Foto: Niccolò Caranti
Eiropas pilsoņu iniciatīvas pamatā ir ticība, ka ir nepieciešams instruments, kā ES pilsoņi var palīdzēt vai piespiest institūcijas domāt virzienā, kurā tās nav aizdomājušās.
Nākamnedēļ – pēdējā šā gada Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēdē – EP deputāti, visticamāk, atbalstīs Eiropas Savienības (ES) vēsturē unikālu jauninājumu – noteikumus, kā ES pilsoņi varēs ierosināt ES likumprojekta izstrādi. Darbs pie Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulas ir ildzis kopš pērnā gada nogales, kad stājās spēkā Lisabonas līgums un tajā iekļautais Eiropas pilsoņu iniciatīvas princips. Tas dod tiesības 1 miljonam ES pilsoņu no vairākām dalībvalstīm rosināt Eiropas Komisiju izstrādāt ES likumdošanas projektu noteiktās jomās[1]. Līgums neatrunā detaļas, kā šis tiešās līdzdalības demokrātijas rīks darbosies, tāpēc par tām visu šo gadu notika, manuprāt, ļoti interesantas diskusijas starp Eiropas Komisiju, ES dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu un pilsonisko sabiedrību. Rakstā analizēšu atšķirīgos skatījumus, kā ES pilsoņiem dot vairāk tiesību “pasūtīt mūziku”, un kādi, visticamāk, būs noteikumi, lai arī Latvijas pilsoņi varētu kļūt aktīvāki ES pilsoņi ES līmenī.
Starta pozīcija
Eiropas Komisijas (EK) sākotnējo viedokli par Eiropas pilsoņu iniciatīvas noteikumiem ir interesanti analizēt, jo tieši EK iniciatīvas procesā ir galvenā loma – tieši tā saņems Eiropas pilsoņu iniciatīvas un lems, ko ar tām darīt. Tāpēc interesanti, ka Zaļā grāmata atklāj EK bažas, ka, tiklīdz ES pilsoņi tiks pie jaunajām tiesībām, Komisija tiks pārpludināta ar Eiropas pilsoņu iniciatīvām. Vēlme izstrādāt tādus noteikumus, kas samazinātu “Eiropas pilsoņu iniciatīvu plūdu” risku un dotu Komisijai pietiekami daudz laika reaģēt, izskaidro Komisijas redzējumu par vairākam iniciatīvas noteikumu detaļām. Piemēram, EK piedāvāja, ka 1 miljonam ES pilsoņu būtu jānāk no vismaz vienas trešdaļas jeb 9 dalībvalstīm un ka minimālais parakstītāja vecums būtu 18 gadi. Tas bija konservatīvāks skatījums, salīdzinot ar idejām, ka 1 miljonam ES pilsoņu būtu jānāk no vienas ceturtdaļas jeb 7 dalībvalstīm, vai ka minimālajam iniciatīvas parakstītāja vecumam būtu jābūt 16 gadiem. Šie ierosinājumi acīmredzami palielina iespēju, ka pilsoņu iniciatīvai tiek savākts nepieciešamais parakstu skaits. Komisija arī rosināja domāt par ierobežojumiem iniciatīvām, kas atkārtotos par vienu un to pašu jautājumu.
Tajā pašā laikā būtu negodīgi apsūdzēt EK par nevēlēšanos izstrādāt saprātīgus noteikumus. Piemēram, EK rosināja parakstu vākšanu organizēt arī elektroniski un no iniciatīvas organizatoriem prasīt tikai likumprojekta jomas un tā mērķu aprakstu, nevis paša likumprojekta teksta iesniegšanu. EK rosināja parakstu vākšanai dot 12 mēnešus un pieprasīt iniciatīvas organizatorus sniegt informāciju par iniciatīvas atbalstītājiem un finansētājiem. EK arī rosināja, ka tai tikai 4 mēnešu laikā pēc iniciatīvas saņemšanas (pēc parakstu savākšanas) būs laiks atbildēt, kā tā plāno rīkoties un kāpēc. EK nav pienākuma pilsoņu iesniegto likumprojektu obligāti virzīt tālāk, bet tai ir pienākums skaidrot, kāpēc tā likumprojektu tālāk nevirzīs.
Tāpat EK rosināja, ka, lai attiecīgās dalībvalsts pilsoņu atbalsts “skaitītos”, pilsoņu iniciatīvu būtu jāatbalsta aptuveni 0,2% no dalībvalsts iedzīvotāju skaita. Turklāt, tā kā savākt 0,2% iedzīvotāju parakstus Vācijā ar 80 000 iedzīvotāju ir grūtāk nekā savākt 0,2% iedzīvotāju parakstus Maltā ar 400 000 iedzīvotāju, lielajām ES valstīm šis koeficients ir mazāks, kamēr mazajām valstīm – lielāks. Proti, Vācijā būs jāsavāc vismaz 72 000 parakstu, kamēr Latvijā pietiks ar 6750 Latvijas pilsoņu parakstiem, lai Latvija iekļūtu to vismaz 9 valstu vidū, kuru pilsoņi ir atbalstījuši kādu iniciatīvu. Ja Latvijā tiktu savākti 5000 parakstu, tad nevarētu uzskatīt, ka iniciatīvu atbalstījis pietiekams iedzīvotāju skaits. Skaitlim 0,2% ir simboliska jēga, jo 1 miljons ES pilsoņu ir aptuveni 0,2% no ES iedzīvotāju skaita.
Taču, raugoties no Latvijas pilsoņa perspektīvas, vissvarīgākā bija EK ierosme parakstu vākšanas un pārbaudes procedūras visās ES dalībvalstīs harmonizēt. Tas nozīmē, ka katru parakstu nevajag notariāli apstiprināt, kā to paredz Latvijas likumdošana. Tā kā prasība pēc notariāli apstiprinātiem parakstiem izmaksā dārgi (10 lati par viena paraksta apstiprināšanu) un tā būtiski ierobežo iespējas panākt nepieciešamo atbalstu par nacionālajiem jautājumiem Latvijā, tad šīs prasības attiecināšana un Eiropas pilsoņu iniciatīvām būtu būtiski samazinājusi iespēju Latvijas pilsoņiem atbalstīt kādu Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Tas arī nozīmētu, ka daudzu citu dalībvalstu pilsoņiem būtu labākas iespējas izrādīt savu pilsonisko aktivitāti nekā, piemēram, Latvijas pilsoņiem.
E- un vēl 300 000 parakstu
Pēc sabiedriskās apspriešanas lielākā daļa iepriekšminēto EK ierosinājumu parādījās regulas projektā. Taču tajā iezīmējās arī problemātiskas detaļas vai elementi, par kuru ieviešanu bija neskaidrības. Viens no tādiem elementiem bija prasība elektroniskajā parakstu vākšanā izmantot e-parakstu, kas daudzās dalībvalstīs nav populārs, kā arī prasība iniciatīvas organizatoriem pašiem izveidot un finansēt elektronisko parakstu vākšanas rīku, kas būtu nopietns šķērslis daudzām iniciatīvām. Tāpat bija šaubas, cik pamatoti ir prasīt parakstītājam nodot veselu virkni savu personisko datu – ne tikai dzimšanas datus, bet arī ziņas par dzīves vietu, personas kodu, personas identifikācijas dokumenta numuru, e-pasta adresi, u.t.t. Arī prasība norādīt ES pamatlīgumu pantus, kas pēc organizatoru viedokļa dod EK tiesības nākt ar attiecīgo ierosinājumu, nešķita samērīga, ja regulas mērķis ir nevis ierobežot, bet atbalstīt līdzdalības iespējas.
Bet, iespējams, visdīvainākā bija ideja EK pārbaudīt, vai iniciatīva vispār atbilst noteikumiem, ja par iniciatīvu būtu parakstījušies 300 000 ES pilsoņu. Protams, ka pārbaudē vajadzētu atbildēt, vai ierosinājums attiecas uz jomām, kur ES ir kompetence, vai tas atbilst ES vērtībām, un vai par konkrēto jautājumu EK ir monopola tiesības nākt ar likumdošanas iniciatīvu. Tādējādi EK nodrošinātos, ka Eiropas pilsoņu iniciatīvas par vienotām ES pensijām vai Turcijas neuzņemšanu ES vai EP ēkas slēgšanu Strasbūrā tiktu apturētas, jo tās neatbilst noteikumiem (minētie jautājumi ir vai nu dalībvalstu nacionālais mājas darbs vai arī prasa ES dalībvalstu vienošanos par pamatlīgumu grozījumiem, un tos Komisija ierosināt nevar). Taču dīvainais šajā ierosinājumā nav pats pārbaudes fakts, bet gan ierosinājums to veikt pēc tam, kad jau ir savākti 300 000 parakstu! EK argumentēja, ka tas ļautu taupīt administratīvos resursus, jo EK pirms parakstu vākšanas uzsākšanas nebūtu jāpārbauda visas iniciatīvas, arī vājās minoritāšu idejas, kas varētu negūt pienācīgu pilsoņu atbalstu. Acīmredzot, arī ES dalībvalstis domā līdzīgi, jo pēc diskusijām ES Ministru padomē dalībvalstis rosināja EK veikt iniciatīvas pārbaudi, tikai nevis pēc 300 000, bet jau pēc 100 000 parakstu savākšanas.
EP palīdz veicināt, ne ierobežot
Tā kā diskusijas ar ES dalībvalstīm notika paralēli EK konsultācijām ar ieintersētajām pusēm, tad regulas projektā lielākā daļa Komisijas ierosinājumu jau bija pārbaudīti arī dalībvalstīs. Turklāt EK un dalībvalstu viedoklis par Eiropas pilsoņu iniciatīvu pēc definīcijas ir līdzīgs – tās iniciatīvu vērtēja no iniciatīvu saņēmēja pozīcijām. Tāpēc nav pārsteiguma, ka dalībvalstis ar nelieliem labojumiem atbalstīja EK izstrādāto regulas projektu. Taču EP, kas pārstāv ES pilsoņu intereses, regulas projektu vērtēja līdzīgi kā pilsoniskā sabiedrība. Tāpēc EP pozīcijas pamatā ir nevis vēlme ierobežot un apgrūtināt, bet gan palīdzēt un veicināt pilsoņu iniciatīvas.
EP Konstitucionālo lietu komiteja rosināja samazināt dalībvalstu slieksni no 9 uz 6 jeb vienu piekto daļu ES dalībvalstu, kā arī ļaut parakstīties pilsoņiem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu, lai veicinātu jauniešu līdzdalību ES. EP arī rosināja atcelt personas kodu vākšanu, kā arī rosināja iniciatīvas pārbaudi veikt pirms parakstu vākšanas uzsākšanas. Acīmredzot, arī Parlamenta deputāti uzskata, ka salīdzinoši lielāks ļaunums būtu ļaut ES pilsoņiem parakstīties par iniciatīvu, kura pēc tam neizturētu Komisijas pārbaudi, nevis likt Komisijai pārbaudīt katru iniciatīvu un ļaut sākt parakstu vākšanu tikai par tām, kas atbilst Lisabonas līguma normām. EP deputāti uzsver – ja pārbaudē secinās, ka ierosinājums ir petīcija vai sūdzība, tad to labāk secināt agrāk, nevis vēlāk. Turklāt tādā gadījumā Komisijai būtu jāinformē iesniedzēji par atteikuma iemesliem un iespējām apstrīdēt EK spriedumu.
EP deputāti rosina arī citu iniciatīvas organizatoru definīciju. Ja EK izstrādātajā regulas projektā organizatori ir juridiska persona vai organizācija, tad EP deputāti rosina, ka iniciatīvas organizatoriem ir jābūt tikai un vienīgi fiziskām personām, kas iniciatīvas organizēšanai izveidojušas pilsoņu komiteju – vismaz 7 ES pilsoņi, kas nāk no vismaz 7 ES dalībvalstīm. Tādējādi EP kritizē Komisijas piedāvājumu ļaut pilsoņu iniciatīvas organizēt tikai juridiskajām personām vai lielām organizācijām un lobijiem, nevis fiziskajām personām – pilsoņiem. EP saka – lielajām organizācijām ir citi rīki, pilsoņu iniciatīva lai paliek pilsoņiem! Tāpēc EP arī prasa Komisijai izveidot un regulāri papildināt pilsoņu iniciatīvas pamācību lietotājiem draudzīgā formā, kā arī nodrošināt brīvu pieeju open-source programmatūrai ar galvenajiem tehniskajiem un drošības parametriem, kas atvieglotu pilsoņu iespēju vākt parakstus elektroniski. EP arī rosina atcelt prasību pārbaudīt parakstu īstenumu – dalībvalstīm būtu tikai jāpārbauda, ka persona eksistē un ir tiesīga parakstīt iniciatīvu un pārbaudes varētu veikt pēc nejaušās atlases (nepārbaudot katru parakstītāju), tādējādi atvieglojot dalībvalstu bažas par pārbaudēm nepieciešamajiem resursiem.
EP arī atbild uz citu sarežģītu mīklu – kur pieskaitīt Latvijas pilsoņa, kas dzīvo Īrijā, parakstu – pie Latvijas vai Īrijas iedzīvotājiem? Un vai Īrijai vai tomēr Latvijai būtu jāprasa pārbaudīt, ka minētais Latvijas pilsonis ir sasniedzis minimālo vecumu un tāpēc ir tiesīgs parakstīt? EK rosināja pārbaudi veikt tai valstij, kuras identifikācijas dokumentu pilsonis norāda atbalsta formā, bet EP rosina ne tikai atcelt identifikācijas dokumentu numuru vākšanas prasību, bet arī Latvijas pilsoņus “pieskaitīt” un pārbaudīt Latvijas institūcijām.
Visbeidzot, EP deputāti arī aicina uzlabot EK atbildi iniciatīvas organizatoriem, kas panākuši, ka par to parakstās vismaz 1 miljons ES pilsoņu. EP aicina ES institūcijas rīkot oficiālu noklausīšanos par katru veiksmīgu iniciatīvu, uzaicinot tajā piedalīties arī tās organizatorus, kas tad varētu pietiekami detalizēti izskaidrot savu ideju. Tā būtu labāka atgriezeniskā saite nekā EK ierosinātā atbilde komunikācijas (vēstules) formā.
Kompromiss
Šonedēļ EK, ES Ministru padome un EP vēl turpina sarunas, lai panāktu kompromisu starp piedāvāto regulas projektu un EP kritiku. Daļa no jau zināmā kompromisa iepriecinās aktīvos ES pilsoņus, piemēram, ka dalībvalstu slieksnis būs viena ceturtdaļa dalībvalstu jeb 7 valstis un ka EK pārbaudīs iniciatīvas pirms parakstu vākšanas uzsākšanas. Tāpat priecāties ļauj norādes, ka regulā paliks EP rosinātā iniciatīvas organizatoru definīcija – iniciatīvas varēs organizēt ES pilsoņi – fiziskas personas. Taču bažas rada ziņas, ka katra ES dalībvalsts varēs pati lemt, kādu informāciju tā prasīs no saviem pilsoņiem, lai vēlāk veiktu parakstījušos pilsoņu pārbaudi. Protams, daļēji to var saprast – dalībvalstīm iedzīvotāju reģistrā ir dažādi dati, ar kuru palīdzību pārbaudīt, vai persona eksistē un ir tiesīga parakstīt iniciatīvu. Turklāt dalībvalstīm nebūs laika ieviest jaunas procedūras, jo EK un ES dalībvalstīm jābūt gatavām pirmās iniciatīvas pieņemt jau 6 mēnešus pēc regulas stāšanās spēkā. Taču saprotami ir arī protesti pret personas kodu vākšanu[2].
Par ko šis tracis?
Dažādos forumos nācies dzirdēt, ka Eiropas pilsoņu iniciatīvas ideja esot skaļa kliegšana, kurai neesot un pat nevarot būt vērtīgs sausais atlikums. Tā esot ES institūciju publicitātes kampaņas sastāvdaļa, cenšoties parādīt ES pilsoņiem, ka institūcijas ir pieejamas un ka tās ieklausās pilsoņu viedoklī. Pārliecība, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva ir kas vairāk, esot naivums.
Daļa skeptiķu tic, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva esot instruments, kuru izmantos ietekmīgi lobiji un sabiedrisko attiecību kantori. Viņi argumentē, ka iniciatīvas izstrāde, parakstu vākšana gan tiešajā vidē, gan elektroniski prasa resursus, kas, visticamāk, nebūs pieejami nevalstiskajām organizācijām vai nelielai grupiņai aktīvu ES pilsoņu. Piekritīšu, ka regulas sākuma variantā bija elementi, kas tiešām samazinātu Eiropas pilsoņu iniciatīvas “pilsoniskumu”, tā vietā dodot vēl vienu ietekmes instrumentu lobijiem. Taču, pateicoties pilsoniskās sabiedrības un EP nostājai, ir panākts, ka iniciatīvas aktīvā pilsoņa elements kļuvis daudz spēcīgāks.
Daļa skeptiķu norāda, ka likumprojektus, kas atbild uz ES pilsoņu vajadzībām, ES institūcijas var ierosināt arī tagad, negaidot ES pilsoņu parakstus. Citiem vārdiem, kāpēc tērēt resursus, lai vāktu parakstus un izskatītu pilsoņu iesniegtās likumprojekta idejas, ja neviens neliedz ES ierēdņiem pašiem jau tagad nākt klajā ar ES pilsoņu labklājību uzlabojošiem likumprojektiem? Manuprāt, šī jautājuma pamatā ir visai snobiska ticība, ka labas idejas var raksties tikai ierēdņu galvās un kabinetos un ka ES pilsoņu uzdevums ir stāvēt pie ratiem un gaidīt, kamēr ES ierēdņu galvās un kabinetos šīs idejas dzims. Eiropas pilsoņu iniciatīvas pamatā ir ticība, ka ir nepieciešams instruments, kā ES pilsoņi var palīdzēt vai piespiest institūcijas domāt virzienā, kurā tās nav aizdomājušās dažādu iemeslu dēļ. Arī tāpēc, ka institūciju domu virzienu var ierobežot neziņa par sabiedrības vajadzībām vai tās atbalstu kādai idejai.
_________________________
[1] Līguma par Eiropas Savienību 11.panta 4.punkts.
[2] 6.decembrī vairāk nekā 180 000 cilvēku bija parakstījuši Avaaz petīciju (citu starpā) pret personas kodu vākšanu http://www.avaaz.org/en/eu_citizens_initiative/?cl=840743988&v=7623
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
Apkarojot demokrātijas deficītu
Citizens' initiative: EU institutions close to final agreement
Eiropas Parlamenta un padomes regula par pilsoņu iniciatīvu
http://www.citizens-initiative.eu/
Ministers pave way for first EU 'Citizens' Initiatives'
Nezināšanas nepanesamais vieglums
Outcome of the public consultation on the Green Paper on a European Citizens' Initiative