Bērni pārbauda robežas 2

Pārspīlēti bargas un neattaisnotas represijas pret bērnu rada viņā bailes, nevis cieņu pret sabiedrību.

Iesaki citiem:

Vai tu mani mīlēsi un pieņemsi arī tad, kad man likuma priekšā būs paslīdējusi kāja? [1] Manuprāt, šis ir viens no jautājumiem, ko noteikti vajadzētu, bet, kas nav bijis apspriests pēdējā laika diskusijās presē un citos medijos Sociālās korekcijas izglītības iestāžu „Strautiņi” un „Naukšēni” sakarā. Šis jautājums ne tik daudz šoreiz tiešā formā uzdots vecākiem, bet vairāk juristiem un citiem speciālistiem, kas šī gada sākumā darba grupā kopā aicināti lemt par izveidojušās situācijas risinājumiem abu pieminēto iestāžu kontekstā. Šajā rakstā — par to, kāpēc es uzskatu, ka to vajadzētu pārdomāt un rast atbildi.

Meklē atzinību

Bērnam, pusaudzim, jaunietim — cilvēkam līdz 18 gadu vecumam — ir īpašas vajadzības. Pār bērnu, kas sasniedzis 11 gadus, plūst jaunu jūtu, notikumu un izmaiņu lavīna, ar ko jātiek galā vēl nenobriedušam prātam un nelielajai dzīves pieredzei, kas nepārtraukti papildinās. Ja ap 11 gadiem šajās izmaiņās dominē fizioloģiskie procesi, tad jau ap 15 gadiem un vēlāk tie gūst arvien sociālāku pamatu. Bērns meklē savu vietu sabiedrībā, apkārtējo atzinību. Dara to, ko viņš domā, ka atzinīgi atbalstīs apkārtējā vide: uzslavēs par labām mācībām, leposies ar viņu sporta sasniegumiem, vai atzinīgi uzteiks par mājās atnestu naudu vai mantu, neprasot par to izcelsmi, vai beidzot viņa klātbūtni vispār kāds pamanīs. Bērns meklē savu vietu un vidi. Tas, kā kuram veicas, lielākoties ir pieaugušo ziņā, jo pieaugušie dod atzinības un akceptus, kā arī veido pasauli ap bērnu, pusaudzi un jaunieti.

Bērns šajos meklējumos pārbauda arī robežas — cik tālu drīkst darīt kaut ko un ko īsti darīt vai nedarīt. Bērns vēlas arī noskaidrot, cik viņš ir nozīmīgs saviem vecākiem un visai pasaulei. Tāpēc bērni ir cilvēki ar īpašām vajadzībām — viņiem īpaši vajag mūs, t.i., vecākus, skolotājus un citus cilvēkus sev apkārt. Šo cilvēku īpašo, nopietno un atbildīgo attieksmi pret tiem. Šie apsvērumi ir tik ļoti nopietni ņemami vērā, ka ietverti pat Apvienoto Nāciju organizācijas pieņemtajos aktos, proti, Riadas vadlīnijās: „...apsvērums, ka puiciska uzvedība un izturēšanās, kas neatbilst vispārpieņemtām sabiedrības normām un vērtībām, bieži ir nobriešanas un izaugsmes procesu viens no posmiem, un pati no sevis pazūd lielākajā cilvēku daļā, kad viņi kļūst pieauguši”[2]


Nekriminalizēt bērnu

Ko darīt, ja pārkāptas tādas normas, kas nostiprinātas normatīvos aktos? Ja runa nav vairs par vecāku piedošanu vai atvainošanos kaimiņiem, bet likuma pārkāpumu, par kuru draud reāla represija jeb sods?

„Ir jāatzīst nepieciešamība pēc progresīvas noziedzības novēršanas politikas (....) tai vajadzētu izvairīties no bērna kriminalizēšanas un sodīšanas par uzvedību (rīcību), kas nopietni nekaitē citiem, bet sodīšana varētu nopietni kaitēt bērna attīstībai. Šādai politikai un pasākumiem jāietver: īpaša noziegumu novēršanas filozofija un metodes, kuru pamatā ir likumi, procesi, institūcijas, nodrošinājums un dienestu nodrošināts tīkls, kuru mērķis ir samazināt motivāciju, nepieciešamību un iespēju izdarīt tiesībpārkāpumu, vai apstākļus, kas to var veicināt”.[3]

Latvijas Krimināllikuma 66.pants būtībā paredz ļoti labu un paralēlu ceļu nepilngadīgo kriminālatbildībai, paredzot iespēju tiesai piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Šie līdzekļi teorijas līmenī atzīstami par efektīviem tieši nepilngadīgo gadijumā, jo neatstāj bērnības kļūdu sekas uz visu mūžu — tiesa reaģē uz nodarījumu, bet sodāmību nepilngadīgais negūst. „Ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, tiesa var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, piemērojot likumā noteiktos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus”.[4] Ja lietas apstākļi atbilst šīs normas piemērošanas nosacījumiem, audzinoša rakstura piespiedu līdzekli izpildes institūcija izpilda saskaņā ar citu likumu — „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”[5]. Audzinoša rakstura līdzekļus var piemērot bērniem no 11 līdz 18 gadiem. Kas būtībā nozīmē divas grupas:

a) bērnus no 11 – 13 gadiem, kam kriminālatbildība vēl nemaz nevar iestāties un viņiem šajā likumā paredzētās sankcijas ir vienīgās iespējamās;

b) pusaudžus un jauniešus no 14 – 18 gadiem, kuriem tiesa var piemērot audzinoša rakstura līdzekli, kriminālsodu vai notiesāt nosacīti, tādā kārtībā un pie tādiem apstākļiem, kādus paredz Krimināllikuma normas.

Ievietošana sociālās uzvedības korekcijas iestādē „Strautiņi” vai „Naukšēni” ir viens no nopietnākajiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem, kas saskaņā ar likumu var būt no viena līdz trīs gadiem, bet ne ilgāk kā līdz 18 gadu sasniegšanai.[6] Es nelietoju apzīmējumu „bargākais”, jo šiem līdzekļiem pēc to būtības nav jāizceļas ar bardzību, bet noteikta audzinošo pasākumu daudzuma klātbūtni šo līdzekļu saturā.

Tātad — pie rīcības, kas citiem nopietni nekaitē (piemēram, zādzība), bērna pārkāpuma kriminalizācijai nevajadzētu notikt. Ja reiz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi nav sods vai sodīšana, tā bērna attīstībai nevarētu kaitēt. Arī likumā sodīšanu kā mērķi audzinoša rakstura līdzekļiem likumdevējs nav noteicis.


Bažas par pārkāpumiem

Domājams, ka nevienu vien Latvijas iedzīvotāju, nerunājot nemaz par speciālistiem, nepatīkami pārsteidza informācija, kas pausta laikrakstā „Diena” šā gada 26.janvārī[7] publicētajā Nila Konstantinova rakstā „Zēnus gatavo cietumam”. Spriežot pēc kopumā nepārprotami sakarīgā, Krimināllikumā ietvertā tiesiskā regulējuma, skaidri formulētajiem, starptautiskajām tiesību normām atbilstošajiem mērķiem, problēma nav krimināltiesiska — visdrīzāk jārunā par tiesību normu piemērošanas praksi. Par normatīvajiem aktiem[8], kuri izriet (vai kuriem būtu jāizriet) no likuma „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”. Ministru kabineta noteikumi regulē vienīgi kārtību, kādā bērnu ievieto Sociālās korekcijas izglītības iestādē (turpmāk — iestāde), neko neietverot par kārtību, kādā bērni uzturas šajā iestādē pēc uzņemšanas. Zināms vienīgi, ka kārtības regulējums par ikdienu pašā iestādē noteikts Izglītības un zinātnes ministrijas speciālā nolikumā, kuru man publiskajās datu bāzēs atrast neizdevās.

Bažas rada kas cits — no raksta noprotams, ka iestādē ir izolatori, kuros ievieto bērnus uz laiku, kas sasniedz pat divas nedēļas. Tāpat nav saprotams, kas kalpo par pamatu ievietošanai šādā „izolatorā”, kādiem un kur noteiktiem parametriem atbilst šāds „izolators”, kādas ir bērna tiesības un pienākumi „izolatorā” un iestādē vispār. Vai bērnam ir nodrošinātas tiesības pārsūdzēt lēmumu par ievietošanu šajā „izolatorā”? No raksta izriet, ka „izolators” nav vieta, kur ievieto slimu bērnu pēc ārsta motivēta slēdziena, jo to lieto disciplīnas nodrošināšanai. Tas dod pamatu bažām par iespējamiem rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz nepilngadīgajiem.

Saprotams, ka iestādes būtība varētu izvirzīt arī zināmas stingrības prasības. Ja tā reiz ir, tad tam jābūt noteiktam atbilstošās tiesību normās — šajā gadījumā regulējumam Ministru kabineta noteikumu formā un saturā. Šādu regulējumu nedrīkst noteikt ne ar kādas formas iekšēju normatīvu aktu, jo tā piemērošana maina nepilngadīgās personas tiesisko statusu — tiesības un pienākumus. Ja iestādes sūtība ir īstenot sociālo korekciju un veikt reintegrāciju, tad tas arī jādara ar atbilstošu programmu un speciālistu palīdzību.

Nepieciešamība ne tikai pēc skolotājiem, bet arī režīma uzraugiem visdrīzāk liecina par līdz šim īstenotās sociālās korekcijas neefektivitāti vai arī to, ka laiks pieņemt lēmumu: tuvināt iestādes režīmu soda izciešanas iestādes režīmam vai izvērtēt iestādes klientu risku atbilstību iestādes mērķiem vispār. Patlaban iestāde izpilda vispārējās izglītības iestādes funkciju līdztekus īstenojot sociālās korekcijas izglītības programmas personām ar sociālās uzvedības novirzēm. Nekādas represīvas funkcijas likums iestādei par pienākumu neuzliek.

Problēma iezīmējas skaidri — iestādes forma neatbilst tās patreizējās darbības reālajam saturam. Tur patiesībā atrodas bērni ar augstākiem riskiem — ne tādiem, kam iestāde paredzēta.


Korekcijas korekcijai

Krimināllikumā personu grupai ar īpašām vajadzībām — nepilngadīgajiem —paredzēti īpaši dekriminalizācijas pasākumi. Sociālās korekcijas izglītības iestādes ir unikāli instrumenti problēmu bērnu izglītībai, iespēja noiet pa naža asmeni nesavainojoties! Tieši tāpēc šīs iestādes nedrīkst tuvināt cietumiem, tās jāatstāj Izglītības (nevis Tieslietu) ministrijas ziņā. Dominante atstājama izglītībai, bet ne sodam.

Ņemot vērā šābrīža situāciju, gribētu uzsvērt, ka vadītāja maiņa vien, par kuru jau daudz teikts mēdijos, šajā gadījumā nav risinājums. Tas, iespējams, varētu būt tikai pirmais solis. Sistēma pati par sevi nemainīsies ar vadītāja nomaiņu. Sistēma ir jāmaina jebkurā gadījumā, lai tā spētu strādāt:

Jāapsver iespēja ietekmēt praksi tā, lai iestādēs dominētu vecuma grupa no 11 līdz 13 gadiem, jo citas sankcijas šai bērnu grupai nevar piemērot. Īpaši izvērtēt, kuros gadījumos iestādē ievietojami jaunieši no 14 līdz 18 gadiem.
Sadarbībā ar Valsts probācijas iestādēm lemt par sistēmas ieviešanu iestādēs uzņemamo bērnu risku novērtēšanai. Visoptimālāk riskus būtu izvērtēt līdz ievietošanai iestādē, jo sevišķi jauniešiem no 14 līdz 18 gadiem. Tad būs skaidrs jau uzņemot jaunieti, kādas aktivitātes papildus izglītībai ar viņu īstenojamas.
Nošķirt nepilngadīgos vecuma grupās no 11līdz 13 gadiem un no 14 līdz 18 gadiem.
Nepilngadīgajiem, kuri notiesāti nosacīti, ir jau probācijas uzraudzība. Vai ir lietderīgi to papildināt ar ievietošanu iestādē?
Nepilngadīgos, kuri iestādē nevarēs uzturēties pilnu laiku, šajās iestādēs neievietot. Paredzot atrunu — ja par 15 gadiem vecāku pusaudžu ievietošana iestādē ir īpaši viņu interesēs — ļaut izņēmuma gadījumos uzturēties iestādē pat līdz 21 gadam. Te jādefinē, kuras tiek uzskatītas par „īpašām interesēm” (piemēram, mācību pabeigšana skolā) un, kādā kārtībā iestāde veic arī pilngadīgu personu izņēmuma uzraudzību. Tas novērstu kriminalizācijas iespēju un nostiprinātu sociālās korekcijas rezultātu.
Izstrādāt grozījumus likumā „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, ietverot deleģējumu Ministru kabineta noteikumiem „Kārtība kādā bērns ievietojams un uzturas Sociālās korekcijas izglītības iestādē".
Iekšējās kārtības prasībām un korekcijas pasākumiem jābūt sabalansētiem visā uzturēšanās laikā iestādē. Režīmam iestādē jāpastāv nevis pašam par sevi, bet tieši tik daudz (un ne vairāk), lai nodrošinātu tādu kārtību, kurā netraucēti var īstenot sociālās korekcijas un izglītības programmas.

Situāciju „Strautiņos” neuzlabos tikai likuma grozījumi[9], ja pirms tam nebūs izvērtēti un līdzsvaroti šādu iestāžu patiesie darbības rezultāti, to reālā atbilstība tiesību normās noteiktajiem mērķiem un bērnu vajadzības dzīvot sabiedrībā.

Tad mēs varētu bērnam atbildēt: „Mēs tevi mīlam un pieņemam jau tagad, jo tu esi viens no mums. Mēs tavā labā esam gatavi darīt visu un gaidām no tevis to pašu!” Pārspīlēti bargas un neattaisnotas represijas rada bailes, nevis cieņu pret sabiedrību. Bailes norobežo un rada neuzticību. Neuzticība rada naidu. Pat tikai viena cilvēka naids var radīt lielas ciešanas citiem cilvēkiem, kas atkal rada jaunas bailes. Šādam procesam nav beigu un cietēji ir visi.


__________________________

[1] Laikraksts „Kurzemes vārds”; autore:Daiga Borska: Mans bērns izdarījis noziegumu; 2005.gada 19.oktobris;

[2] Cilvēka tiesības - Starptautisko līgumu krājums: I sējums (Pirmā daļa)- Universālie līgumi; Apvienotās Nācijas, Ņujorka un Ženēva, 1994- Riadas vadlīnijas, ANO Ģenerālā Asambleja, rezolūcija 45/112, 1990.gada 14.decembrī, 5-e.punkts;

[3]Cilvēka tiesības - Starptautisko līgumu krājums: I sējums (Pirmā daļa)- Universālie līgumi; Apvienotās Nācijas, Ņujorka un Ženēva, 1994- ANO Vadlīnijas nepilngadīgo noziedzības novēršanai (Riadas vadlīnijas); ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija 45/112,1990.gada 14.decembrī, 5-b.punkts;

[4] Krimināllikums; spēkā no 1999.gada 1.aprīļa; www.nais.lv;

[5] Likums „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”; spēkā no 2005.gada 1.janvāra; www.nais.lv;

[6] Likums „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”; spēkā no 2005.gada 1.janvāra: 6.panta 1.d. 8.punkts un 13.pants; www.nais.lv;

[7] „Zēnus gatavo cietumam”, Diena:N.Konstantinovs; Latvijas ziņas, 2007.gada 26.janvāris;

[8] 03.02.2004, MK noteikumi Nr. 59,”Kārtība, kādā bērnu ievieto sociālās korekcijas izglītības iestādē” un 16.12.2003, MK noteikumi Nr. 726, Kārtība, kādā veicama obligātā ārstēšana bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, un kārtība, kādā sociālās korekcijas izglītības iestādēs bērniem nodrošināma obligātā ārstēšana no alkohola, narkotisko un psihotropo vielu atkarības”; www.nais.lv;

[9] http://www.tvnet.lv/zinas/printArticle.php?d=454994

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Andris 16.02.2007 15:32
Vai tu mani mīlēsi un pieņemsi arī tad, kad man likuma priekšā būs paslīdējusi kāja? Manuprāt, šis ir viens no jautājumiem, ko noteikti vajadzētu, bet, kas nav bijis apspriests pēdējā laika diskusijās presē un citos medijos Sociālās korekcijas izglītības iestāžu „Strautiņi” un „Naukšēni” sakarā.

Ideālā pasaulē tas tieši tā arī būtu - ja stiprā ģimenē tiek mīlēti arī tie bērni, kuri ir kaut ko nogrēkojušies, tad kādēļ gan valsts nevarētu izrādīt lielāku sapratni pret mazgadīgo likumpārkāpēju interesēm un veicināt viņu sekmīgāku attīstību un integrāciju sabiedrībā, vajadzības gadījumā atsakoties no nežēlīgākajiem sodīšanas veidiem.

Tomēr mūsdienu Latvijas sabiedrība nelīdzinās stiprai ģimenei - kā parādīja nesenais skolotāju apspļaudīšanas incidents, mums nav nekādu vispāratzītu uzvedības vadlīniju vai bērnu un skolotāju kopdzīves normu. Tādēļ ir gluži dabiski, ka tos, kuri nonāk konfliktā ar krimināllikuma pantiem, nosacīti normālā sabiedrība cenšas izstumt - katram vecākam rūp savu bērnu drošība. Tādēļ izolējošām korekcijas iestādēm būs sava loma arī turpmāk - ja nav morāles žoga, kas ierobežotu bērnu nesaprātīgu uzvešanos, tad ir jābūvē dzeloņstiepļu žogs. Ar visām izrietošajām sekām - ir jāatzīst, ka būs bērni, kas ir audzināšanas brāķis, un izlabot šo brāķi "normālas" izglītības iestādēm nav pa spēkam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 14.02.2007 10:39
Izcils raksts. Ja tikai valsts iestades, kas atbild par so politikas jomu, butu kaut vai tuvuma raksta autores kompetences limenim. Bet izglitibas sistemas vadiba (drosi vien, tapat ka tieslietu sistemas vadiba) joprojam ir dazi cilveki, kas piemeram doma, ka profesionalas izglitibas iestades ir vietas, kur gatavo 'stradniekus - tatad, cilvekus, kas apkalpo iekartas'. Drosi vien, pec sis logikas socialas korekcijas iestades ir vietas, kas 'paraudzina mazgadigus noziedzniekus'. Un pie tadas domasanas nav brinums, ka notiek tas, kas notiek.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Zirgs

Kas ir laime? 1 Autors:Ilona Kronberga