Foto: Trinet Blomhert-Scheltinga Koopman

Vienmēr jāpatur prātā mērķis – NVO ir izveidota, lai, piemēram, aizstāvētu invalīdu tiesības, nevis būtu vislabākā. Tas jāizprot arī valsts un pašvaldības institūcijām, tām nav jāatbalsta tikai labākās organizācijas, bet vairākas.

Intervija ar Nīderlandes sadarbības fondu Centrālajai un Austrumeiropai (NSF) Latvijas projektu koordinatori Trineti Blomherti (Trinet Blomhert-Scheltinga Koopman)

Jūs esat regulāri viesojusies Latvijā pēdējo desmit gadu laikā, koordinējot palīdzības saņemšanu no Nīderlandes[1]. Kādu Jūs atceraties Latviju tolaik un tagad?

Šie sākotnējie iespaidi ieskicē izjūtu par Latviju: kad pirmo reizi šeit ierados, bija oktobris, auksts un tumšs, redzēju pelēkas sejas ielās, pelēkas ēkas, cilvēki šķita noguruši. Ļoti daudz kas ir mainījies: tagad es redzu dzīvīguma pilnu pilsētu, vismaz Rīgas centrs ir tāds. Šeit ir vairāk gaismas! Cilvēki ir darbīgi, nebaidās akcentēt savu individualitāti. Pirms desmit gadiem lielākā daļa likās vienādi, turklāt tērpušies drēbēs, kas Rietumu valstīs bija modē sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados.

Vairāk krāsu, gaismas – straujāka attīstība un izaugsme – šīs pārmaiņas skaidri ir redzamas Rīgā, bet Jūs esat vērojusi arī visas Latvijas attīstību, sadarbojoties ar NVO visā valstī.

Tiesa, ārpus galvaspilsētas šīs izmaiņas ir bijušas daudz lēnākas. Taču arī tur ir redzams progress. Kad dodamies pie NVO pārstāvjiem ārpus Rīgas, redzam, ka ceļi ir labāki, mājas sakoptākas, var just, ka attīstība notiek.

Kādu Jūs atceraties pilsonisko sabiedrību Latvijā pirms desmit gadiem?

Nevalstiskās organizācijas gandrīz nebija sastopamas, katrā ziņā, ne tādas, kādas jau izsenis darbojās Rietumu valstīs. Bet cilvēki ļoti vēlējās darboties šajā jomā. Mēs rūpējamies par sociālo labklājību, izglītību, veselību. Un šeit bija ļaudis, kas vēlējās strādāt.

Tiesa, cilvēki nereti nesaprata, kā īsti darbojas NVO. Piemēram, bija tādi, kas teica – nevēlamies neko kopēju ar vietējām pašvaldībām. Un, no otras puses – pašvaldības nevēlējās sadarboties, sakot, ka nestrādās kopā, jo tās organizācijas nav valstiski veidojumi. Šī neizpratne bija jāmaina. Tad mēs sākām skaidrošanas darbu gan pašām NVO, gan pašvaldībām.

Jāteic, ka pēdējo trīs gadu laikā ar šādu neizpratni vairs neesam saskārušies. Šo gadu laikā arī ļoti daudz cilvēku ir sākuši darboties NVO, var redzēt, ka sabiedrība kļūst aktīvāka.

Kas ir galvenie virzītājspēki, kas palīdzēja attīstīties Latvijas NVO un iegūt nepieciešamās zināšanas?

Lielā mērā pamatā bija NVO sektora izglītošana, pieaugušo izglītošana, prasmju apguve par to, kā organizēt tikšanās, kā sasniegt mērķus, kā sastrādāties ar valsts sektoru, ārvalstu donoriem. Visi šie mācību kursi un semināri bija ļoti nozīmīgi.

Kurās jomās Latvijas NVO vēl ir jāattīsta savas spējas?

Ir jāturpina labi iesāktais, jāiet uz priekšu! Labas attiecības un sadarbība ir jākopj, to nevar iedibināt tikai sākumā un tad palaist pašplūsmā.

Otra lieta – Latvijas NVO ir jāizprot, cik svarīgi ir, lai tās savstarpēji sadarbotos. Tām ir jāstrādā kopīgu mērķu labā, lai nebūtu jāizgudro ritenis no jauna. Piemēram, invalīdu aizstāvības organizācijas, NVO veco ļaužu atbalstam var panākt daudz vairāk, ja tās sadarbojas, jo ir tik daudz lietas, kas ir kopīgi jārisina sarunās ar valsts institūcijām un pašvaldībām.

Vai konkurence starp NVO nav nenovēršama – ir taču tik patīkami būt, piemēram, labākajai invalīdu aizstāvju organizācijai.

Vienmēr ir jāpatur prātā galvenais mērķis – organizācija ir izveidota, lai aizstāvētu, piemēram, invalīdu tiesības, veicinātu jauniešu aktivitātes utt., nevis, lai būtu vislabākā. Tas nav nekāds skaistumkonkurss, bet darbs visas sabiedrības labā.

Šī lieta ir jāizprot arī valsts un pašvaldības institūcijām; tām nav noteikti jāatbalsta tikai labākās organizācijas, kas par tādām atzītas pēc kādiem noteiktiem kritērijiem. Visu labumam naudas devējs var sniegt atbalstu vairākām, ja ir redzams, ka kopējā darbā tās sasniegs labākus mērķus. Tas ir būtiski arī resursu optimizācijai.

Kā, Jūsuprāt, Latvijas NVO šobrīd darbojas salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm?

Ļoti labi! Protams, ir grūti salīdzināt ar tādām valstīm kā, piemēram, Nīderlande, kur praktiski visa veida institūcijas var būt un ir NVO – skolas, slimnīcas utt. Liela daļa no tām ir izaugušas no draudžu aktivitātēm baznīcās.

Šeit tas bija citādi, jo padomju laikos šādas baznīcu aktivitātes nevarēja īstenoties, piecdesmit gadu pārtraukums bija darījis savu. Ungārijā, Čehijā šā iemesla dēļ NVO varēja ātrāk attīstīt.

Latvija nu ir ES dalībvalsts un arī citās starptautiskās organizācijās tiek uzlūkota kā attīstīta valsts. Jūs turpināsiet sniegt palīdzību vēl nākamajā gadā. Kas būs pēc tam?

Tad mēs savu misiju būsim izpildījuši. Kad sākām darboties Centrālajā un Austrumeiropā, domājām – labi, kādi trīs gadi un mēs savu darbu būsim paveikuši. Valstis ir demokrātiskas, attīsta tirgus ekonomiku, mēs palīdzēsim NVO sektoram, kas vēl vairāk veicinās gan demokrātijas izplatīšanos, gan ilgtspējīgu attīstību, sociālo iesaistīšanos. Taču šis darbs paņēma daudz vairāk laika un pārejas periods nebūt nebija viegls. Tad nu mēs nolēmām, ka turpināsim darboties šajās valstīs līdz pat iestājai ES. Nu esam noslēguma fāzē.

Desmit gadu laikā Latvijā vairāk nekā 300 projektos esam investējuši vairāk nekā 5 miljonus eiro. Esam darījuši, cik vien labi spējām. Nu ir pietiekami daudz labu piemēru, kas iedrošinās citus.

Tagad mūsu galvenais uzdevums ir izveidot un nostiprināt vietējo organizāciju, kas turpinātu darbu. Latvijā jau ir izveidots Kopienu iniciatīvu fonds. Šādi mēs rīkojāmies arī Ungārijā un Čehijā, arī Bulgārijā. Gandrīz visās šajās valstīs tagad ir vietējie fondi.

Kāds būtu Jūsu padoms, kā lai NVO iegūst naudu situācijā, kad starptautiskie donori atstāj Latviju?

Ir jābūt vairākiem līmeņiem, kā to darīt.

Pirmkārt, ir jābūt šiem vietējiem fondiem, kas palīdz, pamāca, kā iegūt atbalstu no ES līdzekļiem. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka mazajām organizācijām ne tikai ir grūti pieteikties un iegūt atbalstu, bet tām arī nav vajadzīga liela nauda. Tādēļ ir jābūt arī valstiski organizētai pieejamo resursu koordinācijai, piemēram, kā Sabiedrības integrācijas fondam.

Treškārt, ilgstošā perspektīvā mēs redzam, ka valsts attīstītās, šeit tiek akumulēts aizvien vairāk resursu. NVO atbalstīšanā arvien vairāk ir jāiesaistās arī privātajam sektoram, kā tas notiek daudzviet pasaulē. Tādējādi vietējie uzņēmēji atbalsta labāku dzīvi visai sabiedrībai. NVO, savukārt, ir jāattīsta prasmes, kā iegūt viņu atbalstu. Ir jāskaidro un jāparāda ar labiem piemēriem, ka no tā būs labums visiem: laba slava uzņēmējiem, drošāka, stabilāka vide, kurā viņi strādā, viņu pašu darbinieki nereti labprāt nesavtīgi iesaistās NVO. Viss ir savstarpēji saistīts. Un, protams, ir jāmaina attieksme. Tās nav lūdzēja un devēja, bet partneru attiecības, kurās kopīgiem spēkiem tiek strādāts sabiedrības labā.

Tāpat būtu vērts apsvērt labvēlīgas likumdošanas veidošanu. Oranje fonds, piemēram, finansējumu saņem no nacionālās loterijas ienākumiem.

Tomēr pašlaik daudzi vēl saka – mums pašiem līdz pēdējam santīmam jāiegulda savā attīstībā, nevaram atļauties ziedot NVO.

Labām kompānijām neatkarīgi no to darbības apjoma vienmēr būs labā griba un kaut neliela iespēja atbalstīt vērtīgas idejas un iniciatīvas.

Vai Jūs varētu minēt kādus projektus Latvijā, par kuriem Jūs esat patiesi priecīga un lepna?

Tādu ir daudz. Noteikti varu minēt Balto māju Līvānos. Mani tiešām ļoti iepriecina, ar kādu entuziasmu cilvēki tur strādā un cik būtisks šis projekts ir vietējai sabiedrībai. Tas ir arī lielisks piemērs visas Latvijas mērogā, cik lieliski kopēja mērķa labā var sastrādāties vairākas NVO.

Vēl varu minēt krīzes centru Dardedze Rīgā. Tajā strādājošie palīdz risināt ārkārtīgi smagas problēmas, kas skar bērnus un vecākus. Un viņi ļoti cītīgi strādā, veiksmīgi sadarbojoties ar dažādām valstiskām struktūrām un citām organizācijām. Liepājā, Karostā, cilvēki organizācijā “K@2” strādā smagos apstākļos un panāk labus rezultātus. Tādus piemērus es varētu minēt vēl un vēl. Visos gadījumos ar lielu entuziasmu un pamatīgu darbu NVO ir spējušas panākt pozitīvas izmaiņas.

Mēs un Kopienu iniciatīvu fonds darbojas sociālās labklājības, izglītības un veselības jautājumos. Tie visi ir un būs aktuāli.

Ir arī jāapgūst jauna pieredze, jāturpina sadarbība ar citu valstu NVO.

Kādi tagad ir Jūsu fonda plāni?

Oranje fonds noslēgs savas aktivitātes Austrumeiropā 2013. gadā. Mēs sākām vēlāk darboties Horvātijā, Serbijā, Melnkalnē un citās valstīs, tajās vēl ir jāpabeidz darbs šo gadu laikā.

Igaunijā un Latvijā beigsim savu darbošanos 2007. gada 1. janvārī, Lietuvā – 2008. gadā, jo tur arī uzsākām strādāt vēlāk.

Oranje fonds ir organizācija, kuras pamatdarbība ir paredzēta aktivitātēm Nīderlandē. Bet īpašās situācijās mēs varam piesaistīt naudu darbam citās valstīs. Mūsu pašu valstī arī ir ļoti daudz projektu, kas būtu jāatbalsta.

Cik ilgi Jūs pati strādājat NVO jomā?

Šajā fondā strādāju vairāk nekā 25 gadus. Man patīk nevalstiskās organizācijas! Man patīk strādīgi cilvēki, kas nežēlo savu laiku un enerģiju, lai īstenotu labas idejas. Mani tiešām ļoti aizrauj šis darbs.

Un to pašu es varu teikt par manu darbu Latvijā.

Cilvēki ir ļoti pateicīgi un tiešām novērtē palīdzību. Taču, interesanti, ka cilvēki gandrīz nekad nejautā – no kurienes nāk nauda un kāpēc jūs to darāt?

Viņi vienkārši to pieņem kā pašsaprotamu – viena kundzīte no tālas valsts atbrauca un deva naudu projektu atbalstam. Daudziem nebija skaidras, racionālas izpratnes, palīdzības saņemšana bija kā tāda dzīve pasakā.

Ļaujiet man uzdot šo nereti izlaisto jautājumu – kāpēc tad Jūs to darāt, kāpēc sniedzat palīdzību?

Ļoti vienkārši. Tas var skanēt patētiski, bet galvenais ir solidaritāte. Mēs palīdzējām valstīm, ar kurām mums ir tik daudz kopēja, bet vēsturisku un politisku iemeslu dēļ tās bija norobežotas no mums ar dzelzs priekškaru. Tas ir visa pamats, kas mums lika rīkoties.

________________________________

[1] Nīderlandes sadarbības fondi Centrālajai un Austrumeiropai Latvijā darbojas kopš 1995. gada un šajā laikā ir atbalstījuši projektus par kopējo summu, kas pārsniedz 5 miljonus eiro. Fondu mērķis ir veicināt daudzveidīgas pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Latvijas NVO projektus koordinē Oranje fonds, kas līdz 2004. gada pavasarim Latvijā bija pazīstams ar nosaukumu Karalienes Julianas fonds.

Intervija angļu valodā ir pieejama šeit.