Atslēgvārdi:

Atzinums par UR lēmumu atteikt reģistrēt politiskas partijas nosaukuma maiņu 0

Iesaki citiem:
Atzinumi

Rīgā, 2013. gada 5.aprīlī

Atzinums par UR lēmumu atteikt reģistrēt politiskas partijas nosaukuma maiņu

Uzskatu, ka Uzņēmumu reģistra 2013.gada 14.marta lēmumā Nr.10-11/18501 par atteikumu ļaut reģistrēt partijas nosaukumu „Lindermana partija – par dzimto valodu” un izmaiņas partijas programmā ir pieļauts cilvēktiesību pārkāpums. Diemžēl Uzņēmumu reģistrs pārprata savu lomu demokrātiskā sabiedrībā un pieņēma nepareizu lēmumu.

Savā argumentācijā teksta apjoma ierobežojumu dēļ nepieskaršos jautājumam par to, vai Uzņēmumu reģistrs maz ir tiesīgs vērtēt partijas programmas saturu (un, ja tiesīgs, kādā apjomā), kā arī spekulatīvajai hipotēzei par  Satversmes kodolu un tā tvērumu, bet apskatīšu lēmumu tikai un vienīgi no cilvēktiesību perspektīvas, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) līdzšinējo praksi un starptautiskajiem standartiem politisko partiju regulēšanas jomā.

[1] Par vispārējiem partiju darbības regulēšanas principiem

Demokrātiskā sabiedrībā ierobežojumus partiju darbībai attaisno tikai īpašas situācijas. Vairākos savos spriedumos ECT ir atkārtojusi tēzi, ka politiskās partijas ir demokrātijai kritiski svarīga biedrošanās forma, tādēļ tādi partiju darbības ierobežojumi, kas pielīdzināmi to aizliegšanai, ietekmē  gan biedrošanās brīvību, gan, attiecīgi, attiecīgās valsts demokrātisko iekārtu (United Communist Party of Turkey and Others, §25 - §31). Demokrātija nepastāv bez viedoļu daudzveidības – turklāt tā aptver arī tādas idejas, kas kādu var aizskart vai šokēt  (Handyside v. the United Kingdom, § 49, Jersild v. Denmark, § 37).

Jebkura rīcība saistībā ar biedrošanās brīvību, kas nav tieši aizliegta ar likumu, jāuzskata par atļautu. Likumos jābūt prezumpcijai par labu partiju veidošanai, darbībai, aizsardzībai pret aizliegšanu, turklāt partiju veidošanos un darbību nevajadzētu ierobežot, vai tās aizliegt, izņemot ekstrēmus gadījumus, ko nosaka likums un kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Šīs robežas attiecīgās valsts tiesām un iestādēm jāinterpretē šauri. (Guidelines on Political Party Regulation. Adopted by the Venice Commission at its 84th Plenary Session. Venice, 15–16 October 2010)

[2] Reģistrēšanas prasība

Politisko partiju reģistrēšana kā priekšnoteikums partijas statusa iegūšanai pati par sevi nav biedrošanās brīvības pārkāpums (Guidelines on prohibition and dissolution of political parties and analogous measures. Adopted by the Venice Commission at its 41st plenary session (Venice, 10-11 December, 1999)), tomēr daudzās demokrātiskās sabiedrībās tā vispār netiek prasīta.  Lielākoties  reģistrēšanās vienkārši ir formalitāte. Piemēram, dažās valstīs reģistrēšanās ir tikai tehnisks nosacījums, kas atkarīgs no partijas pašas izvēles (piemēram, ja tā vēlas aizsargāt savu nosaukumu). Eiropas Padomes dalībvalstu standarti partiju regulēšanas jomā paredz, ka dalībvalstis drīkst noteikt formālas prasības partijas reģistrēšanai – piemēram, noteikumus partijas nosaukumam, teritoriālajai pārstāvniecībai, minimālajam biedru skaitam. (Code of Good Practice in the field of political parties. European Commission for democracy through law (Venice Commission), Adopted by the Venice Commission at its 77th Plenary Session (Venice, 12-13 December 2008) and explanatory report , Adopted by the Venice Commission at its 78th Plenary Session (Venice, 13-14 March 2009))

Vienlaikus ECT atteikumu reģistrēt politisku partiju (pirms tā vispār ir uzsākusi darboties!) uzskata par īpaši drastisku ierobežojumu – skat. piemēram, ECT lietu, kur tiesa atzina par cilvēktiesībām neatbilstošu atteikumu reģistrēt Rumānijas komunistisko partiju (Partidul Comunistilor (Nepeceristi) and Ungureanu v. Romania).  Manā vērtējumā UR atteikums reģistrēt partijas jauno nosaukumu un programmu ir pielīdzināms atteikumam reģistrēt partiju.

[3] Uz kādiem pamatiem drīkst atteikt reģistrēt partiju vai aizliegt partijas darbību, pamatojoties uz tās programmatisko nekonstitucionalitāti?

ECT vairākkārt ir atkārtojusi tēzi, ka demokrātija plaukst vārda brīvības apstākļos. Nav pieļaujams traucēt politisku grupu tikai tādēļ, ka tā vēlas publiski diskutēt par kādas valsts iedzīvotāju grupas apstākļiem vai piedalīties valsts politiskajā dzīvē, lai, atbilstoši demokrātiskiem principiem, atrastu visiem piemērotu risinājumu.

Partija drīkst arī iestāties par konstitūcijas izmaiņām. Šim izmaiņu piedāvājumam jāatbilst diviem kritērijiem: 1) konstitūcijas maiņai piedāvātajām metodēm jābūt tiesiskām un demokrātiskām; 2) piedāvātajiem grozījumiem jāatbilst fundamentāliem demokrātijas principiem. Tas ir veids, kā demokrātija sargā sevi, pirmām kārtām, no politiskām kustībām, kuru mērķis būtu totalitāra režīma iedibināšana (Refah Partisi (the Welfare and Others v. Turkey),§ 98-99).Tādēļ drīkst ierobežot tādu partiju darbību, kuru līderi aicina vai nu aicina uz vardarbību, vai piedāvā politikas, kas vērstas uz demokrātijas iznīcināšanu vai arī piedāvā tādu tiesību un brīvību ierobežošanu, kas demokrātijā ir aizsargājamas.  (Yazar and Others v. Turkey,  § 49, Stankov and the United Macedonian Organisation Ilinden v. Bulgaria, § 97, Socialist Party and Others v. Turkey, § 46-47).  Piemēram, ECT ir apliecinājusi, ka drīkst ierobežot tādu partiju darbību, kas pieprasa šariata likumu ieviešanu. (Refah Partisi (the Welfare and Others v. Turkey)).

Taču partiju “saturiskās” darbības ierobežošanā valsts iestādes nedrīkst pārspīlēt. Radikāli biedrošanās un izpausmes brīvības preventīvi ierobežojumi – pat ja tā ir reakcija uz vārdiem vai uzskatiem, kas varas iestādēm šķiet šokējošas un nepieņemamas un pat ja izvirzītās prasības ir neleģitīmas (tik ilgi, kamēr nav aicinājuma uz vardarbību vai demokrātisko principu nolieguma!)   - nodara “lāča pakalpojumu” demokrātijai un paši var kļūt par demokrātijas apdraudējumu (Case of Association of Citizens Radko & Paunovski v. The Former Yugoslav Republic of Macedonia, § 76).

Piemēram, ECT ir lēmusi, ka:

  1. nedrīkst aizliegt partiju par to vien, ka tā pauž reliģiskas vērtības (Refah Partisi (the Welfare and Others v. Turkey).
  2. pat Austrumeiropas reģiona valstis, ar visu to smago vēsturi,  nedrīkst atteikt reģistrēt jaunveidojamu Komunistisko partiju (par to, ka tā kritizē valsts konstitucionālo un tiesisko kārtību, - lai gan tās iecerētā, bet vēl neuzsāktā darbība nebūtu pretrunā fundamentāliem demokrātijas pamatprincipiem (Partidul Comunistilor (Nepeceristi) and Ungureanu v. Romania).  
  3. tas, ka kāda personu grupa aicina (savās runās, demonstrācijās, partijas programmās) uz kādas valsts teritorijas autonomiju vai pat nodalīšanos no attiecīgās valsts,  pats par sevi nav drauds valsts teritoriālajai vienotībai vai nacionālajai drošībai.  (Stankov and the United Macedonian Organisation Ilinden,  § 97; Freedom and Democracy Party (ÖZDEP) v. Turkey, Yazar and Others v. Turkey, § 57 and 58). Arī uz šādām idejām (ja vien to īstenošanā tiek piedāvāts miermīlīgs ceļš!) demokrātiskā, tiesiskā sabiedrībā attiecas izpausmes un biedrošanās brīvību aizsardzība. (United Macedonian Organisation Ilinden and Others v. Bulgaria).

Pats par sevi tas fakts, ka partija iestājas par konstitūcijas maiņu (miermīlīgā ceļā!) nevar būt pietiekams tās aizliegšanai. Tā ir daļa no vārda brīvības. (Guidelines on prohibition and dissolution of political parties and analogous measures. Adopted by the Venice Commission at its 41st plenary session (Venice, 10-11 December, 1999)

Uzņēmumu reģistrs 14.martā atteica reģistrēt nosaukuma maiņu un programmas izmaiņas partijai, kuras piedāvātajā programmā nav atrodams neviens no pamatiem, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzītu par pietiekamu tam, lai ierobežotu politiskas partijas darbību. Lai cik daudzus Latvijas iedzīvotājus kaitinātu diskusijas par  „oficiālā statusa piešķiršanu krievu valodai”, „vispārēju pilsonības atjaunošanu”, „Latgales iedzīvotāju kustību par sava reģiona autonomiju LR sastāvā” – visi šie jautājumi demokrātiskā sabiedrībā ir leģitīmu pilsonisku diskusiju objekts. Ne šāda programma, ne partijas nosaukums „Lindermana partija – par dzimto valodu”  nerada draudus demokrātiskajai valsts iekārtai. Tieši otrādi - un šeit atkārtoti citēšu ECT tēzi! – radikāli preventīvi pasākumi, lai ierobežotu izpausmes un biedrošanās brīvību (pat ja viedokļi varas iestādi šokē un prasības šķiet neleģitīmas),  - nodara “lāča pakalpojumu” demokrātijai un paši var kļūt par demokrātijas apdraudējumu  (Case of Association of Citizens Radko & Paunovski v. The Former Yugoslav Republic of Macedonia, § 76). 

Manuprāt, atteikums reģistrēt jauno partijas nosaukumu un programmu ir tieši šāds radikāls preventīvs ierobežojums.  Uzņēmu reģistrs ar savu 14.marta lēmumu par atteikumu reģistrēt partijas nosaukumu un programmu ir nevis novērsis valsts pamatvērtību apdraudējumu, bet, kā reizi, pats kļuvis par šo pamatvērtību apdraudētāju, proti -  pārkāptas Satversmē garantētās tiesības uz vārda un biedrošanās brīvību.

Sagatavoja: Iveta Kažoka

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733