Atslēgvārdi:

ASV no Marsa, Eiropa — no Venēras 3

Diametrāli pretējs redzējums, kā ASV un Eiropa redz savu lomu pasaulē, liek uzdot ne pārāk vieglus jautājumus par abu transatlantisko partneru nākotnes sadarbības scenārijiem.

Iesaki citiem:

Transatlantiskās attiecības bieži vien ir raksturotas ar epitetiem par vienotību, vēsturiskumu un lojalitāti. Savā ziņā ne bez pamata, jo ASV un Eiropas sadarbību patiešām iespējams klasificēt kā intensīvu un prioritāru. Tajā pašā laikā tas, kā abas puses redz savu lomu pasaulē, dažkārt liek domāt, ka tās nāk no pilnīgi dažādām planētām. ASV ar vēlmi ietekmēt visu un visur — no Marsa, savukārt Eiropa ar sevis aizņemtību un spēka politikas noraidīšanu — no Venēras.[1]


Spēks un likums

ASV vienmēr ir piemitusi izteikta tendence meklēt atbildes sevī par to, kādai jābūt rīcībai uz ārpasauli, tādējādi nodrošinot imunitāti pat pret ievērojamu starptautisko opozīciju. Uz pārējo pasauli ASV skatās kā uz savu spoguļa attēlu, izsakot morālistiskus spriedumus par pārējiem un piešķirot kredītpunktus „labajiem”, bet nosodot „sliktos”.[2] Amerikāņi mēdz būt ļoti kritiski attiecībā uz valdības darbību, vienlaicīgi esot augstās domās par valsti kā tādu. ASV ārpolitikas retorika parasti tiek balstīta uz vienkāršotiem saukļiem par demokrātijas nozīmību, tādējādi veidojot mazliet paradoksālu situāciju — pat nepārzinot citu valstu atrašanos uz pasaules kartes, amerikāņi ir pārliecināti, ka ir jāpalīdz turp eksportēt demokrātiskās vērtības. ASV mēdz būt multilaterālas, kad var, un unilaterālas, kad patiešām vajag. Tās ir pārāk lielas, lai saņemtu nedalītas apkārtējo simpātijas, bet pārāk ietekmīgas, lai tās vienkārši varētu ignorēt.

Eiropai piemīt citādāks skatījums un loģika par to, kas ir svarīgs pasaulē. Demokrātijas popularizēšanu tā saredz nevis ar iejaukšanos, bet savu pozitīvo piemēru. Cilvēktiesības, nabadzības novēršana un vides jautājumi eiropiešiem ir tuvāki par atomieroču izplatību vai islāma fundamentālismu. Stiprākais vārds Eiropas vārdnīcā ir „nosodīt”, un arī tad tas tiek izmantots retos gadījumos. Diplomātija, pacietība un kompromisa meklēšana Eiropai ir nodrošinājusi izteiktu soft power reputāciju. Atšķirībā no ASV, kas vienmēr gatavas uz konflikta reģioniem deleģēt karavīrus uniformās, Eiropas pienesums vairāk ir civilie eksperti un vēlēšanu novērotāji. Ar milzīgu birokrātijas izveidi un arvien jaunu dalībvalstu pievienošanu Brisele ir ieguvusi ievērojamu pieredzi institūciju izveidē, kas lieti noder valstu atjaunošanas procesā. Kopumā Eiropas ārpolitikas arhitektūra tiek balstīta uz centieniem pārliecināt, nevis piespiest.

Kontinentālās atšķirības izteiktāk iezīmējas attiecībā uz starptautisko normu un likumu nozīmību. Ja Eiropai starptautiskais likums ir fundamentāls instruments attiecību regulēšanā, tad ASV to mēdz pakārtot politiskajam izdevīgumam. Amerika, piemēram, var ilgstoši izdarīt spiedienu uz Serbiju, lai tā nosūtītu kara noziedzniekus uz Hāgas tribunālu, tajā pašā laikā atsakoties atzīt Starptautiskās tiesas jurisdikciju, kas dotu iespēju vērtēt amerikāņu pilsoņus pēc tādiem pašiem kritērijiem. ASV mēdz ieguldīt ievērojamu kapitālu starptautisko institūciju izveidē, vienlaicīgi atbrīvojot sevi no saistošiem pienākumiem. Amerika spēj mobilizēt koalīcijas un kalpot par svarīgu advokātu cilvēktiesību jautājumos, tajā pašā laikā atsakoties ratificēt vairākas ANO konvencijas. ASV redz sevi kā pašlabojošu demokrātiju, kas spēj novērtēt un vajadzības gadījumā arī sodīt sevi labāk par kādu ārēju spēku.

Eiropas turēšanās pie starptautiskajiem likumiem to varbūt padara mazāk efektīvu krīzes situācijās, taču vienlaicīgi Eiropas politika ir stabilāka un pragmatiskāka, ļaujot uz to skatīties kā drošu sadarbības partneri. Ja pirms Irākas kara Tomass Frīdmans New York Times rakstīja, ka Franciju par tās turēšanos pie starptautisko likumu un pierādījumu nepieciešamības vajadzētu „izbalsot no salas”, tad vēlākais jau parādīja, ka vecmodīga balstīšanās uz faktiem un pierādījumiem būtu paglābusi ASV no daudzām problēmām.


Pretpoli, kas var arī nepievilkties

Ja kopumā Eiroatlantiskajās attiecībās ir vērojama noteikta asimetrija, tad aizsardzības joma nav viena no tām. Brīžos, kad ASV sāk virzīt grandiozus plānus par militāru iesaisti attālos pasaules nostūros Eiropa mēdz „paņemt brīvdienas”. Tā vietā, lai uztrauktos par Somālijas pirātiem vai Pakistānas teroristiem, Eiropas Savienība ir vairāk aizņemta ar piena un cukura kvotām. Salīdzinājumam — ASV vienmēr ir meklējušas absolūtu drošību — neitralizētus draudus un sodītus pārkāpējus. Ar 571 000 telpu 3700 pilsētās ASV Aizsardzības Departaments vairāk atgādina nekustamo īpašumu aģentūru, kam nav neiespējamo misiju. Neskatoties uz to, ka ES kopējais IKP ir lielāks par ASV un desmit reizes pārsniedz Krievija IKPs, aizsardzības jomā Eiropa ir „papīra tīģeris”. Sasniedzot augstu dzīves līmeni, Eiropa ir noraidījusi spēka politikas nepieciešamību, brīvprātīgi atsakoties no noteiktas daļas ietekmes starptautiskajā dienaskārtībā. Pat Balkānos, kas uzskatāmi par Eiropas pagalmu un tiešu interešu lauku, militārā darbība tika pilnībā uzticēta Amerikai, ļaujot tai izvēlēties 99% operācijas mērķu[3]. Viena lieta ir Eiropas Savienības iekšējās problēmas — birokrātija, funkciju pārklāšanās, neprasme runāt vienā balsī, kas apgrūtina spēka projekciju, bet pavisam cita — nevēlēšanās iesaistīties. Pēc German Marshall Fund pētījuma datiem, 71% amerikāņu piekrīt apgalvojumam, ka pasaulē ir nepieciešams militārs spēks, lai nodrošinātu taisnīgumu, un tikai 25 % eiropiešu domā līdzīgi[4].

Transatlantiskās attiecības nav vienkārša klišeja. Intensīva Amerikas-Eiropas sadarbība pastāv dažādos līmeņos, attiecībām saglabājot stabilitāti pat politisko personāliju maiņas gadījumā. Ja ASV ar Franciju vairāk saista kultūras joma, tad Lietuvai nozīmīgi ir simtiem tūkstoši imigrantu Amerikas Austrumu krasta pilsētās. Savukārt sadarbība ar Slovēniju ASV nodrošina padziļinātu Balkānu ekspertīzi, bet attiecības ar Portugāli ASV dod pieeju Azoru bāzei. Virkne Eiropas valstu pozicionē sevi kā Amerikas sabiedrotos, bez kuriem tai neiztikt, savukārt ASV no savas puses nekad nav kautrējusies lietot vārdu „īpašas”, runājot par attiecībām ar Eiropu. Tajā pašā laikā viedokļu atšķirības okeāna abās pusēs vairs neskar tikai virspusējus jautājumus. Diametrāli pretējs redzējums, kā ASV un Eiropa redz savu lomu pasaulē, liek uzdot ne pārāk vieglus jautājumus par nākotnes sadarbības scenārijiem. Amerikas izmaksas dažādām ārvalstu odisejām ir bijušas dramatiskas un kosmiski augošais parāds agri vai vēlu liks ierobežot noteiktu ASV ietekmes sfēru, tādējādi retorika par to, ka daļu pienākumu vajadzētu uzticēt Eiropas sabiedrotajiem, ir kļuvusi daudz aktuālāka. Eiropai ir ievērojams finanšu un diplomātiskais potenciāls, tomēr attiecībā uz militāru uzdevumu uzņemšanos ASV un Eiropa neatrodas uz vienas lapas. Ar izteikti nacionālistisku vēsturi Eiropas nākotne izskatās pārnacionāla, ar limitētu ieinteresētību pasaules konfliktu risināšanā. Lai gan aizklāti, bet frāze „nekad vairs” saistībā ar Eiropas iesaistīšanos militārās konfrontācijās ir bijusi dzirdama bieži. Vācijas aizsardzības ministrs, piemēram, nesen kā ierosināja noteikt papildus kritērijus iesaistei šādās misijās, kā galveno punktu minot „ievērojamus draudus NATO dalībvalstij”.[5]

Ja iepriekš abas puses varēja apgalvot, ka Atlantiskajām partnerattiecībām tāpat nav citu alternatīvu, tad šobrīd realitāte jau ir mazliet citādāka. Ķīna, Indija, Brazīlija, Krievija un tādi reģionālie aktieri kā Turcija un Dienvidkoreja varbūt neieņem centrālo vietu starptautiskajās attiecībās, tomēr arī spēj piedāvāt noteiktas sadarbības iespējas. Skaidrs, ka, piemēram, Amerikas strauji augošās attiecības ar Ķīnu nav mīlestības, bet gan naudas dēļ, tomēr tas vēl nenozīmē, ka ekonomiskā atkarība nevar ar laiku radīt arī politiskas konsekvences. Vēsturisks atskats uz ASV-Eiropas sadarbību var dot noteiktu atskaites punktu par tās noturību, tomēr tas vēl negarantē, ka nākotnē var tikt saglabāta pozitīva attiecību trajektorija bez jebkādas piepūles. Kā reiz izteicās Lords Palmerstons, valstīm nemēdz būt ne mūžīgi draugi, ne ienaidnieki, ir tikai mūžīgas pašintereses. Irākas karš parādīja, ka attiecības nevar balstīties uz vienkāršu lojalitāti vai abstraktu Rietumu radniecību — kādā brīdī jautājums nonāk līdz fundamentālai pašieinteresētībai. Tāpēc tā vietā, lai vienkārši paļautos uz fizikas likumiem, ka pretpoli pievelkas paši no sevis, ASV un Eiropai ir jāturpina aktīvi meklēt risinājumi individuālo interešu sasaistei.

_____________________

[1] Salīdzinājums par Marsu un Venēru pieder ārpolitikas komentētājam Robertam Keiganam

(Robert Kagan).

[2] Hassner, Pierre (2002) The United States: the empire of force or the force of empire?, Chaillot Papers N. 54. Paris: European Union Institute for Security Studies. September 2002. P. 27.

[3] Robert Kagan, Paradise and Power: America and Europe in the New World Order, Knopf, 2003.

[4] Obama, Europe, and the inevitable, The German Marshall Fund of the United States, http://blog.gmfus.org/2009/09/17/obama-europe-and-the-inevitable

[5] Doug Bandow, Departing Europe, The National Interest, July 13, 2010.



Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 26.10.2010 15:42
Pēc Lūkasa vārdiem Amerikāņi dala savus atbalstītājus trīs daļās - tie kuri atnāk palīgā un cīnās, tie kuri atnāk palīgā , bet necīnās un tie kuri neatnāk palīgā un vēl kritizē :D
======
Precīzi! Bet man prātā nezin kāpēc attausa tas stulbais teksts, ko saka bērniem:
"Un ja viņš leks ārā pa logu (vai ugunī), tu arī leksi?"
:-)



Jāsaprot, ka NATO daudzām valstīm ir lielā mērā bezmaksas ēstuve, kuru sponsorē Amerikāņi un , ja viņi saviem ieguldījumiem neredzēs atdevi, tad bye bye kolektīvā drošība...
---------------
Es domāju, ka Eiropas pacifisms ir nedaudz citāds. UK nemaz nav pacifistiska, tāpēc par to nerunāsim. Un Francija spēlē mazus neglītus koloniālos kariņus, bet lielajā mērogā? Ar ko gan viņiem kauties? Francija vispār atgādina vecu 70-gadīgu bokseri, kurš joprojām domā, ka ir spēcīgs, bet par viņu smejās. Ar to es domāju Francijas pretenzijas uz lielvalsts statusu un Francijas uzskatu, ka franču valoda ir nozīmīga valoda.

Bet, ja paskatās uz Eiropas pacifismu, cik tālu tas ir, tad tā ir visumā prātīga doma. Nu ar ko viņiem karot? Paši savā starpā nekaros, citi blakus ir pārāk vāji lai viņus aiztiktu. Ja Maroka vēlas atgūt abus Spānijas anklāvus vai kādu salu, Spānijai pietiek spēka vienai pašai Marokai iedot pa muti. Ar ko vēl? Turcija ar Grieķiju par salām un teritorijām kašķēsies? Abas Nato valstis... Krievija? Krievija nav PSRS, nav no kā baidīties. Ja notiktu tas, kas nenotiks un Krievija nolemtu uzbrukt piemēram Polijai, nu Eiropa viegli atsistu Krieviju, pat ja ASV nepastāvētu.
Nu nav iemesli Eiropai karoties apkārt un tērēt naudu armijai. Naftu viņiem šā vai tā pārdos, ko tur likt savas armijas uz naftas laukiem. Eiropa nedzīvo blakus Ķīnai, kuras spēks strauji aug līdzvērtīgs. Ķīna ir tālu. Krievija ir uz iekšu vērsta. Pārējās valstiņas blakus ir mazas, nabadzīgas un savu problēmu pārņemtas.
Pie šā visa rodas jautājums, - bet kāpēc ASV vajag armijoties un kauties? No valstiskā viedokļa atbildes īsti nav. Ir iemesli no dažu grupu ideoloģiskā viedokļa (cionisti un krustneši), dažu grupu peļņas intereses (ieroču ražotāji, kara pakalpojumu korporācijas), militāristiem vienmēr gribas kariņu un ieroču ražotājiem vajag īstās dzīves poligonu. Un vēl ir dažas grupas, kuras riskē cerot uz peļņu, kā naftas industrija un privatizētāji. Bet visumā ASV atgādina lauku zaļumballes Ješku, kuram ka tik līst kauties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Ozols 25.10.2010 23:45
Šā raksta kontekstā nāk prātā Edvarda Lūkasa lekcija, kurš nesen viesojās Latvijā. Viņaprāt ASV administrācija NATO uzskata par izgāzušos projektu, jo rēāli, kad jāiesaistās militārajās operācijās, tad Eiropa , vismaz vecā Eiropa ir pamatīgi izgāzusies. Afganistāna tam ir spilgts piemērs. Pēc Lūkasa vārdiem Amerikāņi dala savus atbalstītājus trīs daļās - tie kuri atnāk palīgā un cīnās, tie kuri atnāk palīgā , bet necīnās un tie kuri neatnāk palīgā un vēl kritizē :D

ASV ir Eiropā divos pasaules karos ir atstājusi daudz upuru, kā arī investējusi lielas naudas Eiropas atjaunošanai, bet še Tev nepateicīgie Eiropieši. Tas, ka daudzas Eiropas valstis nav spējīgas uzņemties atbildīgu lomu pasaules politikā ir vairāk kā skaidrs un ar pārspīlēto pacifismu, kas valda daudzās Eiropas valstīs nekas drīzumā nemainīsies. Tikmēr, kamēr Eiropa izdomā rīkoties tikmēr kādā āfrikas valstī var notikt genocīds, vai Etniskās tīrīšanas. Manuprāt Kosovas karš bija kā spļāviens Eiropai sejā, jo tā pat normāli nespēj atrisnāt konfliktus savā reģionā, bez ASV iesaistīšanās.

Jāsaprot, ka NATO daudzām valstīm ir lielā mērā bezmaksas ēstuve, kuru sponsorē Amerikāņi un , ja viņi saviem ieguldījumiem neredzēs atdevi, tad bye bye kolektīvā drošība...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 25.10.2010 22:29
Autors, lai noticētu savam apgalvojumum izsvītrojis Lielbritāniju no Eiropas. Lielbritānija ir strauja pievienoties ASV katrā tās militārajā avantūrā. Un, ja vajag, tad viena pati pakaros (1982. gadā).
Tāpat jūtama dzīvošana tikai meinstrīma mēdijos un komentāros. Vai autors nav neko interesējies par Francijas izcili neglīto darbošanos "bijušajās" Francijas kolonijās? Zaldātiņi šurpu turpu tiek sūtīti. Visneglītākie diktatori atbalstīti. Paši āfrikāņi norāda cik ļoti franči ir sačakarējuši "Franču valstis". Starp tām vispār nav normālu valstu. Senegālā un Kotdivuāra iegūstot neatkarību bija vienīgās puslīdz attīstītās, bet draudzība ar Franciju neko tām nedeva un tikai lēnām slīd uz leju. (Kotdivuāra dēļ "pilsoņu" kara.) Divas "valstis" ir normālas - Gabona un Džibuti. Bet tas ir tāpēc, ka šīs valstis tikai uz papīra ir neatkarīgas, tāpēc nav saņēmušas Francijas sodu. Francija joprojām soda bijušās koloniālās valstis par neatkarību, vienlaikus nemaz nelaiž īsti brīvībā, bet tur pavadā un spārda.
Savukār Gabona joprojām ir kolonija (gudrs lēmums). Visu "valsti" vada franču administrācija un lielo biznesu arī. Savukārt vietējie lielā mērā nodzērušies un noprostitūjošies. Bet tā kā franči satur valsti, tad ekonomika laba, miers, un Francija smaida savai "bijušajai" kolonijai. Džibuti arī nav neatkarīga. Mikrovalstiņa, toties draudzīgi tur Francijas militāro bāzi un visi laimīgi.
Pārējās franču valstis - pilnīgs posts. Nigēra un Čada - vienas no briesmīgākajām valstīm pasaulē. Čadā policistiem nemaksā algu, pašiem uz ceļa sev alga jāsalasa. Tad nu staigā tāds "policists" bez kurpēm, bet ar kalašņikovu un aplaupa starp Nigēriju un Sudānu braucošos pasažierus. Vai, piemēram, Burkina Faso. Šai palaimējies - kopš neatkarības visu laiku miers, nav pilsoņkari, tomēr pie varas frančubučmūlītis-diktators un attīstības pilnīgi nekādas, bet Francijas kretīni atbalsta katru SAVU noziedznieku.
Francija ir viena no zemiskākajām valstīm pasaulē. Visu laiku čakarē Āfriku savas iedomības dēļ, ka joprojām ir kāda lielvalsts, lai gan ir tikai "vēl viena valsts Eiropā".
Kaut vai pēdējais Čadas variants un Francijas karavīru maisīšanās pa vidu starp Čadu un nemierniekiem, Čadu un Sudānu. Un nav noslēpums, ka tie Darfūras nemiernieki bija tieši Francijas, Čadas un Izraēlas atbalstīti. ASV tur turējās malā, jo ASV ir svarīga miera līgums ar DienvidSudānu un tās neatkarība. (Un ASV un Sudānas naidīgās attiecības ir tikai oficiālajā līmenī. Īstenībā vieni gultasbiedri, Sudānas slepenajiem dienestiem spiedojot dažādas Tuvo Austrumu grupas ASV labā.)

Saistītie raksti
Simpson 255x203

The Clintons 2 Autors:

Bloda 255x203

Tuvu un vēl tuvāk 4 Autors:Andris Banka

Citi autora darbi
Olimpiskie apli 2

Vairāk nekā spēle 1 Autors:Andris Banka

Kapnes 21 05

Baltais nams sauc 3 Autors:Andris Banka

Ny 255x203

Sagrautā pasaule 15 Autors:Andris Banka

Binladens 255x203

Jaunā lauvas gals 3 Autors:Andris Banka

Tony blair 1706284c

Pārrakstīt vēsturi 7 Autors:Andris Banka