Atslēgvārdi:

Ar savu dienaskārtību 15

Kaut brīžiem Vairas Vīķes—Freibergas labējums un elitiskums var likties teju vai reakcionāri, tomēr viņai politikā bija pašai sava dienaskārtība, balstīta noteiktā pasaules uzskatā un pārliecībā.

Iesaki citiem:

Vaira Vīķe-Freiberga 21 jūnijā teica savu pēdējo uzrunu parlamentam Valsts prezidentes statusā. Kā runas galveno vēstījumu sabiedriskā doma uztvēra prezidentes skaidrās norādes uz augsta līmeņa politisko korupciju, gaidāmajiem politiskās vides satricinājumiem un aicinājumu politiskajām partijām pašattīrīties. Ņemot vērā šodienas politisko gaisotni, šie vārdi nevarēja nepiesaistīt plašu uzmanību. Tomēr šajā rakstā negribētos spekulēt par minēto prezidentes izteikumu nozīmi un kontekstu — gan tādēļ, ka autora rīcībā nav nekādas jaunas informācijas, gan tādēļ, ka mums ir cerības tuvākajā nākotnē iegūt samērā pilnīgu ainu. Tā vietā es vēlētos šo runu aplūkot plašākā, Vairas Vīķes-Freibergas politiskā mantojuma kontekstā. Runa ir piemērota šim nolūkam ne tikai tādēļ, ka tā ir viņas pēdējā un noslēdzošā no Saeimā sacītajām runām, bet arī tādēļ, ka šī runa bija prezidentei neraksturīgi piesātināta ar specifiski politisku saturu.


Pārspīlētā manipulējamība

Visus astoņus gadus ir valdījusi līdz šim Latvijas politikā neierasta vienprātība, ka prezidente esot “liela autoritāte”, “izcila personība” un “gudra sieviete”. Ar šādiem raksturojumiem ir izcēlušies visi — no Māras Zālītes līdz Viktoram Kaļužnijam. Turpretī daudz retāk uzmanība ir pievērsta Vīķes-Freibergas politiskajiem uzskatiem, proti, veidam, kā tad izcilā prezidente redz valsts un sabiedrības attiecības, demokrātisku pārvaldi un politisko atbildību.

Pēdējā pusgadā Valsts prezidentes iekšpolitiskās aktivitātes dažam ir ļāvušas runāt par viņas “manipulējamību”. Kā iespējamie manipulētāji ir minēti gan Vīķes-Freibergas tuvinieki, gan ASV vēstniecība, gan masoni un šis tas cits. Var jau būt, ka kaut kur tajā visā ir arī kripata patiesības. Tomēr lielāku interesi piesaista tās amatpersonas, kuras pēdējā laikā labprāt runā par prezidentes manipulējamību — Ventspils mērs, mūsu ilgspēlējošais premjerministrs un citi. Kad nepārprotami manipulējami un manipulējoši ļaudis vienā balsī apvaino kādu citu “manipulējamībā”, šī norise pati par sevi ir intriģējoša un uz pārdomām rosinoša. Tēze, kuru es vēlos izvirzīt šajā rakstā, teic, ka tā sauktā Vīķes-Freibergas “manipulējamība” ir krietni pārspīlēta, un viņas rīcībā var saskatīt krietni vairāk konsekvences, nekā to reizēm iedomājas. Nav ko smieties — es patiešām domāju, ka Vairas Vīķes-Freibergas runu un rīcības pamatā ir noteikti politiski uzskati, proti, caurmērā saskanīga izpratne par valsti, indivīdu un demokrātiju. Lieki piebilst, ka šādi daudz maz skaidri politiskie uzskati Latvijas valdošajās aprindās ir sastopami visai reti. Vismaz kvantitatīvā ziņā te noteikti dominē divas citas grupas. Vieni ir tie, kuriem politika “nāk no sirds”, proti, no kaut kādiem dziļi izjustiem ideāliem, kuru ietērpšana vārdos un argumentos būtu teju vai zaimošana. Šāda, “dziļi izjusta” politika reizēm gan ir visai neērta, kad nākas atbildēt uz konkrētiem, praktiskiem jautājumiem. Tomēr tā ir vienlaikus arī parocīga — tā ļauj runāt te vienu, te atkal kaut ko pavisam citu, nezaudējot neko no dziļi morālās pārliecības par savu taisnību. Otra pozīcija ir konsekventāka. Šā tipa politiķi par savas politiskās darbības kredo izvēlas nešaubīgu uzticību kādam ekonomiski politiskam grupējumam, nemokot sevi ar jautājumiem par taisnīgumu, demokrātiju un tamlīdzīgiem komunistu izdomājumiem. Loģika te ir dzelžaina un iedarbīga: ja “mūsējie vinnēs”, es varēšu savas dieniņas nodzīvot, cepuri kuldams.

Lai ko arī nedomātu par Vairu Vīķi-Freibergu, viņa nav piederējusi nevienai no minētajām kategorijām. Viņai nav bijusi raksturīga nedz pašmērķīga moralizēšana, nedz nepārprotama izkalpošanās kādam mogulam. Viņas rīcībā un runā ir vērojama konsekvence, kura vairumā gadījumu nebūt nešķiet muļķīga, nepārdomāta vai “manipulēta”, protams, ja vien esam gatavi pieņemt viņas izejas pozīcijas. Ja vēlamies šīs pozīcijas ietērpt klasiskos ideoloģiju terminos, varam teikt, ka Vairu Vīķi-Freibergu ir raksturojusi labēji konservatīva politikas izpratne, kuru no vienas puses papildina saprātīga deva latviešu nacionālisma, no otras — ļoti spēcīgs, brīžiem pat nekontrolējams antikomunisma instinkts. Lai pamatotu šo tēzi, es pievērsīšos trim nostādnēm, kuras ir bijušas vērojamas gan prezidentes vārdos, gan praktiskajā rīcībā. Šāda interpretācija kādam varētu likties mazliet patvarīga — galu galā prezidentes pašas memuāri vēl nav pat uzrakstīti. Tomēr tieši ar šādu interpretāciju būtu jāsāk, ja vēlamies nopietni izturēties pret Vairas Vīķes-Freibergas mantojumu Latvijas politikā.


Demokrātija un populisms

Vaira Vīķe-Freiberga neapšaubāmi ir demokrāte. Tomēr demokrātijas izpratnes mēdz būt ļoti dažādas — vieni demokrātijā vispirms saskatīs plašas līdzdalības iespējas, citi — vairākuma varu vai partiju konkurenci. Vīķes-Freibergas skatījumā demokrātija vispirms nozīmē sabiedrības tiesības godīgu procedūru ceļā izvēlēties valdošo eliti. Tās centrā ir vēlēta aristokrātija, nevis abstrakta tautas vara pār sevi pašu. Jebkurā iekārtā politika faktiski ir elites lieta — pat pašā demokrātijas šūpulī, senajās Atēnās, faktiski valdīja mazākums. Lai cik demokrātiska būtu sabiedrība, visi nekad nelems par visu. Vēl vairāk — stāsts par to, ka demokrātijā visi vienādā mērā var līdzdarboties lemšanā, ir bīstams, jo iedveš pūlim visvarenības apziņu. Ne velti Vīķe-Freiberga 2006. gadā saņēma Hannas Ārentes balvu — tieši Ārente savulaik teica, ka demokrātijai nekas nav tik bīstams, kā pēc maizes brēcošo masu degsme risināt savas problēmas ar politiskiem līdzekļiem. Tā noved pie populisma, anarhijas un visbeidzot — pie diktatūras, kura vienīgā vairs spēj nodrošināt mierīgu dzīvi un ieviest kaut cik kārtības. Un šo scenāriju, būsim droši, Vaira Vīķe-Freiberga ir vēlējusies novērst jebkuriem līdzekļiem.

Tomēr runa nav vienīgi par demokrātiskā režīma stabilitāti kopumā — jebkurš mēģinājums “tautas gribas” vārdā apšaubīt Satversmē fiksēto demokrātisko procedūru leģitimitāti principā ir solis šādas attīstības virzienā: “Tas, ka opozīcija daudzos jautājumos [pozīcijai] nepiekrīt, tūliņ jau nenozīmē — kā daudziem tas varbūt šķiet — ka pozīcija caur to būtu zaudējusi savas tiesības vai savu leģitimitāti, vai ka būtu jāpadzen Saeima un valdība tikai tāpēc, ka viņu rīcība kādiem nav pa prātam.”

Elites korupcija un valsts nozagšana, protams, ir ļoti nejauka lieta. Taču par to daudz briesmīgāka ir pūļa nekontrolētā vara. Jebkurā ielu mītiņā snauž boļševisms un proletāriskā revolūcija, un aiz jebkura Putņa maskas slēpjas Trockis. Tādēļ ir labāk pieciest savtīgu, pat puskriminālu eliti līdz nākamajām vēlēšanām, nevis censties to diskreditēt un ietekmēt ar publisku protestu palīdzību. Gribam mēs vai nē, politiskā elite vienmēr paliks kā pils kalna galā, kuru sabiedrība var ieņemt tikai vienreiz četros gados. Savukārt opozīcijas nespēja ar to samierināties liecina par skaudību un mazvērtības kompleksiem, nevis par politisku tālredzību. Nevajadzētu palaist gar ausīm Vīķes-Freibergas pašā runas iesākumā teiktos vārdus, kuros viņa uzsver savu lomu elites pozīciju stiprināšanā: “[..] esmu arī konsekventi vienmēr aizstāvējusi kā likumdevēja, tā izpildvaras leģitimitāti un politisko lēmumu pieņemšanas pienākumus un tiesības.” Tie nav tukši vārdi, bet gan faktiska atskaite par padarīto.


Elites lieta

Valsts prezidentes pozīcija Ingrīdas Ūdres skandāla vai “zatleriādes” laikā ne vienam vien bija liels pārsteigums. Tomēr tā konsekventi izriet no šīs nostādnes: labāk slikta elite, nekā labs pūlis. Vienlaikus nav noliedzams, ka Vīķes-Freibergas elitisms ir demokrātisks. Elitei ne tikai ir jābūt tīrai pašas pieņemto likumu priekšā, bet arī jāspēj apliecināt savas valdīšanas tiesības brīvās un godīgās vēlēšanās. Pretējā gadījumā tā vairs nav elite, bet gan kāds vai kādi, kas uzurpējuši varu. Pēdējo mēnešu notikumi liek prezidentei viņas pēdējā runā skart arī situāciju, kad elite nebūt nevēlas šos demokrātiskos noteikumus ievērot, tā vietā par savu darbu saņemot “stipendijas” un slepeni apkalpojot vienu otru labvēli. Pret to viņa vēršas ārkārtīgi asi, nosaucot šo parādību pat par “pašu nopietnāko izaicinājumu, ar ko Latvijai jau vistuvākā nākotnē būs jāprot tikt galā.” Kas attiecas uz notikumu turpmāko attīstību, tad tā, kā liekas, nav skaidra arī viņai pašai. Varam vienīgi nojaust, ka arī šeit viņa drīzāk vēlētos redzēt kādu “tīru” risinājumu partiju vadības līmenī (“āži un avis”), nevis populistisku sašutuma vilni, kurš vēl vairāk saduļķotu jau tā ne pārāk skaidros Latvijas politikas ūdeņus.

Vīķes-Freibergas demokrātijas izpratnē īsti nav vietas politiski aktīvai pilsoniskajai sabiedrībai. Labas NVO ir nepolitiskas NVO — kori, kultūras biedrības un Rotari klubi. Ja ļaudis uztrauc politika, tad viņiem ir jāstājas partijās un jāiesaistās cīņā par varu, nevis jāapšauba lēmumu leģitimitāte no nevalstiskām, pilsoniskām pozīcijām. Vēl vairāk — tā kā politiskā elite šobrīd uzrāda nopietnas krīzes pazīmes, visiem “godīgiem, strādīgiem un atbildīgiem” pilsoņiem ir pat morāls pienākums apsvērt iesaistīšanos partiju cīņā. Pēc Vīķes-Freibergas domām, censties pašiem nokļūt elitē ir daudz gudrāk un efektīvāk, nekā brēkāt uz ielu stūriem par korupciju. Ja varas elitē nonāks “godīgie, strādīgie un atbildīgie”, nekādi sargsuņi nebūs vajadzīgi. Savukārt mēģinājumi apšaubīt demokrātiski ievēlētās elites leģitimitāti no nevalstiskajām pozīcijām vienmēr ož pēc ļeņinisma, proletariāta diktatūras, galu galā — pēc čekas, Gulaga un okupācijas.

Iespējama kritika pret šādu prezidentes demokrātijas izpratnes traktējumu varētu būt saistīta ar neseno Satversmes 72. panta izmantojumu un gaidāmo referendumu. Vai tad šeit viņa neaicināja sabiedrību ar tiešas līdzdalības palīdzību atklāti apšaubīt valdošās elites leģitimitāti? Ne gluži. Ja uzmanīgi ieklausāmies viņas 21. jūnija runā, ievērosim, ka referenduma ierosināšanu viņa, pirmkārt, saprot kā līdzekli atrisināt konfliktu starp diviem elites atzariem — izpildvaru un sevi pašu, nevis kā aicinājumu uz tiešo demokrātiju: “Ļoti ceru, ka mans solis un tautas savāktie paraksti būs tikuši saklausīti kā brīdinājuma zvani un ka ar tiem vien pietiks, lai nevienam nerastos doma šos atsauktos likumu grozījumus pēc manas aiziešanas atkal atdzīvināt.”

Šo mediju jau apspēlēto frāzi vajadzētu lasīt uzmanīgāk. Prezidente te izsaka cerību, ka ar viņas soli un tautas savāktajiem parakstiem pietiks — proti, ka nebūs nepieciešams noraidošs balsojums pašā referendumā, kura rezultāti prezidentei, domājams, ir samērā vienaldzīgi. Sabiedrības viedoklis šeit tiek uzskatīts nevis par kādu mistisku “Dieva balsi”, bet gan par līdzekli, lai viens varas atzars varētu pabrīdināt citu — politika ir un paliek elites lieta. Tas vieš zināmu skaidrību par Vīķes-Freibergas attieksmi pret referendumu kopš procedūras uzsākšanas martā. Lai gan viņa neatzīst šā sava soļa kļūdainumu, tomēr neviens no viņas nav dzirdējis arī skaidrus aicinājumus sabiedrībai iet un aizstāvēt prezidentes pozīciju, kā to prasītu Satversmes 72. panta ideja. Runa ir tikai par brīdinājumu vienam bezkaunīgam un paštaisnam elites grupējumam, nevis par vēlmi iesaistīt tautu lēmumu pieņemšanā. Tiesa, arī pati brīdinātāja droši vien saprot, ka pašreizējā koalīcija šādiem brīdinājumiem agrāk vai vēlāk parādīs “Lagzdiņa sveicienu”, ja to prasīs maizes tēvu intereses. Tomēr šī problēma drīzāk ir risināma ar partiju finansēšanas sakārtošanu un “pašattīrīšanos”, nevis spontānām pilsoniskām iniciatīvām.


Likums un morāle

Vairai Vīķei-Freibergai pirmoreiz stājoties amatā, ne viens vien latviešu inteliģents loloja cerības, ka rietumos augusī prezidente daudz uzmanības veltīs cīņai pret mūsu hronisko kaiti — korupciju. Šīs cerības gan netika pieviltas, tomēr prezidentes attieksme pret korupcijas problēmu daudziem nešķita īsti tāda, kādu tie sagaidīja 1999. gada eiforiskajā vasarā. Lieta tā, ka Vīķes-Freibergas attieksme pret korupciju ir bijusi izteikti legālistiska, proti, orientēta uz likuma burtu un tā pedantisku izpildi, nevis uz pie mums tik populāro morālo nosodījumu un runām par sirdsapziņu. Pietiek atcerēties prezidentes izturēšanos 2006. gada beigās ministru pašapdāvināšanās skandāla ietvaros. Toreiz pat liela daļa Vīķes-Freibergas fanu bija nepatīkami pārsteigti par viņas pozitīvi neitrālo nostāju pret rietumos pilnīgi neiedomājamu praksi, kad valsts amatpersonas pašas nosaka savu atalgojumu. Ko tad prezidente toreiz teica? Viņa sacīja: “Kur stāv rakstīts, ka tā nedrīkst darīt?” Šis gadījums ir tipisks, taču līdzīgu attieksmi varēja novērot visai bieži — no “pozitīvisma kampaņas” novērtējuma līdz pat Zatlera “intīmajām attiecībām”. Šeit arī citāts no runas, kurā prezidente polemizē ar opozīciju tieši no šādas — legālistiskās — perspektīvas: “Daži uzskata, ka jāatlaiž Saeima tamdēļ, ka pēdējo vēlēšanu rezultāti tos neapmierina. Bet ja jau vēlēšanu komisija un starptautiskie novērotāji mūsu vēlēšanas ir atzinuši par brīvām un demokrātiskām, man kā prezidentei nav nekāda pamata apšaubīt viņu leģitimitāti.”

Citiem vārdiem, ja likums kaut ko atļauj, tad nebrīnieties, ka cilvēki to arī dara. Ja nevēlaties, lai to darītu, pieņemiet atbilstošus likumus. Tas arī viss. Savukārt, ja vēlaties iestāties par morāli, tad dariet to tā, lai šī morāle rastu atspoguļojumu likumdošanā. Modernu tiesisku valsti regulē likums, nevis subjektīvi morāli ideāli. Objektīva un sociāli atzīta vērtība piemīt vienīgi tam, kas ir melns uz balta ierakstīts likumā. Arī korupcija vispirms ir jāuztver kā krimināli sodāms pārkāpums, nevis kā sociomorāla problēma. Morāle pati par sevi ir laba lieta. Taču tās vieta ir cilvēku privātajās attiecībās, ģimenē vai kopīgā ekstāzē valsts svētku dienās, kad Vīķe-Freiberga mēdz runāt par pilsoņiem kā vienas mātes bērniem, kuriem visiem esot vienoti un pašaizliedzīgi jākalpo “mātei Latvijai”. Taču ikdienā, ārpus šī konteksta minētie “vienas mātes bērni” neizbēgami būs alkatīgi un līdz mežonībai egoistiski indivīdi, kuru rīcība ir regulējama vienīgi ar likuma spaidiem.

Šādā attieksmē nav nekā nesaprotama vai iracionāla. Tieši šādi uz likuma un morāles attiecībām raugās laba daļa pilsoņu arī vecajās rietumu demokrātijās — īpaši viņpus okeānam. Tomēr atklāts paliek jautājums par šāda viedokļa dzīvotspēju Latvijas apstākļos. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu demokrātiskās likumdošanas pieredze ir visai īsa un nepilnīga. Prezidentei droši vien nebūs paslīdējis garām fakts, ka pie mums likumi visai bieži tiek “piegriezti” dažu visai konkrētu privātpersonu interesēm. Līdz ar to turēšanās pie stingri legālistiskas perspektīvas var būt arī nepietiekama patiesi demokrātiskai saiknei starp morālo un legālo.


Indivīds un solidaritāte

Kad prezidente savā pēdējā Saeimas uzrunā norāda uz prezidenta ierobežotajām pilnvarām sociālekonomisku jautājumu lemšanā un saka, ka esot “pilnīgi veltīgi un tukši pārmest Valsts prezidentam, ka pensijas nav augstākas un algas lielākas”, mums vismaz pa daļai ir darīšana ar koķetēriju. Par valsts sociālo atbildību pret nepriviliģētajiem sabiedrības slāņiem Vīķe-Freiberga lielākoties ir klusējusi ne tikai savu ierobežoto pilnvaru dēļ, bet arī saskaņā ar samērā noturīgiem priekšstatiem par valsts un ekonomikas attiecībām.

Šo priekšstatu centrā ir indivīda atbildība par savu labklājību. Varbūt attiecībā uz mūsu lumpenizētajiem pensionāriem tas dažādu vēsturisku kolīziju dēļ nav pilnīgi pareizi, tomēr pēdējā instancē cilvēks savā materiālajā postā vienmēr ir vainojams pats. Ja trūcīgs cilvēks tā vietā, lai pats strādātu, vēlas tikai kaut ko atņemt turīgākajiem līdzpilsoņiem, tad saprātīgai politikai šādas vēlmes ir jāapkaro visstingrākajiem līdzekļiem. Vēlme pēc valsts iesaistīšanās sociālā taisnīguma nodrošināšanā, pēc Vīķes-Freibergas domām, ir vecās, komunistiskās mentalitātes recidīvs. Šāda vēlme ir bīstama mūsu postsociālistiskajā sabiedrībā, kurā ļaudis ir pieraduši pie valsts autoritārām rūpēm par visām indivīdu vajadzībām. Tieši šajā nozīmē “šodien ne visi ir pilnīgi gatavi” izvēlei un atbildībai. Tipiski neoliberālajam diskursam arī Vīķes-Freibergas runā jautājums par sociālo solidaritāti tiek nemanot atvairīts ar iedomātā jautātāja apvainošanu individuālā bezatbildībā un mazspējā: “Ļoti viegli ir sūdzēties, ka valstī nekas, nu itin nekas nav tā, kā to gribētos, vai tā, kā to vajadzētu. Daudz grūtāk ir katram nākt ar savu darbu, gribu un atbildību, lai vismaz viņa laukā, kompetences un darbības sfērā lietas soli pa solim progresētu un veidotos tieši tādas, kādām paša izpratnē tām būtu jābūt.”

Citiem vārdiem, par valsts atbildību vaicā tikai tas, kurš pats ir bezatbildīgs, kuram ir par grūtu “nākt ar savu darbu, gribu un atbildību”, līdz ar to leģitimitāti zaudē pats jautājums. Tiesa, šo neoliberāli individuālistisko mentalitāti Vīķes-Freibergas gadījumā nav grūti izprast. To, kā liekas, ir veidojusi ne tikai konservatīvās trimdas nepatika pret visu “sociālo”, “sociālpolitisko” vai, nedod, Dievs, “sociāldemokrātisko”. Nevajadzētu aizmirst, ka Vīķe-Freiberga patiešām ir self-made woman, kura savas dzīves laikā no marginālas latviešu emigrantes ir saviem spēkiem kļuvusi par vienu no Austrumeiropas redzamākajiem politiķiem, ar kuru kā ar sev līdzīgu runā ASV prezidents, Eiropas Komisijas vadītājs un citi pasaules smagsvari. Tieši šī iespēja balstīties personīgajā veiksmes stāstā atšķir Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumus godīgi padomāt pašiem par sevi no līdzīgiem vārdiem, piemēram, Induļa Emša 4. maija runā, kur tie atstāj fundamentālas liekulības iespaidu.

Tomēr šī saikne ar runātājas izcilo biogrāfiju vēl nepadara šos uzskatus mazāk problemātiskus. No vienas puses, paļaušanās uz valsts apgādi, neticība brīvai ekonomiskai iniciatīvai, nostalģija pēc padomju autoritārā egalitārisma, veiksmes kriminalizācija patiešām ir reāla problēma, kura vairākiem demokrātiskiem režīmiem mūsu reģionā ir izrādījusies pat fatāla. Taču, no otras puses, daudz maz jēdzīgas sociālās politikas aizstāšana ar nemitīgiem aicinājumiem indivīdam “paskatīties pašam uz sevi” pilda ideoloģisku funkciju šā vārda sliktā, marksistiskā nozīmē. Tā stāsta indivīdam — “ir labi tā, kā ir”. Un šis “kā ir” Latvijā diemžēl ietver arī milzīgu darbaspēka izceļošanu, elpu aizraujošas sociālās atšķirības un draudošu personāla katastrofu medicīnā un izglītībā — tieši tajās jomās, kur ar individuālu “darbu, gribu un atbildību” laikam gan tomēr nepietiek.

Šādas vai aptuveni šādas varētu izskatīties Valsts prezidentes politisko uzskatu pamataprises, brīvi interpretējot viņas pēdējo parlamentāro runu. Vai šis izklāsts spēj kaut ko sniegt Vīķes-Freibergas politiskā profila izpratnei, nav zināms. Tomēr būtu jāuzsver sekojošais. Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas politikā darbīgiem ļaudīm, kuru rīcība ir labi izskaidrojama kā reakcija uz mirkļa izdevību vai ārpuspolitiskas priekšniecības rīkojumu pildīšana, Vairai Vīķei-Freibergai tomēr politikā bija pašai sava dienaskārtība, balstīta noteiktā pasaules uzskatā un pārliecībā. Bez to analīzes nav izprotami arī prezidentes politiskie lēmumi. Tiesa, viņas labējums un elitiskums brīžiem var likties teju vai reakcionārs. Tādēļ ne vienu reizi vien viņas sacītais un darītais daudziem, tostarp šo rindu autoram, ir licies, maigi izsakoties, diskutējams. Tomēr vienu gan nevar noliegt — Vaira Vīķe-Freiberga viņas kritiķiem vispirms ir jāvērtē kā pilnvērtīga politiķe ar savu stāju, nevis kā ekonomisko aprindu apteksne vai nejauša diletante. Un līdzās visai kritikai to nevajadzētu novērtēt par zemu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

P.Butlers 12.07.2007 21:35
Tā tas varētu būt. Tomēr liekas, ka Prezidenta pienākumu pildīšana ir saistīta ar noteiktas sociālas lomas tēlošanu, kas pāraug misijas apziņā. Atcerēsimies, kā izmainījās G. Ulmanis savas prezidentūras laikā. Bez tam šis piemērs liecina arī par to, ka Prezidenta loma Latvijā nav tas pats grūtākais pienākums.

VVF patiesie politiskie uzskati un rūpes par Latviju, domājams, atklāsies tikai tagad - pēc Prezidentes pilnvaru nolikšanas. Nekas nav beidzies - gluži pretēji - ir visi priekšnosacījumi tam, lai viss tikai tagad sāktos, - ar VVF izškiršanosiesaistīties vai neiesaistīties aktīvā politiskā darbībā.

Tautas uzticības kredīts (ko, neapšaubāmi, VVF ir nopelnījusi ar izcilu darbu) paver patiesi unikālu un vēsturisku iespēju eksprezidentei izveidot jaunu politisku spēku, kas Latvijas politiskajā elitē ienestu ētiku un profesionalitāti. Un tikai tad atklāsies viņas politiskie uzskati un patiesā rīcības spēja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


teicams raksts 10.07.2007 13:49
ssis raksts tiessam vietaa- tas vairaakaam aspektiem sniedz skaidrojumu. piemeeram, skaidro, kamdeell prezidente faktiski (un tiessi) neaicinaaja tautu uz referenduma apmekleessanu, lai gan to prasiitu notikumu attistiiba un Satversmes logika.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

.J.Skagalis 10.07.2007 07:36
Meitenes,neuzkluupat tak tik traki vienai nabaga meitenei,Intai Lasei.Ko tad vinja tik traku ir izdariijuse,ka juus vinjai shitaa?Atrada jaunu darbu un viss.Jeb mums ir kautkaadas fronteslinijas novilktas?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J.Skagalis 10.07.2007 07:32
interesants raksts,redzams -pie taa ir straadaats.I.Ijabam gan raksturiigs tads indiigs stilinsh,bet kad pierod tad jau nekas:)Mans viedoklis,ka Valsts Prezidente bija fundamentaala legalisma piekriteeja.(tas ir arkartiigi ieveeroja areejaas formas svariigumu)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


latvietis 09.07.2007 22:58
Freibergq aizgaja no amata ar neslavu, ar to, ka Latvijas valsts ir nabadzigaka ES dalibvalsts, ar to ka Latvija cilveki, lielaka dala, dzivo naadziba, nelaimigi un nomakti, ka cilveki muk prom no Latvijas, ka Latvija nav nekadas tautsaimniecibas, ir panikums un depresija...vinas 8 darba gadi Latvijas tautai nav nesusi neko labu, par to var parliecinaties vai ik uz sola un tai pat laika Freiberga vel nekauns no sis valsts pienemt dzivokli kurs ir 1 000 000 000 latu vertibaun nekaunigi teret valsts budzetu savam vajadzibam atrodoties pensionares statusa, tas ir amorali un pretigi, pat komunisti ta nerikojas.
Prezidente ir pieradijusi savu divkosibu un alkatibu, jo ja vina butu normala vina ateiktos no dzivokla, kaut kadiem paligiem, valsts automasinas, sekretariem u citam privlegijam, bet vina ir tiesi tada pati ka tie par kuriem vina nirgajas, komunistiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ex-tr 07.07.2007 20:02
Jā, prezidentes teiktajā un darītajā daudz kas ir licies nepieņemams, taču nekonsekvenci un savas stājas trūkumu viņai pārmest nevar. Par ko arī cieņas apliecinājums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Toms - Bērziņam 06.07.2007 14:23
Lai man piedod nopietnie prezidentes darbību vērotāji, bet reālajās izpausmēs nekāds "labējums" (kur nu vēl galējs) VVF darbībā nebija pamanāms, drīzāk pretējais - zinot, ka visur pasaulē "būt drusku kreisam" ir progresīvi, viņas koķetērija ar kreisajiem un Krieviju (labi, savtīgu - pēcprezidentes amata - interešu vārdā) dažbrīd pārkāpa visas loģikas normas un nekādi nesaskanēja ar Latvijas kā valstiska veidojuma interesēm.

ja būtu uzmanīgi lasījis I.Ijāba rakstu, tad pamanītu, ka šajā gadījumā nošķīrums "labējie-kreisie" netiek balstīts uz nošķīrumu "latvieši pret pārējiem" vai dažādiem ārpolitikas virzieniem (ES pret RUS).

Raksts I.Ijāba stilā - lasītāju uzmanība pievērsta arī svarīgām niansēm, kuras, pavirši klausoties vai lasot, ne vienmēr izdodas pamanīt.

interesanti salīdzināt ar S.Kruka rakstu..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DaceA - Vēlēšanās 05.07.2007 15:35
Par Intu Lasi portāls neklusē, un visādā veidā piedalās diskusijās. Piemēram, šodien Dienā variet lasiet portāla galvenās redaktores Ritas Rudušas vērtējumu. Portāla galvenās redaktores vietniece Dita Arāja arī vakardien bija Zatlera&Lases pirmajā preses konferencē, un uzdeva viņai jautājumus par interešu konfliktu un principiem. Tāpat šim tematam portāls noteikti pievērsīsies arī turpmāk. Kāpēc par to nerunā jau šobrīd? Tāpēc, ka portāla izlaidums iznāk vienu reizi nedēļā, trešdienās.

Ceru, ka mazliet nomierināju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Vēlēšanās 05.07.2007 14:23
Labs raksts. Es gan nelasīju, bet izskatās labs. Nelasīju, jo mums ir cita aktualitāte, par ko portāls politika.lv klusē. Aktualitāte, par ko es labprāt izlasītu portālā politika.lv, bet nevaru, jo nav uzrakstīts.

Kāpēc portāls klusē par INTU LASI?

Protams, mēs zinām, ka jautājums ir vairāk retorisks. Jo mēs zinām, ka INTA kopā ar NELLIJU LOČMELI bija kolēģes DIENĀ. un minētais portāls ir DIENAS un NELLIJAS lolojums. Tas jau viss normāli. Tāpēc jautājums ir retorisks. Arī ZATLERA pateicību jautājums reālpolitiskā griezumā ir retorisks.

Tomēr kaut kas neliek mieru. Varbūt gadiem paustais, - tie tur (pārējie) un mēs (DIENA, PANORĀMA, PROVIDUS un taml.).

Es nezinu, varbūt VALDIS INTAI kāju lāpīja. Es tiešām nezinu. Ja nu kas, piedodiet, es vienkārši daudz ko nezinu.

Pastāstīsiet, ja? Grūti dzīvot neziņā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Espats - Uldis 05.07.2007 00:38
Kas Tev liek tā domāt?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bērziņš - prezidentes darbības analizes raksti 04.07.2007 19:17
Lai man piedod nopietnie prezidentes darbību vērotāji, bet reālajās izpausmēs nekāds "labējums" (kur nu vēl galējs) VVF darbībā nebija pamanāms, drīzāk pretējais - zinot, ka visur pasaulē "būt drusku kreisam" ir progresīvi, viņas koķetērija ar kreisajiem un Krieviju (labi, savtīgu - pēcprezidentes amata - interešu vārdā) dažbrīd pārkāpa visas loģikas normas un nekādi nesaskanēja ar Latvijas kā valstiska veidojuma interesēm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Uldis 04.07.2007 17:35
es domāju, ka Ibajs ir viens liels pērkams politologs

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mameha 04.07.2007 10:51
Labi, ka bez puķu vākšanas un dziesmu sacerēšanas kāds nodarbojas arī ar kvalitatīvu kritisku analīzi. Šis ir ļoti labs raksts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 04.07.2007 08:57
Paldies autoram un, protams, V.Vīķei-Freibergai! Dažas iezīmes, par kurām I.Ijabs neizsakās viennozīmīgi pozitīvi (labēja, elitāra, antikomunistiska nostāja), var gluži labi saprast un attaisnot.

I.Ijabs: Taču, no otras puses, daudz maz jēdzīgas sociālās politikas aizstāšana ar nemitīgiem aicinājumiem indivīdam “paskatīties pašam uz sevi” pilda ideoloģisku funkciju šā vārda sliktā, marksistiskā nozīmē. Tā stāsta indivīdam — “ir labi tā, kā ir”. Un šis “kā ir” Latvijā diemžēl ietver arī milzīgu darbaspēka izceļošanu, elpu aizraujošas sociālās atšķirības un draudošu personāla katastrofu medicīnā un izglītībā — tieši tajās jomās, kur ar individuālu “darbu, gribu un atbildību” laikam gan tomēr nepietiek.

Indivīds VAR izvēlēties, un tūkstoši jau savu izvēli ir izdarījuši - vienkārši var nestrādāt šajās nozarēs. Problēma ar izglītības un medicīnas nenovērtēšanu jau nav Latvijas elites problēma - tā ir visu mūsu attieksmes problēma. Latvijas cilvēki savā vairumā NAV GATAVI maksāt normālu cenu nedz par labu izglītību, nedz par medicīnas pakalpojumiem - to mēs redzam gan nodokļu naudas, gan arī iedzīvotāju personīgo līdzekļu izlietojumā. Pazīstu neskaitāmus cilvēkus (sevi ieskaitot), kam ir gan spējas, gan aicinājums un zināma pieredze darīt izglītības darbu, bet mēs šo aicinājumu sekmīgi sevī pārvaram, jo pārējai sabiedrībai to pagaidām nevajag. Ar varu mīļš nebūsi. Savukārt tur, kur cilvēki ir gatavi maksāt par labāku izglītību, tur rodas risinājumi - gan privātskolas, gan arī ievērojams pašvaldības finansējums valsts skolām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Verners Soms 04.07.2007 00:36
Izsmeļōši.Katram jāatceras teiciens-ja tu nenodarbosies ar politiku-politika nodarbosies ar TEVI.....

Saistītie raksti
Mate 255x203

Falliskā māte 25 Autors:Sergejs Kruks

Aza kaja 255x203

Emša kods 52 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs