Atslēgvārdi:

Atjaunojot taisnīgumu 2

Augstas proves izlīgums ir tad, ja cietušais saņem kompensāciju un izskan vārds „piedodiet!”.

Iesaki citiem:
383056093 c2897d7426
Foto:kiddharma

Nozieguma rezultātā kādam tiek nodarīts pāri, tiek ievainotas cilvēku attiecības un atstātas rētas sabiedrības apziņā. Izlīgums kā alternatīvs konflikta risināšanas veids sniedz iespēju izlīdzināt likumpārkāpuma radītās sekas, dziedinot cietušo, dodot iespēju vainīgajam uzņemties atbildību un sabiedrībā vairo spēju piedot un atjaunot taisnīgumu. Savukārt krimināltiesību sistēma tradicionāli vainīgā sodīšanu izvirza par prioritāti.

Šobrīd izlīgums tiek pakāpeniski iedzīvināts Latvijas krimināltiesību sistēmā. Ir gan veiksmes stāsti, gan šķēršļi. Valsts probācijas dienesta (VPD) organizētās Izlīguma nedēļas noskaņā šajā diskusijā, apvienojot profesionāļu redzējumu un plašākai sabiedrībai aktuālu perspektīvu, izvērtēsim izlīguma institūta līdzšinējo darbību, esošos izaicinājumus un vēlamo nākotnes attīstības virzienu.

Atbalsts visvājākajam
Ilze Dzenovska, PROVIDUS pētniece

Noziedzīgs nodarījums ir konflikts, kura atrisināšanai un radīto seku likvidēšanai vai novēršanai tiek izmantota kriminālā justīcija. Tā tradicionāli priekšroku dod represīvām metodēm, tomēr Latvijā esošais augstais recidīvs liecina, ka sabiedrības drošība un cilvēku drošības izjūta caur represīviem sodiem nepieaug.
Lasīt komentāru

Diskusijā piedalās Diāna Ziediņa, Valsts probācijas dienesta Izlīguma nodaļas vadītāja, Andrejs Judins, Saeimas deputāts (Vienotība), Sandra Daugaviete, Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore, Kristīne Ķipēna, Tie Nozaru politikas departamenta kriminālsoda izpildes nodaļas vadītāja, Iveta Štrausa, Valsts policijas galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes Metodiskās vadības nodaļas galvenā inspektore, Inese Gise, Rīgas Ziemeļu iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka vietniece.


Kas, jūsuprāt, ir izlīguma būtība, un kā jūs, atkāpjoties no profesionāliem terminiem, to skaidrotu saviem bērniem un vecvecākiem?

Diāna Ziediņa: Izlīgums ir sarunu process, kurā brīvprātīgi iesaistās gan likumpārkāpējs, gan cietušais. Un šo sarunu vada apmācīts neitrāls cilvēks — starpnieks.

Sandra Daugaviete: Izlīgums ir ne tikai saruna, bet rezultāts, kas rada sekas tālākajam kriminālprocesam.

Iveta Štrausa: Izlīgums ir saruna ar rezultātu. Rezultāts ir, ja ir panākta abu pušu vienošanās.

Andrejs Judins: Protams, tas ir gan process, gan rezultāts. Izlīguma procesā rezultāts tiek sasniegts arī, ja cilvēki netiek samierināti, jo process ir vērtība. Tas rada pārmaiņas cilvēkos.

Kristīne Ķipēna: Izlīgums ir process, kurā cilvēks var atbrīvoties no savām bailēm, var pastāstīt par savām izjūtām un saprast, kāpēc noziegums ir noticis tieši ar viņu. Tādā veidā sabiedrībā kopumā mazinās spriedze, ko rada noziedzība.

Inese Gise: Saprotu, ka Valsts policijā (VP) un Valsts Probācijas dienestā (VPD) atšķirīgi izprot vārdu „izlīgums”. Mēs, policijas darbinieki, strikti vadāmies pēc likuma normām. Taču, stāstot vemāmiņai, es teiktu, ka izlīgums ir iespēja vainīgajai personai atbrīvoties no smagāka soda, bet cietušajai personai — gūt gandarījumu, ka tai atvainojas.


