Atbildīgs pārtikas patēriņš – vietējās rīcības ietekme uz pārējo pasauli 1

Strauji pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam un palielinoties urbanizācijai un sociālajai nevienlīdzībai, arvien biežāk tiek uzdots jautājums “Kā pabarot pasauli?”.

Iesaki citiem:
Homoecos infografika
Foto:LAPAS

Atbildīgs pārtikas patēriņš – vietējās rīcības ietekme uz pārējo pasauli

Strauji pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam un palielinoties urbanizācijai un sociālajai nevienlīdzībai, arvien biežāk tiek uzdots jautājums “Kā pabarot pasauli?”. Lai gan tiesības saņemt pilnvērtīgu uzturu jau vairākus gadu desmitus ir noteiktas starptautiskos cilvēktiesību dokumentos,[ 1 ] bada samazināšana pasaulē joprojām ir liels globāls izaicinājums. Līdz šim lauksaimniecības produktivitātes un ražīguma kāpināšana ir bijis vadošais piedāvājums bada samazināšanai, taču pieredze rāda, ka šim risinājumam ilgākā laika posmā ir negatīva sociālā un vides ietekme. Dominējošās lauksaimniecības ražošanas sistēmas ir novedušas pie vides degradācijas, klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, ūdens resursu izšķērdēšanas un piesārņojuma, augsnes noplicināšanās un atkarības no neatjaunojamiem resursiem,[ 2 ] tādējādi atsevišķos reģionos bada problēmu padziļinot vēl vairāk. Mūsdienu pārtikas sistēmas ir balstītas uz “lielizmēra ekonomiku”,[ 3 ] tām raksturīgi lēti un apstrādāti produkti, izejvielu iegūšana no dažādām pasaules malām, diētas maiņa, aptaukošanās un pārtikas izraisītu slimību pieaugums, lielo korporāciju nekontrolētā rīcība, vietējo ražotāju izstumšana un pārlieka atkritumu radīšana.

Politiskās nostādnes

2000. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Tūkstošgades attīsības mērķus,[ 4 ] kuros kā pirmo iekļāva apņemšanos līdz 2015. gadam par 50% samazināt nabadzību un badu pasaulē. Lai arī mērķis ir daļēji sasniegts,[ 5 ] joprojām katrs devītais pasaules iedzīvotājs cieš badu vai nesaņem pietiekamu uzturu.[ 6 ] ANO Post-2015 samitā Ņujorkā 2015. gada septembrī tika apstiprināti jaunie ilgtspējīgas attīstības mērķi,[ 7 ] kas bada samazināšanai nosaka “nodrošināt pārtikas drošību un adekvātu uzturu visiem, veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību.”.

Meklējot patiesos cēloņus un ilgtspējīgus risinājumus bada samazināšanai, atsevišķi zinātnieki, starptautiskas un nacionāla mēroga nevalstiskās organizācijas, norādījušas, ka badacietēju skaitu pasaulē iespējams samazināt, veicot sistēmiskas izmaiņas, kas vērstas uz pārtikas suverenitātes nodrošināšanu un pārtikas drošību.

Pārtikas drošība pastāv tad, kad visiem cilvēkiem vienmēr ir fiziska un finansiāla pieeja pietiekamai, drošai un uzturvielām bagātai pārtikai, lai nodrošinātu aktīvu un veselīgu dzīvi.Pārtikas suverenitāte ir cilvēku tiesības uz veselīgu un kulturāli akceptējamu pārtiku, kas ir ražota ar ekoloģiskām un ilgtspējīgām metodēm, un cilvēku tiesības noteikt savas pārtikas un lauksaimniecības sistēmas.[ 8 ]

Ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas sasaiste ar pārtikas drošību ir liels solis ceļā uz bada problēmas risināšanu, taču rezultāti būs atkarīgi no ieviestajām aktivitātēm. Lielākā daļa visnabadzīgāko pasaules iedzīvotāju ir sīkzemnieki. Mazo saimniecību darbību ierobežo galēja nabadzība, vājas īpašumtiesības, slikta piekļuve tirgiem un finanšu pakalpojumiem, neaizsargātība pret satricinājumiem un ierobežotas iespējas uzņemties risku.[ 9 ] Lai nodrošinātu ilgtspējīgu lauksaimniecības attīstību, attīstītajām valstīm ir jāpārtrauc subsidēt neilgtspējīgas lauksaimniecības prakses un jāatbalsta tādas saimniekošanas sistēmas, kas ne tikai nodrošina tirgu ar pārtiku, bet arī citus labumus sabiedrībai. Ilgtspējīgai lauksaimniecības produktu ražošanai ir jābūt tādai, kas balstās uz resursu konservāciju un reģenerāciju, zemu resursu izmantošanu, ķīmiskā mēslojuma aizstāšanu ar nesintētisko mēslojumu, neatkarību no neatjaunojamiem enerģijas avotiem, barības vielu atkārtotu apriti, ūdens saudzīgu un efektīvu izmantošanu, tā piesārņojuma samazināšanu, bioloģisko insektu un slimību kontroli, senu, klimata apstākļiem atbilstošu un pret slimībām un kaitēkļiem izturīgu sēklu un dzīvnieku šķirņu lietošanu, pašapgādi ar dzīvnieku barību un sēklas materiālu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un pavairošanu. Ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstība nav iespējama bez saimniecību dzīvotspējas nodrošināšanas, tāpēc liela nozīme ir vietējo un reģionālo tirgu attīstībai.[ 10 ]

Eiropas Savienība (ES) un Amerikas Savienotās valstis (ASV) ir lielākās palīdzības sniedzējas attīstības valstīm. Tajā pašā laikā ASV un ES dalībvalstis ir arī lielākās pārtikas eksportētājas, tāpēc šo valstu lauksaimniecības politika ietekmē ne vien vietējo lauksaimnieku un iedzīvotāju labklājību, bet arī attīstības valstu lauksaimniekus, kuriem jākonkurē ar subsidētu lauksaimniecības produktu zemajām cenām.[ 11 ] Kā norādījušas sabiedriskās, lauksaimnieku un vides aizsardzības organizācijas, jaunā ES “Kopējā lauksaimniecības politika 20014. - 2020. gadam” (KLP) ir vērsta galvenokārt uz produktivitātes un ražīguma kāpināšanu, tādejādi ignorējot pārtikas suverenitātes nodrošināšanu un turpinot līdzšinējo politiku.[ 12 ] Lielu satraukumu radījušas arī notiekošās sarunas starp ASV un Eiropas Komisiju par Transatlantiskā tirdzniecības līguma noslēgšanu (TTIP), kas apdraud ES dalībvalstu pašnoteikšanās tiesības un definētos pārtikas kvalitātes standartus. Līgums tiek dēvēts par Trojas zirgu un pret tā ratificēšanu jau iestājušās vairākas ES dalībvalstis.[ 13 ]

Individuālā rīcība – cilvēks cilvēkam

Jautājums „Kā pabarot pasauli?“ varētu izklausīties nesaprotams tai cilvēces daļai, kura bauda industriālās lauksaimniecības un globālā pārtikas tirgus priekšrocības, ik dienu iepērkoties lielveikalos ar pārbagātiem pārtikas produktu plauktiem. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju (44%) uzskata, ka pārtikas drošība pasaulē nav aktuāls jautājums, un šis ir zemākais rādītājs ES valstīs.[ 14 ] Lai arī pārtikas drošības jautājums tiešām visvairāk skar jaunattīstības valstis,[ 15 ] pastāvot globalizētām pārtikas sistēmām, lokālai rīcībai ir tieša ietekme uz globālo attīstību. Attīstīto valstu iedzīvotāji, pie kuriem pieder arī Latvijas iedzīvotāji,[ 16 ] patērē lielu daļu pasaules lauksaimniecības radīto produktu (39 % pasaulē izaudzēto graudaugu un 41 % dzīvnieku valsts produktu), lai gan veido tikai 18 % no pasaules iedzīvotājiem.[ 17 ] Šādā veidā rodas pārtikas patēriņa nevienlīdzība - līdzās miljoniem nepaēdušo ir miljoni, kuri ēd pārāk daudz un kuru veselību negatīvi ietekmē pārēšanās.[ 18 ]

Atbildīga pārtikas patēriņa stūrakmeņi.

