Statistika rāda, ka maz valstu piekopj Latvijai līdzīgu ļoti liberālu augstākās izglītības atbalsta politiku, vēl zemāks finansējums augstākajai izglītībai ir tikai 16 no 80 valstīm. ''Deņgi utrom, stuļja večerom'' (naudu no rīta, krēslus vakarā) princips publisko līdzekļu apritē nedarbojas, bet varbūt augstskolas ir tā vieta, kur to der pamēģināt?
Pozitīvi vērtēju analītisku viedokļu apkopojumu Sorosa fonda Latvija izdotajā gada pārskatā par izglītību Latvijā, jo šie viedokļi ir alternatīvi, dažkārt neatbilst valsts institūciju, augstskolu ekspertu (visbiežāk procesā iesaistītu un tieši ieinteresētu) un studentu pašpārvaldes valdošajam viedoklim. Tas rosina diskusiju, palīdzot lauzt stereotipus, piemēram – līdzekļu izglītībai nepietiek, visas pūles jāvelta to palielināšanai un ja būtu vairāk naudas, viss būtu OK.
Analizējot izglītības finansēšanas pamatindikatorus ANO Pārskatā par tautas attīstību 1999. gadā, nākas piekrist Guntaram Catlakam (skat. Guntars Catlaks “Vai Latvijas izglītībā jāiegulda vairāk naudas?), ka izglītībai Latvijā naudas tiek atvēlēts daudz un tā tik tiešām ir prioritāte. Jau 1998.gadā tai tika veltīti 6.5% no iekšzemes kopprodukta, pēdējos gados izglītībai atvēlētie publiskie līdzekļi ir pieauguši par aptuveni 10-20% gadā, kas pēc novērtējuma tagad varētu sastādīt ap 7 % IKP. Salīdzinājumam – valstīs ar augstu cilvēkattīstības indeksu vidēji izglītībai atvēl 5.1% IKP, citās valstu grupās – vēl mazāk. Pēc šī indikatora atrodamies stipri virs vidējā gan kopumā (tikai 12 no 100 salīdzinātajām valstīm ir augstāks rādītājs) gan Eiropas savienības kandidātvalstu grupā (2.vieta aiz Igaunijas). Catlaka kungs izanalizē arī atrunas, veicamos pasākumus līdzekļu efektīvākai izmantošanai un “mūžīgās atpalicības apburtā loka” pārvarēšanai, un tur nebūtu daudz ko piebilst. Taču šajā komentārā vēlos vairāk aplūkot situāciju augstākajā izglītībā, kur aina ir gluži cita.
Eksperti un politiķi augstākās izglītības finansēšanā piedāvā visdažādākos risinājumus, sākot no visliberālākā (pilnas mācību maksas ieviešana, visiem nodrošinot kredīta iespējas), līdz pat konservatīvi sociālam – normatīvajai finansēšanai un citiem papildu pasākumiem no valsts budžeta. Ierobežotu līdzekļu apstākļos arvien populārāki kļūst valstij lētākie izglītības finansēšanas varianti, kas kombinācijā ar liberālu valsts ekonomisko politiku un varas neapmierinātību ar izstrādātajām izglītības attīstības koncepcijām līdz šim nav ļāvuši Latvijas augstākajai izglītībai saņemt lielāku varas uzticību un naudu. Lai straujāk sasniegtu vēlamo izglītības kvalitāti, tas tomēr būtu nepieciešams.
Augstākajai izglītībai atvēlētais publiskās naudas daudzums Latvijā ir neliels – 12.2% no izglītības kopējām izmaksām. Tas ir mazāk kā vidēji pasaulē, Eiropā un kaimiņos – tikai 16 no 80 valstīm šis rādītājs ir zemāks. To varētu skaidrot ar tirgus ekonomikas ietekmi un mūsu valdības liberālo attieksmi pret augstāko izglītību – ja jaunieši ir gatavi paši maksāt (vai atmaksāt kredītus), kāpēc gan valstij ar to jākonkurē? Pazīstama ir atziņa, ka visefektīvākās publisko līdzekļu investīcijas ir viszemākajos izglītības līmeņos – jo augstāks izglītības līmenis, jo zemāka ieguldījuma efektivitāte. Tomēr statistika rāda, ka salīdzinoši maz valstu piekopj Latvijai līdzīgu ļoti liberālu augstākās izglītības atbalsta politiku. Spilgts pretstats tam ir turīgās Skandināvijas valstis, kuras izceļas gan ar augstu valsts finansēšanas līmeni, gan ar veiksmīgu zinātnes un inovāciju atbalsta politiku un augstiem rādītājiem, gan ar veiksmīgu sociālo politiku, bieži dažādos pārskatos ieņemot pirmās vietas pasaulē. To izmanto eksperti (piemēram, B.Rivža, pārskata “Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību” 10.lpp), salīdzinājumam izvēloties šīs valstis, tādējādi parādot it kā mūsu lielo atpalicību augstākās izglītības finansēšanā. UNDP datu analīze tomēr rāda, ka pēc valsts atbalsta augstākajai izglītībai (% pret IKP) atrodamies kaut kur pa vidu gan visu apsekoto, gan mums līdzīgo ES kandidātvalstu vidū. Tātad nākas secināt, ka pēc līdzekļu izlietošanas īpatsvara izglītība Latvijā tiešām ir valsts prioritāte, bet tās sastāvdaļa – augstākā izglītība – nav.
Jebkurā gadījumā nav objektīva pamatojuma cerībām uz ievērojamu līdzekļu palielināšanu augstskolu problēmu risinājumam, un tāpēc uzmanība jāpievērš esošo līdzekļu konkrētākai, uz rezultātu vērstai izmantošanai. Pārskata rakstos kritizēta esošo augstskolu finansēšanas sistēma, piedāvājot pāriet uz finansēšanu pēc normatīva uz studentu. Šī pieeja jau ir realizēta vairākos normatīvajos dokumentos, diemžēl pilnīga tās ieviešana kavējas. No vienas puses, tiek piedāvāts līdzekļus augstskolām piešķirt ar līgumu pēc aprēķina uz vienu studentu kopējas summas veidā, nereglamentējot to izmantojumu pa pozīcijām un ļaujot augstskolām pašām par to izlemt, bet prasot konkrētu “saražotās produkcijas” rādītāju izpildi. No otras puses, valstī noteiktie publiskās naudas sadales un plānošanas principi nepieļauj šādu it kā pārliecīgu uzticēšanos augstskolām, kuras taču ir valsts iestādes. Arī valsts augstskolās atklātie finansu pārkāpumi nebūt nevairo valsts administrācijas vēlmi vairāk uzticēties augstskolām, vispirms dodot naudu kopsummā un pēc tam cerot saņemt kvalitatīvu “produkciju” – izglītotus speciālistus. “Deņgi utrom, stuļja večerom” (naudu no rīta, krēslus vakarā) princips publisko līdzekļu apritē nedarbojas, bet varbūt augstskolas ir tā vieta, kur to der pamēģināt?
Protams, vērā ņemami ir argumenti papildus līdzekļu nepieciešamībai: pēdējos 10 gados valsts praktiski nav ieguldījusi augstskolu zinātnisko laboratoriju atjaunošanā un nav radījusi apstākļus akadēmiskā personāla attīstībai, tā radot lielu parādu, ko ar kārtējiem ienākumiem dzēst nevar. Valsts tomēr apņemas dzēst deviņdesmito gadu sākumā radušos parādus ražošanas uzņēmumiem, bet augstākajā izglītībā līdz tam tikuši neesam. Parādi ir jādzēš! Tad normatīvās finansēšanas ieviešana varētu būt efektīva un pietiekoša – ja līgumā ar augstskolām izdotos noteikt detalizētus nosacījumus un panākt to precīzu un atbildīgu izpildi.
"Izglītības politika ministrijas azotē" (intervija ar S. Heinemanu)