Atmoda krievu medijos? 1

Daļa krievu mediju lietotāju lieliski saprot situāciju un kā mērķa auditorija nebūt neatbalsta regulāru acu aizmālēšanu.

Iesaki citiem:
Kaulini
Foto:saucy_pan

Nelaba dūša metas! Tā par krievu medijiem Latvijā raksta publicists Vadims Avva. Negaidīti, bet tik spilgti, ka gluži vai kļūst kauns, ka vairs necerēju — arī krievu mediju vidē var izspraukties atmodas asni.

Šoreiz pievērsīšu uzmanību tikai vienai publikācijai Braitonbīča Baltijā jeb krievu žurnālistika Latvijā portālā rus.delfi.lv[ 1 ], jo tā, pēc manām domām, ir tik zīmīga, ka varētu liecināt par pavērsiena punktu sarunās par vietējo mediju praksi. Šoreiz spēcīgos vārdus ir teicis it kā cilvēks no malas, kurš pietiekami labi orientējas Latvijas krievu mediju telpā un tikumos. Šie vārdi ir rakstīti krievu valodā vienā no krievu auditorijas visvairāk cienītajiem Latvijas ziņu portāliem!

Visi zināja, bet klusēja

Kāpēc Vadimam Avvam ir nelabi? Viņam riebjas nopirktā žurnālistika. Tā, ko nereti uzskata par neatņemamu krievu mediju satura daļu. Šī situācija, kad no vienas puses ik pa laikam tiek atgādināts par pērkamās preses sabiedrībai nodarīto ļaunumu, bet no otras — tā turpina netraucēti plaukt un zelt, ļoti labi raksturo sadalīto mediju telpu. Vērtības, kritēriji un žurnālistikas principi nesaskaras — neviens it kā netiek apvainots.
Bet šoreiz ir citādi. Šoreiz krievu medijos pierastās pērkamās žurnālistikas bēdu apraksta krievu publicists krievu valodā un krievu ziņu portālā. Tas pārlauž ieilgušo klusumu, kurā visi visu zināja arī bez īpašas diskusijas. Un likās, ka neviens īsti neuztraucas. Izrādījās, nē, kādu tas tracina un kādam tas viss neliekas normāli tikai tāpēc, ka tā dara visi.

Šoreiz krievu medijos pierastās pērkamās žurnālistikas bēdu apraksta krievu publicists krievu valodā un krievu ziņu portālā.



Vadims Avva savā rakstā krievu žurnālistikas pagrimumu preparē ļoti pamatīgi. Viņš diezgan godīgi meklē iemeslus situācijai, kurā krievu mediju žurnālisti lepojas, ja izdodas atrast, kas samaksās par rakstu. Viņš skaidri, lai arī maigi, pasaka, ka tieši krievu mediji ieviesa savā praksē tādu „inovāciju” (Avvas apzīmējums) kā kampaņas informatīvā apkalpošana par ikmēneša abonentu maksu. Tā praksē nozīmē, ka žurnālists raksta par kādu notikumu vai uzņēmumu tikai tad, ja notikuma galvenais varonis maksā arī par reklāmu. Citādi durvis uz daļu no krievu medijiem ir slēgtas. Tas arī izskaidro, kāpēc vieni ir populāri un atpazīstami, bet citi nekad neparādās publikācijās.

Vainīgais ir ārā

Raksta autors pērkamās un jebkuru žurnālistu degradējošās situācijas saknes saskata krievu mediju nabadzībā. Vainīgais ir ārpusē. Varbūt? Nabadzību esot radījusi Latvijas reklāmas tirgus attīstība, kurā, vismaz televīziju gadījumā, naudu visvairāk esot ieguvis pašreizējais LNT šefs Andrejs Ēķis. Tieši viņš esot pie vainas, ka vairs nepastāv kanāli KS un IGE TV (kuri plauka apstākļos, kad tika ignorētas jebkādas autortiesības). Arī vēlāk reklāmas industriju Latvijā esot aizpildījuši latvieši — lielo uzņēmumu, galveno reklāmdevēju, mārketinga nodaļu vadītāju vidū esot tikai latvieši vai ārzemnieki. Pat reklāmas un mediju aģentūru darbinieku vidū atradīsit 95% latviešu, saskaitījis Vadims Avva. Izņēmums reklāmdevēju vidū ir tikai Elkor un RD Elektronics. Tieši tāpēc krievu medijiem esot jāmeklē pazemojoši izdzīvošanas scenāriji. Reklāmas jomas latviskums esot galvenais krievu žurnālistu degradācijas dzinējspēks, jo latviskie reklāmisti vēloties sadarboties tikai ar savējiem, tāpēc, pēc Avvas domām, „galvenais konkurences likums Latvijā ir sekojošs: nav vērts būt labākajam, pietiek, ja esi latvisks”. Nacionālā domāšana esot novedusi krievu medijus līdz kaunpilnai eksistencei.

Nacionālā domāšana esot novedusi krievu medijus līdz kaunpilnai eksistencei.



Man nav tādu skaitļu, kas palīdzētu saprast reklāmas industrijas darbinieku etnisko piederību, bet ir cita informācija. Vadims Avva, iespējams, runā par deviņdesmito gadu pirmo pusi, kad vispārējā haosā reklāmas tirgū tiešām valdīja pazīšanās principi, kam bija maza saikne ar reklāmas efektivitāti un jēgu. Tomēr vairāk nekā desmit gadus reklāmas industrija ir attīstījusies tiktāl, ka tā tomēr visnotaļ darbojas nevis „latviski”, bet cenšas uzrunāt tos, kas ir mērķa auditorija, potenciālie patērētāji. Tos, kam ir nauda precēm un pakalpojumiem. Tā visa fonā reklāmas aģentūras (ziedu laikos, ne jau pēdējos gados, kad bizness uz pusi sarucis no 98 milj. latu 2008. gadā līdz 48. milj. latu 2011. gadā[ 2 ]) meklēja krievu projektu vadītājus un reklāmas tekstu veidotājus kampaņām. Plauka arī krievu reklāmas bizness.

Domāju, ka Vadima Avvas teiktajā ir vērts ieklausīties galvenokārt tāpēc, lai domātu tālāk un meklētu īstās atbildes uz viņa aktualizētajiem jautājumiem.

Viss bija (ir) mazliet citādāk

Saprotu, ka mēģinājumi atrast atbildes uz jautājumu, kurš piespieda pārdoties vai kurš piedāvāja pārdoties, var izvērsties banālā strīdā par vistu un olu. Tomēr pats Vadims Avva raksta, ka krievu mediji izdomāja padarīt žurnālistiku par vienkāršu preci maiņas attiecībās starp īpašniekiem un reklāmdevējiem. Tā ir patiesība — piedāvājums lēti pārdoties bija tik neatvairāms, ka reklāmdevēji pierada. Visai atsaucīgi šīs stratēģijas tika pārņemtas (arī radītas) daļā latviešu mediju, veikli miksējot „parasto” un „nopirkto” žurnālistiku. Ir liela kļūda pērkamo žurnālistiku attiecināt tikai uz krievu mediju vidi. Tādu kļūdu pieļauj arī viens otrs Avvas raksta komentētājs, kas domā, ka latviešu žurnālisti „neņem naudu”. Žurnālisti neņem, jo naudas lietas kārto citi medija darbinieki.

Bet būtiskākais, ko interesantā raksta autors nepiemin savās skumjās par krievu žurnālistikas likteni Latvijā, ir galvenie dažu krievu mediju mērķi. Tie nebūt netika veidoti, lai kļūtu par tipiskiem medijiem un piedāvātu brīvi sagatavotu, profesionālu informāciju. Daļa mediju tika dibināti ar skaidru domu izmantot informāciju politiskajā cīņā, izliekoties par neatkarīgiem, bet ar „stāju”. Latvijas politbiznesa situācijā tas nebūt nebija pretrunā ar vēlmi nopelnīt. Tieši to parasti domā krievu mediju pārstāvji, kad pārliecināti stāsta, ka tiem nav nekādu politisku mērķu, jo viņi tikai pelnot naudu, bet vienpusīgo informāciju taču pieprasot un pērkot lasītāji. Taču paskatieties uz daļas krievu mediju saturu un īpašniekiem un jūs atradīsit daudz vairāk „savējo” nekā reklāmistu un mediju sadarbībā.

Par to nedaudz raksta arī Vadims Avva. Tieši viņš uzsver, ka reklāmistu vienaldzības uzspiestā nabadzība padarījusi žurnālistus pilnībā atkarīgus no īpašnieku politikas. „Ko gan var darīt redaktors, ja viņa vadītais izdevums ik mēnesi sagādā 5 – 10 tūkstošus latu zaudējumu īpašniekam?” jautā Vadims Avva. Bet problēma jau ir medija īpašnieka politika un fakts, ka redaktors nevis dara savu darbu, bet to izprot kā darbinieku prasmju lētu pārdošanu.

Daļa krievu mediju Latvijā tika dibināti ar skaidru domu izmantot informāciju politiskajā cīņā, izliekoties par neatkarīgiem, bet ar „stāju”.



Protams, ne visi ir „pērkami”, bet svarīgākie gan. Arī Avva piemin profesionālus krievu medijus, un es varētu šo sarakstu turpināt, jo profesionāliem žurnālistiem neklājas viegli. Nedaudz vairāk nekā gads pagājis, kad darbu TV5 zaudēja Oļegs Ignatjevs. Pirms pāris mēnešiem tika likvidēts viss TV5 ziņu dienests. Šie cilvēki nav atraduši darbu medijos, kur interviju vai rakstu „pārdošana” ir biznesa modeļa pamats.
Interesanti, ka, spriežot pēc Avvas raksta komentāriem, daļa krievu mediju lietotāju lieliski saprot situāciju un kā mērķa auditorija nebūt neatbalsta regulāru acu aizmālēšanu. Manuprāt, tā ir vēl labāka ziņa nekā šāda raksta parādīšanās. Tas nozīmē, ka saruna, kurā visi visu saprot, var sākties. Tāpēc ir svarīgi, ka šis raksts nepazūd interneta informācijas viļņos, bet kāds tomēr reaģē.

Būtu interesanti lasīt arī pašu krievu žurnālistu un redaktoru versiju par to, kas viņus „sabojājis” un vai vispār? Būtu svarīgi zināt, ko domā reklāmas profesionāļi, kuri šī raksta autora skatījumā padarīti gluži vai par neprasmīgiem nacionālistiem, no kuru pakalpojumiem vajadzētu bēgt jebkuram normālam reklāmdevējam, kam rūp nevis „draugu” labklājība, bet savu investīciju liktenis. Būtu visai vērtīgi, ja savas mārketinga stratēģijas detalizēti skaidrotu arī rakstā pieminētie uzņēmumi, piemēram, LMT, Laima, Aldaris un citi, kuru kampaņas regulāri bijušas gan latviešu, gan krievu valodā. Savukārt tekstā pieminētais Andrejs Ēķis vairs neraksturo reklāmas piesaistīšanas panākumus — viņam nepalīdzēja mēģinājumi pārdot žurnālistiku. Reklāmas plūsma nav paglābusi daļu latvisko mediju no paraduma ņemt naudu par sadarbības partneriem veltītiem žurnālistu rakstiem. Viss nav tik vienkārši. Vai arī — pie šī stāsta varētu likt vēl citus. Tā šī diskusija par kopīgo informācijas telpu piepildītos ar svaigāku gaisu un jauniem argumentiem, jo vecajos esam iesprūduši pārāk ilgi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ivars Indāns

Paldies, interesanti.
Būs jāpameklē pats oriģināls krievu delfos, žēl, ka nav minēta URL

Saistītie raksti
Albanija 255x203

Mediju stāsti 1 Autors:Anda Rožukalne

Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 10 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 10 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 12 Autors:Anda Rožukalne