1. Veselīgas un sezonālās vietējās pārtikas izvēle.

Pārtikas uzņēmumi nosaka to, ko mēs ēdam – pārstrādātus, plastmasā sapakotus pārtikas produktus ar ilgu derīguma termiņu un garu sastāvdaļu sarakstu, kurā iekļauti konservanti, garšas pastiprinātāji, aromatizētāji un sintētiskās krāsvielas. Ēdieni ir piesātināti ar cukuru, rafinētu miltu produktiem, hidrogenētām eļļām un taukiem, kuru lietošana negatīvi ietekmē veselību un izraisa slimības. Starptautiskā un vietējā mērogā par veselīgu uzturu runā arvien vairāk. Liekais svars, dažādas aptaukošanās izraisītas slimības mudina speciālistus arvien vairāk runāt par uztura maiņu, akcentējot dārzeņu, augļu, salātu, pākšaugu un graudaugu iekļaušanu diētās.[ 19 ]

Sezonālo produktu izvēle ir nozīmīga vides resursu saudzēšanas nolūkos, jo gan produktu rūpnieciskā pārstrāde uzglabāšanai, gan to transportēšana rada lielu vides slodzi. Trūkst precīzu pētījumu par to, kādas konkrēti vides slodzes rada lauksaimnieciskā ražošana un pārstrāde Latvijā, taču ES vidēji  lauksaimnieciskā ražošana ir atbildīga par 20 % ES mājsaimniecību patērētās pārtikas produktu radīto SEG emisiju, pārtikas produktu pārstrādes rūpniecība – par gandrīz 50 %, izplatīšana – par 5 %, mājsaimniecības – par 15 %, bet ēdināšanas iestādes – par 10 %.[ 20 ]

2. Gaļas patēriņa samazināšana.

Arī Latvijā dzīvnieku izcelsmes produktu ražošana ir atkarīga no globālām dzīvnieku barības (soja, kukurūza) piegādes ķēdēm. Ir zināms, ka šo produktu ražošana rada lielu slogu videi (ģenētiski modificētas (ĢM) sojas audzēšana ir saistīta ar paaugstinātu herbicīdu lietošanu) un ir viens no iemesliem Amazones mežu izciršanai un vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitātes kritumam Dienvidamerikas valstīs. Tāpēc ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstība Latvijā nav iedomājama dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa samazināšanas un importētas kukurūzas un sojas aizstāšanas ar vietējiem proteīna avotiem dzīvnieku barības pašapgādes nodrošināšanai.

Bez gaļas un citu dzīvnieku valsts produktu patēriņa samazināšanas nākotnē nebūs iespējams panākt pasaules iedzīvotāju pabarošanu bez pasaules resursu izpostīšanas. Gaļas nozare ir visindustrializētākā pārtikas nozare, kurās dominē transnacionālās korporācijas un tās ir atbildīgas par vairāk nekā 18 % no visām CO2 emisijām, salīdzinot – tas ir vairāk nekā rada visi transporta veidi kopā.[ 21 ] Dzīvnieku valsts produktu samazināšana uzturā līdz pāris reizēm nedēļā ietaupītu dabas resursus, samazinātu ūdens piesārņojumu un augsnes noplicināšanos.

3. Pārtikas iegāde no vietējiem ražotājiem un priekšroka īsajām pārtikas ķēdēm.

Tiek lēsts, ka pasaulē ģimenes saimniecību skaits pārsniedz 500 miljonus un tās pabaro 70 % pasaules iedzīvotāju.[ 22 ] Latvijas laukos ir 78 tūkstoši ģimenes saimniecību, kuru pastāvēšanu nodrošina neatlaidīgs darbs un prasme saimniekot ierobežotos finansiālos apstākļos.[ 23 ] Ģimenes saimniecības ne tikai nodrošina pārtiku sev un citām ģimenēm, tās ir arī lauku kopienu veidotājas, vietējo kultūras vērtību, dabas resursu un apkārtējās vides saglabātājas,[ 24 ] tāpēc patērētāju atbalsts ģimenes saimniecībām - pārtikas iegāde tieši no zemniekiem – tirdziņos, tiešajā tirdzniecībā[ 25 ] – ir nozīmīgs atbalstīts vietējai ekonomikai, lauku attīstībai un dabas resursu saudzēšanai. Papildus tam īsās pārtikas ķēdēm ir potenciāls veicināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ja pircējam rūp produktu šķirņu dažādība un vietējo šķirņu saglabāšana.[ 26 ] Ņemot vērā, ka ģimenes saimniecībām ir grūtības konkurēt ar lielizmēra ražošanu vērstiem pārtikas ražotājiem, to pastāvēšana ir atkarīga no politikas veidotāju un patērētāju atbalsta. Tuvāks kontakts starp pircēju un ražotāju paaugstina pircēja informētību par konkrētās pārtikas ražošanas procesu, kas ir veicinošs faktors ilgtspējīgiem pārtikas izvēles paradumiem.[ 27 ]

4. Atkritumos izmestās pārtikas samazināšana.

Pārtikas produktu zudums un izmešana atkritumos notiek gan pārtikas ražošanas, gan patēriņa brīdī. Trešā daļa pārtikas pasaulē nonāk atkritumos un kopā ar ražošanas procesā zaudētajiem produktiem, sastāda vairāk nekā miljardu tonnu gadā.[ 28 ] Latvijā nav precīzu datu par izmestās pārtikas daudzumu, informācijas trūkuma galvenais iemesls ir nesakārtotā organisko atkritumu apsaimniekošana – lielākajai daļai iedzīvotāju netiek dota iespēja šķirot t.s. virtuves vai dārza atkritumus, līdz ar to nav skaidri zināms izmestā ēdiena apjoms. Eiropas Komisijas piedāvātie aprēķini rāda, ka 42 % no visiem pārtikas atkritumiem rada tieši mājsaimniecības atkritumi.[ 29 ] Katru gadu viens cilvēks miskastē vidēji izmet aptuveni 30 kilogramus dažādu produktu – pārtikas atlikumu un pārpalikumu, produktu ar beigušos derīguma termiņu un produktu, kas vienkārši vairs neizskatās svaigi. Pārtikas nenonākšana atkritumos ir iedzīvotāju rokās, tāpēc ir būtiski savlaicīgi plānot ēdienreizes un pirkumus, kā arī iespējami izmantot īsās pārtikas ķēdes - aktīvi un atbildīgi pircēji uzmanīgāk attiecas pret pārtiku un tiem ir mazāki pārtikas pārpalikumi un atkritumi.

5. Patērētāju – pārtikas ražotāju solidaritāte

Latvijā godīgās tirdzniecības idejas iedzīvojas salīdzinoši lēnām - 2012. gadā „Godīgās tirdzniecības“ jeb Fair Trade zīmi atpazina tikai 6 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, salīdzinājumam – augstākais rādītājs bija Lielbritānijā – 81 %.[ 30 ] Tomēr Latvijas iedzīvotāju pārtikas grozā arvien biežāk tiek ielikti tādi produkti kā kafija, šokolāde, dažādi eksotiskie augļi, kā arī palmu eļļa, kas ir daudzu produktu sastāvā, tāpēc būtiski atgādināt sabiedrībai godīgās tirdzniecības principus – godīgu samaksu, labākus darba apstākļus, saudzīgāku attieksmi pret apkārtējo vidi, atbalstu vietējām kopienām - lai patērētāji, kad vien tas iespējams, iegādātos produktus, kas atbalsta jaunattīstības valstu zemniekus.

Pēdējos 100 gados ir būtiski mainījies veids, kā tiek ražota pārtika. Mūsdienu lauksaimniecības sistēmas ir balstītas uz monokultūrām un ir atkarīgas no fosilo resursu, sintētisko minerālmēslu un pesticīdu lietošanas. Pārtikas ražotāji nosaka, ko un kā mēs ēdam, savukārt pārtikas patēriņa tendeces veido sabiedrības veselību un ietekmē gan pārtikas drošību, gan apkārtējo vidi un ilgtspējīgu resursu izmantošanu. Tomēr, izdarot pārdomātu un zinošu izvēli, patērētāji var spert nozīmīgus soļus atbildīga pārtikas patēriņa un ilgtspējīgāku pārtikas ražošanas sistēmu veidošanā, ar savu izvēli atbalstot gan vietējo lauku attīstību, gan jaunatīstības valstu lauksaimnieku labklājību.[ 31 ] Lai veidotu ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku, arī ikviens iedzīvotājs individuāli var paust savu pilsonisko nostāju un pieprasīt politikas veidotājiem sabiedrības intereses atbalstošu lēmumu pieņemšanu jautājumos, kas skar godīgāku un labāku dzīvi pārtikas ražotājiem visā pasaulē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša