Atslēgvārdi:

Arī “politiskiem lēmumiem” jābūt tiesiskiem 2

Viena lieta, ko tiesa izlēmusi pretēji valsts nostājai, nevar būt par iemeslu tiesu varas ierobežošanai, tādējādi pārkāpjot vienu no tiesiskā valstī pastāvošiem vispārējiem principiem. Tiesas loma ir ievērojami mazināt iespējamību, ka izpildvaras lēmumi pieņemti, patvaļīgi izmantojot valsts varu.

Iesaki citiem:

Pēc Augstākās tiesas sprieduma tā sauktajā Kazakova lietā[2] politiķi ir asi kritizējuši un nolieguši tiesu kompetenci lemt par personu iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, jo tas esot politisks jautājums. Turklāt augstākajos varas gaiteņos ir radusies doma pieņemt likuma grozījumus, kas liegtu tiesām lemt par personu iekļaušanu Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Vai izskanējušie pārmetumi un iecerētā rīcība ir pamatota?

Valsts drošības intereses neatceļ tiesiskumu

Tiesiskā valstī darbojas vispārējs tiesību princips, ka izpildvara nevar izvairīties no tiesu kontroles pār tās iestāžu rīcības atbilstību konstitūcijai un citiem tiesību aktiem. Arī Latvijas Administratīvā procesa likumam viens no pamatmērķiem ir izpildvaras darbību pakļaušana neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei.

Valsts drošības intereses nav pamats, lai atkāptos no šī principa, jo tā galvenais mērķis ir nepieļaut iespēju, ka varu izmanto ļaunprātīgi, neievēro cilvēktiesības un valsts drošības intereses izmanto kā ieganstu, lai atbrīvotu izpildvaru no atbildības pamatot savus lēmumus. Tas uzsvērts gan Eiropas Padomes pieņemtajā rekomendācijā jautājumā par valsts drošības dienestu kontroli[3], gan vairākos Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieņemtajos spriedumos[4], uz kuriem Satversme tiesa atsaukusies spriedumā, kurā vērtēts, vai aizliegums pārsūdzēt iekšlietu ministra lēmumu par personas iekļaušanu Latvijai nevēlamo personu sarakstā atbilst Satversmei[5].

Ja politiķi liegs tiesai lemt par iekšlietu ministra lēmumu saistībā ar kādas personas iekļaušanu "melnajā sarakstā", viņi noliegs tiesiskumu.

Tiesai un izpildvarai – dažādas kompetences

Politiķi dramatizē bažas par Latvijas tiesiskā regulējuma nesakārtotību, kas ļauj tiesām lemt par kādas personas svītrošanu vai iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā vai izlemt jautājumus, kas skar valsts drošību. Šķiet, ka šajā gadījumā netiek nodalīta lēmuma pieņemšanas kompetence no lēmuma pārbaudes kompetences.

Saskaņā ar likumu jautājumu par kādas personas svītrošanu vai iekļaušanu valstij nevēlamo personu sarakstā izlemj kompetentas valsts amatpersonas, pamatojoties uz kompetentu valsts iestāžu sniegto informāciju. Nedz minētais Augstākās tiesas spriedums Kazakova lietā, nedz Satversmes tiesas spriedums neapšauba šo amatpersonu prerogatīvu. Veicot pieņemtā lēmuma pārbaudi, tiesa nepieņem lēmumu svītrot vai iekļaut kādu personu minētajā sarakstā, bet gan pārbauda, vai izpildvarai piešķirtā rīcības brīvība netiek izmantota patvaļīgi – piemēram, neievērojot likumā noteikto procedūru vai pārkāpjot cilvēktiesības.

Runājot par Kazakova lietu, iekšlietu ministrs, ņemot vērā tiesas lēmumu un izvērtējot cilvēktiesību ierobežojuma samērīgumu ar nepieciešamību aizsargāt valsts drošību, var joprojām nolemt (un, ievērojot valsts drošības intereses, argumentēti to atspoguļot lēmumā), ka A. Kazakovs nav svītrojams no to ārzemnieku saraksta, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta. Lai arī šis lēmums var tikt atkal pakļauts tiesas kontrolei (ja ieinteresētā persona to apstrīd), tas uzreiz nenozīmē, ka lēmums tiks atcelts.

Tik pat lielu svaru, cik tiesa piešķir jautājumam par to, vai konkrētajā lietā ir ievērotas cilvēktiesības, tai jāpiešķir arī jautājumam par valsts drošības interešu nodrošināšanu. Viena lieta, ko tiesa izlēmusi pretēji valsts nostājai, nevar būt par iemeslu tiesu varas ierobežošanai, tādējādi pārkāpjot vienu no tiesiskā valstī pastāvošiem vispārējiem principiem.

Tiesas kontrolē arī pasaules līmeņa politiskos jautājumus

Atbildot uz Augstākās tiesas sprieduma kritizētāju argumentu, ka jautājumi, kas skar valsts drošību, nav tiesu kompetencē un ka citās valstīs šādus jautājumus neizlemj tiesa, ir vērts pieminēt divus nesen Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas spriedumus[6]. To pamatā bija prasības, kas celtas nevis pret valsti, bet gan pret divām Eiropas Savienības iestādēm, un to centrālais jautājums bija nevis valsts drošība, bet gan miers un drošība pasaulē.

Apstrīdētas tika vairākas regulas, kurās, pārņemot ANO Drošības padomes rezolūcijas un šīs institūcijas ietvaros izveidotās Sankciju komitejas izveidoto personu un organizāciju sarakstu, ir paredzēts iesaldēt to personu un organizāciju naudas līdzekļus un citus finanšu resursus, kurām ir saistība ar Taliban, Oussama ben Laden, Al-Qaida tīklu un ar tiem saistītajām personām un organizācijām. Prasības iesniedzēji – personas, kas bija iekļautas šajā sarakstā – cita starpā atsaucās uz cilvēktiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību, pārkāpumu. Pirmās instances tiesa, pamatojot savu kompetenci izvērtēt šos apgalvotos pārkāpumus, nonāca pie secinājuma, ka šajās lietās cilvēktiesības nav pārkāptas.

Šīs lietas ir izceļamas galvenokārt tāpēc, ka tajās nodibināti nozīmīgi principi attiecībā uz Kopienu tiesību sistēmas saistību ar ANO Statūtu noteikumiem, taču tās arī pierāda, ka pat pasaules līmenī esošu politisku jautājumu (cīņa pret terorismu) tiesiska noregulēšana ir pakļauta tiesas kontrolei.

Lai arī cik nepieņemams politiķiem liktos Augstākās tiesas spriedums Kazakova lietā, tiesas pienākums tiesiskā valstī ir kontrolēt izpildvaras rīcības atbilstību valstij pastāvošajai tiesiskajai kārtībai. Tiesas loma ir ievērojami mazināt iespējamību, ka lēmums pieņemts, patvaļīgi izmantojot valsts varu. Tas ir ne tikai konkrēta indivīda interesēs, bet arī valsts interesēs, jo garantija pret iespējamu patvaļību nodrošina sabiedrības uzticēšanos valsts varas iestādēm kopumā.


_________________________________

[1] Rakstā pausts autores personisks viedoklis, tas nekādā gadījumā nesaista nevienu organizāciju vai institūciju, kurā viņa darbojas.

[2] LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 24. februāra spriedums lietā Nr. SA-4.

[3] Recommendation 1402 (1999) Control of internal security services in Council of Europe member states.

[4] Skat., piemēram, ECT 1996. gada 15. novembra spriedumu lietā Chahal v. The United Kingdom un 1998. gada 10. jūlija spriedumu lietā Tinnelly & Sons Ltd and Others and McElduff and Others v. The United Kingdom.

[5] LR Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. 2004-14-01.

[6] Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. septembra spriedumi lietā T‑306/01 Yusuf un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (pašlaik apelācijas stadijā, lieta C‑415/05 P) un lietā T‑315/01 Kadi/Padome un Komisija (pašlaik apelācijas stadijā, lieta C‑402/05 P). Latviešu valodā publicēti Eiropas Kopienu Tiesas mājas lapā internetā www.curia.eu.int

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


trollis 14.03.2006 18:38
tomer valsts drosiba ir ta robeza, kur tiesas kompetence nevar dominet. tiesa un ari tiesiskums pec savas butibas ir reaktivs process - reage uz kaut ko. bet valsts drosiba ir proaktivs process - censas kaut ko noverst. pec autores logikas sanak, ka katram sadam tipinam ir kaut kas no sakuma jauzspridzina, un ec tam japierada, ka vins uzspridinaja, lai attiektu vizu?

tad sledzam latvju vestniecibas un uz robezas uzstadam vizu automatus - iemet kapeiku - viza!

drosibas dienestus kontrole politiki (un otradi), kuru kontroli nodrosina savstarpeja politiku konkurence un sabiedriba caur presi. tas tikai teorija, teiksiet, bet ari tiesa, it ipasi latvju zeme, nav ideala.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fīrers 14.03.2006 16:16
Protams, ka sorosieši "cilvēk" tiesību vārdā atspērušies aizstāvēs visus santus, benesus, kazakovus, petropavlovskus un šustinus.

Citi autora darbi