Vai līdzās iespējai atbrīvoties no soda vainīgajai personai ir vēl kāds ieguvums no izlīguma procesa?

K. Ķipēna: Iespēja iztīrīt savu sirdsapziņu, jo izlīguma rezultātā viņš saprot, ko īstenībā ir izdarījis konkrētajam cilvēkam. Ideālā versijā izlīgumam būtu jānotiek katra nozieguma gadījumā, un tā rezultatīvā ietekme uz kriminālprocesu ir otršķirīga.

D. Ziediņa: Tā tam vajadzētu būt, jo izlīgums ir arī iespēja likumpārkāpējam pastāstīt savas rīcības iemeslus. Parasti gan likumpārkāpējam, gan cietušajam ir interese šos jautājumus izrunāt.

I. Gise: Kā teritoriālā iecirkņa pārstāvis varu teikt, ka man nepārtraukti ir vieni un tie paši klienti, un ļoti retos gadījumos viņi kaut ko saprot. Jā, jā, viņi piekrīt tam izlīgumam, lai ātrāk izbeidzam kriminālprocesu.

K. Ķipēna: Vajadzīga ir probācijas iesaiste, lai tie nav izlīgumi, ko noslēdz pa tiešo cietušais un vainīgais. Esmu lasījusi par gadījumiem, kad vecas tantiņas, kurām garām skrienošs narkomāns izrauj somiņas, vairs neiet ārā tumsā, baidās apmeklēt ārstus, veikalus. Vainīgais nekad neiedomāsies, ka ar somiņas izraušanu ir izraisījis tik nopietnas sekas kādam cilvēkam vai cilvēku grupai. Mums jāmēģina panākt, ka izlīgums tiek veikts tā, lai izmainās cilvēku domāšana. Mēs nedrīkstam runāt tīri par mantiskiem apsvērumiem, uz kuru pamata cilvēki vienojas.


I. Gise: Vai narkomāns reāli to izprot?

K. Ķipēna: Narkomāns, protams, ir atsevišķs gadījums. Kamēr lieto, viņš nevar saprast neko.

D. Ziediņa: Izlīguma jēga ir arī tā, ka izpētām cietušā vajadzības. Nevajag jau tikai sodīšanu, kas pārsvarā notiek, bet ir svarīgi saprast, kā cietušais vēlas risināt šo problēmu.

A. Judins: Savā izpratnē mēs vēl joprojām dzīvojam kriminālprocesā — mums ir aizdomās turamie, apsūdzētie, cietušie. Izlīgumā arī nauda ir svarīga, bet augstas proves izlīgums ir tad, ja cietušais saņem kompensāciju un izskan vārds „piedodiet!”. Mums jāpārorientējas no kriminālprocesa uz konfliktu, kura dēļ cilvēkiem sāp. Sarunas ceļā viņi rod risinājumu, un sāpes mazinās. Ir jāatslēdz juridiskā domāšana un jāierauga cilvēki, kuriem jādod iespēja pašiem runāt un risināt problēmu.


Paturot prātā izlīguma jēgu, kāda ir jūsu nākotnes vīzija par virzienu, kur vajadzētu tiekties gan jums kā profesionāļiem, gan mums kā sabiedrībai?

I. Gise: Samazināt noziedzību. Man kā policijas pārstāvei tas ir svarīgi.

A. Judins: Mums jārunā par atjaunojošo taisnīgumu, un izlīgums ir viens no galvenajiem tā instrumentiem. Tiek izstrādāti Krimināllikuma grozījumi, kur taisnīguma atjaunošana būs definēta kā viens no soda mērķiem. Krimināltiesībām jāmainās — tām jāatjauno taisnīgums.

