Arodbiedrību nespēks 0

"Diena", 04.11.2005
Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Iesaki citiem:

Arodbiedrību protestu vilnis mudina pievērst uzmanību šādai problēmai — tas nav darba devēju un darba ņēmēju, darba un kapitāla konflikts. Arodbiedrības ir pret valdību. Taču tā nav arī arodbiedrību un valdības attiecību problēma. Situācija nepavisam neatgādina pingponga spēli, kurā iesaistītas divas puses: valdība un arodbiedrības. Pretrunas ir vērojamas starp privāto un sabiedrisko sektoru, taču neviens par to nerunā.

Mēs nevaram par to spriest no šādām pozīcijām: no vienas puses valdība kā personificēts ļaunums un "darbaļaužu tiesību aizstāvji" no otras. Pieņemt tādus spēles noteikumus nozīmē neievērot acīmredzamo un turpināt rīkoties tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Arodbiedrības aicina piedalīties protesta akcijās, draud valdībai rīkot jaunus streikus un vaino to dzīves līmeņa pasliktināšanā. Kas satrauc šajā situācijā?

Kā zināms, sabiedriskais sektors nevar pastāvēt bez veiksmīgas privātā sektora darbības. Es varu saprast skolotāju vai autobusu konduktoru neapmierinātību ar darba algu, tomēr tā nav minimālā alga. Pat Ls 160—180 uz papīra (konduktoru atalgojums) jau ir divreiz lielāka summa nekā valdības noteiktā minimālā alga. Tajā pašā laikā privātajā sektorā sešas reizes lielāks nekā sabiedriskajā ir to cilvēku skaits, kuru darba alga nepārsniedz valdības noteikto minimumu. Turklāt privātajā sektorā strādājošo skaits ir gandrīz divreiz lielāks nekā sabiedriskajā sektorā (420,9 tūkstoši un 256,3 tūkstoši). Ar katru gadu proporcija mainās: privātais sektors paplašinās un sabiedriskais samazinās. Patiesība ir arī tā, ka arodbiedrības kā darbinieku aizstāvis darbojas galvenokārt tur, kur darba devējs ir valsts. Visos pārējos gadījumos tāda cīņa par darba algām vai darba tiesībām nav vērojama.

Nesen arodbiedrības rīkoja "vispārēju" akciju, prasot no valdības (kā jau konstatējām, tas ir vienīgais arodbiedrību objekts, pie kā vērsties ar prasībām) palielināt darba algu, noteikt lielāku neapliekamo minimumu, pielīdzināt to iztikas minimumam. Es labi saprotu, kāpēc šo prasību atbalsta Tirgotāju asociācija, kurai ir savas ekonomiskās intereses, kas nemaz nav saistītas ar vēlmi aizstāvēt strādnieku tiesības. Arodbiedrību darbība šajā gadījumā parāda šo organizāciju nespēku un, iespējams, arī nevēlēšanos, jo prasība pēc minimālās mēnešalgas palielināšanas nav saistīta ar reālu cīņu par darba tiesībām. Un beidzot — šis process neietekmē jau iepriekšminēto faktu, ka vidējā darba alga privātajā sektorā ir zemāka nekā sabiedriskajā.

Man var iebilst, ka alga ir zema tikai uz papīra un darbinieki privātuzņēmumos, iespējams, daļu algas saņem aploksnē. Arī šīs arguments nerunā par labu arodbiedrībām, jo atklāj to nespēju cīnīties ar šo parādību. Par labāku tās atzīst vainot valdību un prasīt mehānisku minimālās algas palielināšanu. Mēs nevaram arī ar pārliecību teikt, ka tā notiek visos gadījumos, kad alga ir zema. Kādā lielveikalā, kur alga aploksnē ir izplatīta parādība, papildus minimālajai algai tiek piemaksāti 12 lati. Tā nav tik liela summa, lai būtiski mainītu kopējo statistiku. Darba devējs maksā aploksnēs nevis tāpēc, ka grib stimulēt darbiniekus, bet lai samazinātu savus izdevumus. Viņam nekas netraucē maksāt tik mazu algu, cik vien iespējams.

Citiem vārdiem, arodbiedrības mazāk ir pārstāvētas tur, kur pēc tām ir lielāks pieprasījums. Arodbiedrības strādā tur, kur ir vieglāk strādāt. Tā ir laba bāze politiskai darbībai, nevis konkrētai cīņai par darba ņēmēju ekonomiskajām un tiesiskajām interesēm. Arodbiedrības tikai pastiprina pretrunas starp privāto un sabiedrisko sektoru. Modernajai Latvijas sabiedrībai ir raksturīgi — privātajā sektorā nestreiko.

Vainot valdību visos grēkos ir izdevīgi, ja galamērķis ir tikšana pie varas. Kā politisko spēku instruments mūsu arodbiedrības pilnīgi atbilst prasībām. Atcerēsimies kaut vai veiksmīgo referenduma kampaņu par Latvenergo! Mūsu arodbiedrība ir visai konservatīva organizācija, un konservatīvisms, kas raksturīgs sabiedrībai, jau sen ir nonācis strupceļā.

Konservatīva domāšana rada situāciju, kad darba algas lielumu un tiesiskās attiecības regulē sociālā un dzimumu hierarhija, nevis reāls ekonomisks pamatojums. Es novēroju darba attiecības kādā lielā kancelejas preču firmā, kur blakus kancelejas preču nodaļai ir arī datortehnikas nodaļa. Pirmajā nodaļā, protams, strādā sievietes, viņām alga uz rokas ir 130 latu, otro ir okupējuši vīrieši, kuriem maksā jau 155 latus. Kura nodaļa dod peļņu uzņēmumam? Nedomājiet, ka datori ir ienesīgāks produkts nekā kancelejas preces. Tieši otrādi. Vismaz šajā firmā galvenais peļņas avots ir tieši nodaļa, kurā strādā sievietes. Taču konservatīvā nostāja traucē maksāt labu naudu par "sieviešu darbu", attaisnojot diskrimināciju. Zīmīgi, ka uzņēmuma vadībā ir daudz jaunu cilvēku, kas pieņem šos spēles noteikumus kā pašsaprotamus. Firmas produkciju pērk valsts un pašvaldības iestādes, tādējādi atbalstot šo sistēmu.

Ideju, kā ietekmēt kārtību ar aplokšņu algām, es reiz dzirdēju no arodbiedrības pārstāvja, Rīgas domes deputāta, kad viņa politiskais spēks bija guvis vairākumu domē. Pēc viņa domām, situāciju var regulēt, izmantojot iepirkuma konkursus, nedodot priekšroku tādām firmām, kurās darba alga ir zemāka nekā vidējā alga nozarē. Lētākais piedāvājums, iespējams, var liecināt par zemākām darba algām uzņēmumā un sociālo nodokļu nemaksāšanu. Ja alga tiešām ir zemāka nekā vidēji nozarē, ir pamats aizdomām: vai nu alga tiek maksāta aploksnēs, vai uzņēmuma stāvoklis nav īpaši labs. Šajā gadījumā nebūs pretrunas pēc brīvā tirgus principiem noraidīt šīs firmas piedāvājumu, jo konkurencei jābūt taisnīgai. Laba ideja, tikai kas traucēja kreisajiem un arodbiedrībām to īstenot?

Pārmaiņu ceļš ir pārāk grūts un atbildīgs, lai to izvēlētos. Runājot par arodbiedrībām, mēs pirmām kārtām domājam vadību, nevis biedrus. Šis stereotips nav radies bez iemesla, jo ir bijuši gadījumi, kad uzņēmuma vadību, arodbiedrību un politisko varu pārstāv viena persona. Fakts, ka arodbiedrības visu šo laiku cīnījās par sabiedriskā sektora privilēģijām, ir tieši saistīts ar konservatīvismu. Pēc komunistiskā režīma sabrukuma, kad "komunisma skola" nodarbojās vienīgi ar darbinieku brīvo laiku, jaunizveidotās arodbiedrības darbojās sabiedriskajā sektorā, jo tajā ir vieglāk: valsts savos uzņēmumos pati cenšas nodrošināt sociālās garantijas. Laiku pa laikam atliek tikai prasīt algas paaugstinājumu valsts iestāžu darbiniekiem. Rezultātā mūsu sabiedrībā diskriminācija darba tirgū paliek nesodīta, pēc 15 gadiem neviens joprojām nezina, kā to novērst. Sabiedriskā sektora privilēģijas, labāka sociālā aizsardzība rada situāciju, kad neaizsargātais, pamestais un ar katru gadu lielākais privātais sektors jūtas arvien vairāk atsvešināts no sabiedriskā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733