Atšķirīgās demokrātijas 3

ASV kopumā tiešām ir nevienlīdzīgāka nekā vairums Eiropas valstu, salīdzinot bagātāko un nabadzīgāko sabiedrības daļu. Taču, ja salīdzināmos sadala sastāvdaļās, tad izrādās, ka, piemēram, Viskonsīna ir mazāk noslāņota par Franciju, bet Kalifornija — par Portugāli.

Iesaki citiem:

Mazliet senākā pagātnē, teiksim, 1932. gadā, kad Eiropas politika bija ļoti polarizēta, tās spektrs sniedzās no Maskavai uzticīgajiem komunistiem vienā galā līdz pat monarhistiem un fašistiem otrā. Tajā pašā laikā ASV politiskais spektrs sniedzās no republikāņiem līdz demokrātiem jeb, kā teiktu eiropieši, no centrāli labējiem liberāļiem līdz centrāli kreisajiem liberāļiem. Neviena no šīm pusēm neapšaubīja demokrātiskās pamatvērtības un netiecās pēc sociālistiskas valsts aprūpes, pat amerikāņu politikas galēji kreisajā spārnā netika pārsniegts ļoti mērens kvazi-sociāldemokrātisms. Atbilde uz Sombarta (Sombart) klasisko jautājumu, kāpēc Amerikā nav sociālisma, pa lielam kalpoja arī par atbildi uz loģisko papildjautājumu: kāpēc Amerikā nav fašisma? Amerikas politika divdesmitajā gadsimtā, salīdzinot ar ideoloģisko ekstrēmismu Atlantijas okeāna otrā pusē, bija vienprātības paraugs.

Bet tagad ir citādi. Visiem ir skaidrs, ka Amerikas politika ir nonīkusi līdz polarizētam sastingumam, kurā „Bostonas tējas dzeršanas” aste luncina republikāņu suni, nepieļaujot nekādu sadarbību ar Obamas vadīto demokrātu partiju. Tikmēr Eiropas politika atrodas stāvoklī, kas izskatās pēc draudzīgas saskaņas. To raksturo spoguļattēla dvīnīšu Klega (Clegg) un Kamerona (Cameron) nepārtrauktība — mazliet pa kreisi no Amerikas politiskā smaguma centra, kopīgā vienotībā par valsts vadošo lomu vairumā jautājumu, sekularizētā vienaldzībā attiecībā uz reliģiju (ja vien tas nav islams) un pārliecībā, ka efektivitāte, produktivitāte un darbs ir līdzekļi, nevis mērķi. No tāda skatpunkta ASV veselības reformas debates un tādi politiķi kā Sāra Peilina (Sarah Palin) patiesi izskatās visai sirreāli.


Dažādās diskusijas par abortiem

Taču, pirms iegremdējamies kādā ērtā transatlantiskā dihotomijā, paskatīsimies tam zirgam mutē! Pirmkārt jau mums nevajadzētu nenovērtēt Eiropas politikas polarizāciju. Jā, debates par veselības aprūpi ir palikušas pagātnē. Taču kā ir ar citiem jūtīgiem Eiropas politikas jautājumiem, piemēram, imigrāciju? Amerikā uz ielām iziet pūļi, protestējot pret Arizonas likumu, kurš paredz to, kas katrā Eiropas valstī jau ir standarta procedūra, respektīvi, ārzemniekiem jānēsā personu apliecinoši dokumenti. Turpretī daudzās Eiropas valstīs tās politiskās partijas, kuru galvenais pamatprincips ir ierobežot un varbūt pat liegt imigrāciju, atbalstīt asimilāciju, aizliegt noteikta veida apģērbus un vēl citos veidos padarīt iebraucēju dzīvi nožēlojamu, iegūst divciparu atbalstu vēlēšanās un reizēm arī notur valdības. Gērts Vilderss (Geert Wilders), kurš pārstāv šāda veida partiju, kas nupat kļuvusi par trešo lielāko Holandē, dzīvo, policijas apsargāts un teju ik dienas mainot dzīves vietu, jo izjūt pastāvīgas bailes, ka varētu tikt nogalināts politisko uzskatu dēļ. Citiem vārdiem sakot, Eiropas polarizācija vienā no mūsdienu politikas galvenajiem jautājumiem nav salīdzināma ar ASV.