I. Štrausa: Manuprāt, izlīguma procesam ir jābūt dziļi psiholoģiskam nevis juridiskam. Taču nevaru piekrist Kristīnei, ka izlīgums ir iespējams absolūti visos noziegumos. Piemēram, ja nepilngadīgais ir cietis no vardarbības ģimenē, kuru ir pastrādājis viens no vecākiem, bet tiesā likumiskais pārstāvis ir otrs vecāks, un abi vecāki savstarpēji noslēdz izlīgumu, mēs nekādā gadījumā nevaram runāt par taisnīguma atjaunošanu. Tāpat, ja cietušais ir gājis bojā un viņa vietā ir kāds ģimenes loceklis atzīts par cietušo, mēs nevaram runāt par taisnīguma atjaunošanu. Mums šobrīd likuma normas pieļauj izlīgumu piemērot arī procesos, kur tam pēc loģikas nevajadzētu būt.

K. Ķipēna: Izlīgumam nevajadzētu ietekmēt sodu un vainu. Bet, lai savas dusmas un bailes atlaistu un nepaturētu sevī, ir svarīgi otrai pusei likt saprast, ko viņa ir izdarījusi.

I. Štrausa. Esmu lasījusi arī par situāciju, kur tēvs pret mazu puisīti ir bijis cietsirdīgs. Puisītis ir vērsies pie bāriņtiesas, kur bāriņtiesas priekšsēdētāja kļuva par viņa likumisko pārstāvi un izlīga ar tēvu. Viņa taču necieta līdzi, tas nebija viņas bērns!

K. Ķipēna: Manuprāt, te nav bijis izlīgums ar psiholoģisko dziļumu. Te izlīgums ir īstenots tīri kā kriminālprocesuāls institūts, bet mēs taču runājam, ka izlīgumam ir jākļūst par ko lielāku — par atjaunojošā taisnīguma institūtu. Tuvākā nākotnē mums ir jārisina jautājums par probācijas funkciju pakāpenisku atjaunošanu, taču personiski mans lielais mērķis būtu, lai izlīgums notiek katrā noziegumā. Arī ļoti skarbos noziegumos, pat slepkavības gadījumos, cietušajai pusei ir jābūt iespējai kādam paust savas sajūtas. Šobrīd cietusī puse ir gandrīz pilnīgi viena un nesaņem praktiski neko.

I. Gise: Vai tiešām varam viennozīmīgi apgalvot, ka katrs cietušais vēlas izteikties un vienmēr gribēs satikties?

D. Ziediņa: Līdzdalība izlīgumā ir brīvprātīga, un cietušais jebkurā brīdī var atteikties to turpināt. Mēs esam aptaujājuši ap 300 cilvēkus, kas ir piedalījušies izlīgumā, — gan cietušos, gan vainīgos. 90% no viņiem ir apmierināti ar šo procesu un ieteiktu to arī citiem.

S. Daugaviete: Varbūt izlīgums būtu jāsadala divos atsevišķos terminos: vienošanās, kas attiecas uz kriminālprocesu, un jēdziens, kas attiecas uz izlīgumu kā psiholoģiska rakstura izrunāšanos. Piemēram, izrunāšanās, no manas pieredzes, var ietekmēt izmeklēšanu. Pirmā liecība vienmēr ir svarīga, jo vēlāk mainās, un pēc sarunām mediatora klātbūtnē viss kas var mainīties. Varbūt cilvēkiem ir jādod izvēlēties, vai viņš grib izlīgumu turpat procesa virzītāja kabinetā, probācijas dienestā vai tiesā?

D. Ziediņa: Jā, mums ir atšķirīga izpratne par terminiem. Policijas apmācībās stāstu situāciju, bet policisti uzreiz bļauj — te izlīgums nevar notikt. Viņi uz izlīgumu skatās tikai kā uz gala produktu — vienošanos.

A. Judins: Mums taču bija divi vārdi — „mediācija” kā process un „izlīgums” kā rezultāts. „Mediāciju” neuzskatīja par pietiekami labskanīgu. Šobrīd teorētiķi un probācijas fani runā par ideālu, bet policisti un prokurori — par situāciju no kriminālprocesa viedokļa. Nebūtu prātīgi visus un vienmēr atbrīvot no soda, bet, ja mēs runājam par konflikta risināšanu, kamēr vien ir cietušais un vainīgais, izlīgums kā process var tikt piemērots jebkurai lietai, arī izvarošanai, un slepkavībai. Ar Diānu kopā mums bija iespējams piedalīties izlīgumā par slepkavības mēģinājumu, diemžēl problēma līdz galam netika atrisināta, jo izlīgums netika panākts, bet rezultāts bija. Sākumā cietusī nevarēja parunāt, viņa 15 minūtes nevarēja saņemties ieiet tajā telpā, bet pēc stundas jau runāja. Es tur piedalījos, jo cietušajai bija lūgums, lai piedalās vēl kāds vīrietis.

Amerikāņu profesors Hovards Zehrs (Howard Zehr) uzsver, ka noziegums ievaino ne tikai cilvēkus, bet arī attiecības, tāpēc taisnīguma atjaunošanai jānotiek, iesaistot gan cietušo, gan likumpārkāpēju, gan sabiedrību, lai kopā meklētu risinājumu, kas sekmētu dziedināšanu, izlīgšanu un sniegtu mierinājumu. Vai kontekstā ar noziedzības mazināšanu kā krimināltiesību sistēmas virsmērķi dziedināšana, izlīgšana un mierinājuma gūšana ir kritēriji, kas reāli tiek ņemti vērā?

I. Gise: Man ir „personības dalīšanās”, jo, runājot kā policijas pārstāvim, man primārais mērķis ir sabiedrības drošība, kas sasniedzama, ātri reaģējot, atklājot noziegumu, pārtraucot kriminālās darbības, varbūt pat [vainīgo] izolējot no sabiedrības. Bet, abstrahējoties no tā, ka esmu Valsts policijas pārstāve, es arī varu par to padiskutēt plašāk. Piemēram, cik tālu jūs iesit, lai cietušo pārliecinātu? Esmu bijusi probācijas kursos un redzējusi, kā cietusī nevar saņemties ieiet telpā un uzsākt sarunu, tad paiet stunda, runājot par to, cik vainīgajam bērnu, u.t.t, un tad jau var viņu ievest hipnozē, pārliecināt, un viņa piekritīs izlīgt.

D. Ziediņa: Mēs to [cik vainīgajam bērnu u.c.] kā izlīguma veicēji — starpnieki nestāstām. Ja viņš pats grib, lai stāsta. Iežēlināšana nenotiek.

A. Judins: Pierunāšana, piespiešana ir kropļots process. Tas nav izlīgums.

D. Ziediņa: Pastāstīšu par situāciju, kuru pētīja kolēģe savā maģistra darbā. 25 gadus vecs cietušais vakarā stāvēja pieturā, kur tam pienāca klāt kompānija, piekāva un salauza žokli. Pirms izlīguma viņa nostāja bija — galvenais šo visu atrisināt ātrāk, lai nav jāiet uz tiesu. Viņš ar vainīgo negribēja neko daudz runāt. Bet pēc izlīguma viņš intervijā teica: “Esmu atvieglots. Redzēju, ka otra puse patiešām nožēlo, un tagad jūtos daudz labāk”.

K. Ķipēna: Šis gadījums parāda, ka mēs uz izlīgumu raugāmies tikai no likumpārkāpēja puses, bet galvenais taču ir cietušais. Visvairāk šis ir vajadzīgs cietušajam, mazāk noziedzniekam un vēl mazāk kriminālprocesam.

D. Ziediņa: Arī sabiedrībai tas ir vajadzīgs. Notiek reintegrācija.

I. Štrausa: Ja mēs pieņemam, ka izlīgumam nedrīkst būt ietekme uz kriminālprocesu, miniet kaut vienu argumentu, kāpēc lai vainīgajam būtu vajadzība piedalīties, ja viņam nav nekādu plusu?

K. Ķipēna: No manas perspektīvas izlīguma ietekme uz sodu un vainīgo ir otršķirīga, bet, protams, no vainīgā perspektīvas, tas ir vienīgais iemesls. Tādēļ ir probācija ar starpnieku, kurš neļauj dominēt tikai merkantilajām interesēm, bet virza uz lielāko mērķi.

I. Gise: Jūs nerunājat, ko darīt, lai cilvēks neturpinātu noziedzīgas darbības. Jūs runājat par taisnīguma nodibināšanu, bet man uz iecirkni nāk vieni un tie paši cilvēki, kas ir vairākkārt sodīti.

K. Ķipēna: Te ir dziļāka problēma ar soda izpildi, jo nav resocializācija pilnā apmērā iedarbināta. Sods pats par sevi nevienu no nozieguma neattur.

I. Gise: Bet parunāšana arī nē.

K. Ķipēna: Cilvēki, kas atkārtoti izdara noziegumus un ir sēdējuši cietumā vienu, otru, desmito reizi, ir tāpēc, ka mūsu brīvības atņemšanas iestādes ir daļēji neefektīvas. Nav darba ar cilvēka domāšanu, nenotiek uzvedības maiņa. Tad, kad tas notiks, tad gan izlīgums, gan brīvības atņemšana sasniegs vienotu mērķi.

D. Ziediņa: Tāpēc jāreaģē jau uz pirmo noziegumu, ko nodara nepilngadīgais. Nevar būt tāda attieksme — ai, nav tik traki!

A.Judins: Fakts, ka cilvēks atgriežas policijā, liecina, ka valsts darītajam rezultāta nav. Ja klients ir pie jums piekto reizi, tad policijas, cietumu, probācijas darbā ir brāķis. Es vispārinu, bet policija uzskata — cilvēks ir izdarījis noziegumu vairākkārt, viņš ir bīstams, ja neieliksim viņu cietumā, labi nebūs. Ierobežojot viņa brīvību, jūs gribat sasniegt viņa smadzenes. Viņš pasēdēs un padomās. Bet probācija piedāvā variantu „nevajag uz cietumu, labāk mēs ar viņu parunāsim”.

I. Gise: Lūdzu, runājiet, tikai lai būtu rezultāts.


Mēs atgriežamies pie atriebībā sakņotas atbildes reakcijas uz noziegumu.

D. Ziediņa: Kamēr neredzēsim cilvēku, bet procesuālos termiņus un statistikas rādītājus, nekas nemainīsies.

K. Ķipēna: 60 % [noziedznieku] cietumos sēž atkārtoti. Tas tieši pierāda, ka 60% neko nav ieguvuši no tās sēdēšanas. Tomēr ir likuma grozījumi, kas paredz, ka no nākamā gada atjaunojošais taisnīgums ir kriminālsoda mērķis. Tā kā mums nāksies pārkārtot gan savas galvas, darbības, gan arī savus līdzekļus. Tiesa, man ir bažas par ieviešanas datumu.

I. Štrausa: Vai ir bijuši atkārtoti izlīgumi par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem vienam un tam pašam cilvēkam?

D. Ziediņa: Jā, ir bijuši, piemēram, kabatzagļi. Mēs esam starpnieki un novadām izlīgumu, ja cietušais vēlas.

K. Ķipēna: Kabatzagļi ir sērijveida noziedznieki, un, ja šie cilvēki jau ir bijuši cietumā, bet nekas nav mainījies, tad resocializācija ar viņiem nav notikusi. Un ir nepamatoti gaidīt, ka izlīgums viņus tagad izmainīs. Šādi cilvēki nāks un nāks, jo sodu izpildes sistēma šobrīd nav efektīva. Šādos gadījumos izlīgums ir vairāk iespēja cietušajam.

I. Gise: Mēs tad turpinām procesu, bet probācija paralēli kaut kā tur ar cietušo darbojas.

K. Ķipēna.: Arī cietušais ir daļa no kriminālprocesa. Kāpēc konfliktu nerisināt brīdī, kad tas ir nonācis valsts iestāžu redzeslokā?

A. Judins: Šeit ir tas redzējums, ka probācija strādā ar cilvēkiem, bet prokuratūra un policija — ar kriminālprocesu. Iedomājieties, ir kāds bērns, kurš katru dienu dara palaidnības, bet katru reizi atvainojas vecākiem. Ko vecāki darīs? Protams, piedos, bet varbūt arī padomās par audzināšanas taktikas maiņu. Šeit arī — kāpēc lai mēs neņemtu vērā, ka pārkāpējs pēc piektās reizes ir gatavs atkal atvainoties? Ņemam to vērā, bet arī — lai prokurors dara savu darbu, piemēro priekšrakstu par sodu. Abas lietas var notikt vienlaicīgi.

S. Daugaviete: Mums savā darbā jārēķinās ar tiesu noslogotību, saprātīgu termiņu izpildi un citām valstiskām problēmām. Gadās, ka tiesas mums pārmet, kāpēc neizbeidzām lietu prokuratūrā.

K. Ķipēna: Tiesa neredz izlīguma lielo mērķi.


Lai arī ir atšķirības izpratnē par izlīguma jēdziena saturu, neviens neuzskata, ka izlīguma institūts būtu jālikvidē. Tomēr procesa virzītāji ik pa laikam izsaka viedokli, ka izlīgums apgrūtina viņu darbu. Kas būtu darāms, lai izlīguma ieviešanas efektīvais ceļš Latvijā turpinātu attīstīties un veiksmes stāsts nekļūtu par pagātnes atmiņu?

D. Ziediņa: Šobrīd galvenā problēma ir tā, ka neviens neuzrauga izlīguma nosacījumu izpildi. Tas ir liels šķērslis.


Vai ir identificēti konkrēti scenāriji, kā šo problēmu risināt?

D. Ziediņa: Ir iesniegti priekšlikumi kriminālprocesa darba grupai, bet šobrīd tas ir palicis diskusijas līmenī. Svarīgi ir aizstāvēt cietušā intereses. Ideja bija, ka lieta tiek apturēta līdz izlīguma nosacījumu izpildei vai lietu var ierosināt no jauna, ja vainīgais nepilda nosacījumus.

S. Daugaviete: Krimināllietu atjaunošana uz termiņiem ļoti sarežģīs dzīvi gan prokuratūrai, gan policijai, jo ir tomēr ļoti daudz lietu, kuras var izbeigt uz izlīguma pamata. Kurš kontrolēs to un informēs procesa virzītājus? Protams, ir jākontrolē izlīguma nosacījumu izpilde, tomēr atceros, ka pirmsākumos, veidojot šos likuma nosacījumus, tika paredzēts zināmu atbildību uzlikt arī cietušajam. Ja viņš piekrīt izlīgumam, tad viņš piekrīt neprognozējamām sekām.

A. Judins: Patlaban mūsu cietušais nav aizsargāts, viņš paraksta visus papīrus izlīgumā, bet vainīgais, dažreiz laimīgs par iznākumu, aizmirst izpildīt savas apņemšanās. Šobrīd cietušajam vienīgā iespēja ir vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā, bet tas nav risinājums.

D. Ziediņa: Cietušais atkal tiek viktimizēts.


Kādi mēdz būt nosacījumi, par kuriem puses visbiežāk vienojas izlīgumā?


D. Ziediņa: Vienojas, ka kompensāciju samaksās pa daļām, ja nevar to izdarīt uzreiz. Ka veiks kādu darbu cietušajam. Atvainošanās notiek uzreiz.

A. Judins: Atvainošanās nemaz nav tik pašsaprotami — tas man bija liels pārsteigums. Par naudu cilvēki runā nopietni, bet, tiklīdz jāpasaka vienkāršais „es atvainojos”, — nekā.

K. Ķipēna: Tas atspoguļo to, ka mūsu sabiedrība ir orientēta uz materiālām vērtībām. Lai atvainotos, ir pašam dziļi un nopietni jāatzīst sava vaina.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Petijums

Atbalsts viktimizācijas prevencijai Latvijā 80 Autors:Anvars Zavackis, Andrejs Judins, Ilze Dzenovska, Ilona Kronberga, Sanita Sīle

509580899 3a30e69a77

Mehānismi cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā Autors:Ilona Kronberga, Gatis Litvins, Sanita Sīle, Ilze Dzenovska

Vilki 255x203

Strādāt ar konfliktu 3 Autors:Ulla Zumente - Stīla, Ilze Dzenovska

Policija 255x203(1)

Policija, lūdzu atvērt(ību)! 7 Autors:Inese Avota, Ilze Dzenovska