Atslēgvārdi:

Apstulbinoši gan!

Cilvēki, kas mēģināja pie Brīvības pieminekļa atzīmēt nacistiskās okupācijas gadadienu, notestēja sabiedrībai pieņemamo un nepieņemamo. Tas, ka tika testēts jau tādā līmenī, liecina, ka viss nav kārtībā ar vēstures interpretāciju sabiedrībā kopumā.

Iesaki citiem:
Tosteri 255x203
Foto:Ross

Dienu pirms notika gājiens “par godu” Vācijas karaspēka ienākšanai Rīgā 1941.gadā, man piezvanīja draugs — parasti visai nepolitisks biznesa cilvēks, kura daudzus radiniekus tepat Latvijā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Sašutis par tiesas lēmumu neliegt gājienu, viņš vaicāja: ko darīt, lai to novērstu? Īsā un neērtā atbilde bija — neko vairs darīt nevar. Tagad, post factum, ir laiks meklēt labāku atbildi uz šo, kā arī uz vēl vienu jautājumu: kāpēc vispār pēkšņi ir parādījušies cilvēki, kas vēlas atzīmēt šo notikumu? Atbilde īsumā — šādas vēstures aberācijas un morālā kropluma izpausmes jānovērš nevis ar aizliegumiem, bet godīgi un paškritiski pievēršoties “nepatīkamajai” vēsturei. Notikušais gājiens liecina par politiskās un intelektuālās elites nespēju gadu desmitu garumā izvērtēt sāpīgo 20.gadsimta vēsturi.



Idejas pagrīdē

Izskatot Rīgas Domes noteikto gājiena aizliegumu, tiesai bija jābalansē starp diviem apsvērumiem — no vienas puses jāaizstāv vārda un pulcēšanās brīvība, bet no otras — jāpasaka, ka nav pieļaujama rasisma vai nacisma ideju sludināšana un naida kurināšana. Robežu starp šiem diviem apsvērumiem var novilkt dažādi, atkarībā gan no konkrētās lietas apstākļiem (par to, cerams, vēl diskutēs tieslietu eksperti), gan atkarībā no plašāka sabiedriskā konteksta, proti, ko sabiedrība uzskata par svarīgāku — nepieļaut, ka tiek paustas pretīgas idejas un uzskati, vai arī nodrošināt katram cilvēkam iespēju pulcēties un publiski paust uzskatus pat tad, ja tas nepatīk apkārtējiem vai valdībai? 1.jūlija gājiens bija robežgadījums, un tiesa to izšķīra par labu vārda un pulcēšanās brīvībai. Vai tas atbilst sabiedrības interesēm? Vai, padzenot radikālos uzskatus no publiskās telpas, nebūtu vieglāk mazināt saspīlējumu, tajā skaitā tieši vēstures jautājumos? Turklāt vācu okupācijas slavināšanu negatīvi uztver absolūtais vairākums gan latviešu, gan krievvalodīgo.

Īstenībā sašķeltajā sabiedrībā uzsvars uz pamattiesībām ir svarīgāks. Ir taisnība, ka publiska radikālu uzskatu paušana var kaitināt sabiedrību un saasināt kaislības. Taču izpausmes brīvības ierobežošana oponentiem būtu lielāks drauds un vēl stiprāks stimuls konfliktiem. Latvijas vēstures karu situācijā “aizliegumu spēles” kārdinājums būtu pārāk liels. Mēģinājums panākt 9.maija vai 16.marta aizliegumu uz naida kurināšanas pamata (un šāds mēģinājums būtu loģisks turpinājums 1.jūlija aizliegumam) radītu daudz lielāku saspīlējumu, nekā paši šie pasākumi. Latvijas tiesiskā prakse atbilst Latvijas politiskajam kopsaucējam — pagaidām nav dialoga, bet vismaz visiem ir atļauts runāt. Laiku pa laikam tiek publiski paustas idejas un uzskati, kas atsevišķiem cilvēkiem vai pat cilvēku vairākumam ir gandrīz nepanesami pretīgi. Taču pretīgas idejas kļūst bīstamas tad, kad tām neizrāda idejisku pretestību. Idejas, kas tiek izspriestas pagrīdē, mēdz likties pievilcīgākas.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc pērkoņkrustieša Gustava Celmiņa politisko pēcteču iniciatīvu nevajadzētu vienkārši aizliegt un atmest kā riebīgu, bet nebūtisku morālā kropluma izpausmi.


“Maigāka” okupācija

Pēdējos gados tiek uzsvērta nepieciešamība krievvalodīgajai sabiedrības daļai kritiski pārvērtēt 2. Pasaules kara un padomju režīma vēsturi Latvijā. Taču 1.jūlija gājiens izgaismoja, ka arī latviešu sabiedrības daļā izplatītie vēstures redzējumi mēdz būt problemātiski. Doma par diviem noziedzīgajiem režīmiem šodien viegli savienojas ar tēzi, ka “bijām tikai nevainīgie upuri”, un pārtop domā, ka “abas okupācijas bija sliktas, taču vācu okupācija latviešiem bija maigāka”, aizmirstot par Latvijas pilsoņiem — nelatviešiem.

Te vietā būtu dziļākas pārdomas par 20.gadsimta vēsturi. Arī sarunai par nacistisko okupāciju jābūt daudz izvērstākai, neaizmirstot arī par Latvijas pilsoņu līdzdarbību ebreju, čigānu un citu nogalināšanā, neizvairoties pateikt, ka latviešu SS leģions neatkarīgi no pašu leģionāru motivācijas un iemesliem nokļūšanai tajā objektīvi necīnījās par Latvijas brīvību. Tad, kad būs paškritiskāka diskusija un izglītošana par šīm un citām “nepatīkamajām” tēmām un kad beidzot Latvijā būs piemineklis Konstantīnam Čakstem, tad 1.jūlija „gājēji” būs vienkārši nožēlojama saujiņa cilvēku ar pretīgiem uzskatiem. Taču pagaidām šādas diskusijas un izglītošanas nav, un no ērtajiem noklusējumiem un sīkajiem meliem par pagātni ir izveidojies diezgan primitīvs, bet lipīgs un bīstams skats uz vēsturi.

Cilvēki, kas tikko mēģināja pie Brīvības pieminekļa atzīmēt nacistiskās okupācijas gadadienu, tikai notestēja sabiedrībai pieņemamo un nepieņemamo. Tas, ka tika testēts jau tik tādā līmenī, liecina, ka viss nav kārtībā ar vēstures interpretāciju sabiedrībā kopumā. Nesens pētījums par vēstures pasniegšanu Latvijas skolās atklāj, ka attieksme pret Vācijas karaspēka lomu Latvijā jauniešiem ir diezgan raiba. Starp latviešu skolu respondentiem 8% uzskatīja, ka Vācijas karaspēks 1941.gadā atbrīvoja Latviju, un vēl 42% — ka „gan okupēja, gan atbrīvoja”, kamēr 45% uzskatīja, ka Vācijas karaspēks okupēja Latviju. Savukārt skolās, kur mācību valoda ir krievu, atbildes uz konkrēto jautājumu procentuāli attiecīgi sadalījās šādi: 3%, 15% un 81%.[1]

Oficiālie valsts pārstāvji glāba Latvijas reputāciju un pašcieņu, skaidri norobežojoties no gājiena. Taču kopumā izskatījās, ka mūsu politiskā un intelektuālā elite izvairījās komentēt “nejauko” gadījumu, acīmredzami nesaskatot neko politiskas uzmanības vērtu ne gājienā, ne tiesas spriedumā. Viena politiķe, kura, braucot uz Briseli, solīja skaidrot patiesību par Latvijas vēsturi no Eiropas Parlamenta tribīnes, gājiena dienā un dienu iepriekš tviterī rakstīja par “klonēto gaļu”, par “Baltijas valstu ieguldījumu komunisma sagrāvē” un par pieminekli Staļinam Virdžīnijā. “Apstulbinoši!” viņa raksta par pieminekli ASV, ne vārda neminot par vēsturiskās aizmāršības lēkmi savā zemē. Jā, tik tiešām — apstulbinoši!

_________________________

[1] 20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos: http://www.politika.lv/temas/izglitiba_un_nodarbinatiba/17096/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Maijs 255x203

Diagnoze - 9. maijs 46 Autors:Providus.lv

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs