierosinot publiskot PSRS VDK aģentūras kartotēku. Vai arī — kas būtu daudz bēdīgāk! — 19. maijā pieņemtā un tagad jau no Valsts prezidentes vēlreizējai caurlūkošanai atdotā likumprojekta autori rīkojas pavirši tīšām un kāda labi slēpta, bet tālejoša mērķa vārdā.

Vispirms — par čeku kā tādu. Šodien izskatās: daudziem nav zināms, aizmirsies — varbūt gribējies aizmirst?… — ka PSRS Valsts drošības komiteja jeb čeka bija un paliek noziedzīgs veidojums. Gluži kā hitleriskajā Vācijā SD un SS, tā čeka Padomju Savienībā bija noziedzīga organizācija, kas ar saviem īpašajiem instrumentiem īstenoja varas izstrādātos ideoloģijas virzienus. To vajadzētu ņemt vērā īpaši un daudziem. Arī tiem žurnālistiem, kas mundri spriedelē par kaut kādiem 400 "īstajiem" aģentiem un čekas maisu nepilnībām. Tā kā 1991. gada augustā esmu šos maisus pašrocīgi čekai "rekvizējis", tad drīkstu atļauties īpašus akcentus.

Nemānīsim sevi un lūkosimies acīs skarbajai patiesībai. Ir tā, ka darbs čekā vai sadarbība ar šo organizāciju pēc būtības iešķiro cilvēku attiecīgā grupā. Varam gan runāt, ka daudzos gadījumos ļaudis piespieda, draudot atņemt dzīvību vai salauzt likteni, taču būtība nemainās. To palaikam derētu uzsvaidzināt, atceroties arī 1991. gada puču, kad padomju armijas un VDK virsnieki ar atklātām un slēptām metodēm cīnījās pret Latvijas neatkarību. Tāpat svarīgi neaizmirst, ka visi čekas instrumenti bija vienoti un kopīgā virzienā strādāja gan lietu izmeklētājs, gan ziņu šifrētājs un spīdzināšanas kameru iekārtotājs. Tieši tāpēc likumdevējs arī ierobežojis tagad atsevišķu amatu ieņemšanu reiz šajā noziedzīgajā organizācijā strādājušajiem.

Tagad — par čekas maisiem kā jēdzienu, kas apzīmē lielu daudzumu informācijas. Līdzās kartotēkai ir saturā vēl interesantāka elektroniskā informācija. Arī žurnāli par tiem aģentiem, kuri 1953. gadā pārreģistrēti, izņemti no uzskaites vai palikuši tur līdz 1991. gadam. Tāpat ir dažādu liecību materiāli, no kuriem iespējams daudz ko izlobīt. Manuprāt, nepiedodami šauri apspriest vien kartotēkas publiskošanu, ja nav attieksmes pēc būtības un nopietnas, padziļinātas analīzes. Atcerēsimies, īpaši vērtīgus aģentus čeka mēdza iegrāmatot izsekojamo (!) sarakstos, nereti tur slēpa ārvalstu ziņotājus. Protams, viņu vārdu kartotēkā nebūs.

Mēs aizmirstam, ka lielā daļā sabiedrības valda pārliecība: mūsu valsts drošības iestāžu rīcībā esošā informācija attur no līdzdalības politikā tūkstošiem bijušo čekistu. Taču, pierādot kāda sadarbību ar čeku, krimināltiesiskās metodes izrādījušās nederīgas — gandrīz visas līdzšinējās prāvas prokuratūra zaudējusi. Daļēji arī tāpēc, ka slepenās metodes nav iespējams iztiesāt atklātās sēdēs.

Aicinu nenovērtēt par zemu šo valsts rīcībā esošo informāciju un tās preventīvo jeb brīdinošo raksturu, kas saprātīgi pašierobežo cilvēkus, kuri apzinās, ko darījuši. Daudzi bijušie aģenti — tas ir labs rezultāts! — turas malā no politiskām un sabiedriskām aktivitātēm. Tomēr izraisa neizpratni pašreizējās varas spriedelējumi, ka tagad, lūk, 400 vārdus publiskosim, bet 4600 vai cik tur vēl lai saglabājas nezināmi… Kur tad paliek tie apmēram 24 000 ļautiņu, kuri rotēja ap čeku no 1953. līdz 1991. gadam?

Domāju, ja savulaik negājām Igaunijas un Čehijas ceļu, aģentu sarakstus publiskojot (pats esmu šo domu atbalstījis), tad patlaban dažu partiju ideju varu novērtēt vien kā populistisku, neko nedodošu un pat kaitējošu. Kopš čekas maisu izņemšanas pagājuši 13 gadi. Ko īsti tagad grib panākt, saucot pēc publiskojuma? Iespējams, īpaši izcelt vienu partiju, kuru dibinot biedriem vajadzēja uzrādīt izziņu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, ka tevis tajā maisā nav. It kā tad šī partija nu būtu šķīstāka par citām!… Tas, manuprāt, ir viens sasteigtās publiskošanas iemesls. Otrs — varai patlaban nav sabiedrībai nekā cita piedāvājama, izņemot čekas maisus. Jautāšu: kur pēkšņās publiskošanas aktīvisti bija 1991. gada augustā? Cik atceros, neviens no viņiem nepalīdzēja man toreiz maisus paņemt. Nav jau ko liegties, kājas pašam trīcēja — vēl taču nevarēja īsti zināt, kā viss pavērsīsies.

Un nu — par Saeimas juridiskās komisijas lomu jau minētā likuma atkārtotā caurlūkošanā. Nezinu, kas komisiju konsultē. Bet, šķiet, apspriešanā nav uzklausīti nopietni speciālistu viedokļi par slepenajām aģentūrām vispār. Jo nopietnā valstī nerīkojas kā patlaban Latvijā. Sakiet, ja reiz tagad valsts bez analīzes un apdoma kā vecu deķi izpurina vienu kartotēku, tad kur garantija, ka, nākot pie varas citiem populistiem citā koalīcijā, pēkšņi neizkārs pie sludinājumu stabiem sarakstus ar to cilvēku uzvārdiem, kas, piemēram, šodien ieplūdināti krievu skolu aizsardzības štābā vai bijušo militārpersonu pensiju centrā?… Un vai nākotnē apdraudēti nejūtas tie, kas sargā mūsu valsts drošību un ekonomikas pamatus?

Komisijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš kā bijušais iekšlietu ministrs gan, manuprāt, labi saprot, ko nozīmē aģentūra un tās vērtība. Atcerēsimies pulkvedi Hugo Celmiņu, kurš 1940. gadā nošāvās, lai krievi no viņa neizdibinātu militārās izlūkošanas aģentu vārdus. Ir arī citi, kas tajā laikā atdeva dzīvību vai ar to riskēja, piemēram, Roberts Štiglics, lai aģentu kartotēka nenokļūtu publiskā apritē. Tas, ka mēs 1991. gada augustā spējām paņemt VDK kartotēku, izskaidrojams vien ar to, ciktāl satrunējusi bija PSRS un arī tās noziedzīgais avangards čeka.

Domāju, Juridiskajai komisijai pirmkārt vajadzētu izsvērt, cik lielā mērā vienīgi kartotēka ir sadarbības pierādījums ar čeku, un izanalizēt, kāpēc neveiksmīgas bijušas sadarbības pierādījumu prāvas. Acīmredzot uzstādījums — prasīt valstij pierādīt indivīda sadarbību — izrādījusies pārāk augstu demokrātiskā gaisotnē pacelta latiņa. Varbūt tā ir jāmaina: pierādi tu, ka neesi sadarbojies, ja tomēr tavs vārds ir maisos.

Vēl — kā man ir apnikuši šie stāsti par naivajiem zinātniekiem!… Lūk, viņi braukāja uz ārzemēm un sniedza pārskatu čekai par savām zinātniskajām vizītēm. Nē, viņi rakstīja plašāk un tēlaināk: par privātajiem apmeklējumiem, cilvēku psiholoģiju, raksturoja satiktos. Un čeka analizēja pēc tam, kurus ārvalstu zinātniekus vai emigrācijas pārstāvjus drīkst droši vervēt, kādas viņu ģimenes locekļu vājības izmantot. Neaizmirsīsim, ka starp čekas izlūkošanas nodaļām trešā — zinātniskā — bija visspožākā Padomju Savienībā. Tā kā nevaram vis šos pārskatus uzlūkot kā nevainīgu dievgosniņu stučīšanu. Ja tas bija tik šķīsti, tad kādēļ cēlais zinātnieks neparakstījās ar savu godavārdu, bet lika apakšā "Knābi", "Pīlādzi", "Štirlicu" vai citu kļičku?

Kā valstiski domājošs pilsonis es gaidu, ka Juridiskā komisija beidzot ieklausīsies valsts drošības dienestu speciālistos. (Un padomāsim, kāpēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kur glabājas čekas maisi, atrodas SAB pakļautībā… ) Viņu viedoklis par informācijas publiskošanu jau zināms, taču nav ņemts vērā. Citādi žurnālistu spriedelējumos — jau smiekli nāk! — atklājami drīz paliks vien divi duči uzvārdi.

Pats tagad kožu sev elkoņos, ka toreiz, būdams Augstākās padomes Juridiskās komisijas sekretārs un likumprojekta autors par VDK likvidāciju, nepietiekami stingri aizstāvēju savu formulējumu: "Atzīt čeku par noziedzīgu organizāciju." Šis teikums, kura likumā nav, tagad varbūt mainītu publiskošanai pievērsto redzesleņķi. Nu, bet likumdošanas akts noziedzīgumu jau tāpat netieši apstiprina. Jo — kāpēc tad čeka bija jālikvidē?

Arī iepriekšējās Saeimās bijuši mēģinājumi bīdīt tagadējam līdzīgus likumprojektus — piemēram, "TB"/LNNK un Tautas partijas ierosinātais: atcelt čekistiem amatu ierobežojumus, publicējot aģentu sarakstus. To es Juridiskajā komisijā uz priekšu nevirzīju, jo nejutu viennozīmīgu sabiedrības, speciālistu un politiķu — kas īpaši svarīgi! — skatu vienā virzienā. Autori arī neuzstāja. Acīmredzot bija izdevīgi turēt šo dūrīti kabatā līdz piemērotam brīdim.

Juridiskā komisija tagad svīst tāpēc, ka pašiem nav skaidrs maisu informācijas apjoms. Ko publiskot un ko ne? Jau teicu, ir vairāki tūkstoši no ziņojumiem un situāciju skaidrojumiem atšifrētu aģentu uzvārdu, ko neatrast kartotēkā. Piemēram, gadījums ar žurnālistu Juri Kažu, par kuru bija ziņots čekai. Likumā atļautā kārtībā iepazīstoties ar ziņojumu failiem, Kaža izanalizēja situācijas un secināja: par viņu stučījis reiz skandalozais uzņēmējs Raitis Gailis. Vai starp publiskotajiem viņa uzvārdu iekļaut, ja kartotēkā tā nav?

Protams, nekas šajā pasaulē nav absolūts. Slēgtās tiesu prāvās izcilātas situācijas var gan atklāt ziņotāja vainas pakāpi, gan to mīkstināt.

Smejos arī ikreiz, kad dzirdu pieminam kartīšu izbiršanu. Nu, muļķības! Tās, ziniet, nav kaut kādas Sinoles izloksnes pierakstu lapiņas. Visas numurētas un līdz pat 21. augustam reģistrētas žurnālā. Nekas tur nav pazudis. Ieskaitot pseidonīmus, pēc kuriem dažu labu ziņotāju nav grūti atšifrēt.

Jā, bet kas īsti tagad notiek? Viennozīmīgi — aģentūra, kas negrib nonākt atklātībā, ļoti meistarīgi, cepuri nost, šūpo situāciju, piedāvājot dažādus maisu satura šķirošanas vairiantus: te būs kaudze ar " labajiem" stukačiem un šī mazā čupiņa ar " sliktajiem", kuri tāpat nebija diži vainīgi. Šādi, čekas noziedzīgo būtību vispār ignorējot, līgani un drīz nonāksim līdz atziņai, ka bērnu spēle bija arī deportācijas. Dažs tiesas spriedums to jau liecina.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!