Raksts

Asuma problēmas Buša “attēlam mūsu galvās”


Datums:
17. maijs, 2005


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: A. Jansons

Šiem notikumiem ir tiesības izjaukt ikdienas rutīnu, atceļot visu pārējo. Šiem notikumiem ir tiesības tikt pārraidītiem reālā laikā, sasniedzot nāciju vai pat visu pasauli. Šos notikumus skatīties ir norma, viss pārējais ir jāmet pie malas. Šiem notikumiem pieder monopols – tos rāda un par tiem runā visi. Šos notikumus nav tiesības pārtraukt, arī žurnālisti reti iejaucas, kritisko pozīciju nomaina cieņa un pat godbijība. Žurnālisti no novērotājiem kļūst par aktoriem.

Runa ir par mediju notikumiem, kā tos definē pētnieki Daniels Daijans un Elju Kats[1]. Šādu notikumu 7. maijā piedzīvoja arī Latvijas mediji un to auditorija, kad Rīgā bija ieradies ASV prezidents Džordžs Bušs. Pārbaudīt realitāti ar savu pieredzi bija iespējams tikai dažiem – tiem, kuriem bija „biļete” ieejai slēgtajā telpā, pārējiem – arī man – jāpaļaujas uz masu mediju piedāvāto realitātes reprezentāciju. Kādus “attēlus mūsu galvā”[2] radīja Latvijas sabiedriskais radio un televīzija?

Ja es neuzmanīgi klausītos Latvijas Radio un nezinātu, ka šodien nav 4. jūlijs, droši vien pat nepamanītu, ka Latvijā ieradies Dž. Bušs, un nodomātu, ka radio plaši atzīmē ASV Neatkarības dienu. Latvijas Radio īpašos raidījumos atgādināja, kā tapusi ASV Brīvības statuja, interesējās par ASV studējošo latviešu pieredzi, meklēja atbildi uz jautājumu, vai ASV ir populārs Latvijas tūristu galamērķis, runāja ar Latvijas sportistiem un literātiem ASV utt. Dienas lielāko daļu radio spēlēja un komentēja ASV autoru un izpildītāju mūziku. Vēl vairāk sajaucot informāciju ar izklaidi, radio rīkoja konkursu, lai pārbaudītu klausītāju zināšanas par ASV.

Raidījumi bija interesanti, bet tie maz reflektēja to, kas šajā dienā notika ārpus radio mājas logiem. Domāju, ka šo pārraižu vietā Latvijas Radio varēja sagatavot raidījumus, kas analizētu un dokumentētu attieksmes pret Dž. Bušu un viņa īstenoto politiku (mazliet radio par to gan runāja Dž. Buša vizītkartē), par Otrā pasaules kara beigu interpretācijām, nacionālo minoritāšu un pilsoniskās sabiedrības realitātēm Latvijā – tātad to, kas daudz tiešāk sasauktos ar vizītes aktuālo dienaskārtību. Šos jautājumus Latvijas Radio vairāk vai mazāk gan iztirzāja intervijās ar ekspertiem, tomēr iepriekš ierakstīta raidījuma formāts (piemēram, reportāža, apraksts, diskusija, radiožurnāls) pavērtu jaunas skatpunkta iespējas.

Klātbūtnes efektu Latvijas Radio tiecās kompensēt, sazvanoties ar saviem korespondentiem notikuma vietā, tomēr žurnālisti acīmredzot nebija iepriekš gatavojušies tiešraidei, jo telpas un laika aprakstam pietrūka vārdu, bija maz stāstāmā arī tad, kad acu priekšā vairs nekas nenotika, bieži konkrētu atbilžu vietā viņi aizsāka citu tematu, bet vislabprātāk stāstīja par savu pārvietošanos un darba apstākļiem (piemēram, „šobrīd es sēžu preses centrā un žurnālisti šobrīd ļoti cītīgi strādā, bet pēc brītiņa es došos līdzi Amerikas Savienoto Valstu pirmajai lēdijai Lorai Bušai, kas dosies uz Rumbulas memoriālu”, kāds cits korespondents ziņo: „šobrīd es esmu vēl Kongresu namā, kur ir preses centrs, bet jau pēc brīža došos uz Rīgas latviešu biedrības namu, kur apmēram pustrijos notiks preses konference”). Manuprāt, labāk par vietējiem žurnālistiem šajā dienā strādāja Latvijas Radio iztaujātie eksperti. Viņi, daudzi arī klāt neesot, bija dzirdējuši un redzējuši vairāk nekā žurnālisti – notikumu aculiecinieki.

Latvijas Televīzija centās būt klāt visur un vienmēr. Rādīja arī tad, ja nebija, ko rādīt. Runāja arī tad, ja nebija, par ko runāt. Žurnālistu pārcentības rezultātā ēterā nonāca daudz liekas, detalizētas informācijas, kuras vietā, manuprāt, lietderīgāk būtu vairāk pievērsties politiķu un pilsoņu izteikto vārdu analīzei. Piemēram, raidījumā „Panorāma” reportāžā par drošības pasākumiem uzzināju, ka Vecrīgā policijas darbinieku postenis izvietots ik pa 30 metriem, mobilizēti ap diviem tūkstošiem likumsargu, ASV pirmās lēdijas limuzīnam ir vismaz astoņus centimetrus biezi ložu necaurlaidīgi bruņu stikli, bet krogā „Casablanca” pirms „Panorāmas” žurnālista viens apmeklētājs izdzēris kafiju, otrs – kolu.

„Panorāmas” pozitīvais vizītes novērtējums („apmierināti”, „atzīmē”, „slavē”, „viena no vislabāk organizētajām” utt.) acīmredzot ir pateicība par iespēju būt tur, „kur citi žurnālisti klāt nebija”. Pat ierasti uzbrūkošais un šķietami nelaipnais žurnālists intervijā Valsts prezidentei divas reizes izteica komplimentu, viņu apsveicot ar „veiksmīgi pavadīto ASV prezidenta Džordža Buša vizīti”.

Pārāk liela uzmanība vietējo politisko un pilsonisko grupu protestiem pret ASV prezidenta politiku acīmredzot būtu izjaukuši „Panorāmas” būvēto priekšstatu par veiksmīgo prezidenta vizīti, tāpēc televīzija protestētājus marginalizēja jau diktores tekstā raidījuma sākumā: „Labvakar, 7. maijā! Tā diena ir aizvadīta, fanfaras, karogi, pāris piketu un lielā politika tiešraidē.” Par protestiem „Panorāma” runā tikai raidījuma 24. minūtē.

Ziņojot no nacionālboļševiku protesta Grīziņkalnā, žurnāliste garāmejot iepazīstina ar protestētāju mērķiem un argumentāciju, toties detalizēti atreferē protestētāju aizturēšanu: „Mītiņotāji [..] veiklā solī dodas no Grīziņkalna pa Pērnavas ielu, tad pagriežas uz Brīvības ielu un nonāk līdz Elizabetes ielai, [..] nācējus jau gaida policisti spectērpos, sākas pārrunas, [..] seko īsa pavēle „Autobusus!”, [..] savu pretbuša kampaņu septiņpadsmit aizturētie beidz policijas iecirknī, iekšlietu ministrs pieļauj, ka dažiem no viņiem draud ne vien administratīvā, bet arī kriminālā atbildība.” Arī reportāžā no zaļo un sociāldemokrātu protesta Mežaparkā žurnāliste pieklājīgi pajautā par akcijas mērķiem, tomēr savā tekstā protestētājiem nepiešķir aktīvu viedokļa paudēja lomu, notiekošo drīzāk iekļaujot freimā „sanāca-parunāja-izklīda”: „Risinot sadzīviskas sarunas, šodien pie Zoodārza sapulcējušies Buša politikas pretinieki, un gaidīto 300 dalībnieku vietā ieradušies vien daži desmiti”. Tādējādi „Panorāma” savā pārraidē rūpējas par pilsonisko sabiedrību tikai vārdos (stāsta par pilsoniskās sabiedrības pārstāvju tikšanos ar Dž. Bušu), bet ne darbos (protestētājus marginalizē un kriminalizē).

Līdz šim biežāk bijām piedzīvojuši mediju notikumus, kurus citi raidīja mums (viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem – pāvesta Jāņa Pāvila Otrā nāve). Dž. Bušs mums atveda iespēju raidīt pašiem – sev un citiem. Kvantitatīvā bilance liecina, ka prezidenta vizītei ar Latvijas televīzijas starpniecību 7. maijā sekojuši 694 tūkstoši Latvijas skatītāju[3]. Vakarpusē Dž. Bušam uzradās konkurents, cits mediju notikums – pasaules hokeja meistarsacīkstes. Kas bija interesantāk?
___________________________________

[1] Sk. Dayan, D., un E. Katz. Media events. The live broadcasting of history. Harvard University Press, 1994.; Dayan, D. Media events. 2005.13.05.

[2] Lietojot žurnālista un publiskā viedokļa pētnieka Voltera Lipmana (Walter Lippmann) leksiku.

[3] Pēc ziņu aģentūras BNS sniegtās informācijas.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!