Bet kā ar citiem piemēriem, kuros Amerikas politika patiešām ir polarizētāka nekā Eiropā? Bieži vien tam par iemeslu ir iekšējā spriedze lielā valstī, kurai nākas aptvert dažādas kulturālās un sociālās atšķirības. Ņemsim par piemēru abortu. Eiropā Amerikas debašu karstumu šajā jautājumā parasti skaidro ar to, ka reliģiskie fundamentālisti izcīna teoloģisku cīņu, kamēr Eiropa jautājumam pieiet no vairāk sekulāras pozīcijas. Taču patiesībā aborts Amerikā tik pastāvīga problēma ir dēļ spriedzes starp liberālo valsts likumdošanu un salīdzinoši konservatīvajiem lokālajiem uzskatiem. ASV aborta likums ir ievērojami plašāks nekā Eiropā, izņemot Skandināviju. Ja Amerikas likumi paredzētu tik stingrus ierobežojumus (faktiski aizliegumu) kā, piemēram, Vācijā, tad tas izraisītu daudz mazākus konfliktus, jo būtu mazāk, par ko strīdēties.


Legālie aborti - uz 1000 sievietēm*













Bet uz brīdi iedomājieties, ka ES likumdošana arī Vidusjūras baseinā, nemaz nerunājot par Īriju, paredzētu abortus pēc Skandināvijas parauga, un apsveriet, kāda neapmierinātība tam sekotu. Šī gada martā aborta pretinieki Spānijā devās masveida protestos, jo valdība bija uzdrīkstējusies ierosināt reformas sistēmā, kas pašreiz atļauj abortu vienīgi izvarošanas, slima embrija vai mātes veselības apdraudējuma gadījumos. Citiem vārdiem — sistēmā, kas pamatā abortu izdarīšanu neatļauj. Eiropā vienprātība, ja tā to varētu saukt, šajā jautājumā tiek noturēta vienīgi, ļaujot katrai valstij izdot savu likumdošanu pēc saviem ētiskajiem ieskatiem. Tā ir vienprātība, kas iespējama, izvairoties no kopīgas Eiropas debates. Tāda pati situācija ASV bija pirms Roja un Veida (Roe v Wade) prāvām 1973. gadā.


Bagātais brālis, nabagais brālis

Reti ievērots šo transatlantisko salīdzinājumu noslēpums ir tāds, ka tie rada starpkontinentālu nezvēru attiecībā uz virkni nelielu valstu, dažas no kurām ir teju vai leļļu mājas izmēros. Protams, katra mazākā valsts izskatīsies daudz homogēnāka, vienlīdzīgāka un nenoslāņotāka par lielāko salīdzināmo. Bet, ja šo pašu darbību attiecina uz Amerikas štatiem un ES valstīm, tad salīdzinājums kļūst līdzīgāks gaidītajam. Respektīvi, piemēram, ASV kopumā tiešām ir nevienlīdzīgāka nekā vairums Eiropas valstu, salīdzinot bagātāko un nabadzīgāko sabiedrības daļu. Taču, ja salīdzināmos sadala sastāvdaļās, tad izrādās, ka, piemēram, Viskonsīna ir mazāk noslāņota par Franciju, Vermonta — par Grieķiju, Ohaio — par Itāliju, Alabama — par Apvienoto Karalisti, bet Kalifornija — par Portugāli.

Turpretī, ja salīdzina ES kopumā (sevišķi ar tagadējām jaunpienācājām) un ASV, tad Eiropa dažos aspektos ir raibāka par Ameriku. Piemēram, ienākumu uz iedzīvotāju atšķirība starp nabadzīgāko Rietumeiropas valsti (Portugāli) un bagātāko (Norvēģiju) ir lielāka nekā starp nabadzīgāko ASV štatu (Misisipi) un bagātāko (Konektikutu). Savukārt vidējais paredzamais vīriešu dzīves ilgums starp šajā ziņā sekmīgāko Eiropas valsti (Īslandi) un ES jaunpienācējām atšķiras vairāk nekā starp ilgdzīvojošāko ASV štatu (Havaju salas) un šajā ziņā nesekmīgāko (Misisipi). Bet vidējais atalgojums starp Ņujorkas Īstsaidu un Fresno atšķiras 3:1, bet centrālās Londonas un Jonijas salu atalgojums pēc nodokļu nomaksas — 4:1.


Vidējo ienākumu attiecība starp augšējo un apakšējo piektdaļu, 2000-2003*





















Sašķelšanās kā iespēja

Izmēram ir nozīme, un, jo lielāku iedzīvotāju kopumu mēs aplūkojam, jo noslāņotāks un atšķirīgāks tas būs. Tieši to eiropiešiem sāpīgi parādīja kredītu krīze un vēl jo vairāk — nacionālo parādu krīze. ES ir lielāka, daudzveidīgāka un mazāk ekonomiski vienota, nekā kāds to būtu atzinis turīgajos laikos. Tagad, kad esam nonākuši pie upuru izvērtēšanas, ES sāk dalīties kā pa zemes lūzuma zonām. Turpretī amerikāņu ekonomiskās homogenizācijas mašinērija ir čakli kūlusies lielāko gadsimta daļu. Iespējams, ekonomiskie kontrasti Amerikā kopš 30. gadiem, kad Dienvidu štati palika iegrimuši dziļā nabadzībā, nav bijuši tādi, kādus šobrīd redzam Eiropā. Un, protams, ASV ir vienota fiskālā sistēma līdz ar vienotu valūtu. Ja alabamieši sāktu veidot milzīgu parādu „Vašingtonas dolāros”, izvairītos no nodokļiem, agri dotos pensijā un cerētu uz ekonomisko glābšanu, tad ES un ASV atbildes uz krīzi būtu salīdzināmākas.


Vidējais paredzamais dzīves ilgums gados*





















Abās Atlantijas okeāna pusēs protesta kustības ir izveidojuši tie, kas cietuši ekonomiskās krīzes dēļ un kas kā parasti jūtas politiski pievilti. „Bostonas tējas dzeršana” visā ASV partiju spektrā apvieno pusmūža vīriešus ar vidējiem ienākumiem. Viņi protestē pret to, kas, viņuprāt, ir „lielā Vašingtonas valdība”. Līdzīgas kustības veidojas arī Eiropā — pret Briseli, Eiropas centrālo banku, Starptautisko Valūtas fondu un citiem nelaimju izraisīšanā vainotajiem. Ja kādam liekas, ka traka ir tikai Sāra Peilina, tad viņam nav bijusi tā laime paklausīties Naidželu Faredžu (Nigel Farage).

Taču lielākā un biedējošākā atšķirība ir šī — Amerikā sacelšanās notiek perifērijā un ir vērsta pret centra spēkiem. Tie, kas saceļas, grib izstāties no pašu iedomātā moloha — vismaz tā viņi saka. Savukārt Eiropā tieši pretēji — turīgie uzvarētāji centrā ir tie, kuri grib padzīt perifērijas zaudētājus. Tas būtu līdzīgi, ja Konektikuta gribētu svītrot no savienības Luiziānu. Amerikas gadījumā rezultāti ir prognozējami. Neviens neatdalīsies. Eiropas gadījumā, jo sevišķi monetārās vienotības jautājumā, vienošanās var nebūt vairs spēkā. Kad, piemēram, grieķi gribēs palikt savienībā, bet vairs nevarēs to atļauties, un, ja vācieši gribēs, lai grieķi izstājas, jo nebūs ar mieru maksāt par homogenizāciju, tad ES sašķelšanās kļūs par ļoti reālu iespējamību.

_____________________

* Peter Baldwin, Is the EU too big to be democratic? http://www.opendemocracy.net/peter-baldwin/is-eu-too-big-to-be-democratic

Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.



Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mmm 09.08.2010 20:38
Nesapratu ideju. Autors ir liberalis, kas kaut kaa censhas savilkt kopaa realitati ar teorijam, tachu chiks vien sanak. Secinajums, ka ASV atskiribas ir iespejams tadas pashas kaa Eiropaa ir pareizs. Un no taa ari butu jaizdara pareizs secinajums, ka tik lielai valstij kaa ASV federalisms un shtatyu tiesibas ir izdzivoshanai nepiecieshanas, tapec pashreizejaa demokratu tieksme pec centralizacijas arii sastopas ar tik lielu pretestibu no iedzivotaju puses. Tachu to ir gruti akceptet, jo aj, aj, tad sanak ka piekritam republikaniem un tea party…

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diesel 05.08.2010 10:45
Nelietosim rusicismus - "uz 2010." gadu neksan īsti labi. Turklāt - autors norāda, ka Portugāle ir nabadzīgākā Rietumeiropas, nevis Eiropas valsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

linda. 04.08.2010 10:46
Uz 2010.gadu Portugāle jau nu gan nav Eiropas nabadzīgākā valsts.
Lasot šo analīzi, vispār rodas jautājums par to, vai var salīdzināt nesalīdzināmo? Vai tiešām pietiek ASV sadalīt štatos, lai rastos pietiekams salīdzinājums, lai izdarītu analītiskus seciājumus par kopīgo/atšķirīgo Eiropā un ASV? Man liktos, ka nē.

Saistītie raksti
Krizei aciis

Ieskaties krīzei acīs 5 Autors:Ksavjē Lands

Demokratijas korekcija

Demokrātijas korekcija 8 Autors:Aldis Bulis

Lai veicas pb

Lai veicas, Pasaules Banka! 39 Autors:

Europe's butterfly effect opendemocracy.net

Peter Baldwin ucla.edu

Garlaicīgā piecgade politika.lv

Happy New Euro! politika.lv