Foto: I. Kalniņš © AFI
“Ja nebūs valsts finansētu pētījumu politikas analīzei, tad valdība ies kā pa tumsu – varbūt atradīs ceļu, varbūt ieskries ar pieri stabā”, saka premjera kandidāts Indulis Emsis, un viņam piebalso pārstāvji no citām partijām, kas vienā vai otrā kombinācijā cer veidot valdību.
Nepadarīti darbi, kas ugunsdzēsēju režīmā jādzēš pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, pret latviešu mācībvalodu piketējoši tūkstoši ielās, ūdeņainas stratēģijas un buksējošas reformas – šie un citi piemēri liek jaunās valdības veidošanas procesā jautāt ne vien par politiskajiem mērķiem, bet arī līdzekļiem to sasniegšanai.
Vai un cik prasmīgi Latvijā tiek lietoti instrumenti, kam jāgādā par politisko lēmumu kvalitāti? Vai jaunās valdības veidotāji atjaunos nozaru politiku izstrādei nepieciešamo pētījumu pasūtīšanu, kam šā gada budžetā vairs nav paredzēts finansējums? Par to diskutē deputāti un eksperti – premjera kandidāts Indulis Emsis (Zaļo un zemnieku savienība), Artis Kampars (Jaunais Laiks), Gundars Bērziņš (Tautas partija), Guntars Krasts (TB/LNNK), Valsts Kancelejas konsultante Marija Golubeva un Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS direktore Vita Tērauda. Uz diskusiju bija aicināta, taču tajā nepiedalījās Latvijas Pirmā partija. Sarunu vada žurnālists Ervīns Grandavs, Hansa Media
Kā valsts pasūtīto pētījumu trūkums var ietekmēt politikas procesa analīzi? Kāds ir šīs problēmas mērogs?
Marija Golubeva: Pētījumu trūkums ir ārkārtīgi nopietna problēma, bet jautājums ir plašāks – kādi vispār lēmumu ietekmēšanas paņēmieni pastāv, kuri garantē dažādu interešu ievērošanu?
Es uzskatu, ka arī pašreizējie mehānismi vēl ir būtiski pilnveidojami. Un, protams, ir ļoti svarīgi, lai tas notiktu ciešā sadarbībā ar politiķiem, jo runa ir par viņu pašu darbu. Jārunā arī par rīcības konsekvenci vēlmē uzlabot lēmumu pieņemšanas procesu un panākt kvalitatīvu rezultātu.
Raksturojiet, lūdzu, ar dažiem piemēriem no iepriekšējo valdību darba, kā līdz šim padarītā analīzes trūkums ir izpaudies?
M.Golubeva: Piemēram, varam sākt ar pašu augstāko līmeni, ar valdības deklarāciju. Savulaik tika izstrādātas nostādnes deklarāciju izveidei, konsultācijām ar valsts pārvaldes iestādēm, taču nekas netika īstenots un akceptēts. Valsts Kancelejas Politikas koordinācijas departaments uzskata, ka tomēr vajadzētu atgriezties pie šīs idejas.
Vita Tērauda: Piemēri juceklīgam darbam nav tālu jāmeklē. Pēdējo nedēļu gaisotnē tā ir izglītības reformas stratēģija. Tālākā pagātnē raugoties – viss process, kā tapa Latvijas attīstības plāns, neskaidrības ar dokumentiem, kas attiecas uz ES struktūrfondiem. Instrumenti politikas analīzei valsts rīcībā ir visai plaši, bet te ir jautājums vai viņus izmanto. Viens no mehānismiem ir anotāciju sistēma dokumentu projektiem, bet no tā, ko mēs redzam, kā projekti virzās Saeimā un Ministru Kabinetā, tā diemžēl ir vienkārši atrakstīšanās, nevis pamatojums, kas un kāpēc darīts.
Kādi ir cēloņi?
V.Tērauda: Varam runāt par cilvēku kapacitāti jeb rīcībspēju – to cilvēku, kuri konkrētās ministrijās ir atbildīgi par šiem dokumentiem, arī par pasivitāti no politiskās vadības puses gan attiecībā pret dokumentiem, gan prasīgumā pret iepriekšminētajiem cilvēkiem. Zināmā mērā pie vienaldzības noved arī nabadzība, kas valda valsts pārvaldē. Skatot jautājumus, kas saistīti ar NVO likumdošanu, pārņēma šoks un reizē bija arī uzjautrinoši redzēt, ka grozījumi nodokļu likumos neatstāj ietekmi uz valsts budžetu! Bet summas, kuras kustās, ir ar 6 un 7 cipariem rakstāmas!!!
No kurienes, jūsuprāt, jānāk tam iniciatoram, kas šo situāciju mainītu? Kā tiek dalīta atbildība?
V.Tērauda: Jautājums ir konkrēts – cik prasīgi būs politiķi, uz kādas informācijas bāzes viņi ir gatavi pieņemt lēmumus? Otrs – lai cik banāli skanētu – cik prasīga būs sabiedrība? Kāda ir vēlme dzirdēt pamatojumus, kāpēc tika pieņemts tieši tāds lēmums un ne savādāks. Īpaši strīdīgās situācijās. Piemēram, tā pati izglītības reforma – valodu lietojums procentuāli, kā zināms, ir 60 un 40%. Tas tiek uzsvērts, kā optimālais, bet kurš gan varējis izskaidrot, kāpēc tieši tā un ne savādāk?
Politiķu kungi, jūs tiekat smagi apsūdzēti, kurš uzdrošināsies iebilst?
Indulis Emsis: Te nav ko uzdrošināties. Stratēģisku dokumentu radīšana Latvijā vispār ir attīstījusies ar pārtraukumiem. Bija ziedu laiki, kad bija valsts pārvaldes ministrija, un kad 90-to gadu sākumā bija jāveido viss no jauna, un bija griba veidot kvalitatīvi labus, jaunus dokumentus.
Un tagad vairs šādas gribas nav?
I.Emsis: Tagad tas ir pārtraukts. Ir divi valsts pārvaldes sistēmas attīstības modeļi. Viens, kas balstīts uz preambulu, ka cilvēki, kuri strādā valsts pārvaldē, ir ieinteresēti situāciju uzlabot, un to arī īstenos. Bet pie atziņām var nonākt arī citādi – paņemt kādu jau gatavu dokumentu un pateikt – redziet, šis te ir labs, to vajag pieņemt kā vadmotīvu un tālāk realizēt to dzīvē.
Vides politikas plāns tika pieņemts 1995.gadā un Centrālajā un Austrumeiropā atzīts par labāko. Stratēģisks dokuments – kur nu vēl vairāk. Viņš tapa ieinteresētajām pusēm sēžoties pie sarunu galda ar baltām lapām bez jebkāda uzmetuma. Šie cilvēki pārstāvēja NVO, valdības iestādes, pašvaldības utml. Darbs bija lēns, bet katrs dokuments vēlāk tika novērtēts kā ļoti kvalitatīvs, un šis plāns ir spēkā vēl šodien. Otrkārt, nevienai interešu grupai tas nebija plāns piespiedu kārtā – ka tagad viņiem tas būs jāīsteno un punkts. Paši pie tā strādāja un nonāca, visi visu zināja jau no paša sākuma. Es ar to vēlos pateikt, ka mēģinājums neiesaistīt interešu grupas lēmumu pieņemšanā ir pilnīgs ceļš uz strupceļu. Es gribu akcentēt tikai vienu domu – jebkurš programmatisks dokuments var būt labs tikai tad, ja viņš ir radies sistēmas dzīlēs un caur kritiku nonācis līdz virspusei. Ja arī šaurā lokā pieņemts dokuments būs labs, viņu tik un tā nepieņems kā labu, ja viņš nebūs apspriests. Tā ir mana izpratne par to, kā jāveido normatīvie dokumenti. Tāpēc es uzskatu, ka te nevar būt ne runas par sabiedrības neiesaistīšanu.
Gundars Bērziņš: Cilvēkam nav šaubu, ja viņš nezina nekā. Jo mazāk zini, jo mazāk šaubu. Pirmais ir un paliek politiķu profesionalitāte. Demokrātiskās valstīs ceļā uz parlamentu un valdību politiķim ir jāiziet desmitiem gadu partijā, jāpiedalās lapiņu iznēsāšanā, jāiesaistās lēmumu pieņemšanā un viņš tikai tad ir profesionālis, un parlamentā saprot, kur ir nonācis. Šajā parlamentā 2/3 deputātu pirmoreiz saskārušies ar politiku. Politiskais lēmums ir virs visiem, un to kvalitāti nosaka cilvēki, kuri to pieņem.
Tātad pētījumiem valsts pārvaldē, kas pastāv neatkarīgi no izmaiņām parlamentā, nav nozīmes?
G.Bērziņš: Nē, protams, ka ir. Pētījumus pieprasīs cilvēki, kuriem ir šaubas, domājoši cilvēki. Bet Emša kungs jau pateica – pirmais, kas ir vajadzīgs – sapratne, ka šādi pētījumi vai diskusijas ir vajadzīgi. Ja nav debašu, tad nekas labs nevar būt. Politiķim socioloģija un analīze ir vajadzīga nepārtraukti, kā mērījums sava darba rezultātam. Te vēl tika teikts par motivāciju – ka vajag apzināties analīzes nepieciešamību. Tāda griba ir dabīga, jo politiķim par savu darbu tik un tā nāksies atbildēt, un nekvalitatīvus lēmumus nevar pieņemt ilgi – kaut vai pēc gada, pēc diviem par to nākas atbildēt.
Tātad šādu pētījumu programmu nepieciešams atjaunot?
Artis Kampars: Tā kā Bērziņš mani pieskaita pie tiem jaunajiem, zaļajiem gurķiem, tad vispirms jāsaka, ka, paraugoties kā tie aug, jāsecina, ka politiskais process tiek novērots diezgan pamatīgi. Man jāpiekrīt Tēraudas kundzei, ka visā šajā procesā atslēgas figūras ir politiķi, un jāvērtē ka 10 gados Latvijā stabila politiskā sistēma vēl nav iedibinājusies un partijas nav vēl ieņēmušas savu nišu, kā tas saprotams Rietumeiropas politikā. Līdz ar to arī pamatproblēma politikas kvalitātē, manuprāt, ir šeit.
Vai tas nozīmē, ka jūs pētījumu programmas atjaunošanu atzīstat par nepieciešamu?
A.Kampars: Jā, mēs esam par tās atjaunošanu, bet ar daudz plašāku viņas redzējumu un pielietojumu. Mūsuprāt, tā tika izmantota ļoti šauri. Politiķi lielākoties apskatījās savu reitingu, un valsts nauda netika tērēta lietderīgi. Mūsuprāt, šādas programmas ir ļoti nepieciešamas, bet šeit vajadzīga komplicēta pieeja šim politiskajam procesam. Es neesmu pret pētījumiem, bet par daudz kvalitatīvāku pieeju nekā līdz šim.
Jūs varat paskaidrot, kādai šai pieejai vajadzētu būt?
A.Kampars: Jā, ja mēs nevis katru mēnesi skatāmies reitingus, bet ietveram pētījumos konkrētas problēmas.
M.Golubeva: Es tam nevaru piekrist. Jā, pētījumi bijuši pēc savas kvalitātes ļoti dažādi, bet tas ir atkarīgs arī no finansējuma. Un man jāsaka, ka prasīgs pasūtītājs ir viens no priekšnoteikumiem kvalitatīvam pētījumam. Es uzskatu, ka pasūtītāja kapacitāte ir ļoti būtiska šo pētījumu uzstādījumam.
Ko jūs ar to domājat – prasīgs pasūtītājs?
M.Golubeva: Tas ir ierēdnis vai ierēdņu grupa, kas konsultējas arī ar politisko vadību un vienojas par to, kas viņiem ir vajadzīgs, ko viņi vēlas noskaidrot, kā arī ierēdņi, kuri pēc tam seko, kā šis pētījums norit.
Jūsu skatījumā, kāds tad ir atbildības sadalījums šajā gadījumā?
M.Golubeva: Protams, tur jābūt gan ierēdņa kompetencei, gan ministra spējai redzēt mērķi. Viens konkrēts solis, ko vajadzētu veikt ir – veidot datu bāzi, lai apzinātu Latvijas pētnieku kapacitāti. Lai mēs zinātu, ko no kā var prasīt, par kādiem jautājumiem utt.
Guntars Krasts: Piekrītu, ka pētījumi ne vienmēr bija līmenī, bet būtiski ir tas, ko teica Golubevas kundze, ka ministram, Ministru Kabinetam jāspēj uzklausīt informāciju – to, kas ir būtiski sabiedrībai. Es, protams, esmu par šo pētījumu atjaunošanu. Tas pagaidām ir vienīgais skaidri iezīmētais instruments, kas līdz šim lietots vairāk vai mazāk sekmīgi. Tas ir sevišķi svarīgi, lai mēs apjēgtu, kādas ir vajadzīgas stratēģijas. Stratēģiju izstrāde nav ierēdniecības uzdevums. Pētījumi apliecina zinātnes ciešo saikni ar valsts pārvaldi. Bez tā jau valsts virzībā nekas nav iespējams, tā ir attīstīto valstu prakse. Zinātne vienmēr bijusi cieši integrēta valsts pārvaldes kvalitatīvā attīstībā. Turklāt šī datu bāze, ko šeit minēja, arī no šāda viedokļa ir svarīgs instruments, lai uzturētu saikni ar intelektuālo potenciālu, kas valstī ir. Un tas būtu priekšnoteikums labam rezultātam, lai būtu arī pārliecība, ka tā nav kaut kāda tur savējo interešu sadalīšana – pasūtījumi savējiem universitātēs vai grupām, kas uztaisa kaut ko, un neviens pēc tam šos pētījumus pat nelasa.
V.Tērauda: Es nevaru piekrist par stratēģijas izstrādēm. Manuprāt, ierēdņa uzdevums ir stratēģiju izstrāde. Galu galā, gandrīz katrā ministrijā kāds veic stratēģiskās plānošanas funkcijas. Cits jautājums – vai ierēdnis var radīt startēģiju viens pats sēžot savā kabinetā. Un to viņš nevar izdarīt. Jautājums, kā ministrija iesaista tos spēkus, kas Latvijā ir, lai veidotu šīs stratēģijas. Viens instruments ir pētījumu pasūtīšana akadēmiskajām aprindām, cits jautājums – kā tiek iesaistīta sabiedrība caur sabiedriskajām organizācijām. Stratēģijas veidošana ir gan ierēdņa, gan politiķa darbs.
G.Krasts: Ierēdņa uzdevums ir izvirzīt jautājumus. Bet nevar viņiem prasīt veikt analīzi, vērtēt, sajust to, kas notiek sabiedrībā, jo viņu resurss jau ir konkrēti vērsts uz konkrētiem uzdevumiem. Nevar būt tā, ka paši no sava vidus iztaisīs grupu un pētīs, izdarīs tālejošus secinājumus. Ierēdniecībai nevar prasīt to, kas nav viņu konkrēto funkciju aprakstos. Tas nav ierēdniecības uzdevums nevienā pasaules valstī. Un šāda pieeja varētu bloķēt viņu darbu.
M.Golubeva: Jānošķir stratēģijas izstrāde no situācijas analīzes.
Ja pašreiz nav pētījumu, tad ļoti būtisks ir dialogs ar sabiedrības interešu grupām. Cik efektīvs līdz šim bijis konsultāciju mehānisms ar sabiedrību? Vai tā ir sistēma vai drīzāk pēkšņa rīcība – jā, nu šoreiz jāuzklausa gan?
V.Tērauda: Diemžēl to drīzāk vajadzētu apzīmēt kā spontānu rīcību. Kaut arī piemēri ir gan labi, gan slikti. Var jau izsludināt visādas apspriešanas, bet jautājums ir kā tas notiek. Ja dienu pirms atzinuma sniegšanas tiek saņemts dokuments uz 200 lappusēm, tad tur ir nulle iespēju kaut ko izdarīt. Tas nav reāli. Līdzīgi bija ar ES struktūrfondu uzraudzības komiteju, kad sabiedrības pārstāvji tika aicināti dienu pirms pirmās komitejas sēdes, lai lemtu par vairāk kā 150 lappušu biezu dokumentu angļu valodā. Diemžēl tas ir tipisks piemērs, kā sabiedrības iesaiste risinās.
Šāda rīcība kļūst par neuzticības sējēju valsts pārvaldei un rodas aizdomas tām organizācijām, kurām būtu ko teikt, un kuras būtu gatavas veltīt laiku šīm lietām.
I.Emsis: Tas, kuram ir iniciatīva lēmuma tapšanā, ir arī atbildīgs par savlaicīgu visu pušu iesaisti. Tas ir pieejas jautājums, kā uz dokumentiem raugās. Protams, ka ātrāk izskatīt vai izstrādāt dokumentu var tad, ja nevienu no malas neiesaista. Ja iesaista, tad tas ir ilgi, lēni, tur veidojas pretrunas un nevar tikt galā. Tad tas ir ērti – fiksi uzradīt dokumentu, nedot iespēju apspriest un pasniegt gatavu. Šeit lielā mērā daudz kas atkarīgs no tā, kāds ir uzstādījums – mērķi ir īslaicīgi vai ilglaicīgi. Dokuments vispār vai dokuments ar jēgu. Un ja tā, tad ministrs ministrijā ir tas, kurš galarezultātā vērtē mērķa satura atbilstību mērķiem.
G.Bērziņš: Es kā ministrs varu teikt, ka reizēm ir nācies ieraudzīt tādus dokumentus, kuros sākotnējā jēga pazūd vispār. Un tas ir jautājums par ierēdņa interesi savā darbā. Es nevaru stāvēt klāt visam, kas notiek katrā kabinetā.
M.Golubeva: Lielā mērā lēmumu kvalitāte ir arī sabiedrības prasīguma jautājums. Sabiedrība vēl nav tik prasīga. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc var atļauties aicināt sabiedrības pārstāvjus apspriest 150 lappušu dokumentu dienu pirms tā izskatīšanas.
Kādas ir iespējas to nepieļaut?
M.Golubeva: Protams, ka prasīgumu nevar panākt dienas laikā. Šeit mēs atgriežamies pie tā, ka šī situācija nopietnāk jānovērtē ierēdņiem un politiķiem. Tā nav jauna doma, bet īstais ierēdņa priekšnieks ir sabiedrība. Ja tā skatāmies, tad sabiedriskā apspriešana kļūst daudz nopietnāka.
I.Emsis: Ne vienmēr šādā veidā var sasniegt vēlamos mērķus. Ir gadījumi, kad politiķim lēmums jāpieņem patstāvīgi. Piemēram, bīstamo atkritumu pārstrādes rūpnīca. ES obligāta prasība. Tikmēr apsprieda, kamēr nu jau ir par vēlu. Laiks rit, un tad pienāk vajadzīgais termiņš. Īstenībā tā ir ierēdniecības gļēvulība, ka šis jautājums ir novilcināts.
G.Krasts: Galvenā problēma ir rīcībspēja valsts pārvaldē. Te ir jautājums par apmaksas sistēmām, un valsts pārvaldes reformu vispār. Vienīgais, kas ir veikts šajā laikā kopš 1998.gada, ir Politikas koordinācijas departaments Valsts Kancelejā. Nekā cita nav. Ir, kā es to saucu – Amerikas pilsētu arhitektūra valsts pārvaldes apmaksas sistēmā – debesskrāpji valsts sekretāriem, ministriju vadībai un apkārt vienstāvu pilsēta – tie ir tie jaunie referenti, kuru rotācija ir dramatiska, pastrādā pusgadu, gadu un iet prom. Piemēram, uzkrītoši tas ir Tieslietu, Ārlietu ministrijā. Tagad ir tā – atrod kādu mācību programmu, aizbrauc pastudēt vai kādu valodu apgūt, atgriežas un pēc tam pazūd. Piesaistes mehānisma nav.
Otra puse ir NVO organizētības pakāpe. Izņemot ražošanas sektorus, NVO Latvijā ir samērā vāji organizētas. Ir slikta savstarpējā saikne un bieži vien tās sniedz pilnīgi pretrunīgus spriedumus.
Ko ir būtiski izmainīt jau nākamajai valdībai?
G.Krasts: Politikas koordinācijas departamentam nav jaudas. Tas ir audzis, bet nepietiekami un lēni. Tāpat šobrīd uzkrītošs šai valdībai bija sektorkoordinācijas trūkums, atpakaļ kāpšanās. Piemēram ES lietās. Horizontālā saruna starp ministrijām vairs nevedas. Jāpanāk koordinējošais mehānisms Ministru kabinetā, pirmkārt jau premjera rokās. Piemēram, iepirkumu likums – viena ministrija saka, ka vajag ko mainīt, otra saka, liecieties mierā, viss ir kārtībā. Nav pa vidu neviena arbitra, kas pateiktu – stop! Rezultātā likums novilkts līdz pēdējam, un tagad mēs kavējam.
M.Golubeva: Es varu piekrist tam, ko teica Krasta kungs, bet jāsaka, ka ar politikas ilgtspēju ir saistīta arī ierēdņu motivācija. Atalgojums ir stipra motivācija, bet ir svarīgi apzināties, ka tu esi arī politikas īstenotājs, tu esi tas, kam pieder šis projekts. Ka politika ir akceptēta un tā tiks īstenota.
V.Tērauda: Ir dažādi piemēri, kā kurā ministrijā. Bet, ja ministriju vadībā ir cilvēki, kas saņem vairāk nekā attiecīgās specialitātes tirgū, un ja tad no viņiem nevar paprasīt rezultātus, tā ir katastrofa. Konkrēti Izglītības ministrija. Algu līmenis starp ministriju un citiem pedagoģiskajiem darbiniekiem ir krasi atšķirīgs, bet tas darbs, kas tur notiek pēdējo septiņu gadu laikā, tā ir katastrofa. Tā ka valsts pārvaldē vietās, kur nevalda nabadzība, ir arī liels haoss.
Vai adekvāta ir ministriju darba plānu saikne ar valdības deklarāciju? Problēma, iespējams, sākas jau šeit.
I.Emsis: Es esmu rakstījis daudzas deklarācijas, un ja tas rakstītais nāk no nozares politikas, tad problēmu nav. Bet, ja to raksta no nozares sveši cilvēki, kas uzskata sevi par ekspertiem, viltus autoritātes, tad nekas neiznāk, ja nav uzticības. Ja nāk politiķi, kam nav uzticības tiem, kuri strādājuši secīgi. Tad ministri nepieņem to, kas ir darīts. Viņi saka – jūs esat darījuši nepareizi, jādara kaut kas cits. Ierēdnis protams, neuzstāj, jo kas viņa dzīvē no tā mainās? Ja priekšnieks saka, tad būs tā.
No jūsu puses izklausās, ka šeit nekas nav maināms.
I.Emsis: Protams, ka var mainīt – jābūt šai saiknei starp politiķiem un stratēģiem.
Jūs varat paskaidrot, ko tas nozīmē?
I.Emsis: Ļoti daudz ko. Cilvēcību, piemēram. Otrkārt, uzskatīt ierēdņus par saprātīgiem cilvēkiem, kuri cenšas strādāt valsts labā. Tātad attieksme pret viņiem. Ne tikai nauda. Attieksmes sabojāšanās pēdējā laikā ir dramatiska. Nevar taču pateikt, ka viņu darbs ir a priori nepareizs, ka visu dienu dzer kafiju un nestrādā. Tas dod tik aplamu signālu, un katrs to uztver personīgi!!!
G.Krasts: Man šķiet, ka Emša kungs nedaudz sabiezināja krāsas. Galvenais princips un uzstādījums, veidojot deklarāciju, ir tas, ko politiķi uzskata par būtisku. Tālākais izriet no šīm prioritātēm. Ja paskatāmies šo valdības deklarāciju, tad tā ir laba, trūkums ir tas, ka tā netika piesaistīta valdības darbības pastāvīgai izvērtēšanai. Politiķi vienmēr varēs pateikt, jā tobrīd mēs tā domājām, bet šobrīd tirgus situācija ir citāda un tas, ko teicām iepriekš, vairs nav pareizi. Bet valdības darbs nedrīkst tikt atrauts no sākotnējā politiskā uzstādījuma, no deklarācijas, jo tad vairs nav saiknes ar mērķiem, un tad valdība nonāk tās kafiju dzerošās ierēdniecības varā un atkarībā. Un turklāt arī tā ierēdniecība ir neziņā – kas, kā, ko drīkst piedāvāt, ko nedrīkst. Ko ņems pretī, ko nē.
Instrumentus mērķu sasniegšanā, ja tos nav iespējams noteikt deklarācijā, tos jau var vēlāk iezīmēt un sekot līdz kā notiek valdības virzīšanās šajā virzienā. Tagad tas viss nonāca tādā kā pašplūsmā.
Kuram tad ir jāuzņemas atbildība?
G.Krasts: Ministru kabinetam, un viss galu galā reducējas pie premjera. Skatiet, kā gribat, tā ir visatbildīgākā persona.
Politiskie mērķi ir politiķu kompetence, bet kāpēc ilgtermiņa attīstības plāni vienmēr saņem ļoti smagu kritiku? Pie tiem strādā galvenokārt ne jau politiķi, bet eksperti.
V.Tērauda: Viens iemesls ir īsie termiņi. Lai gan te ikviens var teikt, ka tas ir stiepjams jēdziens – kas ir īss un kas ir pietiekams. Otrs ir, ka ierēdņi neizmanto daudzveidīgu informācijas avotu iespējas, nekonsultējas, viss notiek šaurā lokā. Un ja arī konsultējas, tad tas jau ir par vēlu, kad konsultācijas jau kļūst par laika vilcināšanu. Jo plašāks būs cilvēku loks sākumā, jo kvalitatīvāks lēmums būs beigās.
A.Kampars: Te mēs atkal nonākam pie tiem pašiem pētījumiem. Tiem ir jābūt kvalitatīviem, un tikai tad mēs varam runāt par labu rezultātu.
Vai Politikas koordinācijas departamenta koordinatora loma šo pētījumu programmas īstenošanā nebūtu loģiska?
A.Kampars: Manuprāt, tā varētu būt Valsts Kanceleja un katrai ministrijai vajadzētu būt savam budžetam, kas vērsts uz pētījumu veikšanu.
G.Bērziņš: Vajadzīgs vai nevajadzīgs, tas ir sekundārs jautājums. Ir vajadzīga vēlme to pielietot. Ja tās nav tad, kāda jēga?
I.Emsis: Pētījumu programma ir vajadzīga. Protams, ka naudai šādiem pētījumiem ir budžetā jābūt, pretējā gadījumā valdība iet kā pa tumsu – varbūt atradīs ceļu, varbūt ieskries ar pieri stabā.
G.Krasts: Protams, ka šādam finansējumam jābūt. Un tam būtu jāpieaug, lai ciešāk piesaistītu intelektuālo potenciālu. Mēs kā valsts nonākam arvien pieaugošā konkurējošu lēmumu vidē. Sasaiste ar zinātni ir kavējusies, un tagad tas jāpanāk ļoti strauji. Mēs nevaram gaidīt, ka ierēdņi mācīs politiķus.
A.Kampars: Esošās valdības trūkums bija ministru un valsts sekretāru ne vienmēr pietiekamā kapacitāte, ministru kā politisko personu kapacitāte, nenovērtēsim to par zemu. Privātajā sektorā ir tāpat kā valsts sektorā – spēcīgs vadītājs ir tas, kurš vada organizāciju, iestādi, vai firmu. Tāpēc ministriem un valsts sekretāriem jābūt ar precīzu politisku vīziju, mērķtiecīgiem, lai panāktu to, kas ietverts valdības deklarācijā.
V.Tērauda: Es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka pētījumi ir viens no spēcīgākajiem lēmumu kvalitātes uzlabošanas ieročiem. Pētījumam ir jākļūst par daļu no šī procesa. Un ministrijām jābūt rīcības brīvībai rīkoties ar šiem līdzekļiem nepieciešamības gadījumā. Politiskā līmenī, kādam tas ir jāgrib.
A.Kampars: Var veikt simtiem pētījumu, bet konkrētais cilvēks, kurš pieņem lēmumu, ir ministrs. Ja viņš būs ieinteresēts, tad viss notiks. Atslēgas figūra jebkurā gadījumā būs ministrs. No viņa būs atkarīgs, vai pētījums tiks izmantots un kādā veidā. Tā ir realitāte, kungi.
V.Tērauda: Tas sākas no otra gala. Ministram vispirms kaut kas ir jāizdara – jānovērtē, kas vajadzīgs, lai pieņemtu lēmumu, vai tam ir pietiekami daudz informācijas, ko no kā pieprasīt.
G.Krasts: Zinātnes un valsts pārvaldes saiknei tiešām jābūt valdības deklarācijas jautājumam.
Kam deklarācijā vajadzētu parādīties?
G.Krasts: Ka valsts attīstības plānus izstrādājot, jābūt plašai sabiedrības un zinātnes iesaistei.
V.Tērauda: Skaidri jānorāda, ka valsts pasūtīti pētījumi ir nepieciešams valsts politisko lēmumu pieņemšanas instruments.
I.Emsis: Tas ir ierakstāms, par to nebūtu šaubu. Tas ir loģiski un saprotami.