Atslēgvārdi:

Ar sviestmaizi un TV vairs nepietiek

Krievijā pilsonis ir pateicis, ka ir noguris no šīs sistēmas. Viņš grib, lai valsts pret viņu attiektos kā pret pilsoni, nevis kā feodālis pret savu dzimtzemnieku.

Iesaki citiem:

Intervija ar Maskavas Kārnegī centra pētnieku Andreju Rjabovu.

Krievijā pēc parlamenta vēlēšanām, mazliet vispārinot, tauta ir izgājusi ielās, un pārsvarā tie nav strādnieki, bet gan vidusšķiras, inteliģences un radošo profesiju pārstāvji. Kā jūs īsumā komentētu Krievijā notiekošo? Vērotājam no malas daudz kas nav saprotams un izskatās miglā tīts.

Miglā tīts viss patiesībā izskatās visiem. Pirmkārt jau tā aina, ko jūs aprakstījāt, bija gluži negaidīta. Vēl pirms dažiem mēnešiem, septembrī, kad vēlēšanu kampaņa tikai sākās, neviens Krievijā ne no ekspertiem, ne no varas politiķiem, ne no opozīcijas, ieskaitot mani , nešaubījās, ka šīs vēlēšanas būs ierasta formāla procedūra, kas apstiprinās Vienotās Krievijas līderību. Pēc tam par prezidenta kandidātu izvirzīs, visticamāk, Putinu, kurš tad mierīgi atriezīsies Kremlī kā kārtējais Krievijas Federācijas prezidents uz jaunu termiņu.

Taču notika negaidītais. Sākās nepieņemšanas reakcija.


Kā nepieņemšana? Un kas ko nepieņēma?

Andrejs Rjabovs
Foto

Sabiedrība nepieņēma — tas ir skaidrs. Taču nav skaidrs, ko nepieņēma. Politisko režīmu? Varbūt kopumā politisko sistēmu. Vai arī postpadomju Krieviju kā tādu. Lūk, to es nezinu. Varbūt kāds to zina, bet es to neredzu. Tā ir kaut kā nepieņemšana.
Neapšaubāmi, vairākums ekspertu tagad uzskata, ka tam par grūdienu kalpoja 24. septembrī izskanējušais paziņojums Vienotās Krievijas kongresā, ka Putins atgriežas prezidenta amatā. Iespējams, ka tas daudziem dažādu paaudžu pārstāvjiem izraisīja déjà vu efektu. Kā teica viens pazīstams Krievijas eksperts, stratēģisko pētījumu centra vadītājs un Krievijas sociālās attīstības ministra vietnieks Mihails Dmitrijevs — piemēram, cilvēki pēc 45 gadu vecuma nodomāja — tagad līdz pat aktīvā vecuma beigām mēs dzīvosim ar šo un nebūs nekādu izmaiņu. Jaunieši nodomāja, ka labākie gadi paies ar to, kas šobrīd ir, un arī bez kādām pārmaiņām.

Un tas masu apziņas līmenī izraisīja nepieņemšanas reakciju. Mēs gribam kaut ko citu. Kāda tam bija ietekme? Pirmkārt jau tam bija ietekme uz piedalīšanos vēlēšanās. Līdz 24. septembrim Krievijas sabiedrībā dominēja atturēšanās reakcija — nevajag iet uz šīm vēlēšanām, tās neko neizšķir, viss paliek, kā bijis. Turkpāt pozīciju „mēs no šāda farsa norobežojamies, mēs to neieredzam” uzturēja arī daudzi redzami liberālās kustības dalībnieki, piemēram, Boriss Ņemcovs ar savu protesta kustību Balso pret visiem! Šīs kustības mērķis – parādīt, ka vēlēšanas ir bezjēdzīgas, negodīgas, tajās piedalās marionešu partijas un nav velti jātērē laiks. Ideja un pozīcija — nepiedalīties vēlēšanās — bija visnotaļ populāra. Taču pēc tā, kas notika, cilvēki pēkšņi sagribēja atnākt un pateikt, ka vēlas kaut ko citu.


KĀ SADUĻĶOT ŪDENI

Ko pirms vēlēšanām rādīja sabiedriskās domas aptaujas?

