Atšķirīgais ir pozitīvs: cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana

Latvijā ir 120 000 cilvēku ar invaliditāti, taču nav precīzas statistikas, cik no viņiem ir nodarbināti. Vai darba devēji ir ieinteresēti pieņemt darbiniekus ar invaliditāti un kāds būtu ieinteresētības cēlonis?

Iesaki citiem:

Apvienība „Apeirons” kopš tās dibināšanas ir aktīvi iestājusies par cilvēktiesību ievērošanu cilvēkiem ar invaliditāti, izmantojot tādus terminus, kā „pilsoniska un demokrātiska sabiedrība”, „vienlīdzīgas starta pozīcijas”, „atteikšanās no paternālās politikas” un „sabiedrības integrācija”. Taču bez konkrētas rīcības šie termini neko nenozīmē, tādēļ katrā jomā, sadarbojoties valsts un pašvaldības institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un indivīdiem, ir nepieciešams panākt to reālu iedzīvināšanu.

Viena no šīm jomām ir nodarbinātība, tādēļ jau vairāku gadu garumā sadarbībā ar Labklājības ministriju, Nodarbinātības Valsts aģentūru (NVA) un sabiedriskām organizācijām esam aktualizējuši konkrētas problēmas. Tā rezultātā tikai no 2002.gada invaliditātes apliecībās un citos dokumentos netiek lietots termins: darba nespējīgs, kas liedza vienlīdzīgas darba iespējas. 2003.gadā Labklājības ministrija realizēja pilotprojektu par subsidētām darba vietām cilvēkiem ar invaliditāti (vairāk kā 600 cilvēki tika nodarbināti 10 mēnešus), taču tie ir tikai pirmie soļi, lai radītu pozitīvos piemērus un pierādītu, ka cilvēki ar invaliditāti, esot atšķirīgi, var būt arī līdzvērtīgi darba ņēmēji.

Šī gada 21.aprīlī ar Latvijas Sabiedrības Integrācijas fonda atbalstu apvienība „Apeirons” prezentēja bukletu un video īsfilmu „Atšķirīgs ir pozitīvs: nodarbinātība”, kurā ir atspoguļoti pozitīvie piemēri cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jomā no darba ņēmēju un devēju puses. To mērķis ir motivēt un veicināt potenciālos darba ņēmējus (cilvēkus ar invaliditāti) līdzdarboties un potenciālos darba devējus - sadarboties šīs problēmas risināšanā. Prezentācijas pasākumu apmeklēja 75 cilvēki no Nodarbinātības Valsts aģentūras, valsts un pašvaldības iestādēm, sabiedriskām organizācijām un sociāliem dienestiem. Dalībnieki atzina, ka buklets un video filma, ko saņēma katrs semināra dalībnieks, būs liels ieguldījums potenciālo darba devēju un darba ņēmēju motivēšanas instruments. Šie materiāli tiks izplatīti NVA filiālēs, Latvijas invalīdu nacionālā forumā (12.maijā) un sabiedrisko organizāciju sadarbības tīklos.

Latvijā ir 120 000 cilvēku ar invaliditāti, taču nav precīzas statistikas, cik no viņiem ir nodarbināti. Nav apkopoti arī dati par izglītības, profesionālās apmācības līmeņiem, kā arī par motivāciju un iespējām strādāt. Valstij nav vienotas politikas un ilgtermiņa attīstības plāna, kā veicināt cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu vai integrēšanu darba tirgū. Piemēram, vai darba devēji ir ieinteresēti pieņemt darbiniekus ar invaliditāti un kāds būtu ieinteresētības cēlonis – nodokļu atvieglojumi, subsidētās darba vietas, kvotu sistēma vai sociālo uzņēmu veidošana? Taču ir labs sākums, jo Nodarbinātības Valsts aģentūra ir izvirzījusi par prioritāti sekmēt sociāli izslēgto grupu iekļaušanu darba tirgū, ko pieprasa arī Eiropas Savienības dokumenti, t.sk. Eiropas rīcības plāns „Vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti”.

Eiropas Savienība sociālos jautājumus, t.sk. cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā aplūko no ekonomiskās (nodarbinātības) prizmas, kā rezultātā ar Eiropas Sociālo fondu starpniecību tiek atbalstīts dažādas programmas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā. Ja cilvēki ar invaliditāti saņems kvalitatīvu izglītību, tad viņi būs spējīgi iegūt labu darbu un būs nevis pabalstu saņēmēji, bet nodokļu maksātāji. Latvijas pieredze veidot specializētās izglītības un darba iestādes ir pretrunā ar demokrātiskas, pilsoniskas un vienlīdzīgās sabiedrības veidošanu, tieši tādēļ sadarbībā ar politikas veidotājiem „Apeirons” lobē integrētās iestādes principu, kuras ir atvērtas gan cilvēkiem ar, gan bez invaliditātes.

Eiropas Savienībā cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jomā ir daudz augstāki sasniegumi nekā Latvijā, taču valsts, pašvaldību un privāto uzņēmumu politika ir ļoti atšķirīga katrā valstī. Tādēļ no katras valsts Latvija var mācīties uz izvēlēties sev pieņemamāko modeli.

Eiropas Savienības vidējie statistiskie rādītāji 2002. gadā atklāj, ka:


  • 52% cilvēku ar invaliditāti ir ekonomiski neaktīvi, salīdzinot ar 28% cilvēku bez invaliditātes;

  • 42% cilvēku ar invaliditāti ir nodarbināti, salīdzinot ar 65% cilvēku bez invaliditātes;

  • No tiem kas piedalās darba tirgū, bezdarbnieku ar invaliditāti ir tikai nedaudz vairāk nekā cilvēku bez invaliditātes – attiecīgi 12% pret 10%;

  • Galvenā cilvēku ar invaliditāti problēma darba tirgū ir to zemā līdzdalības aktivitāte, kas ir daudz lielāka kā bezdarba problēma (to var skaidrot tā, ka, uzskatot, ka ir mazas izredzes dabūt darbu, cilvēki ar invaliditāti darba tirgū nepiedalās vispār);

  • Strādājošie cilvēki ar invaliditāti ir gados jauni un ir labi izglītoti;

  • Cilvēki ar invaliditāti strādā mazāku darba laiku un saņem zemāku atalgojumu (taču ne vienmēr tas nozīmē diskrimināciju darba vietā);


Valsts pārvaldes institūcijām sadarbībā ar darba devēju, darba ņēmēju un cilvēktiesību organizācijām ir jāvienojas par Latvijas attīstības modeli nodarbinātības veicināšanas jomā cilvēkiem ar invaliditāti. Taču vienotas statistikas trūkums neļauj objektīvi salīdzināt ES un Latvijas rādītājus. Tas norāda, ka problēmai nav pievērta pietiekama uzmanība, kā arī institūcijas (sociālie dienesti, VSAA, Veselības un Darbaspējas ekspertīzes ārstu komisija un NVA) nesadarbojas, lai apzinātu potenciālos darba ņēmējus ar invaliditāti. Tā rezultātā netiek veicināta cilvēku ar invaliditāti reintegrācija darba tirgū, ņemot vērā viņa invaliditātes veidu un smagumu atbilstoši funkcionālam darba zuduma līmenim.

Lai sasniegtu pozitīvus radītājus šajā svarīgajā sociālekonomiskajā jomā, pēc apvienības „Apeirons” uzskata, ir jāatkāpjas no aizspriedumiem un jārada atbalstoša vide:


  1. Cilvēki ar invaliditāti jāmotivē būt par darba devēju un līdzvērtīgu sabiedrības pilsoni;

  2. Darba devēju jāieinteresē un jāveicina sociāli atbildīgā uzņēmuma un vadītāja statusa, iegūšanu;

  3. Kolēģiem jābūt gataviem pieņemt atšķirīgo un pārkāpt pāri sociālām un psiholoģiskām barjerām;

  4. Valsts un pašvaldības iestādēm jārāda pozitīvos piemērus cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jomā, jo tikai tad privātais sektors varēs atbalstīt iecerēto politiku šajā jomā;

  5. Valsts un pašvaldību politikas veidotājiem jāseko savu politisko partiju programmu vērtībām un solījumiem un tie jārealizē, jo tieši politiskās gribas trūkums, var būt par šķērsli integrācijai.


Šo mērķu sasniegšanai ir nepieciešama vēlme, izpratne un zināšanas, kā arī līdzdalība un sadarbība visu iesaistīto pušu starpā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti