Foto: gelund
Plānojot enerģētikas sektora ilgtermiņa attīstību, ir ļoti svarīgi iespējami skaidri saprast, kādus atbalsta mehānismus enerģētikā izmantot, kā tos plānot, kādi faktori jāņem vērā, lemjot par risinājumiem.
Galvenais jautājums
Ikviena valsts, kurā patērē enerģiju, zina, kā enerģija nonāk līdz patērētājiem: kur un kā tā tiek saražota, kādā daudzumā un par kādu cenu, kādi ir apgādes un citi riski, kādēļ patērētāji elektrību varētu nesaņemt. Situācija dažādās valstīs atšķiras un nav divu identisku situāciju. Ģeogrāfiskais novietojums, klimatiskie apstākļi, enerģijas ražošanas portfelis (kādus resursus izmantojot un ar kādām tehnoloģijām ražo enerģiju), enerģijas ražošanas un patēriņa īpatnības, savienojumi ar citu valstu energosistēmām – šie faktori ietekmē enerģijas piegādes un apgādes riskus. Šie paši un vēl citi faktori ietekmē, kā valstu valdības lemj par atbalstu enerģijas ražošanai, resursiem un tehnoloģijām.
Vienā no savām iepriekšējām publikācijām[ 1 ] īsumā pievērsos Ekonomikas ministrijas sagatavotajam elektroenerģijas cenu risku ziņojumam, pētot būtiskākos cenu augšanas riskus. Kopš publikācijas esmu uzzinājis, ka līdzīgi secinājumi ir arī citiem un šos secinājumus iespējams izteikt skaitļos. Tikpat svarīgs un ar iepriekšējo cieši saistīts temats ir atbalsts elektrības ražošanai. Galvenais jautājums līdz šim bijis un joprojām ir – kas ir atbalsta mērķis?
Ko valsts, īstenojot atbalstu, vēlas panākt? Atbalstam parasti ir loģisks pamatojums, konkrēti cēloņi un konkrēts redzējums, kas ir jādara, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Šo pieņēmumu var attiecināt vienlīdz uz atjaunojamajiem un arī fosilajiem resursiem. Atbalstam gan vieniem, gan otriem resursiem parasti ir ekonomiska un biznesa loģika, taču politiski faktori arī mēdz ietekmēt izvēles par labu vienam vai otram risinājumam. Starptautiskā enerģētikas aģentūra (International Energy Agency) vairākos pētījumos[ 2 ] nonākusi pie secinājuma, ka atjaunojamās enerģijas atbalsta īstenošanā ir noteiktas cēloņsakarības, kas nosaka atbalsta apjomu gan laika, gan finansiālā izteiksmē. Tāpat ir noteiktas cēloņsakarības, kādēļ atbalsts AER periodiski tiek pārskatīts.
Lai saprastu, kādēļ vispār runājam par atbalstu enerģētikā, jāatskatās pagātnē: energoietilpīgu rūpniecības nozaru attīstība un enerģijas patēriņa augšana sabiedriskajā sektorā un mājsaimniecībās 20. gadsimta vidū un otrajā pusē diktēja enerģijas pieprasījumu. Augošs pieprasījums noteica ieguldījumus galvenokārt ogļu elektrostacijās un, attīstoties tehnoloģijām, arī gāzes koģenerācijas stacijās. Daļa pieprasījuma tika apmierināta, būvējot atomelektrostacijas (AES), kas enerģijas ražošanas procesā nerada tiešus siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) izmešus.
Valstīs, kur bija pieejami hidroresursi, tika attīstīta elektrības ražošana hidroelektrostacijās. 20. gs. nogalē aktīvi notika pētniecības un attīstības darbs un strauji auga ieguldījumi AER tehnoloģijās, sākot ar izpēti un attīstību (R&D). Rezultātā 21. gs. sākumā daudzas vēl 10 gadus iepriekš dārgas tehnoloģijas kļuvušas plaši pieejamas (tehniski un finansiāli) un var apgalvot, ka tās ir kļuvušas plaši izplatītas enerģijas ražošanā, tās ir izaugušas no nišu tirgus un sasniegušas masu tirgus apjomu.