Ziniet, lieta tāda, ka aptauju rezultāti svārstījās. Es pats vēlēšanās piedalījos kā kandidāts ar 9. numuru no partijas Jabloko federālajā sarakstā, bet nesaku to pašreklāmas dēļ. Reitings svārstījās par 1 līdz 4 procentiem. Tā nemēdz notikt. Nav tādu notikumu, kas var izraisīt šādu svārstīšanos. Eksperti, kuri seko līdzi vēlēšanām, svārstības saista ar to, ka uz socioloģisko aptauju dienestiem bija liels spiediens un tie ļoti negribēja sev radīt problēmas attiecībās ar dažādām administratīvajām iestādēm. Un tādēļ centās uzminēt, kādi būs reālie rezultāti. Taču uzminēt bija grūti.

Ar ko šī vēlēšanu kampaņa atšķīrās no citām? Nezinu, kādēļ, bet pirmo reizi daudzu gadu laikā vēlēšanu kampaņā nebija ienaidnieka tēla. Ne ārējā, ne iekšējā, ne jebkāda cita ienaidnieka. 1996. gadā, kad prezidents bija Jeļcins, ienaidnieks bija komunisti. 2000. gadā tie bija liberāļi. 2003. gadā ienaidnieks bija oligarhi un visi, kas viņus apkalpo. 2007. gadā tie bija ar ārvalstu vēstniecību finansējumu saistīti spēki, kā teica Putins — tie, kuri diedelē. Bija skaidrs — vieni vēlas atpakaļ veco kārtību, otri vēlas, lai valsts kļūtu atkarīga no ASV un NATO. Taču šoreiz ienaidnieka nebija. Tādēļ visas partijas Maskavā, medijos un uz ekrāna īstenoja samērā mierīgu vēlēšanu kampaņu. Dabiski, ka uz vietām, reģionos, uz visām opozīcijas partijām tika izdarīts reāls spiediens tādēļ, ka nomenklatūra savus spēkus koncentrēja Vienotajā Krievijā. Taču Maskavā, ieslēdzot televīziju, varēja vērot arī praktiski visu opozīcijas partiju pārstāvjus.

Šāda pieeja ir saprotama, jo viņiem vajadzēja atbīdīt, „atslēgt” nesistēmas elementus un novest pie varas savus cilvēkus caur Vienotās Krievijas sarakstiem. Tādēļ izveidojās dīvaina situācija, kad centrālajā televīzijā nebija ienaidnieka — komunistu, Jabloko vai partijas Правое дело . Savukārt sabiedrībā jau cēlās status quo nepieņemšanas vilnis. Nepatika pret to, kas bija ikdiena pēdējos 7 – 8 gadus. Nogurums no tā visa. Rezultātā vēlēšanās tas viss kļuva skaidrs.

Mēs zinām, ka ir oficiālie rezultāti. Kas attiecas uz neoficiālajiem, ir divi avoti. Ir opozīcijas partijas, un pret tām var vienmēr attiekties skeptiski — tās zaudēja un tādēļ ir ieinteresētas paaugstināt savus rezultātus un samazināt Vienotās Krievijas rezultātus. Taču dīvainā veidā opozīcijas partiju aprēķini sakrīt ar neatkarīgu matemātiķu datiem. Matemātiķi izmanto mūsdienīgus matemātiskos modeļus un visu balsošanas datu masīvu, un tā var izveidot modeli un parādīt, kādas bijušas deviācijas, kādas bijušas izmaiņas, un izrēķināt aptuveno rezultātu. Interesanti, ka šie aprēķini ir ļoti līdzīgi.

Šie dati parāda, ka patiesībā ar nelielu pārsvaru uzvarēja Krievijas Federācijas komunistiskā partija ar nedaudz vairāk nekā 30%. Aptuveni 30% bija Vienotajai Krievijai, kam sekoja Taisnīgā Krievija ar 15-17%, tad — Žirinovska liberāldemokrāti ar 10-11% un piecnieku noslēdza Jabloko, kas ar nelielu pārsvaru pārvarēja 7% barjeru. Oficiālo datu paziņošana izraisīja dziļu neizpratni. Ļaudis lieliski zināja reālo situāciju – galu galā ir interneta laikmets. Tāpat no paziņām un draugiem ir zināms, cik cilvēku attiecīgajā iecirknī balsoja par kādu konkrētu partiju, bet pēcāk oficiālā informācija vēstī, ka par šo partiju konkrētajā iecirknī nobalsojuši divi cilvēki. Mazliet ir atšķirība. Turklāt to visu ir iespējams pārbaudīt.


Tas izraisīja, teiksim tā, neizpratni?

Saprotiet, cilvēki, kas nodarbojās ar vēlēšanu viltošanu, dzīvo citā, ne interneta laikmetā. Viņi domā, ka saduļķot ūdeni ir ļoti viegli. Ir vēl kāda svarīga problēma. Līdz šīm vēlēšanām vara pret sabiedrību izturējās kā pret patērētājiem.


Acīmredzot varai bija izdevīgi, ka cilvēki neinteresējas par politiku, bet gan par ikdienišķām lietām.

Jā, tieši tā! Veikals uz dīvāna, popmūzikas koncerti, kas tagad tiek eksportēti uz dažādām valstīm, jo šīs mantas pietiek. Es negribu teikt, ka šie cilvēki pēkšņi no patērētājiem kļuva par pilsoņiem. Viņiem sagribējās kļūt par pilsoņiem. Viņi spēra pirmo soli pārmaiņu ceļā no patērētāja uz pilsoni.


NO PATĒRĒTĀJA PAR PILSONI

Varbūt jūs varat mazliet attīstīt tālāk šo tematu, pastāstot, kas, jūsuprāt, šodien ir tas krievs, kurš izgājis ielās? Protestēt izgāja ne jau viendabīga masa — tie taču ir ļoti dažādi cilvēki.

Tātad, pirmkārt, ir viedoklis, ka tā ir tā sauktā interneta sabiedrība — cilvēki, kas sazinās internetā sociālajos tīklos. Taču tā gluži nav. Pirmkārt, tie ir visdažādākā vecuma cilvēki, sākot ar vecāko klašu skolēniem, kuri netika, jo bija sarīkots kontroldarbs. Un kontroldarbs pirms došanās brīvdienās būs arī 24. decembrī, kad atkal notiks protesta pasākumi. Tomēr jāatzīmē, ka daudzi vecāko klašu skolēni izrādīja interesi. Tātad, protestētāji bija visdažādākā vecuma cilvēki: no skolēniem un studentiem līdz pat 60 gadu veciem un vecākiem cilvēkiem. Tā nav vidusšķira sociālā nozīmē. Pareizākā atbilde ir, ka tā ir pilsētu vidusšķira. Taču tie ir cilvēki, kuriem galvenie principi dzīvē ir šādi: cilvēka cieņa — mēs gribam, lai ar mums runā kā ar cilvēkiem, mēs gribam godīgumu, godīgu varu, godīgu valsti, un mums ir apnikusi korupcija. Visumā var teikt, ka tie ir cilvēki, kas nepārstāv kādu konkrētu politisku uzskatu, teiksim, liberālismu, kristīgo demokrātiju, sociālismu. Tie, visticamāk, ir gan pirmie, gan otrie, gan trešie. Droši vien viņu vidū ir arī komunisti un pat anarhisti. Viņus visus šobrīd apvieno pilsoniskuma sajūta — mēs neesam patērētāji, mēs neesam bioloģiska masa, no kā var lipināt jebkādas formas figūras. Mēs gribam būt pilsoņi.

Pārsvarā tie ir izglītoti cilvēki no lielajām pilsētām, jo lielās pilsētas balsoja par opozīcijas partijām. Un nav pat svarīgi, kurām, jo motivācija bija dažāda. Tie ir arī veiksmīgi un pārtikuši cilvēki. Tas noteikti nebija lumpenu protests. Tas nebija tādu cilvēku protests, kam nav naudas vai iztikas līdzekļu un kuri sanākuši kopā pieprasīt no valsts sociālo palīdzību.


Droši vien ir svarīgi parādīt atšķirību starp situāciju, kāda attīstījās šoruden, no situācijas, kāda bija pēc iepriekšējām vēlēšanām?

Protams, toreiz tas bija visnotaļ politizēts protests, ko īstenoja cilvēki, kas skaidri saprata — šobrīd Krievijā veidojas autoritāra pārvaldība, bet mēs esam par Rietumu tipa demokrātiju. Tā bija pēc iepriekšējām vēlēšanām. Šoreiz tā nebija, neviens neteica — dodiet mums demokrātiju! Tagad tas ir pilsoniska rakstura protests, kas aptvēris arī to sabiedrības daļu, kas vēl pirms diviem trim mēnešiem negribēja piedalīties vēlēšanās. Tie cilvēki, kuri jūt, ka viņiem nodarīts pāri.


Vai var teikt, ka pirmoreiz ilgā laikā tie dažādie cilvēki, kurus neapmierināja situācija un kuri uzskata, ka rietumu demokrātijas modelis ir labākais pārvaldības modelis un protestu mērķis, spēja savākt kritisko masu?

Tā varbūt nav gluži kritiskā masa, bet masa, kas gan iezīmē zināmas dinamikas sākumu. Kādu pārmaiņu procesa sākumu pirmkārt jau domāšanā, masu apziņā. Visi saprot, ka politiski jau nekas ātri nemainīsies un Domes vēlēšanu rezultāti netiks pārskatīti, par atkārtotām vēlēšanām, kā to prasīja Eiropas Parlaments, nemaz nerunājot. Taču attieksme izveidojās un saglabājas. Pēc pusgada būs vietējās vēlēšanas, un attieksme līdz tām noteikti saglabāsies. Cilvēki, kas ir pie varas, domā, ka tūlīt kaut ko izdomās — cilvēki nomierināsies, protesti aprims. Taču tā ir liela kļūda.


NĒ POLICEJISKAI VALSTIJ

Un kā jūs prognozējat situācijas attīstību?

Es uzskatu, ka sociāli ekonomiskā situācija neveicina varas iedomāto scenāriju. Agrāk situācija bija atšķirīga – bija slavenais tā sauktais Putina sociālais konsensuss, ka apmaiņā pret atteikšanos no politiskās un pilsoniskās līdzdalības tiek nodrošināta labklājības izaugsme. Šobrīd valdība to nespēj nodrošināt. Situāciju var pielabot, taču nav iespējams nodrošināt nopietnu ekonomikas izaugsmi, darbavietas.


Vai tam cēlonis ir resursu trūkums?

Nav resursu, un nav īstenotas tās ekonomiskās reformas, ko pēdējo desmit gadu laikā vajadzēja veikt. Tātad no sociāli ekonomiskā viedokļa valdība nespēj dot to, ko tā, iespējams, gribētu dot. Valdībai ir sakrājies milzīgs sociālo saistību apjoms. 50 triljoni rubļu (gandrīz 200 miljardi dolāru). Tādas brīvas naudas Krievijā nav.
Pastāv viedoklis, ka tieši ekonomika ir visu protestu cēlonis, bet es gan nenorakstītu visus šķēršļus uz ekonomiku. Esmu pārliecināts, ka protestiem, par ko mēs runājam, ekonomiskie cēloņi ir mazāk svarīgi nekā pilsoniskie iemesli. Protesti noraida policejiskas valsts ideju. Tādas valsts ideju, kur svarīgākā loma ir administratīvajām struktūrām, varas vertikālei. Cilvēkam, kurš cenšas pretoties valstij ne administratīvā, bet privātā strīdā, nav nekādu izredžu. Valsts aparāts viņu nospiež. Protesti ir tieši pret šo situāciju. Vēlēšanu rezultātu pasludināšana tikai ir kļuvusi par sava veida finālu valsts policejiskās loģikas pieņemšanai.

Ņemot vērā, ka tuvākajā laikā atkal gaidāmas vēlēšanas, varbūt šis bija tikai pusfināls?
Jā, patiešām, tas drīzāk ir pusfināls. Šo ideju pirmo reizi pauda labākais mūsdienu Krievijas rakstnieks Vladimirs Sorokins, kurš sarakstījis divas antiutopijas День опричника un Сахарний Кремль, kur viņš šo ideju apraksta. Un tas bija pirms četriem pieciem gadiem, kad sistēma bija tās augstākajā punktā. Man šķiet, ka Krievijā pilsonis ir pateicis, ka ir noguris no šīs sistēmas. Viņš grib, lai valsts pret viņu attiektos, kā pret pilsoni, nevis kā feodālis pret savu dzimtzemnieku.


ŠĶĒLĒJS PROHOROVS

Var teikt, ka tagad ir protestu kulminācija. Kā jūs uzskatāt, vai no protestētāji atslābs? Ko līdz prezidenta vēlēšanām darīs Putins?

Putinam tagad galvenais ir prezidenta vēlēšanu kampaņa. Te man vēlreiz jāatgriežas pie iepriekš teiktā. Vēl pirms diviem mēnešiem šķita, ka no varas viedokļa nekādu problēmu vispār nevar būt, ka būs spīdoša uzvara vēlēšanās ar pamatīgu pārsvaru. Tagad situācija ir daudz sarežģītāka. Ir Krievijā eksperti, sociologi, kuri saka, ka iespējama [prezidenta] vēlēšanu otrā kārta. Es gan neesmu pārliecināts, ka otrā kārta iespējama, jo respektētā socioloģisko pētījumu centra Levada dati liecina, ka Putinam ir vismaz 31% vēlētāju stabils atbalsts. Un vēl 20% balsu gan jau kaut kā var savākt.
Problēma ir, ka šī uzvara vairs nav garantēta, par to ir jācīnās. Tādēļ šajā situācijā kļūst ārkārtīgi svarīgi, kurš un kādā statusā piedalīsies kampaņā. Krievija ieiet nenoteiktības periodā. Jā, formāli tādi cilvēki kā Zjuganovs un Žirinovskis ir uzticami partneri, ar viņiem ir iespējams vienoties, viņi ir racionāli cilvēki. Nav iespējams nesaprast, ka tādas absolūti lojālas personas kā Zjuganovs un Žirinovskis noteiktas apstākļu sakritības dēļ var izrādīties nelojālas. Tādēļ tiek ieviests Mihails Prohorovs .
Vai Mihails Prohorovs ir projekts?

Tas ir projekts, jā. Pēkšņi parādās pievilcīga figūra – pleibojs, miljardieris — veiksmīgs, ar labiem „galiem”. Daudziem viņš rada cerības. Savukārt varai tā ir cerība uz protestētāju šķelšanos. Ieraudzīs Prohorovu un — end of game! Uz mītiņiem iet nevajag, jo beidzot ir parādījies kāds, par ko balsot. Turklāt ir vērojami arī mājieni, ka Prohorovs varētu kļūt par premjeru, ja par viņu pietiekami daudzi nobalsos. Te ieslēdzas domāšana — o, cik lieliska izdevība! Daudzi saka, ka tas ir 1996. gada prezidenta vēlēšanu variants, kad Jeļcinu, ar kuru konkurēja komunistu līderis Genādijs Zjuganovs, pārvēlēja par prezidentu tikai otrajā vēlēšanu kārtā. Tagad otrajā kārtā varētu būt Putins pret Zjuganovu, un beigās nekas nemainās. Putins gan nedomā vēlēšanu otrās kārtas kategorijās. Domāju, ka viņš tam gluži vienkārši nav gatavs un izies uz uzvaras sasniegšanu jau pirmajā kārtā. Taču Prohorovs ir ārkārtīgi svarīgs, lai sašķeltu pilsonisko kustību. Viņš ir pilnībā spējīgs atšķelt daļu no šīs kustības.


OPOZĪCIJAS MARGINALIZĀCIJA

Vai Putins varētu īstenot kādu opozīcijas marginalizācijas shēmu?

Šajā kontekstā ļoti interesanta figūra ir partijas Taisnīgā Krievija frakcijas vadītājs Valsts domē Sergejs Mironovs. Pirmajā maijā viņš Pēterburgā demonstrācijā aicināja Putinu atkāpties, un pēc tā no amata atkāpās pats. Taču tagad atkal pakāpies un uzrāda labus rezultātus — viņa partija ieguvusi trešo vietu vēlēšanās. Vēl vairāk — viņš izdarījis vēl vienu lielu pakalpojumu varai — tieši no viņa izskanēja priekšlikums kā demokrātisko spēku kandidātu izvirzīt bijušo finanšu ministri Oksanu Dmitrijevu, kura ir spilgta, politiski neangažēta un sociāli orientēta figūra. Tomēr nesen notikušajā partijas kongresā Mironovam ar grūtībām, bet izdevās aizstāvēt savu kandidatūru prezidenta vēlēšanām. Un tas var kalpot par tirgošanās iemeslu ar Kremli. Tagad ne tikai Putins var teikt, ka viss ir atkarīgs no viņa, bet arī Mironovs var teikt, ka ir ļoti svarīgs. Viss minētais nozīmē, ka ir potenciāls prezidenta vēlēšanās sarīkot priekšnesumu „Oligarhs Prohorovs pret sociālistu Mironovu”. Uz šī fona Putins izskatīsies ārkārtīgi labi, sakot — man nav laika piedalīties šajā jezgā, man jārisina konkrētas problēmas — tur pārplīsis ūdensvads, un tas ir jāsalabo, tur cilvēkiem nav izmaksāta alga, un man jābrauc pie viņiem problēmu atrisināt. Respektīvi, uz šī fona viņš izskatīsies kā ideāls birokrāts, kā nācijas tēvs, kuru neinteresē politika un kurš nodarbojas ar problēmu risināšanu. Tad vēl atliks pateikt, ka, lai Mironovam un Prohorovam vēl pievienojas krievu un nabadzīgo aizstāvis Žirinovskis, un tad jau izrāde būs nokomplektēta pilnībā.


Kā tas ietekmēs sabiedrības spēju mobilizēt pilsonisko vērtību aizstāvju kritisko masu?

Te parādās jautājums, vai Krievijas sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai pateiktu, ka tai neinteresē izrāde? Kurš tad būs kandidāts, kurš reāli pateiks, ka tas viss ir izrāde un sabiedrība grib reālu sarunu? Es ceru, ka tāds kandidāts varētu būt partijas Jabloko līderis Grigorijs Javlinskis. Vienīgā problēma, ka viņam ir ļoti grūti savākt nepieciešamos 2 miljonus balsu. Balsu vākšana sākās 18. decembrī, un, ja nemaldos, jau 18. janvārī visi paraksti jāiesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai. Ņemot vērā gadumijas brīvdienas, to izdarīt ir ļoti grūti. Citu nopietnu kandidātu, es domāju, nebūs. Par Zjuganovu es nerunāju tādēļ, ka viņu pilnībā apmierina pašreizējā lielākās opozīcijas partijas vadītāja loma. Viņš ir lielākās frakcijas vadītājs, cienījams, ar visiem atribūtiem. Izskatās, ka vēlēšanās par šo partiju nobalsoja diezgan plašs vēlētāju spektrs — ne tikai budžeta iestāžu darbinieki, bet arī uzņēmēji. Balsoja nevis politisku un ideoloģisku apsvērumu, bet pilnīgi racionālu iemeslu dēļ — balsoja par tehniski lielāko opozīcijas partiju, kurai ir pa spēkam panākt vismaz kaut kādas izmaiņas.
Izskan pieņēmumi, ka par Komunistisko partiju absolūti racionālu iemeslu balsojuši pat finansisti un investori. Ja Zjuganovs uzvedīsies oportūnistiski, tad šie cilvēki teiks, ka ir viņā ieguldījuši resursus, un sagaida, ka viņš tos arī godīgi atstrādās. Līdz ar to šīs Krievijas prezidenta vēlēšanas būs interesantas tieši no procesa dažādo dalībnieku mijiedarbības viedokļa, nevis iegūto balsu skaita viedokļa. Es nešaubos, ka Putins kļūs par prezidentu.


Tātad iznāk, ka vienīgais, uz ko var cerēt, ir nevis reālas pārmaiņas politiskajā sistēmā, bet sabiedrībā?

Būs interesanti vērot, vai dažādie spēlētāji un sabiedrība iesaistīsies manipulatīvajās izrādēs, vai arī pateiks, ka sabiedrību neinteresē teātris un demokrātijas imitācija.
Kāds, jūsuprāt, ir varas mērķis?

Vara ir atzinusi, ka saprot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas gan ekonomikā, gan politikā. Taču vienlaikus uzsver, ka pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja esošā vara saglabā vairākumu. Līdz ar to varas mērķis parlamenta vēlēšanās bija pasniegt sabiedrībai, ka tikai esošajai varai ir iespējams paglābt valsti no šķelšanās, konfliktiem un tā tālāk. Tādēļ ir svarīgi izveidot vairākumu un panākt ar citām partijām vienošanos, ievēlēt prezidentu un tad īstenot pārmaiņas.

Taču notikušie protesti šo plānu izjauc, jo parāda, ka nekāda vienošanās nav iespējama. Vismaz ar tādiem noteikumiem, ko piedāvā vara. Tādēļ vara pieņem šo sarežģīto situāciju, uzskata, ka tā ir jāpārdzīvo, jāsagaida ekonomiskās situācijas uzlabošanās un tad jau sabiedrība aizmirsīs arī par parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Taču tas tā nenotiks. Ne tikai tādēļ, ka krīze ekonomisko izaugsmi apstādinās uz vairākiem gadiem un nebūs iespējas palielināt algas un sociālos pabalstus, bet arī tādēļ, ka sabiedrība kļuvusi citādāka. Sabiedrībai vairāk nepietiek ar sviestmaizi un izklaidējošu attēlu televizorā. Tas, manuprāt, ir galvenais secinājums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi