Atslēgvārdi:

Ar vienu dūrienu nepietiek 23

Jānāk lielākam satricinājumam, lai cilvēki vēlreiz izietu ielās. Ar katru nākamo neveiksmīgo reizi pacietības slieksnis augs.

Iesaki citiem:



Apritējis gads kopš 3.novembra Tautas sapulces Doma laukumā. Kopš Lietussargu revolūcijas. Šis gads Latvijā bijis negribētu pārmaiņu laiks. Latvija ir krietni mainījusies — bagātākie kļuvuši bagātāki, bet nabagie — nabagāki. ”Resnajā” galā stāvošie ir tik tālu, ka „plānajam” galam pietuvojas tikai ar realitātes šovu, kurā jāizdzīvo ar 22 latiem mēnesī. Lielajam sabiedrības vairākumam, kas stāv “plānajā” galā, nav iespēju piedalīties šovā, kas, piemēram, varētu saukties Izdzīvo ar 2000 latu mēnesī!. Un man ir aizdomas, ka tas nāktos grūtāk, nekā brašajam kandidātam, kurš mēģina izdzīvot ar 22 latiem un kuram nācās atteikties no solārija un friziera pakalpojumiem. Jautājums, protams, nav par taupību, bet gan par aroganci un vērtībām.

Nacionālisms un pilsoniskums lielā mērā ir vērtību lieta, kas vismaz prātā vienu otram blakus ļauj redzēt minimālās pensijas pensionāru un bankas akcionāru kā vienu tautu. Tiesībsargs nesen paziņoja, ka sportisti ar īpašām vajadzībām paralimpiskajās spēlēs un vienkārši sportisti olimpiskajās spēlēs atrodas nesalīdzināmās situācijās. Vai cilvēks, kas ziemā kar produktus laukā pa logu, lai aiztaupītu elektrības rēķinu, ir salīdzināms, piemēram, ar Lemberga vai Kalvīša ģimenēm? Tautas jēdziens tos padara salīdzināmus, bet praktiskā ikdienas dzīve viņus noliek katru savā pasaules malā. Jūrmalgeitas sarunu ierakstos labi atklājas elites praktiskās vērtības. Tēvzemiešu priekšsēdis Jānis Straume šajā valodā itin loģiski pārtop par batjku, bet sarunu dalībnieki par spīti etniskajai izcelsmei un valodai ir itin labi integrējušies cits citā ar kopīgu vērtību sistēmu.

Šī pati arogance ir jūtama arī jaunajā attīstības stratēģijā 2030. gadam, kas ir tipiska dzīves veiksminieku stratēģija. Konkurence, radošums un veiksmes sajūta nav peļamas lietas, taču ne mazāk svarīgi, kā mēs tās liekam lietā. Es varu iztēloties profesoru Robertu Ķīli, 80 gadu vecumā lasot lekcijas citiem pensionāriem un priecājoties, ka viņš cilvēkiem vēl ir vajadzīgs. Bet man ir daudz grūtāk iztēloties citu profesiju pārstāvjus — galdnieku vai pārdevēju — viņu darba vietā tajā pašā vecumā. Savulaik rakstniece Virdžīnija Vulfa uzdeva jautājumu par radošo sieviešu trūkumu 19. gadsimta Anglijā un pati arī atbildēja, ka radošumu ierobežo mājas pienākumi un savas radošās telpas un laika trūkums. Tāpēc man grūti attīstības stratēģijas vērtību sistēmā ielikt bērnus, vecos ļaudis, kā arī rūpes vienam par otru, kas konkurētspējīgajā pasaulē kļūst par nastu.

Piederība tautai ir tās maģiskās brilles, kas ļauj savas (atļaušos piebilst — šķiriskās) intereses absolutizēt. Uzņēmēju intereses Saulesdārzā vai Kundziņsalā ir apbrīnojumi loģiskas un labdabīgas, lieliski ietverot tautsaimniecības vajadzības. Nostājoties šajās pozīcijās, kudziņsalieši un mežaparkieši pārvēršas par tūdaliņiem un jampampiņiem, kas latviskas skaudības vadīti, paši neko nedarīs, bet arī citam rīkoties neatļaus.

Kas attiecas uz „plāno” tautas galu, tad nespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu referendumos dara savu un uzdod lielu jautājumu par leģitīmu veidu ietekmēt politikas procesu. Ielaušanās tajā prasa resursus. Latvijā jau tagad ir plaša strādājošo nabadzīgo kārta, kas ar pilnas slodzes darbu nespēj nodrošināt pietiekamus līdzekļus savas mājsaimniecības uzturēšanai. Tam jāpiepluso arī darba stundas neoficiālajā darbā mājās, jo nabadzīgākajai daudzstrādātāju grupai atšķirībā no turīgākās nav resursu, lai noalgotu palīgu. Ja šādi jāstrādā, dzīvē nav ne romantikas, ne radošuma, ne nākotnes un politiskās līdzdalības.

Savukārt tiem, kam laika resursi atļautu līdzdarbību, zūd ticība savas darbības jēgai. Profesionālismu un kompetenci lēmumu pieņemšanā var izmantot tikai tad, ja telpa ir brīva no pazīšanās, elektorāta atbalsta un citiem merkantiliem kritērijiem. Nesen runāju ar studentēm, kuras pēc ģimenes politikas izvērtēšanas gribēja rakstīt atbildīgajām ministrijām vēstuli ar pamatotiem ieteikumiem situācijas uzlabošanai, jo bērnu kopšanas pabalstu sistēma it kā nevilšus ir iznākusi ļoti izdevīga labāk situētajām ģimenēm. Diskusiju pārtrauca viedoklis, ka nav vērts tērēt laiku, jo Labklājības ministrija jau ir definējusi savas prioritātes — invalīdi un pensionāri, tāpēc bērni tagad nebūšot aktuāli. Palika sajūta, ka mans mēģinājums pārliecināt par pretējo iznāca gaužām neveikls, jo šo praktisko vērtību kontekstā mani argumenti vienkārši neiederējās.

