Atslēgvārdi:

Ārpolitikas standarts partiju programmās

Teju visas partijas ārpolitikā sola pastiprināt Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību, rūpēties par labām kaimiņattiecībām ar Krieviju, ES vienotību un NATO stiprināšanu.

Iesaki citiem:

Ārpolitika nav joma, kur partijas izceļas ar svaigām idejām. Gandrīz visu šeit analizēto partiju programmas[1], piemēram, runā par nepieciešamību pastiprināt Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību, labām kaimiņattiecībām – īpaši ar Krieviju, Eiropas Savienības (ES) vienotību un NATO stiprināšanu, enerģētikas resursu nodrošināšanu, ES struktūrfondiem, kā arī iesaistīšanos starptautiskās militārās operācijās. Šāds “ārpolitikas standarts” vairāk vai mazāk atrodams visu labēji centrisko partiju programmās.

Latvijas Pirmā partija un Latvijas ceļš

Latvijas pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienība (LPP/LC)[2] papildus ārpolitikas standartam, uzskata, ka līdz ar Latvijas dalību ES un NATO “attiecības ar Krieviju un citām kaimiņvalstīm” veidojamas “uz līdzvērtīgas partnerības pamata neatkarīgi no valstu lieluma, iedzīvotāju skaita, militārā potenciāla un vēsturiskās pieredzes”, kas šķiet mazliet absurds un divdomīgs apgalvojums viena iemesla dēļ. Vai tiešām LPP/LC grib teikt, ka attiecības ar Maskavu, Minsku, Tallinu un Viļņu jāveido vienādi? Ja tā, tad šķiet, ka par tādu “pragmatismu” priecātos Krievija, īpaši, ja vairs netiktu pieminēts okupācijas fakts.[3] Tāpat šāds uzstādījums liek aizdomāties, vai LPP/LC apliecina, ka attiecībās ar kaimiņvalstīm nav svarīgas demokrātijas un cilvēktiesību vērtības, jo sanāk, ka ar Baltkrieviju jādraudzējas tikpat cieši kā, piemēram, ar Igauniju.

Neskaidrs paliek arī jautājums, kā “transatlantisko partnerattiecību veicināšana” attīstīs un veicinās “demokrātiskumu un tiesiskumu pasaulē”. Vai tas nozīmē, ka LPP/LC atbalsta šī brīža ASV prezidenta redzējumu par NATO lomu, proti, ka demokrātiju var un vajag ieviest ar militārām operācijām “ļaunuma ass” valstīs?

Tāpat LPP/LC ārlietu sadaļā sola “dzīves līmeņa izlīdzināšanos ar attīstītākajām ES dalībvalstīm 10 gados”, kas ir ļoti ambiciozs apgalvojums. Jāņem vērā, ka tikai 2006.gadā pēc Starptautiskā Valūtas fonda datiem Latvija atbrīvojusies no nabadzīgākās ES dalībvalsts statusa. Taču, iespējams, LPP/LC domā Šlesera 14 stundu darba dienu un 5 stundas gulēšanai nostiprināt kā partijas disciplīnu, un tādām raķetēm vidējo ES dalībvalstu iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītāju sasniegšana varētu būt pozitīvs izaicinājums.

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) garā programma rakstīta pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO. Taču papildus faktam, ka lielākā daļa teksta ir novecojusi un neattiecas uz mūsdienām, LSDSP vārsmas ir apcerīgas un vispārīgas. Atsevišķi punkti veltīti ne tikai ES, NATO, ANO, ASV, Krievijai un reģionālajām organizācijām – kuras arī citas partijas uzskatījušas par tā vērtām, lai izceltu kā atsevišķas sadaļas – bet arī Vācijai, Lielbritānijai, Francijai, Itālijai, Spānijai, Portugālei, Šveicei, NVS, Tuvajiem Austrumiem, Višegradas valstīm, Tālajiem austrumiem, Latīņamerikas un Āfrikas valstīm. Tāpēc nepamet sajūta, ka tādējādi LSDSP ārlietu sadaļas rakstītāji gribējuši demonstrēt nevis savus nodomus, kurus domā īstenot, ja tiktu pie varas ārlietās, bet gan savas pasaules ģeogrāfijas zināšanas.

LSDSP ambīcijas šķietami ir gluži vai neierobežotas, jo viņuprāt, “Latvija nedrīkst stāvēt nomaļus, bet tai ir jābūt aktīvai līdzdalībniecei visos (!) pasaules procesos”. Šāds paziņojums, maigi izsakoties, liek smīnēt, jo jāvaicā, cik lielam vajadzētu būt Ārlietu ministrijas aparātam, lai šīs ambīcijas īstenotu, vēl pie tam, ja LSDSP domā samazināt nodokļus un vairāk līdzekļus veltīt iedzīvotāju sociālajam nodrošinājumam? Tāpat šis apgalvojums ir pretrunā ar partijas īso programmu 9.Saeimas vēlēšanām, kur teikts, ka LSDSP atsauks Latvijas karavīrus no Irākas. Acīmredzot visos pasaules procesos tomēr nevajag iesaistīties.

Izlasot LSDSP apceri par ārpolitiku, jāsecina, ka tajā var atrast iepriekšējo gadu paveiktā izvērtējumu un vispārīgu situācijas raksturojumu, bet trūkst konkrēti plāni par nākotnē darāmo. Vēl jo vairāk, teiktais ne vienmēr ir precīzs un nepārliecina ar situācijas pārzināšanu. Piemēram, LSDSP saka, ka “latviešiem – ES dalībvalstu pilsoņiem – vajadzētu startēt Eiroparlamenta vēlēšanās, lai tieši tur sekmētu Latvijas ārpolitiskos mērķus.” Taču Eiropas Parlamentā (EP) Latvijas pilsoņi tiktu ievēlēti neatkarīgi no LSDSP izteikumiem, un EP jau nu nav gluži tā institūcija, kas izceļas ar savu efektivitāti ES dalībvalstu ārpolitikas mērķu sekmēšanā. Tāpat izbrīnu par institūciju lomu izpratni rada paziņojums, ka vajadzētu apmācīt Latvijas pārstāvjus Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, jo redz’ līdz šim TB/LNNK un PCTVL deputāti paužot “galīgi atšķirīgus dažkārt destruktīvus viedokļus, tā mazinot šīs pārstāvniecības efektivitāti Latvijai”. Vai tiešām tas nozīmē, ka parlamentārietis LSDSP skatījumā pārstāv valsti, nevis vēlētājus?

Jaunais laiks

Jaunā laika (JL) ārlietām veltītajā programmas daļā bez ārpolitikas standarta uzmanības vērts ir aicinājums veicināt ES konstitucionālās krīzes atrisinājumu un brīva pakalpojumu tirgus nodrošināšanu. Paliek neatbildēts jautājums, kā šos mērķus JL domā sasniegt, ņemot vērā šo jautājumu ‘milzīgumu’ un gan pašas JL, gan arī Latvijas ietekmes relativitāti: ES konstitūcijas krīze ir milzīga un daudzšķautnaina 25 ES dalībvalstu problēma, bet par ES pakalpojumu direktīvu – kas nosaka un ierobežo brīvu pakalpojumu tirgus nodrošināšanu - Eiropas Parlamentā (kur JL ir tikai divi deputāti no 732 deputātiem) plānots balsot jau novembrī. Tāpat nav saprotams, ko partija domā apgalvojot, ka nepieciešams “nodrošināt taisnīgus ES lēmumus par Latvijas pievienošanos eiro un Šengenas zonai”, ja abi jautājumi nav principāli apspriežami (Latvija pievienosies gan eiro, gan Šengenas zonai) un lielā mērā atkarīgi no pašas Latvijas gatavības.[4]

Interesanti, ka JL grib panākt, lai Latvijā izvietotu kādu ES institūciju un NATO infrastruktūru. Bet vismaz apsveicami, ka JL programmā vairāk nekā citās redzami konkrēti nodomi un rezultatīvi rādītāji kā pārliecināties, cik ļoti JL solījumi būs izpildīti pēc četriem gadiem, piemēram, ka jāpalielina Latvijas ārlietu un attīstības sadarbības budžetu līdz 0,6 procentus no IKP.

Nedrīkst nepieminēt, ka bez ārpolitikas standarta JL sola “panākt totalitārā komunistiskā režīma noziegumu, tai skaitā Latvijas prettiesiskās okupācijas un aneksijas starptautisku nosodījumu”.

Saskaņas centrs

Saskaņas centrs (SC), savukārt, ārpolitikai veltījis tikai pāris teikumus un, pretēji iepriekš aprakstītajiem, negrib iesaistīties visur un par visu. Gluži pretēji, partija aicina “ierobežot izdevumus nemūsdienīgiem un nepilnīgiem iekšējiem un ārējiem projektiem”, piemēram, NATO samitam Rīgā. Tāpat SC sola samazināt armijas izdevumus un atsaukt Latvijas misiju Irākā, bet par ārpolitiku runā gandrīz tikai un vienīgi caur ekonomiskām interesēm – vajag lobēt Latvijas uzņēmumu intereses ES, vajag kļūt par Latvijas uzņēmēju atbalstu, vajag domāt par Latvijas biznesa iespēju paplašināšanu Krievijā un neatkarīgo valstu savienības valstīs caur politisko attiecību uzlabošanu. Arī citas partijas uz ārpolitiku raugās kā iespēju nodrošināt labklājību Latvijā un tas ir loģiski, taču SC – atšķirībā no citām partijām – neko citu par ārlietām tā arī nesaka. Vēl jo vairāk, ekonomiskās intereses un nespēja izvirzīt ārlietās citus mērķus tiek demonstrēta faktā, ka ES tiek minēta kontekstā ar struktūrfondiem, kuriem veltīta vesela programmas sadaļa. Tātad, ja gaidījāt, ka SC ko pateiks, piemēram, par ES nākotni, laikam būs jāgaida vēl.

Tēvzemei un Brīvībai/LNNK

Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) gan nav aizmirsusi par sev raksturīgo taisnīgumu un vēsturiskās patiesības atzīšanu “kā Latvijas, tā arī ES, NATO, Eiroatlantiskās telpas un ANO nākotnes interesēs”. Tāpat apvienība runā gan par Lisabonas stratēģiju, ES paplašināšanos, ES kaimiņattiecību politiku un ES-Krievijas dialoga izmantošanu Latvijas un Krievijas divpusējā dialoga uzlabošanai, principā pierādot, ka raugās uz ārlietām plašākā un ES kontekstā. Piemēram, TB/LNNK nedomā, ka Latvijai vajadzētu vienai aktivizēt attiecības ar Ķīnu, Indiju vai Japānu, bet gan, ka tas būtu jādara caur ES dialogu, kas faktiski ir reāls skatījums.

Tradicionāli TB/LNNK uzrunā vēstures jautājumus - “labas attiecības ar Krieviju iespējamas tikai pēc tam, kad Krievija būs atzinusi okupācijas faktu un atvainojusies par pagātnes nodarījumiem Latvijai”. Tāpat Latvijai jāturpina skaidrot Latvijas vēstures jautājumi sabiedrotajiem, “tādējādi neitralizējot Krievijas savdabīgo izpratni par Latvijas vēsturi”. Likumsakarīgi, ka jāpanāk arī komunisma starptautiska nosodīšana.

TB/LNNK vienīgie izsaka ambīcijas uz ārlietu ministra posteni, kā arī kritizē patreizējo ārpolitikas mērķu “miglainību”. Šī arī ir vienīgā partija, kas konkrēti izsakās par ES nākotnes mērķi – tā ir pret ES federalizāciju. Tāpat tā sola rīkot referendumus par katru ES paplašināšanos, kas nozīmētu, ka pavisam iespējams, tā Latvijā tiktu izlemts iespējamās Turcijas dalības ES liktenis[5].

Tautas partija

Tautas partija (TP) bez ārpolitikas standarta detalizēti runā par attiecībām ar ASV un veidiem, kā tās padziļināt, tāpat TP sola panākt vīzu režīma ar ASV atcelšanu.

Īpaši izcelta ir sadarbība ar Baltas jūras reģiona valstīm, kurām “arī nākotnes vīzija ir līdzīga – uz zināšanām attīstīta un uz cilvēku orientēta izaugsme, cieši sasaistot ekonomiskos un sociālos aspektus”. Tāpēc TP uzskata, ka Latvijai būtu jāuzņemas “aktīva reģionālās politikas spēlētāja loma”.

Izceļams ir fakts, ka TP īpaši piemin Ukrainu un Moldovu, runājot arī par ES un NATO, kā arī citu partneru nepieciešamību aktīvāk politiski iesaistīties reformu procesā šajās valstīs. Arī Latvijas divpusējās attiecības ar Moldovu un Ukrainu esot jāizvērš “visās dimensijās”. Bet attiecībās ar Baltkrieviju “īpašs uzsvars liekams uz ekonomisko, zinību un kultūras dialogu sadarbību”. Atkal, demokrātijas un cilvēktiesību principi netiek pieminēti.

Runājot par ES paplašināšanos, TP ir gandrīz vienīgā, kas piemin konkrētas valstis, uzsverot atbalstu Horvātijas dalībai ES. Taču tajā pat laikā TP liek aizdomāties, vai uzskati par Turciju ir tik noteikti kā Ārlietu ministrijas paziņojumos. Proti, Turcija TP ārlietu sadaļā netiek pieminēta. Tā vietā teikts, ka nepieciešams izveidot “priviliģētas partnerības līgumu koncepciju”, nodrošinot “pamatu intensīvākai sadarbībai ar tās partneriem”. Vai te ir runāts par Ankaru, vai nē TP klusē. Tāpat tā klusē arī par konkrētu ES vīziju, slēpjoties aiz lozungiem, ka Latvijai tikai jāpiedalās “kopējās ES nākotnes vīzijas un attīstības tendenču veidošanā”.

Zaļo un zemnieku savienība

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sastāvā esošās divas partijas ar ārpolitiku nav aizrāvušās. Tā Latvijas Zemnieku savienība papildus ārpolitikas standartam plakātiski paziņo, ka “valstij jāieņem aktīvas dalībvalsts pozīcija, tādējādi stiprinot” ES un NATO “prestižu pasaulē”. Savukārt, Latvijas Zaļās partijas ārpolitikas prioritātes ir novecojušas, jo runā par nepieciešamību vēl tikai iestāties ES un NATO. Arī LZP runā par okupācijas fakta atzīšanas nepieciešamību.

Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā

Apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) programmā ārpolitikas standarts nav atrodams. Tā vietā partija pārsteidz ar dažādiem interesantiem apgalvojumiem, piemēram, ka nepieciešams uzturēt līdzsvaru starp ārpolitiskajām aktivitātēm Eiroatlantijas un Eirāzijas virzienos, tādējādi šķietami norādot uz pārāk lielu koncentrēšanos uz ES, NATO un ASV. Tāpat PCTVL sola nepieļaut Latvijas dalību “ārpolitiskajās militārajās avantūrās, t.s. Irākā un Afganistānā”.

Latvijas ārpolitikai vajagot atbrīvoties no “antikrieviskajiem un antibaltkrieviskajiem elementiem”, jāatsakās no “teritoriālajām pretenzijām pret Krieviju” un jānoslēdz robežlīgums. Interesanti, ka īpaši draudzīgus paziņojumus Maskavas un Minskas virzienā savā programmā iekļāvusi arī LPP/LC.

Vesels rozīņu birums atrodams arī PCTVL uzstādījumos par ES, sākot jau ar to, ka “izstrādājot un ieviešot ES direktīvas, jācenšas panākt (…) iespēju izmantot eirostandartiem neatbilstošas, bet daudz lētākas preces, pirmām kārtām, degvielu un medikamentus no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis”. Bez fakta, ka apiet ES standartus un ievest tiem neatbilstošas preces Latvijā nedrīkst[6], PCTVL paziņojums liek vaicāt, uz ko partija cer, ļaujot – tīri teorētiski – šeit ievest nekvalitatīvas preces un medikamentus?

Savas domas PCTVL ir arī par ES nākotni. Vispirms, jānodibina stratēģiska sadarbība starp ES un Krieviju, bet tālākā perspektīvā nepieciešama “vienotas politiski ekonomiskās telpas izveide no Lisabonas līdz Vladivostokai“. Tad ES jābūt iestrādātiem mehānismiem mazākumtautību tiešai pārstāvībai, jo – kā uzskata PCTVL – nacionālo valstu struktūras pēc savas būtības neesot spējīgas pilnā mērā “Eiropas un globālajā telpā aizstāvēt mazākumtautību intereses valodas un kultūras saglabāšanā”.

Taču visinteresantākā ir ES nākotnes vīzija par daudz ciešāku un taisnīgāku “Eiropas tautu kopību, kurā tiks izveidots drošs mūris, kas pasargās Eiropas kultūru no vulgarizācijas”. Kādas vulgarizācijas, tas laikam tikai savējiem PCTVL-istiem zināms…

_____________________

[1] Analizētas sekojošo partiju un apvienību garās programmas – TP, Latvijas Zaļā Partija un Latvijas Zemnieku Savienība, Latvijas Pirmā Partija un Latvijas Ceļš, LSDSP, Saskaņas Centrs, TB/LNNK, JL, PCTVL

[2] Tā kā LC atsevišķā programma rakstīta 2002.gadā un ir novecojusi, analizēta ir LPP garā programma 2006.gadam, kuras ārlietu sadaļa daļēji balstās uz LC 2002.gada programmu.

[3] Šo pieņēmumu pastiprina LTV milžu cīņās par ārpolitiku LPP/LC pārstāvis Andris Bērziņš, kas salīdzināja nepieciešamību pieprasīt Krievijas atvainošanos par okupācijas faktu ar nepieciešamību pieprasīt atvainošanos arī no Vācijas, Zviedrijas un Polijas par vācu, zviedru un poļu laikiem tagadējās Latvijas teritorijā pirms neatkarības pasludināšanas 1918.gadā.

[4] Tas, ka pievienošanās Šengenas zonai 2007.gadā ir apdraudēta tāpēc, ka nav gatava jaunā Šengenas informācijas sistēma – par ko atbildīga pati ES - ir tehnisks jautājums, nevis jautājums par taisnīgu lēmumu pieņemšanu.

[5] Latvijas sabiedriskās domas dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir gandrīz tikpat skeptiski par Turcijas dalību ES kā vidēji visu ES valstu iedzīvotāji.

[6] Iemesls kāpēc ES standarti pastāv, ir apņemšanās tos ieviest visās dalībvalstīs bez izņēmumiem. Iespējas tos izcīnīt vienkārši nepastāv, pat, ja citās valstīs ražoti medikamenti būtu lētāki – uz ko visticamākais mēģina spēlēt PCTVL politiķi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 66 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 1 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 17 Autors:Dace Akule