Baznīcas dārznieks – 3. daļa 6

„Man piedāvāja līdzīgu darbu un piecus tūkstošus vairāk. Bet es to noraidīju. Man taču nebūtu laika ģimenei,” saka Algots*, kamēr mēs vilcinām laiku pirms bērēm dzerot kārtējo kafijas porciju un runājot par mūsu ģimenēm. Algots pēc profesijas ir telefonijas speciālists, kurš „pārkvalificējās” par baznīcas dārznieku pēc drastiskas štatu samazināšanas valsts uzņēmumā „Telia” pēc 2000. gadu sākumā. Viņa kolēģis pirms gada viņam piedāvāja strādāt jaunizveidotā telefonijas aprūpes pakalpojumu firmā. Alga viņam būtu 5000 kronu lielāka nekā pašreizējā dārznieka amatā.

Iesaki citiem:

„Nē, man nudien nevelk atpakaļ. Jā, no vienas puses tas ir darbs, kuram esmu izglītojies, bet... Kad atceros, ka man toreiz bija tik bieži jāstrādā virsstundas... Nē, pie velna, atpakaļ tanī pašā muklājā es negribu. Tagad vismaz man ir laiks Anemarijai [Algota sievai] un Karolīnai [Algota meitai].” Algots ir ne tikai rūpīgs ģimenes tēvs. Viņš dzied divos baznīcas koros, no kuriem viens dodas turnejās pa pasauli katru gadu. Vēlāk uzzinu arī citu, pavisam privātu iemeslu Algota nepatikai pret virsstundām labāk apmaksātā darba vietā. Viņš ir šķirtenis. Šķiet, tieši tādēļ viņš ir nolēmis nepieļaut, ka Anemarija un Karolīna justos novārtā pamestas.

Abi esam tērpušies melnos uzvalkos; nopietnas, tumškrāsainas kaklasaites signalizē, ka šodien nav priekpilna svinību diena. Bēres mobilizē ne tikai godbijību, bet arī visus iespējamos baznīcas rituālus, lai izvadītu mirušo pēdējā gaitā pēc iespējas cienīgāk. Drīz atbrauks katafalks un mēs uz speciāliem bēru ratiem ievedīsim zārku baznīcā. Sveces jau ir aizdegtas, dziesmu numuri ir salikti vietās. Pēc stundas ieradīsies aizgājušā tuvinieki un mācītājs uzsāks bēru dievkalpojumu. Vēl tikai jāuzvelk karogs mastā.

Khm, khm, iekrekšķinās Algots. Viņam drīz jau būs piecdesmit un slaidums nudien nav viņa raksturīgākā īpašība: „Mācītājs zvanīja un teica, ka atraitne ir pilnīgi satriekta. Viņa gribot pārcelt bēres uz citu dienu. Kad viņa jutīsies stiprāka.” Mēs abi zinām, ka tie ir lieli meli. Atraitne nekad nejutīsies tik stipra, lai bez asarām un emocijām izvadītu savu pēkšņi aizgājušo vīru. Mācītājs pierunājis galu galā nemainīt bēru dienu. Kad ierodas izvadītāji – neliela grupiņa, divpadsimt cilvēku sastāvā – atraitne ir atpazīstama uzreiz. Viņai ir sešdesmit, piesarkusi, saraudāta seja, visi apkārtējie ar viņu runā kā ar mazu bērnu. Tomēr viņa ir šķietami mierīga, līdzsvarota.

Kad dievkalpojums sākas, man ir jāieslēdz elektroniskais mehānisms, kuri darbina divus Jērlosas baznīcas zvanus. Dievkalpojums norit tik ātri, ka man šķiet, esmu ko palaidis garām. Nu, protams! Man jāskrien un jānolaiž karogs pusmastā, kamēr izvadītāji dzied pēdējo dziesmu.

Ieejot atpakaļ baznīcā, redzu, kā piederīgie atvadās no mirušā. Atraitne stāv pie zārka, uzlikusi savus ziedus un roku uz sarkofāga, tomēr mierīga un savākta. Aiz viņas stāv mirušā brālis, kurš ir tuvu pie septiņdesmit, bet raud kā mazs bērns. Viņa sieva, arī šņukstot, iedod viņam savu nēzdogu. Mēs izripinam sēru ratus ar zārku pagalmā, novietojam sarkofāgu katafalkā, paklanāmies. Katafalks dodas uz krematoriju. Izvadītāji lēnā solī iet uz draudzes namu, lai ieturētu nelielu mielastu.

Pēc tam novācot puķes un sūcot putekļus, pie mums pienāk mācītājs. „Nebija nemaz tik traki, vai ne,” Algots jautā. Mācītājs pakrata galvu: „Viņa bija pilnīgi sazāļota. Nekad nebiju redzējis cilvēku, kurš būtu bijis tādā trankvilizātoru ietekmē.” Mēs sakārtojam baznīcu. Pēc divām stundām būs cits bēru dievkalpojums.



Kapsēta

Pārsteidzoši, ka visās aptaujās zviedri dabū „sekularizētas” sabiedrības godu, tomēr biežā baznīcā iešana un rūpes par saviem mirušajiem varētu būt rādītājs tieši pretējam. Tā ir mīkla, ko nevaru joprojām saprast – ja jau zviedri ir tik sekularizēti, kādēļ baznīca vienmēr ir tik pilna svētdienās? Vai vismaz trešdienās, kad notiek mūzikas koncerti ar dievkalpojuma elementiem? Vai tad reliģiozitāte būtu sastopama tikai mazos zviedru miestiņos?

Ja sākotnēji biju iztēlojies, ka vismaz stundu dienā varēšu veltīt grāmatu studijām, tad jāsaka, ka nekas no ieplānotā neizdevās. Jērlosas vecās dāmas gandrīz katru trešo dienu devās uz kapsētu, lai aplaistītu tuvinieku kapus. Ja es nedarbojos kapsētā, tad viņas pieņēma, ka manis nav darbā. (Vismaz tā man šķita.) Un kurš vasaras aizvietotājs grib, lai par viņu ienāk sūdzības pastorātā? Tomēr savā ziņā esmu pateicīgs šīm vecajām dāmām, kuras mani ieraudzījušas ar šļūteni rokās vienmēr atplauka smaidā un atzīmēja, ka „šovasar laikam ir daudz jālaista”. Daudz gan, es atsmaidīju pretī.

Tomēr vispriecīgāk es jutos tad, kad neviens neredzēja, kā tieši es pļāvu mauriņu... Atklāti sakot, pļāvējmašīna bija reti komplicēta un man ik pa reizei nācās secināt, ka mašīnas vadītāja apmācība būtu lieliski noderējusi. Īpaši braucot atpakaļvirzienā.

Ik pa laikam pieķēru sevi prātojot, vai Jērlosas kapsētā nav spoki. Mana periferālā redze ik pa laikam fiksēja dīvainas kustības un baltus stāvus. Kad es par to sūdzējos baznīcas mūziķei viņa iepleta acis. Viņu mierinot noteicu, ka tas noteikti ir saistīts ar manu dzīvo iztēli un ja tas turpināsies, tad noteikti meklēšu palīdzību pie medicīniskā personāla. Viņai gan tas nelikās īpaši smieklīgi. Dažas dienas vēlāk viņas kolēģis mani apskaidroja, ka leģendas par pārdabiskiem parādībām jau ilgi moka Jērlosas baznīcu. Mūziķes izbrīns tātad nebija par to, ka es būtu zaudējis prātu, bet gan par to, ka esmu vēl viens, kurš ir novērojis kaut ko līdzīgu. Tomēr mani nudien nevilināja „spoku medības” un es vēl joprojām svēti ticu, ka vaina ir meklējama manā periferālajā redzē. Lai arī man jāapliecina, ka Jērlosas vietējās sabiedrības baumas un leģendas bija nudien interesants sarunu temats, tieši tāpat kā pati vietējā sabiedrība, par kuru vairāk nākamajā dienasgrāmatas ierakstā.

*Algots nav mana kolēģa īstais vārds.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Juris Kaža 01.08.2008 05:32
Atgādina vasaru ASV 60. gadu beigās, kad kā students strādāju fabrikā, bet man divi latviešu draugi, ar kuriem nedēļas nogalēs braucām uz latviešu draudzes īpašumu dzerstīties -- trako mājā un kapsētā. Tie apraksti -- tāds "gonzo journalism light" :):).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bizmarite 31.07.2008 20:21
Tik interesanta trilogija! Peteri, rakstiet veel!
Man vislabak patika par sluuteni un kundzitem, kas jus uzraudziija.
Ceru, ka viss vel nav uzrakstits par darznieka darbiem.
Man ari paslaik tiesi ir pardomas par perifero redzi un divainiem staaviem, kas it ka kustas.

Zviedru bazniicu paris menesus regulari esmu apmeklejusi Somijaa, un ta bija pilna ar lauziem darbspejiga vecumaa, ne tikai pensionariem. Macitajs bija ap 45 g.v.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 31.07.2008 17:23
Aleksi,

Vai Jūs varētu pastāstīt tuvāk, ko Jūs domājāt ar Zviedrijas baznīcas "atkarību no valsts finansējuma"?

Vai Jūs kā "atkarību" saprotat faktu, ka baznīcas locekļi maksā tā saucamo dalības maksu, tas ir, aptuveni 0,98% no saviem ienākumiem? Vai arī "atkarība" izpaužas kā kolektes vākšana katrā svētdienas dievkalpojumā? Vai arī Jūsuprāt Zviedrijas baznīcas "atkarība no valsts" izpaužas kā procenti no kapitālieguldījumiem (aptuveni 30 miljardi SEK)?

Valsts finansiāli atbalsta Zviedrijas baznīcu, lai segtu par kultūrpieminekļiem atzīto baznīcu uzturēšanas izdevumus. Bet tas notiktu arī tad, ja Zviedrijas baznīca neeksistētu, jo kultūrpieminekļu uzturēšana ir valsts kultūrpolitikas integrāla daļa.

Tīri personīgi - es, protams, nezinu, vai es neveikli aprakstīju notikušo, bet saukt bēres par "tukšām ceremonijām", manuprāt, ir dīvaini (lai neteiktu vairāk), ņemot vērā, cik emocionāls pārdzīvojums šīs "tukšās ceremonijas" ir aizgājēja tuviniekiem un citiem dievkalpojuma dalībniekiem. Tas, manuprāt, runā vairāk par Jūsu paša attieksmi pret mirušajiem, bērēm un baznīcu, nevis par zviedriem.

Ak jā, un vēl par to, ka baznīcu, kuru atbalstot valsts, bet īstenībā nevienam it kā to nevajagot -Jums ir vienkārši fantastiskas atziņas, Aleksi! Laikam jau tieši Zviedrijas baznīcas bezjēdzības dēļ 2007. gadā
a) 74,3% zviedru ir Zviedrijas baznīcas locekļi,
b) 62% jaundzimušo tika kristīti Zviedrijas baznīcā,
c) 46% laulību tika noslēgtas Zviedrijas baznīcā,
d) tika saskaitīti 19,2 miljoni Zviedrijas baznīcas dievkalpojumu apmeklējumi.

Negribu ar Jums, Aleksi, ironizēt, bet šie dati liecina par to, ka Zviedrijas baznīcu nevienam nevajag... tas ir... ē... pilnīgi pretēji: Zviedrijas baznīca ieņem joprojām nozīmīgu lomu zviedru dzīvē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 31.07.2008 16:38
Svenska Kyrkan, kā Pēteris jau raksta, stipri atgādina valsts institūciju. Ņemot vērā to, cik ļoti zviedru luterveidīgās baznīcas hierarhija ir kļuvusi atkarīga no valsts un tās piešķirtā finansējuma, Latvijas baznīcas (gan 7 "tradicionālās", nemaz nerunājot par neoprotestantu draudzēm, musulmaņiem, utml.) man šķiet neatkarības paraugs :) Lai gan arī pie mums dažas draudzes jūt sekas, ko rada pārāk cieša brāļošanās ar LPP oligarhu interesēm.

Manuprāt, baznīca, kura ir diskreditējusies, visu laiku sekojot līdzi valsts vai kādas partijas viltībām, nevienam tā īsti nav vajadzīga - ja tai noņemtu valsts finansējumu, tad pasākumi aprobežotos ar dažām tukšām ceremonijām (tām pašām bērēm). Sal. http://www.nytimes.com/2008/07/14/world/asia/14japan.html . Budistu ticības liktenis Japānā - aprakstīts tas, kas notiek ar reliģiju, ja neviens nekam vairs netic un viss pārvēršas par bēru ceremoniju veikšanas biznesu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis 31.07.2008 15:16
Interesanti palasīt par Tavu pieredzi baznīcā.

Runājot par spokošonos. Domāju, ka vaina nav periferiālajā redzē :) Zinātnieki apgalvo, ka šādus efektus var izraisīt arī spēcīgi magnētiskie lauki kā arī cilvēku ausij nedzirdamās (16-20 Hz) infraskaņas. Pētījumi gan turpinās, jo vēl nav apzināti visi cēloņi.
Kautkur redzēju filmu ar eksperimentiem, kura sākumā noskaidroja, kas ir vislielākie spoku skeptiķi un pēc tam šos skeptiķus ievietoja vāji apgaismotā pils vai baznīcas pagrabā un atstāja sēžam vienatnē vairākas stundas. Un agrāk vai vēlāk arī skeptiķiem parādījās klātbūtnes sajūtas, tā itkā kāds viņus vērotu. Daži pat tumsā kautko sāka kautko saskatīt un sadzirdēt. Citi sajuta aukstuma viļņus sev aiz muguras utt...

Zinātniski pamatotu slēdzienu zinātnieki tā arī neatrada, bet nonāca pie kopēja secinājuma, ka cilvēku apziņa šādos apstākļos mēdz izspēlēt jokus. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marta 31.07.2008 15:15
Sešas pēdas zem zemes noskaņās

Citi autora darbi