Labrīt, lasītāji, un laimīgu šo jauno, 2011. gadu visiem pēc kārtas, kā nu katrs saprot jēdzienu "laimīgs." Vienam tā būs veselība, citam nauda, vēl citam labi draugi.

Pats jauno gadu sagaidīju Izraēlā. Parasti pēc Ziemassvētkiem esmu braucis ciemos pie draugiem uz Londonu, bet šogad nolēmu, ka vēlos pabūt vietā, kur nebūs auksts un sniegains, tāpēc izvēle krita uz Telavivu, un nenožēloju to nemaz. Pilsēta Vidusjūras krastos piedāvāja tā ap +20, 25, vien pēdējā dienā lija. Izstaigāju pilsētu krustu, šķērsu, palaiskojos pludmalē. Gada pēdējo dienu atzīmēju ar vakariņām restorānā, kas izsludināts par Izraēlas pašu labāko restorānu. Nācās vilties — tas bija visnotaļ dārgs prieks, bet ēdiena kvalitāte un kopējais piedzīvojums, tā teikt, neatbilda cenai. Gadās arī tā. Pagājušajā ceturtdienā biju Jeruzālemē un Betlēmē. Par pilsētiņu, kurā, ja ticēt kristīgajai tradīcijai, ir dzimis Jēzus, jāskumst. Patlaban tā vairs nav Izraēlā, tā ir Rietumu krastā un, lai tur nokļūtu, mums bija jāiziet cauri visnotaļ militāram pārbaudes punktam. Mūsu gids, Izraēlas ebrejs, nemaz nedrīkstēja ieiet Rietumu krastā, mūs tur ieveda cits cilvēks un tad stafeti pārņēma jauns gids — palestīniešu tautības kristietis. Redzējām baznīcu, kas celta vietā, kur it kā dzimis Jēzus. Top apgalvots, ka pagrabā saglabāta tā ala, kurā tas noticis (Bībelē minētais jēdziens “kūts” šajā gadījumā ir nosacīts), bet tieši tajā dienā, kad mēs tur trāpījāmies, baznīca tika tīrīta, un tur klāt mēs netikām, alu vien varējam aplūkot pa mazu caurumiņu durvīs. Savukārt Jeruzālemē apmeklējām baznīcu, kura celta vietā, kurā it kā Jēzus sists krustā, tur ir altāris, pie kura pieminēts šis apstāklis, kā arī cits, kurā pieminēta vieta, kur Jēzus mirstīgās atliekas nomazgātas un sagatavotas apbedīšanai. Izstaigājām milzīgo vecpilsētas tirgu, kur nopērkams viss pēc kārtas sākot no zivīm un gaļas un beidzot ar kristiešu, ebreju un musulmaņu reliģiskām relikvijām un suvenīriem. Tajā skaitā arī tādiem, kas liecina, ka to autors apmeklējis kiča dizaina skolu. Pabijām arī pie Raudu mūra, tā ebrejiem ir ļoti svēta vieta. Vispār, Izraēla ir valsts, kuru bez stingras ironijas izjūtas nav iespējams aplūkot. Tas, ka mūsu gids izraēlietis nedrīkstēja iebraukt Rietumu krastā (un, ja kas, mūsu gids palestīnietis tāpat nedrīkstēja iebraukt Izraēlā) šķiet visnotaļ liels absurds. Ar manu pasi, kurā tagad ir Izraēlas zīmogs, es vairs nedrīkstu ierasties arābu valstīs. Tūres laikā satiku divus amerikāņus, kuri Telavivā ieradās no Ēģiptes un lidostā tika aizturēti vairāku stundu garumā, bezmaz vai izģērbti pliki, un nopratināti stingri jo stingri — arī tas šķiet murgaini. Ejot cauri militārajam pārbaudes punktam, spriedām, ka tas nu ir savdabīgs veids, kā ļaudis sveikt Jēzus dzimšanas vietā. Izraēlas traģēdija ir tā, ka tur sastopas trīs pasaules lielo reliģiju intereses, pat kristiešu baznīcas Jeruzālemē un Betlēmē ir sadalītas pa gabaliņiem — te Romas katoļu telpa, bet te, savukārt — pareizticīgo. Arī tas ir ironiski, ja ņemam vērā to, ka visos gadījumos top apgalvots, ka Dievs ir tikai viens. Tie ir cilvēki, kuri neprot lietas sadalīt. Taču kopumā — grandiozs atvaļinājums. Prieks par to.

Bet tad nācās doties atkal mājup. Par pašu airBaltic neko sliktu nevaru teikt, apkalpojošais personāls ir ļoti laipns, ļaudis tiek aprūpēti pavisam jauki. Tiesa, šoreiz lidojums bija nakts tumsā, izlidojām pusdivos naktī un sešos bijām Rīgā. Lielākoties, protams, ļaudis gulēja. Es ne — sēdot neprotu gulēt, laptopā skatījos raidījumus. Taču tad mēs nonācām iestādē, kas saucas Rīgas starptautiskā lidosta. Pirmkārt, kārtējo reizi nācās, no lidmašīnas izkāpjot, brist pa sniegu un kāpt autobusā, kas 21. gadsimtā tomēr liekas kā mazliet ne tāds pasākums. Aviokompānijas pārstāvis skaidroja, ka pie pašiem vārtiem tiekot laistas lidmašīnas “no Eiropas savienības,” ļaudīm, kas lido no citurienes tāds prieks nepienākas. Lai nu tā būtu, bet pēc tam bija tas, par ko esmu rakstījis arī citreiz — bagāžas gaidīšana nu paglam nemīlīgās telpās. Pie tam ilga gaidīšana. Mēs tur bijām kāds ducis ļautiņu no reisa (visi pārējie bija tranzīta pasažieri). Nācās gaidīt ilgāk par pusstundu. Atkal — pavisam, pavisam ne tāds pasākums. Vaina, manuprāt, te ir tajā, ka airBaltics sevi ļoti konkrēti ir pozicionējis “lētas” aviokompānijas nišā, savukārt pati lidosta — tranzīta jomā. Šķiet, pirmajā gadījumā tiek piemirsts par to, ka Latvijā ir arī tādi cilvēki, kuri ir gatavi piemaksāt par lielāku komfortu, bet pēdējā — par to, ka, lai vai kā, bet ir joprojām arī tāda lieta, kā iezemiešu pasažieri. Ņemot vērā to, ka tagad jau pilnīgi viss process, šķiet, ir airBertolta Flika rokās (vēl viņš nav paguvis privatizēt 22. autobusu, bet gan jau arī to viņš kādreiz panāks), nenāktu par sliktu uzprišināt arī pašu lidostas pagrabu, tajā skaitā varbūt bagāžas telpā izvietojot bāru, kur ļaudis var pavadīt laiku kamēr tiek vesti koferi (sešos no rīta tā ir viena lieta — pēcpusdienās un pievakarēs, kad lidostā ierodas liels skaits lidmašīnu vienlaicīgi, process ir absolūtākais murgs). Un par minēto piemaksu par komfortu, ņemot vērā to, ka Satiksmes ministrijas ilglaicīgi piekoptā “politika” no Rīgas ir izspiedusi teju vai visas pārējās pasaules aviokompānijas (no 87 reisiem, kādi šodien izlidos no Rīgas lidostas, 61 ir airBaltic reiss, vēl 11 ir pagalam lētie (visās šī vārda nozīmēs) Ryan Air reisi), būtu jādomā arī par minētajiem pasažieriem. Tajā skaitā arī bagāžas piegādes jomā.

Jauku visiem dienu!