IEA pētījumos labi pamatota un ilustrēta laika, AER tehnoloģiju attīstības un izplatības un AER atbalsta loģikas sakarība (skat. 1. attēlu).
Kamēr AER tehnoloģijas tiek pētītas, izstrādātas, izmēģinātas un sagatavotas laišanai tirgū, tikmēr ir loģiski tām sniegt būtisku atbalstu, kas nav saistīts ar finansiāliem riskiem. Tehnoloģijām attīstoties un iegūstot plašāku atpazīstamību, efektivitāti un pielietojumu, dažādi enerģijas ražošanas risinājumi nonāk nišu tirgū. Šajā fāzē atbalsta principi mainās – atbalsts samazinās, atbalsta stimulos parādās zema riska elementi, kas tuvina tehnoloģiju izmantošanu konkurencei tirgū. Fāzē pirms tehnoloģiju konkurences brīva tirgus apstākļos atbalsts samazinās un parādās augstāka riska elementi, kas veicina efektīvāko un plašāk izmantojamo tehnoloģisko risinājumu nostiprināšanos enerģijas ražošanā. Situācijā, kad AER tehnoloģijas ir attīstītas, tās ieņem stabilu vietu enerģijas ražošanā, tās tiek pieņemtas kā līdzvērtīgs ieguldījums enerģijas ražošanas portfelī, atbalsts tiek samazināts būtiski vai pārtraukts pavisam.
Atbalsta principi
IEA un citu organizāciju pētījumi liecina, ka atbalsts AER teju nekad nav tehnoloģiski neitrāls. Gluži pretēji, gan apjoma, gan laika ziņā tas gandrīz vienmēr ir piesaistīts konkrētām AER tehnoloģijām. To atspoguļo gan Eiropas Komisijas informācija par atbalsta mehānismiem, ko ES dalībvalstis ieviesa ap 2003. līdz 2006.gadam[ 3 ], gan nesenāka analīze[ 4 ] par AER atbalsta kopsakarībām.
Valstis izvēlas atbalstīt enerģijas ražošanu no AER vairāku iemeslu dēļ: papildus enerģijas ražošanas avoti, plašāka vietējo resursu izmantošana, neizsīkstošu resursu izmantošana, SEG izmešu samazināšana enerģētikas sektorā, vietējā izpētes un attīstības potenciāla atbalstīšana, atkarības no importētiem energoresursiem un importētas elektrības mazināšana, u.c.. Ir valstis, kurās enerģijas ražošanas tehnoloģijas ir gan bizness pats par sevi, gan nodrošina enerģijas ražošanas biznesu. Piemēram, Vācijas gadījumā apjomīgs atbalsts saules fotovoltiskajai enerģijai gan nodrošina atbalstu izpētei un tehnoloģiju attīstīšanai, gan arī elektroenerģijas ražošanai, izmantojot saules enerģiju.
Ražošanas tehnoloģijas un izmaksas ir svarīgs faktors, lemjot par enerģijas ražošanas tehnoloģiju izmantošanas stratēģiju. Atbalsts noteiktām tehnoloģijām un tehniskajiem risinājumiem nav „patīk vai nepatīk” jautājums, atbalsts ir izšķiršanās par labu vieniem risinājumiem un nosacīti „par sliktu” citiem.
Lēmumi ir balstīti aukstasinīgos aprēķinos par ieguldījumiem un ieguvumiem. Ir vismaz pieci svarīgi faktori, kas tiek analizēti, izskatot iespēju ieguldīt enerģijas ražošanā, izmantojot AER: 1) atbalsta veids – cenu vai kvotu sistēma, 2) atbalsta līmenis – augsts vai zems, 3) atbalsta struktūra – fiksēts vai mainīgs atbalsts, 4) atbalsta ilgums – ilgtermiņa vai īstermiņa atbalsts un, visbeidzot, 5) atbalsta sistēmu stabilitāte – vai sistēma tiek uzskatīta par stabilu vai nestabilu.[ 5 ] Eiropas Savienībā AER atbalsts nav bijis un joprojām nav harmozinēts, tādēļ arī dažādās valstīs ir dažāds atbalsts un atšķirīgi ieguldījumi šajā nozarē. Atbalsta vides nozīmīgumu atzīmē arī nozares pārstāvji: Eiropas elektroenerģijas ražotāju asociācija EURELECTRIC norāda, ka atbalsta sistēmu pastāvēšana vienalga vai atjaunojamajiem, vai fosilajiem resursiem, var potenciāli kļūt par galveno iemeslu ieguldīt līdzekļus enerģijas ražošanā[ 6 ].
Tādēļ, vērtējot atbalstu konkrētām tehnoloģijām nākotnes enerģijas ražošanas portfeļa kontekstā, jāsaprot, ar kādiem elektrostaciju sākotnējiem ieguldījumiem, ar kādām tehnoloģiju, resursu, uzturēšanas, nojaukšanas un arī SEG izmešu izmaksām ir jārēķinās pilnā elektrostacijas dzīves ciklā. Tabulā ilustrētas enerģijas ražošanas izmaksas, izmantojot dažādas tehnoloģijas, parādīts CO2 izmešu apjoms pilnā dzīves ciklā un energoresursu cenu risku līmenis (jūtīgākie resursi iezīmēti oranžā, mazāk jūtīgie zaļā krāsā).
Par šo tematu jau esmu rakstījis iepriekš[ 7 ], tādēļ šajā rakstā vien atgādināšu galvenos vērojumus par tehnoloģiju izmaksām, SEG izmešiem un resursu cenu riskiem, kas labāk palīdz saprast lēmumu pieņemšanas loģiku. 20. gadsimtā pirmās visstraujāk attīstījās dažādus fosilos resursus – akmeņogles, brūnogles, dabasgāzi, degslānekli – kā kurināmo izmantojošas enerģijas ražošanas tehnoloģijas. Tās bija salīdzinoši lētas, ātri uzstādāmas, pārbaudītas, uzticamas, prognozējamas, taču ar blaknēm, kas par sevi likušas manīt 20. gs. nogalē un 21. gs. sākumā: piesārņojumu (gāzes, cietās daļiņas), atkarību no importētiem resursiem, atkarību no dominējošiem piegādātājiem un politiskas un ekonomiskas nestabilitātes ietekmētām svārstīgām cenām.
Valstīs ar pietiekamiem hidroresursiem tika būvētas hidroelektrostacijas (īpaši labi attīstīta hidroenerģētika ir, piemēram, Austrijā un Skandināvijas valstīs). Vairākas valstis 20. gadsimtā izvēlējās energoapgādi nodrošināt, elektrību ražojot atomelektrostacijās. Eiropas līdere šajā ziņā ir Francija, taču kodolenerģija ir būtiska enerģijas ražošanā arī augstus AER mērķus nesen noteikušajā Lielbritānijā, ekonomiski attīstītajā Somijā un pragmatiskajā Zviedrijā. Katram resursu veidam un tehnoloģijai ir savi plusi un mīnusi. Vienā gadījumā ir salīdzinoši lētākas tehnoloģijas, bet kurināmais ir dārgs, citā gadījumā tehnoloģiskie risinājumi ir dārgi, bet izmantojamie resursi nemaksā neko.
Tieši tāpat ir ar dzīves cikla CO2 emisijām. Tehnoloģijām attīstoties, elektroenerģijas ražošanas izmaksām ir vispārēja tendence samazināties, ražošanā izmantojot AER. Nemainīgas vai nākotnē mazliet augošas izmaksas ir fosilo kurināmo izmantojošām tehnoloģijām.
Atbalsta politikas pārskatīšana
Latvijā diskusijās publiskajā telpā izskan, ka daudzas Eiropas valstis pārtrauc vai ievērojami samazina atbalstu enerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos un neizsīkstošos resursus. Daudzās Eiropas valstīs AER atbalsta politikas apstiprināja aptuveni pirms 10 gadiem un to atbalsta periods beidzas vai tuvojas beigām, tādēļ valstis laikus sāk pārskatīt atbalstu AER. Izskan pārmetumi, ka daudzas valstis pārskata atbalstu tādēļ, ka AER ir bijuši pārsubsidēti, saņēmuši pārlieku lielu atbalstu. Šo tēzi patiešām var attiecināt uz diviem atbalstītajiem atjaunojamajiem, precīzāk – neizsīkstošajiem resursiem – vēju un sauli. Turklāt atbalsts tieši fotovoltiskajai (PV) enerģijai ir bijis vislielākais un atbalsts citiem AER veidiem ir bijis salīdzinoši ievērojami mazāks[ 8 ].
Valstis savulaik izvēlējušās lielākoties atbalstīt AER, izmantojot tieši obligātā elektroenerģijas iepirkuma (feed-in-tariff jeb FIT) mehānismus, turklāt tos piemērojot konkrētām tehnoloģijām[ 9 ].
Konkrētām tehnoloģijām piemērots atbalsts nav nejaušība un to jau pieminēju iepriekš. Protams, AER sektors kopumā ir saņēmis dāsnu atbalstu un ir tikai loģiski, ka atbalsta apjoms tiek vētīts. Augstāk parādītā AER atbalsta politikas stimulu un tehnoloģiju brieduma kopsakarību shēma paredz tieši šādu rīcību. Daudz pieminētajā Vācijā un arī Spānijā (kur, tuvojoties vēlēšanām, valdības dara visu iespējamo, lai samazinātu enerģijas cenas) visdāsnāk atbalstītās tehnoloģijas ir sasniegušas masu tirgus attīstības fāzi. Tehnoloģijas ir attīstītas, nostiprinājušās, tiek plaši izmantotas, tādēļ atbalsta apjomam ir jāsamazinās. Vienlaikus atbalstu var saglabāt citām tehnoloģijām, kas joprojām ir nišu tirgus attīstības fāzē.
2012. gada rudenī publiskotais ziņojums par atbalsta mehānismiem elektrības ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus[ 10 ] un 2013. gada sākumā Ministru kabinetā skatītais elektrības cenu risku ziņojums[ 11 ] ir materiāls, kas tiek izmantots tālāku lēmumu sagatavošanā. Nozares pārstāvji uzskata, ka būtu svarīgi tomēr sagatavot arī atsevišķu materiālu par elektrības ražošanas, izmantojot fosilo kurināmo, atbalsta sistēmas novērtējumu. Ar Ministru prezidenta rezolūciju un ekonomikas ministra rīkojumu[ 12 ] ir izveidota starpinstitūciju darba grupa, kurai dots uzdevums līdz 15. martam sagatavot priekšlikumus OIK ietekmes uz elektrības cenu ierobežošanai un līdz 1. aprīlim iesniegt tos Ministru kabinetam. Priekšlikumi top un acīmredzot kļūs zināmi aprīļa sākumā. Arī Enerģētikas stratēģija 2030 tikusi cauri Ministru kabineta komitejas fāzei[ 13 ] un prognozējams, ka arī šim dokumentam drīzumā tiks pielikts padarīta darba punkts. Varētu velēties, lai EM būtu ņēmusi vērā vairāk ieteikumu un komentāru, taču progress, salīdzinot ar gadumiju, ir. Taču ir ārkārtīgi svarīgi, lai šajā sarežģītajā brīdī darbs netiktu sasteigts, notiktu pienācīga līdzšinējās politikas izvērtēšana un rezultātu analīze.
Pārsteidzīgu un no plašāka konteksta ārā krītošu lēmumu pieņemšana šobrīd ir lielākais risks tālākai enerģētikas sektora attīstībai. Ja daudzo pretrunu un iebildumu dēļ vienošanās nav panākta pusotra gada laikā, tad labāk kvalitatīvu lēmumu sagatavošanai veltīt vēl mazliet laika, nevis par katru cenu šķietami atrisināt kādu vienu vai dažas no plašāka konteksta izrautas problēmas.