Tautas sapulce pagājušā gada drēgnajā novembra dienā daudzējādā ziņā bija nostalģiska ar mēģinājumu salīmēt kopā to, kas iziris. Tomēr pa gadu plaisa ir palikusi dziļāka. Turpmāk tautas iztēle būs ļoti svarīga, jo tā mums ļaus izlikties, ka plaisas un dažādu interešu vienkārši nav. Atstumjot lielu daļu cilvēku aiz lēmumu pieņemšanas iespējas vai vismaz aiz iespējas kļūt par vērā ņemamu politikas mērķa grupu (piemēram, māmiņas, kas bērnus dzemdē bez iepriekšēja darba stāža), politika kļūst vieglāka un lētāka. Turklāt bieži tam pamatā ir nevis aprēķins, bet intuitīva politikas salāgošana ar noteiktām šķiriskām interesēm.

Tauta politikā ietvers vairāk cilvēku, ja mēs mainīsim interešu skatu punktu. Jānāk lielākam satricinājumam, lai cilvēki vēlreiz izietu ielās. Ar katru nākamo neveiksmīgo reizi pacietības slieksnis augs. Labi saprotu, ka ir utopiski vai pat eksotiski negaidīt, kamēr satricinājums pieripo pie pašu durvju sliekšņa, bet rīkoties, kad slikti klājas mūsu tuvākajam. Kad eksprezidents Ulmanis nokāpa no kalniem, viņš apgalvoja, ka no turienes problēmas pavisam citādi izskatoties. Nezinu, kādas tās no konkrētā kalna izskatījās, un baidos, ka līdzekļu trūkuma dēļ to tā arī neuzzināšu. Tomēr es varu aizņemties analoģiju: kur lai atrod to kalnu (ideju), kurā visi varētu pakāpties un ieraudzīt viens otru citādā skatījumā? Turklāt, nevis ar elkoņiem otru grūžot nost, bet gan viens otram palīdzot piecelties. Peripetijas ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju pērn bija labs kalns un laba kopības sajūta, taču ar to vien, šķiet, nepietiks.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (23) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Nja 11.11.2008 10:37
Nu bet kā jau te teica - lieta akurāt ir perspektīvā. Lieta ir perspektīvā un runa ir par mūsu bērniem. Par ko izaugs mūsu mazās meitenes un mazie zēni. Ja to vienlīdzību starp dzimumiem tāpat fragmentāri turpinās risināt , tad tak skaidrs ka no meitenēm izaugs prātīgas bet mazemocionālas būtnes , no zēniem savukārt kāda , nebūt ne maza daļa aizies neprātā (prāts ar mīnus zīmi). Nu kaut kā skumja manuprāt tā perspektīva iznāk , un neracionāla ar. Ko ta audzināt uz izglītot tos kas pašā sitēmā tiek ieprogramēti priekš neprāta , un kas šā vai tā tajā neprātā arī aizies , jo ko tu pret sistēmu padarīsi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Nja - IM 11.11.2008 09:16
Man gan šķiet, ka nav vērts te diskutēt par prāta potenciāliem, prāta pārslēgšanos uz emocijām, utml.

Latvijā var atrast pietiekami daudz sieviešu, kam tā emocionālā būšana nav tik liela un prāta un zināšanu kapacitāte pietiekami augsta, piemēram, rudītām vecmeitām, kam nav bērnu, grāmatvedēm, vīrišķajām lezbēm vai vienkārši parastām sievietēm. Vismaz tik daudz, lai 50:50 atšķaidītu mūsu 100 gudro galvu korpusu un ministrus, prezidentus.

Ja no tā visai nelielā bara konkurences rezultātā kādi 40 vīrieši aizies "pretējā zimē", piemēram noziedzībā, nebūs pārāk liels zaudējums pat tādai nelielai valstij kā Latvija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jaņdžs 07.11.2008 23:38
Neatceros, kurš sociologs, antropologs, vai filozofs rakstija, ka buržuāzija muld, lai skatītos realitātei garām.

Mūsu ekonomiskās sistēmas sekas ir redzamas mūsdienu finansiālā un ekonomiskā krīzē. Es nevaru iedomāties apstākļus, kas mūs no šīs krīzes (purva) izvilks. Vai to veiks $700 miljardi ASV dolāri (saprotams investēti ASV ekonomijā)? Vai mūs glābs valsts garantijas segt ieguldītāju kontus bankā līdz Ls 35,000, kad inflācija pēdējos piecos gados ir samazinājusi Ls vērtību par 50%? Vai mēs nezinām, ka šos milzu aizdevumus valsts spēs segt vai nu drukājot vairāk naudu vai uzliekot lielākus nodokļus? Vai ko? Vai izkulsimies no krīzes uz cerību pamata, atradīsim pie Siguldas gāzes rezerves, pumpēsim ūdeni no Latvijas uz Sīriju pa vienu trubu, kamēr tie pa otru sūta mums naftu? Saprotams, jautājumi ir retoriski, bet kas šeit rakstīto vēstuļu saturs?

Nav citas izejas, ka gaidīt vēl dziļāku krīzi, vēl mazāk resursus izglītībai, un līdzīgi. Atšķirība starp bagātiem un nabagiem, izglītotiem un neizglītotiem nonāks pie vēl asākiem kontrastiem. Domāju, ka sekos kaut kas līdzīgs vidus laiku mērim izdzīves sfērā. Nē, tā nebūs pastardiena, bet laiks darījumiem, kas izriet no cilvēces, kas beigu beigās nonākusi aci pret aci pie realitātes. Šodien nav tikai grūti, bet ir tāpat kā neiespējami "to kick against the pricks".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Aivita Putniņa 07.11.2008 18:32
Izskatās, ka Tu sāc ar to ekonomisko, statistisko, vēberisko (vai sauc kā gribi) šķiru, bet beidz ar sociālo, marksistisko, to, kas apveltīta ar šķirisko apziņu un spējīga uz sociālu rīcību ne tikai tāpēc, ka līdzīgas dzīves iespējas parasti nodrošina LĪDZĪGU rīcību, bet tāpēc, ka tā spēj rīkoties KOPĪGI. Vismaz tāds iespaids rodas, ja saki, ka Balkāni spēja reanimēt nacionālismu. Tātad kaut kādi faktori spēs atkal novest pie sociālajām šķirām.

Un tad neizbēgami nonākam pie tā jautājuma, ko 70.gadu beigās uzdeva Gidenss – kā tas nākas, ka ekonomiskā šķira kaut kādās situācijās kļūst sociāla. Kas ir tie noteicošie faktori. Viņa atbilde bija – lai sociālā šķira izveidotos, pirmkārt ir jābūt bāzei (darba dalīšana, autoritātes attiecības uzņēmumos, līdzīgs preču patēriņš). Tas tā kā mums būtu. Tad ir nepieciešama zema sociālā mobilitāte (tai skaitā starppaaudžu), lai pēc šīs bāzes sašķeltajā sabiedrībā izkristalizētos šķiras. Bez tā viss plūst un mainās pārāk strauji. Un no šī faktora, manuprāt, esam pārāk tālu, lai runātu par sociālu šķiru veidošanās procesu. Un tam visam klāt vēl Gidenss kā nepieciešamu pazīmi min konkurējošo grupu kritēriju vājumu. Arī tas īsti nebūtu – iedalījums pēc etniskās pazīmes ir pārāk nozīmīgs. Tas konkurē ar šķirisko dalījumu, nereti pabīdot to otrajā plānā. Ja nabadzīgam latvietim bagāts latvietis ir tuvāks par nabadzīgu krievu, tad ar šķiru veidošanos īsti nesekmēsies. Pat jēdzienus ‘labējs’ un ‘kreiss’ ir izdevies no ekonomikas sfēras, kur tiem būtu jāmīt, pārbīdīt pie etniskā dalījuma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 07.11.2008 11:58
Bet tā , vispār jau viss notiekas - ņēmēji ņem , kampēji kampj , durstītāji dursta , gaudotāji gaudo. Kopējai lietai tāpat neviens i pirkstu neliks klāt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 07.11.2008 10:20
Autore jau pareizi runā par tām lielajām atsķirībām starp bagātajiem un nabagajiem. Kas tad to neredz un nezina. Tikai priekš kam ar tiem lieliem satricinājumiem? Manuprāt tik vien vajag kā drusciņ pakratīt ar pirkstu. Sak , valdošās partijas un opozīcija , vai Jūs šo lielo atšķirību neredzat vai negribat redzēt? Ja redzat , tad gribat vai negribat lietas labā kaut ko darīt? Ja gribat darīt , tad kur ir kāds jūsu plāns ko un kā gribat darīt? Bet nu nav pat tā pirkstiņa pakratīšana , visi metušies uz lielu gaudošanu , lielu durstīšanu un lieliem satricinājumiem. Bet regulāri ar pirkstiņu pakratīt nav kam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maija - Robertam Ķīlim 07.11.2008 10:18
Civilizētās valstīs patiešām ir šādi attīstības plāni.
Nezinu, vai Jūs piedalījāties NAP "Cilvēks pirmajā vietā " ( kas galvenokārt bija nepieciešams ES struktūrfondu iegūšanai) izstrādāšanā. Tas paredz 3 scenārijus, priekšplānā izvirzot attīstības scenāriju., kur pirmajā vietā izglītots cilvēks. Taču KAS notiek šodien? Zinātnei un izglītībai nauda tiek samazināta vairāk kā citur.
Domāju, ka šiem plāniem veltīgi tiek šķiesta nodokļu maksātāju nauda.Visu nosaka sakari ar pie varas esošajiem pašvaldībās vai valdībā.Naudas dalīšanā plāniem nav nozīmes, visu ietekmē politiskā piederība, un Jūs to ļoti labi saprotat.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


jurists - autorei 07.11.2008 10:07
Jānāk lielākam satricinājumam, lai cilvēki vēlreiz izietu ielās. Ar katru nākamo neveiksmīgo reizi pacietības slieksnis augs.
++++++++++++++
Paldies par analītisko rakstu, to vajadzētu publicēt arī citos portālos vai Dienā.
Jautājums- kādam satricinājumam jānāk, kas liktu kalpu tautas saliektajām muguriņām iztaisnoties?
Nesen TV skatījos vienas medmāsas no Latgales interviju. Viņa atteikusies no streika, jo, tuvojoties valsts svētkiem, viņai būtu kauns to darīt, jo, redz, citi cilvēki visu nakti par godu jubilejai skrienot 100m, citi, lai tiktu Ginesa rekrdu grāmatā, dejojot gatves deju...
Māte stāstīja, ka krievi pēc kara, paciešot nabadzību un apspiestību, esot teikuši: "Galvenais , lai kara nebūtu..."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM - Aivita Putniņa 07.11.2008 09:41
(IM ar uzskati par sieviešu/vīriešu atšķirīgo bioloģiju ir labs piemērs, kā bez sirdsapziņas pārmetumiem to var izdarīt un gala rezultātā tas attaisno sociālo nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem)

--------------------------------------------

Jā , nu Jūs redzat to ko gribat redzēt un neredzat to ko negribat redzēt. Runa (saitībā ar iepriekšējiem komentāriem) ir par vīriešu un sieviešu prātu vienlīdzīgu konkurenci par pielietošanu sistēmā. Nu konkurencei būtu jābūt vienlīdzīgai. Jūs skatīsaties tikai tā šauri tieši uz pašu prātu konkurenci , un tādā šaurā skatījumā konkurence protams izskatās vienlīdzīga. Jūs negribat apskatīt un skatīties prātu konkurenci tādā paplašinājumā , tas ir kopā ar altenatīvām konkurencei. Jūs negribat redzēt to nevienlīdzību un to asimetriju kas slēpjas tieši šais alternātīvās , tas ir to nevienlīdzību kas parādās tad kad prāts tiek izkonkurēts. Lietas būtība ir tajā ka , ja pašu prātu konkurence ir vienlīdzīga , tad vai tomēr tāda konkurence būs vienlīdzga ja vienai pusei ir laba alternatīva zaudējumā gadījumā , bet otrai pusei šādas alternatīvas praktiski nav? Respektīvi , pašu prātu konkurence ir vienlīdzīga , bet apskatot konkurences vienlīdzīgumu kopā ar iepējamām alternatīvām , nu manuprāt šadā skatījumā tā pati konkurence jau izskatās nevienlīdzīga. Un Jūs , cīnoties par vienlīdzību tikai tādā fragmentārā skatījumā , faktiski kompleksā skatījumā iegūstat nevienlīdzību. Un par ko tad mēs esam. Vai par to lai būtu vienlīdzība visos fragmentos (faktiski tā ir neiespējamība), vai par to lai būtu vienlīdzība visā kompleksā. Es teiktu ka šajā lietā Jūs esat kapitāla fragmentāriste un gribat iekarot neiespējamību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aivita Putniņa - Mārim Brantam 07.11.2008 09:06
Es nedomāju par šķirām šķiriskās apziņas izpratnē. Tas ir veids, kā statistiski redzēt sociālo nevienlīdzību. Šķiriskā piederība nerada kopību, bet ietekmē dzīves izredzes. Tāpat kā ar tautu. 1980os daudzi pētnieki norakstīja nacionālismu kā ideoloģiju, bet Balkāni pierādīja, ka var lieliski izmantot politisku un ekonomisku interešu aizstāvēšanā, kamēr reāli cilvēki par šīm interesēm mira. Arī mums tauta ir aizslietnis, ko pielikt dažādu vērtību (ideoloģiju) virzīšanai. Kas man šķiet interesanti, ir tieši klusums ap noslāņošanos. Cilvēki mēdz būt pārņemti ar savu interešu objektivizēšanu, ka aizstāv (redz) visur tikai savas intereses. Tomēr ir profesionālas pieejas (tā pati strapsekcionalitāte), kas ļauj saskatīt plašāku spektru.
Pamācošs piemērs ir Lielbritānija, kur izglītības sistēma cīnījās ar institucionālo rasismu. Aptaujas rādīja, ka melnādainajiem puikām ir vidēji daudz zemākas sekmes kā citām grupām un valdība ieguldīja lielus līdzekļus, lai rasismu likvidētu. Tad mainīja statistikas sistēmu un izrādījās, ka vissliktāk iet baltādainajiem strādnieku šķiras puikām, abu krāsu strādnieku puikām ir vidēji vienāda sekmība, un šķira kopā ar dzimumu, nevis rase, nosaka izglītības izredzes.
Ir jau Latvijas gadījumam iemesli, kāpēc sociālā nevienlīdzība nav pieprasīta prece (lai arī partiju reitingi rāda, ka situācija mainās). Līdz šim sociāldemokrāti Rīgas domē parādīja, ka ir vienoti ar eliti, jo tik labēji orientētu Rīgas attīstības stratēģiju un plānu, kā Bojāra laikā, ir grūti saistīt ar sociāldemokrātisku ideoloģiju.
Elites kašķi būtu skumja izeja, man šķiet ar KNAB lietām cilvēki aizstāvēja arī sociālās vienlīdzības ideju. Nav jau elites pārstāvji apzināti bandīti, bet ar laiku intereses objektivizējas un cilvēkam rodas sajūta, ka tas naftas terminālis Kundziņsalā vai izdevīgi privatizēta zeme privātmājām Saulesdārzā ir tas, kas sabiedrībai vajadzīgs. (IM ar uzskati par sieviešu/vīriešu atšķirīgo bioloģiju ir labs piemērs, kā bez sirdsapziņas pārmetumiem to var izdarīt un gala rezultātā tas attaisno sociālo nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem) Tāpēc mans arguments ir par perspektīvu:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants 06.11.2008 23:43
Nu, kādas te šķiras, Aivita? Labi, eliti kaut kādā mērā var par tādu nosaukt. Un
vienoties kopējās idejās (jūrmalgeita u.tml.) tā spēj vispirmām kārtām tāpēc, ka
maza. Bet mūsu individuālistiskajā pasaulē un valstī iedomāties masu šķiriskas
akcijas kļūst arvien grūtāk. Vēbers jau XX gadsimta sākumā par tām izsmalcināti
ņirgājās (nu, nepatika viņam Marksa idejas, ko darīsi), parādot to visai
triviālo dabu, noraujot to patosa masku, ko Markss tām darbībām savulaik
uzlika. Un mūsdienās taču individualizācija ir gājusi daudz tālāk. Tu vari
zīmēt kaut kādas šķiras, bet tās būs tīri statistiskas, bez šķiriskās apziņas,
tātad arī bez spējas "visu zemju[vienalga kam] savienoties". Pat bomži ir bez
reālas šķiriskās apziņas, nerunājot jau par visu to grūti klasificējamo masu
virs viņiem.
Izeja, manuprāt, ir tikai elites kašķos. Kamēr Ventspilī oligarhi dalās labajos
un sliktajos, tikmēr ir arī masu akcijas. Vieni meklē masu atbalstu pret
otrajiem. Tās akcijas, protams, var iziet ārpus elites kontroles, bet tad ir
jābūt kādam, kas parāda, kurp doties un kuru ēku ieņemt. Bez sava Ļeņina,
Robespjēra vai sazin vēl kā nesanāk. Un Latvijā pat nav īstas revolucionāru
kultūras. Kam ir jānotiek, lai te kaut skatlogus masveidā padauzītu? Igaunijā
par to izšķirās krievu jaunieši, bet tie pasākumi arī spontāni neizskatījās.
Taču tā ir etniskā ass. Tas dalījums jau vēl joprojām ir aktuāls. Tur var
kliegt "Latvieti, nepadodies!" un sagaidīt, ka būs kāda reakcija. Taču, ja tu
sauksi "Sitam resnos runčus!" (un skatlogu dauzīšana, dārgo mašīnu dedzināšana
pēc būtības ir tieši par to tēmu), diez vai kas sanāks. Tad ir jāiedzen cilvēki
stūrī, jāatņem alternatīva. Alternatīva emigrēt globālās krīzes apstākļos
noteikti būs mazāk populāra. Bet vai liela daļa uzreiz būs tik dziļi stūrī, ka
vairs nav nekādas izejas, vai no šīs bezizejas meklēs kolektīvu izeju (iziet
ielās) nevis individuālu (pakārties), stipri jāšaubās.



P.S. Dmitrij, cenzūru nevajag, tas nav aicinājums gāzt valsts varu :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Aivita Putniņa 06.11.2008 22:57
Runa nav par prātu atšķirīgo darbību , domāju ka prāti darbojās principā vienādi , kā jau cilvēkam. Runa ir par to ka nu līdz pat šai dienai sistēma tomēr pārsvarā ir izmantojusi un vēl aizvien izmanto vīriešu prātu. Tai pat laikā sieviešu prāta īpatsvars , protams saistībā ar apstākļu maiņu sistēmā , arvien palielinās. Manuprāt ir pamats bažām ka nākotnē sieviešu prāts sistēmā var novienādoties ar vīriešu prātu (apjomā vai potenciālā vai kā nu) un pat nonākt pārsvarā. Bet kas no tā? Nu kā jau teicu , tieši atšķirīgās vai asimetriskās bioloģijas ( un kas ar to saistās nu tādā dzīviski sadzīviskā aspektā) dēļ vīrieša prāts samērā grūti , daudz grūtāk kā sievietes prāts pārslēdzas vai aizvietojas ar emocijām. Nonācis pārpalikumā , vai nu teiksim vienkārši izkonkurēts vīrieša prāts neaizies emocijās bet mainīs zīmi. Vīrieša prāts kā skaidrs prāts bez emocijām aizies uz noziedzību. Sievietes prāts vieglāk pārslēgsies uz emocijām , nu saistībā ar ciešākām saitēm ar bērniem un tā.

Manuprāt tas jau ir skaidri redzams jau tagad. Ja sievietei nav karjeras tad viņa vairāk un tīri emocionāli piesaistas bērniem. Ja vīrietim nav karjeras , tad nosliece uz noziedzību. Manuprāt tā tas ir un to nemaz nevar neredzēt , nu it sevišķi antropologs , manuprāt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aivita Putniņa - IM 06.11.2008 22:18
Mūsdienās jau nopietni zinātnieki vairs netic sieviešu un vīriešu prāta atšķirīgai darbībai. 19., 20.gs. - tad gan parādījās daudz zinātniska pamatojuma, par kuru tagad pat lielākā daļa Latvijas sabiedrība smietos. Runa nav par vienādošanu, bet profesionālismu un attīstības iespējām. Dzimums, izcelsme ir faktori, kas jūtami ietekmē starta pozīcijas. Man būtu interesanti zināt par empīrisko pamatojumu Jūsu minētajām proporcijām, kas manā skatījumā seksisms (līdzīgs rasismam un citiem -ismiem).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 06.11.2008 22:06
Lieta akurāt ir perspektīvā , bet tikai tādā perspektīvā kas atbilst sistēmas pamatuzstādījumiem. Un sistēmas pamatuzstādījums ir tāds ka sistēmā ir jādarbojas ar zināmu vīriešu prāta potenciāla pārsvaru , manā skatījumā tas varētu būt kaut kur attiecībās 2/1 - 3/1. Ja vīriešu un sieviešu prāta potenciālus tai sistēmā novienādos uz 1/1 tad tikai uz tā rēķina ka daļa vīriešu prāta potenciāla pieņems pretējo zīmi , tas ir sāks darboties pret sistēmu un tās perspektīvu. Neizmantotais sieviešu prāts daudz lielākā mērā kā vīriešu tiek pārvērsts emocijās. Tā ir sistēmas pamatos iebūvēta asimetrija un ar to jārēķinās arī perspektīvā. Savādāk sistēma nestrādās kā vajag.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aivita Putniņa 06.11.2008 21:17
Manuprāt lieta akurāt ir perspektīvā. Mēs varam skatīties no tirgus pozīcijām uz
sociālo nevienlīdzību, bet arī tas ietver noteiktu vērtību skatījumu. Piemēram,
vakar Domburšovā par ekonomiku diskutēja tikai vīrieši - vai tas pierāda faktu,
ka sievietes principā nav kompetentas vai vērtību sistēma neļauj 1/2
sabiedrības izmantot sava prāta potenciālu? Cik liela iespēja ir vienam
potenciāli spējīgam lauku bērnam, kura vecāks/i ir aizņemti ar saviem
netikumiem, tikt uz augšu? Pārdale, kas šo strukturālo kļūdu labotu, Latvijā
tiešām nav notikusi un tas rada zināmu nolemtības sajūtu (aptaujas, kur vairums
atzīst, ka godīgā ceļā bagāts nevar palikt). Tāpēc ir svarīgi, ka cilvēks sevi
tajā stratēģijā redz nevis kļūdas, bet uz priekšu virzošā kontekstā. Un otra
lieta - stratēģijā (valstī) trūkst starpseksekcionāla (intersectional)
nevienlīdzību skatījuma - dzīves cikla riski mums kā antropoloģijas
pasniedzējiem nav vienādi ne tikai specializācijas, bet arī dzimuma dēļ.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Janis Ozols 06.11.2008 20:09
ļoti atvainojos par savu kļūdu un nezinašanu...vispār esmu visnotaļ vāji informēts par šo pasakumu, bet principā, tad man rodas jautājums...kas finansē šo stratēģijas izstrādi. Labi jautajums var būt nav par to, bet tapat, lai cik laba vai nelaba arī nebūtu šī stratēģija, tomēr es esmu principā parliecinats, ka šī strateģija būs kārtējais dokuments, kas tiek uztaisīts un netiek realizēts.

Tas, ka šeit ir konkrēti piedāvati risinājumi ir atzīstami, tomēr tā lielākā diskusija ir par šo risinājumu kvalitāti. Par Roberta Ķīļa kunga apgalvojumiem, ka ne jau laika trūkums vienmēr būs tas, kas ietekmēs līdzdalību ir diezgan argumentēts, bet ir viens svarīgs fakts, proti, prioritates. Ja mes pieņemam, ka cilvēks ir racionāla būtne, tad kāpēc viņam terēt savu laiku šiem sociālajiem tīklojumiem...šim cilvēkam varbūt nav principiāli svarīgs jautājums šajā referendumā, vai arī referendums ir atvaļinājuma laika un par politiku gribas domāt vismazāk. Bieži vien mēs mainot vēlēšanu, vai nobalsosanas datumu varam panākt, ka līdzdalība izmainās visai būtiski. Tāpēc arī vēlēšanas notiek rudenī... godīgi sakot Latvijā ir līdzdalību grauj pastāvošā likumdošana. Nu kaut vai tajā pašā šveicē, vai Francijā uz referendumiem nesavācās milzīgs skaits nobalsojušo procents. Latvijā pēc cvk datiem ir apmeram 1,5 milj balstiesīgo un, lai referendums par labojumiem satversmē būtu uzskatāms par spēka esošu, tad to būtu jāatbalsta 750 000 + 1 vēlētājam, tas ir samērā neaizsniedzams skaitlis prieks referenduma. Piemēram apskatot 9. Saeimas vēlēsanas redzam, ka nobalsoja 900 000, kas ir apmeram 60-70 procenti. Bet tas ir .vienkārši izskaidrojams, ka šī aktivitāte ir augstāka nekā referendumos, proti politiskas partijas mobilizē un visadi citadi tērē savus resursus, lai mudinatu vēlētājus. Referendumos partijām nav tik lielas vēlmes un līdzekļu, lai mobilizētu vēlētājus un līdz ar to arī zemāka aktivitāte.Godīgi sakot referendumu varētu pielīdzināt sava veida sekundārajam vēlēšanām. Es gan esmu ieciklējies uz konkrētu konvencionālās līdzdalības formu, bet nu arī Latvijā cilvēki ir racionālas būtnes un tas ir katra paša ziņā, vai cilvēks brīvajā laika relaksējās vai arī iet uz kādu nevalstisko organizaciju vēl darboties un apkraut sevi ar pienakumiem un skaidri nezinot, ko viņš no šīs līdzdalības iegūs. Latvieši strādā pietiekami daudz un tas, ka vi'ni uzskata, ka veiksmīgi var savienot darbu ar ģimeni un brīvo laiku vēl nenozīmē, ka viņi nav nogurši un nevēlas nekur vēl iet un darīt kaut ko... citēju - ''Paraugiet aptaujas http://www.eurofound.europa.eu/ewco/surveys. Latvijas iedzīvotāji daudz strādā taču vairums ir arī apmierināti ar darba un ģimenes dzīves savietošanu.'' 'Seit jau tas vairāk ir attieksmes jautajums un atkarigs no katras konkretās sabiedribas. Ķīnā cilvēks iespējams jutīsies apmierinats pat tad, ja vinam būs jastrādā 14 stundas bez pusdienslaika...bet no viņa apmierinātības pakāpes viņam nepaliek vairāk brīvā laika kā cilvēkam, kurš strādā 8 stundas ar diendusu pa vidu.

So... mans uzskats ir tāds, ka strateģija nav pilnīga, bet katrai pusei ir savi argumenti...es domaju, ka stratēģijas izstradātajiem vajadzētu ieklausīties arī citu argumentos... vienkārši paliek iespaids, ka stratēģijas izstradātaji ir ieņēmuši pozīciju, ka viņi ir nemaldīgi un, ka tas risinājums ir vienīgais pareizais. Bet darbs un idejas jau šeit daudz šajā stratēģijā...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM - R.Ķīlim u.c. 06.11.2008 15:59
Nav šaubu, ka intelektuālais ieguldījums šīs stratēģijas tapšanā ir bijis visai pamatīgs. Tas rada cerības, ka šis varētu nebūt kārtējais birokrātiskais skaistvārdības demostrējums vai (esošās vai rindā stāvošās) politiskās elites pasūtījums. Bet cerības parasti ir saistītas ar piesardzību un bailēm pievilties. KAS šo stratēģiju lietos, vadīsies pēc tās - plaša sabiedrība? Vai tiks iniciēts kaut kāds jaunas kvalitātes politiskais process, sabiedriska kustība, piem., par taisnīgāku valsti vai tml.? Katrā ziņā varu piekrist autores izceltajai atziņai, ka konkurence, radošums un veiksmes izjūta ir skaisti orientieri, bet vai beigās sanāks kaut kas cits nekā tikai vēl lielāka patēriņa stimulēšana?
Manuprāt, tas ir labi, ka Politika.lv publicē šādus materiālus (iespējams, ka ja tie būtu mazāk provocējoši, vairāk faktiem un atsaucēm piesātināti, tos lasītu vēl mazāk) - jautājumus, izaicinājumus, pretstat\ījumus. Un ir ļoti labi, ka stratēģijas autori atbild (iespējams, uzskatīdami to par apgrūtinājumu?). Vismaz pagaidām tā cerība tieši ar to arī ir saistīta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Roberts Ķīlis - cienījamajiem lasītājiem 05.11.2008 23:05
Nu, laikam, es neizvērsīšos, ka Latvija 2030 ir sadaļa , kas tiešā veidā uzrunā vienādu iespēju tēmu. Tur mēs tieši definējam sociālo nevienlīdzību kā sabiedrības un ekonomikas strukturālo kļūdu, (market and social failure), kas attaisno publisku iejaukšanos. Tur mēs aplūkojam sociālo nevienlīdzības un sociālo transferu attiecību Latvijā kā šīs kļūdas un tās sistemātiskas nelabošanas demonstrācijas. Protams, var mierīgi pieņemt taktiku prezumēt vērtību vai ideoloģisko pozīciju un apspriest šo pieņēmumu, nevis konkrētus izteikumus. Dies ar visu.

Bet ir viena sistematiska un man grūti izprotama iezīme vairākās recenzijās gan politika.lv gan citviet saistībā ar Latvija 2030 un diskursu par attīstību vispār. Nu dikti pietrūkst kaut nedaudz faktu. Anekdotes un līdzibas ir laba lieta bet ar mēru. un tad daudzi izteikumi atkristu un saruna izvērstos saturīgāka.
Paraugiet aptaujas http://www.eurofound.europa.eu/ewco/surveys. Latvijas iedzīvotāji daudz strādā taču vairums ir arī apmierināti ar darba un ģimenes dzīves savietošanu.
latvijas Gini ar savu 37 ir viens no augstākajiem Eiropā un savietojumā ar IKP pieaugumu atšķiras no Skandināvijas trajektorijas un vairāk velk uz AK un ASV virzienu.
Latvijā, kā mediju pētījumi detalizēti rāda, ka uz katrām 12 minūtēm sarunā ar bērniem vecāki vidēji tērē 48 minūtes mediju patēriņu, bet televīziju skatās brīvdienās vidēji 5 stundas dienā. Nav tā, ka nav laika veltīt pārdesmit minūtes ereferendumiem, sociāliem tīklojumiem (draugiem.lv ir cik ir - 2 miljoni reģistrētu lietotāju?) un citām web 2.0. pastaprinātām aktivitātem valstī, kur jau tagad vairāk par pusi iedzīvotāju regulāri lieto internetu. Bez tam, ja godīgi, multitasking un laika vienību pārspriegošana (nav laika) nu nekādīgi nav specifiski Latvijas lieta. Līdzdalības vājums TAGAD drīzāk saistāms, kā mēs domājam, ar sociālo saišu vājumu Latvijā, sadarbības un ikdienišku iemaņu iztrūkumu, ko var jauki redzēt arī starpvalstu salīdzinājumos.

Profesiju atribūtu (darba tirgus pozīcija) un škirisko uzvedības parametru saiknes uzturēšana ir ļoti būtiska tēma (vairāk gan vienas no vairākām šķiru (class analysis) pieejām Goldthorpe un Svallfors), jo patiesi skar cilvēku mobilitātes iespējas un riskus neatkarīgi no Aivitas, Jāņa Ozola vai Latvija 2030 izteikumiem, taču tā noteikti nav Latvijas lieta vien. Nav grūti redzēt cik nopietni daudzās valstīs no Zviedrijas un Dānijas līdz ASV rīcībpolitikas līmenī amortizē zema atalgojuma/zemas produktivitātes darba vietu migrāciju uz ‘lētākām zemēm’. Arī dzīves cikla riski gan mums - antropoloģijas pasniedzējiem, gan ministriju valsts sekretāriem - ilgtermiņa ir ļoti augsti, JA vispārēja piekļuve pārkvalifikācijai nav nodrošināta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ieva - ozolam 05.11.2008 16:56
to stratēģiju jau negatavo ministriuja, bet Pētījumu un stratēģiju laboratorija (nos nav precīzs)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Ozols 05.11.2008 14:19
Par ko īsti ir šis rakts? Man godīgi sakot tas likās tāds uzsauciens, ka jāiet gāzt valdība. Nu kaut ka mani nepārliecina šis raksts. A ko tālāk? Iziesim ielās un...? ja ir kāda rīcībpolitika izņemot mistiskas stratēģijas 2030 mainīšanu, tad esmu gatavs klausīties. Galu gala tā stratēģija ir skaista izkārtnīte ar, kuras sagatavošanu atsevišķi ierēdņi cenšas attaisnot savas iestādes esamību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ieva 05.11.2008 12:45
paldies par rakstu. piekrītu autorei, ka 2030 stratēģijā ir aizmirsts ikviens cilvēks. esot tajā apspriesānas, pie sevis testēju, vai ir vieta frizierim, konditoram, arī bomzim un tādam, kas nav baigi radošais. nu es arī, piemēram, neesmu radoša un nemaz negribētu, ka visi pārējie būtu tikai radoši. nedrīkst izcelt vienu pazīmi vai dažas, kas sašaurina iespēkamo stratēģijas lietotāju loku

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 04.11.2008 21:13
Peripetijas ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju pērn bija labs kalns un laba kopības sajūta, taču ar to vien, šķiet, nepietiks.

----------------------------------------------------------------------

Nu manuprāt ar tādiem secinājumiem nekur tālu netikt. Vai tad peripetijas ap KNAB tiešām bija kalns un kopības sajūta? Vai tiešām visiem savā lielā pārsvarā , vai tikai vienai daļai? Man gan liekas ka tikai vienai daļai , un varbūt ka tā viena daļa tiešām bija tādā kalnā un tādā kopībā ka tā pārējā , otra daļa tiem pat pārstāja eksistēt. Tas nav uz labu ka kāds priekš kāda uz kādu laiku pārstāj eksistēt , manuprāt.

Bet tā , ko durstīt to sistēmu ar lietussargiem , kāda jēga. Manuprāt vēsture jau pietiekami uzskatāmi rāda kas notiek ja sabiedrība savā muļķībā un nezināšanā sāk durstīt un bakstīt demokrātiskas sistēmas. Notiek tā kā gadsimta sākumā Krievijā vai trīsdesmitajos gados Vācijā. Ja demokrātiskai sistēmai ar nepārtrauktu durstīšanu liek mainīties , tad beigu beigās tā arī mainās , bet ne jau uz neiespējamo - uz labāku sistēmu (kā parasti tiek cerēts) , bet gan uz iespējamo - uz citu , jau nedemokrātisku sistēmu (ko neviens parasti it kā negaida). Jo demokrātiska sistēma jau skaitās pati tā labākā , un nevar to spiest mainīties uz vēl ko labāku , ja nekas labāks nav zināms. Manuprāt sistēmas ziņā jāiztiek ar to kas ir. Ar lietussargiem būtu jābaksta negodīgums , atklāts negodīgums , un nevis pēc tā cik liels tas negodīgums naudas izteiksmē , bet gan pēc tā cik atklāts un tātad nekaunīgs ir tas negodīgums. Manuprāt sabiedrība taisni otrādi , pārāk apmāti dzenas durstīt visai aizplīvurotus negodīgumus , un atstāj nepamanītus varbūt ne tik lielus , bet gluži atklātus negodīgumus. Kā saka - labāk zīle rokā , nekā mednis kokā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 04.11.2008 19:45
Atstumjot lielu daļu cilvēku aiz lēmumu pieņemšanas iespējas vai vismaz aiz iespējas kļūt par vērā ņemamu politikas mērķa grupu (piemēram, māmiņas, kas bērnus dzemdē bez iepriekšēja darba stāža), politika kļūst vieglāka un lētāka.
=====
Šis (tāpat kā daudzi citi piemēri) nav izskaidrots - ir ieskicēts jautājums, bet nav pateikts, ko autore īsti grib panākt. Katrā ģimenē, ja vien tā nedzīvo uz vecvecāku rēķina, ir kāds pelnītājs - māte vai tēvs. Ja vien visi ienākumi nav saņemti aploksnē, tad ir arī sociālie maksājumi un attiecīgi iespēja saņemt bērna kopšanas pabalstu atbilstoši ienākumiem darba vietā.

Es nezinu, kāds vēl būtu iespējamais risinājums. Man arī šķiet simpātiskas studentu ģimenes, kurās pirmais bērns piesakās, kamēr vēl vecāki nestrādā (labi) atalgotu darbu. Ļoti ceru, ka varēšu atbalstīt savus bērnus, kad viņi izaugs un sāks dibināt ģimenes. Bet nezinu, kādā veidā vajadzētu rakstīt likumu, lai studentu ģimenēm maksātu ievērojamu bērna kopšanas pabalstu, bet, teiksim, bezdarbnieku vai pelēkajā ekonomikā nodarbināto ģimenēm - nē. (Un cik lielam ienākumu līmenim pielīdzināt studentes un studentus ar bērniem? 250 latu mēnešalgai? 1000 latu mēnešalgai? Ministrijas valsts sekretāru līmeņa mēnešalgai?) Vismaz pirmajā tuvinājumā cilvēka sociālais nodoklis nosaka, kāda apjoma sociālais atbalsts viņam/viņai būtu nepieciešams. Mūsu valstī taču visiem nemaksā arī vienādas pensijas.

Autore taču būs ievērojusi, ka referendumā par Saeimas atlaišanu, kas notika pašā vasaras vidū, piedalījās gandrīz puse balstiesīgo, bet nākamajā (pensiju pielīdzināšanas) referendumā - sabiedrība nepavisam nebija vienota. Ir lietas, kuru dēļ ļoti daudzi ņems rokās lietussargus, bet ir tādi jautājumi, kuros mūsu intereses būtiski atšķiras.

Saistītie raksti
Rekins par picu

Rēķins par picu 7 Autors:Rita Ruduša

Ļaunuma apturēšana politika.lv

Citi autora darbi
Birstes 255x203

Es atbildīgs par visu 65 Autors:Aivita Putniņa

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Vēlēšanās Autors:Aivita Putniņa