Bez attiecībām nevar (intervija ar Freizeru Kameronu)

Krievija saka, ka tās demokrātija ir "suverēna". Taču, ja tu vārda "demokrātija" priekšā liec īpašības vārdu, tad zini, ka patiesībā tā nav demokrātija.

Iesaki citiem:

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Kā, jūsuprāt, šodien vērtējamas ES-Krievijas attiecības?

Tās ir pārdzīvojušas ļoti sliktu posmu un domāju, ka tālāk virzība var notikt tikai uz priekšu. Ir bijusi virkne bilaterālu problēmu un Krievijā bija vērojama tendence virzīties atpakaļ, uz autoritāru sistēmu. Taču tagad, Polijai un Lietuvai vienojoties par kopīgu mandātu un jaunajam [Krievijas] prezidentam stājoties amatā, mums ir pavērusies iespēja atsākt virzību uz priekšu. Būtiski ir tas, ka abas puses ir ļoti atkarīgas viena no otras un nevar izvairīties no attiecību veidošanas. Tās var dēvēt par stratēģiskām vai kā vien vēlaties, bet attiecībām ir jābūt.



Taču vai šo attiecību uzmanības centrā šodien nav specifiskas intereses? Diskutējam par konkrētām vajadzībām, bet ignorējam lielos jautājumus, piemēram, to, kā šīs attiecības konceptualizēt?

Mēs līdzīgi rīkojamies arī ar gandrīz visiem pārējiem partneriem. Attiecībām ar ASV nav konceptuāla ietvara, nav pat juridiska ietvara. Tas, ko mēs vēlamies panākt attiecībās ar Krieviju, ir vispārējs līgums ar ES, līdzīgs tam, kāds pastāv ar jebkuru citu trešo valsti.



Bet vai šāds līgums spēs darboties? Jūs minējāt ASV, ar kuru šāds līgums nav noslēgts, taču divpusējās attiecības šķiet gludas, ja neņem vērā zināmas politiskas nesaskaņas.

Ir daudz nesaskaņu tirdzniecības jomā — par Dohas sarunām, par ģenētiski modificēto pārtiku u.t.t. Tādēļ nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas, ka tirdzniecības attiecības ar ASV ir vieglas. Tas tā nav. Taču attiecības ir stabilas, jo biznesa saites ir ļoti aktīvas un mums ir vienota izpratne par likuma varu. Tas ir klupšanas akmens ES-Krievijas attiecībās — nav vienošanās par to, kā atrisināt domstarpības. Un tā ir nākotnes attiecību atslēga — vai Krievija spēs attīstīt īstu likuma varu un indivīda brīvību? ES vēlas partneri, kas ir spēcīgs, stabils, demokrātisks un ievēro brīvā tirgus principus.



Spēcīgs, stabils un brīvais tirgus — ar to viss kārtībā, bet demokrātija… Mēs nonākam pie kopējo vērtību sfēras. Kāda ir vērtību loma ES-Krievijas attiecībās? Abas puses runā par vērtībām un abas cenšas interpretēt tās sev par labu, kritizējot otru pusi un vienlaikus nepieņemot kritiku no partnera.

Tiesa, taču mēs vismaz par to diskutējam un tas ir progress. Krievi regulāri iesaistās sarunās ar ES par cilvēktiesību jautājumiem, piemēram, kritizējot etnisko krievu stāvokli Baltijas valstīs. Taču mūsu redzespunkti atšķiras. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs ļoti dažādi interpretējam vēsturi. Otrkārt, tāpēc, ka Krievija pretendē uz to, ka tās demokrātija ir "suverēna", kas mums nav pieņemami. Ja tu vārda "demokrātija" priekšā liec īpašības vārdu, tad zini, ka patiesībā tā nav demokrātija. Treškārt, mums ir dažādi uzskati par to, kas notika pēdējās Domes un prezidenta vēlēšanās. Vai tās bija godīgas vai nē? Eiropa saka, ka tās noteikti tādas nebija. Te nu mēs nonākam pie nākamā līmeņa — vai ES var kaut ko mainīt? Kāda ir ES ietekme? Atbilde — ne pārāk liela, jo 27 ES valstis nepiekritīs tam, ka ekonomiskās intereses nonāk ķīlnieka lomā tā vārdā, lai panāktu iekšpolitikas pārmaiņas Krievijā. Ideālā variantā būtu jāaizsargā ekonomiskās intereses vienlaikus īstenojot maksimālu spiedienu pret Krieviju, lai panāktu, ka tā ievēro savas starptautiskās saistības, īpaši saistības, ko tā uzņēmusies kā Eiropas Padomes un EDSO locekle. Mēs neprasām, lai Krievija darītu ko vairāk, mēs vienkārši sakām — klausies, tu esi uzņēmusies saistības, pildi tās.



Cik liels spiediens pret Krieviju vajadzīgs, lai to panāktu?

Eiropas Cilvēktiesību tiesai jau ir ietekme uz Krieviju, Krievijas juristiem un NVO. Krievija parasti izpilda spriedumus un maksā kompensācijas. Bet būtu nepareizi padzīt Krieviju no Eiropas Padomes vai no Lielā astotnieka, kā to ierosināja senators [Džons] Makeins. Ir jāsaprot, ka Krievija ir ilgtermiņa izaicinājums, šeit nav īstermiņa risinājumu. Galu galā spiediens īstenot pārmaiņas dzims pašā Krievijā.



ES vēlas atbalstīt Krievijas pilsonisko sabiedrību, t.i. to pilsoniskās sabiedrības daļu, kura ir politiski aktīva un pro-demokrātiska. Bet cik lielu atbalstu ES faktiski sniedz? Atbalsta budžets demokrātijas veicināšanai ir niecīgs.

Jā, tas ir neliels. Bet tu nevari darīt lietas, kas ir pretrunā ar valdības gribu. Tu nevari vienkārši iet un atbalstīt, ko vien vēlies. ES Tacis un Kaimiņu politikas būtība ir tāda, ka, lai iegūtu finansējumu, tev jādabū valdības piekrišana. Tas ir viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem.



Tātad Krievijas valdība var teikt — paldies par atbalstu, bet, lūdzu, koncentrējieties uz nekaitīgajām NVO, kuru darbība nav pretrunā ar mūsu politiku? Vai ir kāda jēga piešķirt līdzekļus, pastāvot šādiem nosacījumiem?

Eiropas Komisija izvirzījusi kritērijus, kuri jāievēro. Tā nedos naudu gongo, valdības vadītai NVO. Bet dos un dod naudu tādām organizācijām kā Memorial, Greenpeace un Amnesty International nodaļas Krievijā.



Pievērsīsimies ES kopējai politikai pret Krieviju. Šķiet, ka pastāv apburtais loks. No vienas puses, visi piekrīt, ka jāvienojas par kopīgu politiku. No otras, katram ir savs viedoklis par to, par ko tad īsti būtu jāvienojas.

Pastāv ļoti vienkārša kārtība, kuru dalībvalstis nevēlas akceptēt, proti, kvalificētā vairākuma balsojums ārpolitiskajos jautājumos. Šādā gadījumā lēmumi tiktu pieņemti daudz ātrāk. Bet, ja tu mēģini piespiest dalībvalsti rīkoties pret tās gribu, īpaši ja tā ir jūtīga ārpolitikas joma, tad vēlāk rodas problēmas. Tādēļ tradicionāli ES šajā jomā ir centusies panākt konsensu. Nav šaubu, ka tas palēnina lēmumu pieņemšanu. Taču vienlaikus tas padara ES par uzticamu aktoru — kad vienošanās tiek panākta, tā darbojas ar 27 valstu piekrišanu un tad var runāt kā viena balss.



Nesen The Economist publicēja rakstu, kurā mēģināja iztēloties ES nākotni. Viņuprāt, Krievija varētu pievienoties Eiropas Savienībai pēc 50 gadiem. Vai, jūsuprāt, tas ir reālistisks scenārijs?

Notikumu attīstību ir grūti prognozēt. Atskatoties uz pēdējo 25 gadu attīstību, ir viena lieta, kas ir skaidra — notiks daudz lietas, kuras mēs nemaz negaidām. Domāju, ka ir jābūt atvērtiem un elastīgiem. Var gadīties, ka kaut kādu kopēju ārēju draudu dēļ mēs vēlēsimies Krieviju redzēt NATO sastāvā. Nevar izslēgt Krievijas dalību ES, taču ir vieglāk darboties NATO dalības virzienā. Ja Krievija piedzīvos fundamentālas pārmaiņas un spēs izpildīt NATO prasības, dažas no kurām sakrīt ar ES kritērijiem, tad lielas problēmas tas neradīs, jo mums būs darīšana ar gluži citu Krieviju.

Intervija tapusi sadarbībā ar Baltijas Forumu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs