Atslēgvārdi:

Barikādes. Nāves tuvā elpa 2

Cik bīstama bija situācija, tagadējiem skeptiķiem lai atgādina vien fakts, ka visiem, kuri devās uz barikādēm, līdzi bija jānēsā lapiņa ar ierakstītu vārdu, uzvārdu, dzīvesvietu un asinsgrupu.

Iesaki citiem:

“Mums nav morālas tiesības un fiziskas iespējas aizturēt armiju. (..) Šīs būves [barikādes] vērstas pret teroristiem, bruņotām bandām, saniknotu pūli, lai atņemtu iespēju radīt iespaidu, ka saniknots pūlis gāž valdību,”[1] 1991.gada 19.janvāra LTV ziņu raidījumā Panorāma, ko tolaik skatījās visa Latvija, teica Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Un turpināja — Latvijai stratēģiski svarīgo objektu apsardzi turpināsim, smago tehniku pakāpeniski izvedīsim, to barikādēs nomainot ar betona aizsargbūvēm. Nākamajā dienā — 20.janvārī plkst. 13.00 — tika sasaukti barikāžu aizsardzības objektu koordinatori, lai nolemtu, cik cilvēku nepieciešams aizsardzībai. Ar šiem priekšlikumiem bija nolemts iepazīstināt gan valdību, gan Aizsardzības komisiju.

Bet nākamā diena un nakts Latvijā atnesa nāvi un atstāja pat pēc 20 gadiem neatbildētus jautājumus par traģiskās apšaudes organizatoriem.

Šajā rakstā izmantoju Jūrmalas vienotā koordinācijas centra, ko izveidoja 1991. gada 14. janvārī, dalībnieku rakstītās piezīmes, kas dokumentē tā laika noskaņu un notikumus. Gan šeit pieminētie, gan ikviens Latvijas patriots piedalīties barikādēs izlēma pats un arī visa barikāžu kustība sākās, ļaudīm pašiem iniciējot un veidojot Latvijas aizsardzības struktūras. Jūrmalas vienoto koordinācijas centru izveidoja pilsētas domes, kurā vairākums bija ar LTF atbalstu ievēlēto deputātu, LTF Jūrmalas nodaļas un laikraksta Jūrmala redakcijas darbinieki. Idejiskā virsvadoņa spējas toreiz operatīvi pierādīja pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Uģis Šēnbergs, viņam palīdzēja toreizējais LTF Jūrmalas nodaļas priekšsēdis Aivars Griķis. Tā kā bija ierobežotas informatīvās iespējas, jo Preses namu bija ieņēmuši OMON kaujinieki, mūsu uzdevums bija informēt jūrmalniekus par notikumiem Latvijā un vēlāk — arī ārpus tās, organizēt un aicināt ļaudis piedalīties Latvijai svarīgu objektu sargāšanā. No rakstošajiem žurnālistiem un deputātiem mēs toreiz kļuvām arī par vietējās radio translācijas diktoriem, jo visoperatīvāk vēstis pilsētniekiem varēja nodot pa tā saucamo “točku”, kas pārsvarā bija ievilkta visos daudzstāvu namu dzīvokļos. Bija apgrūtināta arī vietējā nedēļas laikraksta Jūrmala izdošana, un tas ar vēstījumiem par barikāžu laika traģēdiju iznāca vien 24.janvārī, turklāt tika iespiests Jelgavas tipogrāfijā.


Vārds, uzvārds, asinsgrupa

Visskarbākā 1991. gada barikāžu laika pieredze noteikti ir joprojām zemapziņā saglabājusies nāves tuvā elpa. Tā savu pirmo dvašu uzpūta Jura Podnieka un Aleksandra Demčenko uzņemtajos kadros 13. janvāra naktī pie Viļņas televīzijas torņa, parādot asinis un nāvi zem tanku kāpurķēdēm. Sastingušiem šos kadrus Latvijas televīzijā vērojot 14. janvāra rītā, mums bija skaidrs, ka nākamie, kam uzbruks PSRS militāristi, lai saturētu tobrīd brūkošo savienību, būs Latvijas cilvēki. Bija jāsāk rīkoties! Tā sākās arī mūsu — Jūrmalas vienotā koordinācijas centra — teju divas nedēļas ilgais darbs, iekļaujoties vienotā struktūrā un koordinējot jūrmalnieku darbības stratēģiski svarīgo objektu apsardzē barikādēs Rīgā.

Otrreiz nāvi tuvplānā visi vēroja dokumentālajos kadros, kuros uzņemta Andra Slapiņa dvēseles pēdējā cīņa Bastejkalna sniegā. Smaga elpa, gārdzošas skaņas — tieši tādi kadri tika parādīti pirms 20 gadiem televīzijā. Tagad par to dienu notikumiem atgādina un joprojām neatbildētos jautājumus uzdod Antras Cilinskas filma Provokācijas anatomija. Kurš izraisīja apšaudi? Vai omonieši ir vienīgie tiesājamie? Civiliedzīvotāji, Bauskas miliči, kas apsargāja Iekšlietu ministriju, un omonieši, kuri ieradās uz apšaudi Rīgas centrā — neviens tobrīd nezināja, ka ir vien bandinieki provokācijā. Tās īstie organizatori joprojām nav nosaukti un sodīti.

“Uzmanību! Saņemta oficiāla ziņa, ka Rīgā šobrīd notiek apšaude starp republikas iekšlietu darbiniekiem un OMON kaujiniekiem. Lūdzam uzmanīties visus, kuri dodas uz Rīgu. Neejiet Iekšlietu ministrijas tuvumā! Tur šobrīd šauj!”[2] vēsta piezīmes 20. janvārī. Kas notiek Rīgā, kas pret ko cīnās, tobrīd nebija skaidrs. Cik bīstama bija situācija, tagadējiem skeptiķiem lai atgādina vien fakts, ka visiem, kuri devās uz barikādēm, līdzi bija jānēsā lapiņa ar ierakstītu vārdu, uzvārdu, dzīvesvietu un asinsgrupu. Tas — lai atpazītu cilvēku un glābtu, ja viņš tiek savainots.

“3 jūrmalnieki zvanīja, ka nodos asinis Gvido Zvaigznem, + 3 cilv. no red. [laikraksta Jūrmala redakcijas],” ieraksts centra piezīmēs par traģisko 1991. gada 20. janvāri, kad Rīgā notika bruņots uzbrukums Iekšlietu ministrijai, bojā gāja kinooperatori Andris Slapiņš, jūrmalnieks Gvido Zvaigzne, miliči Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs, skolnieks Edijs Riekstiņš.

Tonakt bija arī ievainotie. Tajās pašās piezīmēs, kas rakstītas gan ar manu, gan toreizējās laikraksta Jūrmala redaktores Anitas Kehres, Jūrmalas pilsētas deputātu Ligitas Začestas un Silvijas Vīksniņas roku, bez smagi ievainotā jūrmalnieka Gvido Zvaigznes fiksēts arī ievainotais jūrmalnieks Fjodors Jonass. Ieraksts vēsta, ka “viņi pašlaik atrodas Rīgā slimnīcā. Par citiem upuriem jūrmalnieku vidū mums ziņu nav[3]”. G.vido Zvaigzne vēlāk mira, ārstiem nesekmīgi pūloties izglābt viņa dzīvību, jo viņa ķermeni bija savainojusi tā saucamā rotējošā lode, radot “vairāku dzīvībai vitāli svarīgu iekšējo orgānu bojājumu”[4].

Piezīmes glabā pateicību tiem galu galā daudzajiem jūrmalniekiem, kuri devās uz Rīgu ziedot asinis sašautajam operatoram. Un arī paziņojumu, ka visiem jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem: “Civiliedzīvotājiem, kuri turpinās sardzi objektos (..), tiklīdz sākas apšaude, slēpties aiz automašīnām vai citās slēptuvēs. Mums nav vajadzīgi jauni nejauši upuri. Jāļauj darboties profesionāļiem — milicijas vienībām, kurām ir apbruņojums.”[5]


Paļāvība tikai uz LTF

Barikāžu laikā rakstītās piezīmes uzstājīgi caurvij motīvs — LTF aicina neatslābināt uzmanību un turpināt mierīgo sardzi, atspēkot dažādus izdomājumus. Viens no tiem — ka barikāžu dalībniekiem maksājot par atrašanos barikādēs. Tāpat ik dienu skanēja atgādinājums izvairīties no provokācijām un aicinājumiem pamest barikādes. “Mēs pakļausimies tikai Tautas frontes lēmumam to [sardzi] pārtraukt. Nešaubieties, mūsu rīcība ir pareiza!”[6] Un dažas lappuses tālāk — “lai neradītu haosu un nenoteiktību mūsu rīcībā, mēs pakļausimies vienīgi tiem valdības, tajā skaitā Ivara Godmaņa lēmumiem, kas guvuši apstiprinājumu un atbalstu Tautas frontē”.

Piezīmes liecina, ka koordinācijas centrs pieņēmis oficiālu telefonogrammu, saskaņotu ar toreizējo Ministru padomes priekšsēdi Godmani, ka jāuzmanās no dezinformācijas, jāpārbauda fakti, pirms tos laist ēterā, barikāžu dežūras jāturpina bez izmaiņām, transportu bez īpaša rīkojuma no barikādēm nevar atsaukt.

Situācijā, kurā bija iesaistītas lielas ļaužu masas, reģionālajiem koordinatoriem bija jāsaglabā miers un organizētība, jo baumas par iespējamajām provokācijām pret barikāžu dalībniekiem tika izplatītas arī apzināti cerībā pašu barikāžu dalībnieku rokām destabilizēt politisko situāciju.


Jūrmalnieki barikādēs

Jau barikāžu pirmajā dienā jūrmalnieki Salu tilta bloķēšanai uz Rīgu nosūtīja smago autotransportu — desmit automašīnas no celtniecības tresta, bet Rīgas telefonu centrāles bloķēšanai — greideri un Jūrmalas mežniecības transportu. 14.janvārī barikādēs iesaistījās jau vairāk pilsētas uzņēmumu — vieni palīdzēja ar autotransportu barikāžu aizstāvju nogādāšanai uz Rīgu un atpakaļ, citi — ar pārtikas piegādi, vēl citi bija gatavi sniegt medicīnisko palīdzību, ja tas būtu nepieciešams. Vairākās vietās Jūrmalā darbojās asins pārliešanas punkti. Savukārt zvejas kuģīšu Ronis un Zibens kapteiņi bija gatavi pārcelt cilvēkus, ja būs bloķēti tilti pār Lielupi, jo izplatījās baumas, ka dzelzceļa darbinieki, kas pakļāvās PSRS vadībai, varētu sākt streiku, tādējādi no Rīgas nošķirot jūrmalniekus. Jāatgādina, ka tolaik personīgās automašīnas bija vien nedaudziem.

Sardze turpinājās visas dienas: “Vienotais koordinācijas centrs paziņo, ka visi autobusi šobrīd no Jūrmalas jau ir aizbraukuši. Pēdējais autobuss pulksten 24 aizbrauca pilns,” teikts 17. janvāra ziņojumā. “Centrs paziņo, ka jaunajā iekšpolitiskajā situācijā uz objektu sardzi Rīgā vajadzētu doties tikai vīriešiem. Sievietes lūdzam palikt mājās…”[7]

Cik saspringts bija šis laiks, liecina kaut vai jūrmalnieku barikāžu sargu autotransporta grafiks — pirmais autobuss barikāžu sargus uz Rīgu veda jau plkst. 5.00, pēc tam — plkst. 7.00. Pēdējais izbrauca pusnaktī.

Par uzņēmumu vadības atsaucību un pašaizliedzību liecina arī šāds ieraksts 18. janvārī: “Autobusi būs arī sestdien un svētdien, bet no pirmdienas viņi [Kūrortpadomes ATU] gribētu mainīt sistēmu, jo draud bankrots (7 mašīnas barikādēs, 5 – 6 autobusi kursē un paliek pa nakti, vēl divi brauc ar viņiem pašiem!).”[8] Kā liecina pieraksti, sistēma tika sakārtota, norīkojot dažus autobusus, kas barikāžu aizstāvjus ar pāris stundu intervālu veda turp un atpakaļ. Transportā varēja arī sasildīties nosalušie un atpūsties pārgurušie.

No vienotā koordinācijas centra piezīmēm: “Rīgā šajās dienās rit nakts dzīve. Kā izteicās kāds (..) jūrmalnieks, tas esot kā Parīzē naktī. Atšķirība tikai tā, ka Parīzi neviens netaisās otrreiz okupēt… Kinoteātrī Rīga visu nakti var skatīties filmas. Sargiem ielās spēlē mūsu labākie muzikanti, orķestri, dzied kori. Jā, un ir arī daudzi iereibuši cilvēki, it sevišķi Doma laukumā, kas visu notiekošo uztver kā izrādi un izpriecu. Turpat blakus Doma baznīcā paveras skats, kas liek izjust pavisam citas emocijas — baznīcas solos guloši simti cilvēku, dežurējošie mediķi, kas sagatavojuši visu nepieciešamo pirmās palīdzības sniegšanai, operāciju zāle, nestuves… Paldies visiem jūrmalniekiem, kas šo mūsu brīvprātīgo sardzi turpina, paldies tiem, kas to nepārvērš šovā.”[9]


Maskaviešu atbalsts

Piezīmes glabā arī vēstis no Maskavas, kur 1991. gada 20. janvārī pie Komunistiskās partijas ēkas demokrātiskie spēki aicināja uz mītiņu, prasot toreizējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova atkāpšanos un PSRS armijas izvešanu no Baltijas valstīm. Jūrmalas koordinācijas centru par Maskavā notiekošo informēja Krievijas galvaspilsētas žurnāliste

Tatjana Meļņikova, kas mītiņu, kurā pēc oficiāliem datiem, piedalījušies 500 000 cilvēku, nosauca par īstu “antigorbačova mītiņu”: “Pārpildīts bijis Manēžas laukums, visa Gorkija iela līdz lokam, [demonstrantu] kolonnas atradušās arī Sarkanajā laukumā. Manifestanti pieņēmuši vairākas rezolūcijas — par armijas izvešanu no Baltijas, par Gorbačova demisiju un PSRS Augstākās Padomes atlaišanu. Tika prasīts, lai visu varu pārņemtu Krievijas Federācijas padome, kategorisks “nē” pateikts Savienības līgumam.”[10] Kā liecina piezīmes, Maskavas mītiņā runājuši arī Igaunijas, Lietuvas, Armēnijas un Azerbaidžānas pārstāvji. Mītiņa dalībnieki aicināti 21. janvārī, kad sāksies KPFSR Padomes sesija, stāties sardzē pie sesijas ēkas, tāpat kā to dara baltieši.

Rīgā barikāžu sardze pakāpeniski tika nomainīta ar pastāvīgām betona konstrukcijām, kuru izveidē pie stratēģiski svarīgajiem objektiem piedalījās arī uzņēmumi un LTF biedri, palīdzot gan ar konstrukcijām, gan ar speciālistiem, piemēram, bija vajadzīgi metinātāji. 25. janvārī Jūrmalas koordinatori vēstīja, ka „sakarā ar jaunas aizsardzības sistēmas izveidošanu pašlaik tiek pārtrauktas mūsu dežūras pie šiem objektiem. No rītdienas, 26.janvāra, objektu apsargāt paliek tikai Zaķusalas televīzijas kompleksa sargi”. Tā pakāpeniski tika izbeigta barikāžu sardze, arī Jūrmalas Vienotais koordinācijas centrs paziņoja, ka „uz laiku” pārtrauc savu darbu. „Uz laiku” — jo toreiz nebija skaidrs, kas notiks tālāk. Bet dzelzsbetona aizsargkonstrukcijas Vecrīgā un tās tuvumā vēl ilgi atgādināja par janvāra dienām.


Naudas maiņa un pārtikas normas

Aizritējuši 20 gadi, kas pasaules vēsturē ir vien puteklis, bet cilvēka atmiņa liecina, ka ne visu atceramies. Pat to, cik skarbi dzīvojām PSRS sastāvā.

Atgādināšu tikai dažus padomju laika sadzīves faktus, kas saglabāti koordinācijas centra piezīmēs. Tā 1991. gada 23. janvārī Jūrmalas izpildkomitejas Finanšu nodaļas vadītāja Mārīte Milta iedzīvotājiem ziņoja “par naudas maiņas kārtību”, jo līdztekus asiņainajiem notikumiem Lietuvā un Latvijā tika iedarbināts PSRS valdības un prezidenta “visu plašās Savienības tautu aplaupīšanas mehānisms — kļuva nederīgas 50 un 100 rubļu naudas zīmes”. Cilvēkiem pēc trauksmainajām barikāžu dienām nu bija uzkrautas jaunas rūpes — domāt par materiālām lietām — naudas maiņu.

Lai arī barikāžu aizstāvjiem netrūka ne siltas tējas, ne sviestmaižu, teikt, ka pirms 20 gadiem sarūpēt ikdienas maltīti bija vienkārši, nevar. PSRS ekonomiskā sistēma šūpojās uz savām māla kājām. Gan pārtika, gan arī dažas nepārtikas preces, piemēram, ziepes, diegi u.c., pašvaldībās tika piešķirti, izmantojot talonus jeb normējot patēriņu katram iedzīvotājam.

Nobeigumā kā atgādinājums tiem, kuri arī pēc 20 gadiem “sapņo” par “labajiem padomju laikiem”, lai ir šis 1991. gada 24. janvāra laikrakstā Jūrmala publicētais pilsētas Tirdzniecības pārvaldes paziņojums par pārtikas normu katram iedzīvotājam: “Tirdzniecības pārvalde informē, ka, ņemot vērā Jūrmalai piešķirto preču resursus, pilsētas veikalos pret taloniem šā gada pirmajā ceturksnī realizēs šādas preces: miltus — pirmajā ceturksnī — 2 kilogramus, putraimus — pirmajā ceturksnī — 2 kilogramus, makaronus — pirmajā ceturksnī — 1 kilogramu vai 2 oriģinālpakas, augu eļļa — pirmajā ceturksnī — 1 litru, cukurs — janvārī — 1 kilogramu, cigaretes — janvārī — 6 paciņas, degvīna un liķiera izstrādājumus janvārī — 1 pudeli.”
______________________________________________

[1] Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris, „oficiālie” dokumenti (pavēles, saraksti, raksti „Jūrmalai”), „karstā telefona” piezīmes, manuskripti centra radiopārraidēm Jūrmalas translācijas tīklā

[2] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

[3] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris, „oficiālie” dokumenti (pavēles, saraksti, raksti „Jūrmalai”), „karstā telefona” piezīmes, manuskripti centra radiopārraidēm Jūrmalas translācijas tīklā

[4] V.Gabrānovs, „Traģiskās nakts reportāža”, Jūrmala, 24.01.1991.

[5] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

[6] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

[7] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

[8] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

[9] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

[10] Turpat - Jūrmalas vienotais koordinācijas centrs, 1991.gada 13.-25.janvāris

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 19.01.2011 20:25
Nobeigumā kā atgādinājums tiem, kuri arī pēc 20 gadiem “sapņo” par “labajiem padomju laikiem”, ...... - PASARG DIES', kurš saprātīgs cilvēks šodien atteiksies no liberālisma ideoloģijas un brīvā tirgus labumiem? Kāpēc jāsapņo par 1987.gada rekordu atkārtošanu - toreiz Latvijas teritorijā piedzima 42 135 bērnu - ja var katru dienu baudīt Coca-Cola, ēst svaigus banānus un skatīties 'DienvidParka/South Park' multfilmas ? Depopulācija, emigrācija, bezdarbs, nabadzība, parādi, korupcija - tas viss ir nieki, jo ir LIELA,LIELĀ BRĪVĪBA ! 'Mēs jau sen to bijām pelnījuši' ?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kristine

Piekrītu izteiktai domai, tikai adiozmājos, ka šajos rīkotajos pasākumos ziemas laikā, no draudzes varētu būt maz brāļi un māsas, ne pēc savas gribas, bet pēc varēšanas iespējām, būt šajos pasākumos. Tas varētu vairāk būt vienojošs pasākums tiem , kas draudzē jau kalpo un un viens otru vairāk vai mazāk zin. Tie varētu būt sarunu Svētvakari vienam ar otru, un būt viens otram kā dāvana , esot Kristus mīlestībā.