Foto: E. Rudzītis © AFI
Saeimas vēlēšanu rezultāti ir nopērkami. Kampaņu izmaksas nemitīgi kāpj un naudasmaku sacīkstē ir vilinājums likt lietā vekseļus, kontrabandu, kaimiņvalstu atbalstu. Tāpēc apmaksāta politiskā reklāma medijos ir dramatiski jāierobežo vai jāaizliedz.
“Saeimas vēlēšanu rezultāti ir nopērkami” – tieši tā es interpretēju pētījumu rezultātus, ko pirms 8.Saeimas vēlēšanām veicis Baltijas Sociālo zinātņu institūts, Baltic Media Facts Latvia, kā arī projekts “Atklāti par 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm”. Šo pētījumu dati[1] rāda, ka partiju popularitāte strauji pieaug, tikko tiek uzsākta precīza un intensīva publicitātes kampaņa neilgi pirms vēlēšanu dienas. Ja kampaņas precizitāte nav obligāti saistīta ar partijas finansiālo rocību (jo “tēmēšanas” izdevumi, t.sk. veiksmīga komunikācijas profesionāļu piesaistīšana, ir relatīvi nelieli), tad kampaņas vēriens un intensitāte tieši izriet no katras politiskās organizācijas budžeta.
Priekšvēlēšanu kampaņas jau sen ir pārcēlušās no bruņumašīnām un pilsētu laukumiem uz avīžu slejām un televizoru ekrāniem. Latvija nav izņēmums, un dažu pašmāju telekompāniju ieņēmumi no politiskās reklāmas ir rakstāmi ar septiņiem cipariem. Turklāt kampaņu kopējiem tēriņiem ir tendence dubultoties reizi četros gados. Lai godam piedalītos šai naudasmaku sacīkstē un noturētos varas zirga seglos, partijas izjūt vilinājumu likt lietā visdažādākos līdzekļus – vekseļus, neuzskaitītus ziedojumus, valsts uzņēmumu budžetus, kontrabandu, kaimiņvalstu atbalstu. Un partiju brīvas un godprātīgas rīcības spēja iet mazumā – ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ir diezgan labi dokumentēts, ka valstīs, kur apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija plašsaziņas līdzekļos ir ierobežota vai aizliegta, kampaņas tēriņi uz vienu balsstiesīgo ir mazāki nekā citās demokrātiskajās valstīs. Un tas iezīmē virzienu, kurā būtu jādodas Latvijas partiju finansēšanas reformētājiem.
Jau pirms vairākiem gadiem formulēju priekšlikumus esošās sistēmas pārveidei[2], kuru būtība ir vienkārša. Ir nepieciešams dramatiski ierobežot vai vispār aizliegt apmaksātas politiskās reklāmas izvietošanu plašsaziņas līdzekļos, īpašu uzmanību pievēršot elektroniskajiem medijiem. Vienlaikus ir jāpalielina bezmaksas raidlaiks Latvijas TV un Latvijas Radio, ko pirms Saeimas vēlēšanām saņem katrs reģistrētais kandidātu saraksts. Turklāt ir jāļauj partijām izmantot šo raidlaiku arī īsākos nogriežņos (30-60 sekundes). Tas mazinātu partiju kārdinājumu nodarboties ar slēpto reklāmu, kuras apkarošanā būtu efektīvi jāiesaista atjaunināta Nacionālā Radio un televīzijas padome, kas līdz šim demonstrējusi nožēlojamu bezzobainību. Reklāma vidē būtu izvietojama tikai strikti noteiktās vietās. Ziedojumu apjoma ierobežojumi (pašlaik 10 000 latu) kā populistiski un neefektīvi būtu vispār atceļami neatkarīgi no tā, vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir vīģes lapa vai ozola runga.
Joprojām neesmu dzirdējis pārliecinošus argumentus, lai atteiktos no minēto priekšlikumu ieviešanas Latvijā. Lūk, daži no populārākajiem iebildumiem.
“Strauji pieaugs slēptā reklāma”. Saeimas varā ir pieņemt attiecīgus grozījumus likumdošanā, precizējot slēptās reklāmas definīciju un nosakot sankcijas par tās pārraidīšanu. Turklāt jau šobrīd pastāv kopējā reklāmas apjoma ierobežojumi elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, kas gan netiek adekvāti uzraudzīti priekšvēlēšanu laikā. Neesmu dzirdējis, ka zagšana būtu likusi kādai valstij atteikties no privātīpašuma neaizskaramības principa un zagļu vajāšanas.
“Tiek ierobežota vārda brīvība”. Vairāki vārda brīvības cīnītāju ierosinātie tiesas procesi, lai atceltu apmaksātas politiskās reklāmas ierobežojumus Eiropas valstīs, ir cietuši neveiksmi. Turklāt ir preču grupas (piemēram, tabaka, alkohols), kuru reklāma elektroniskajos medijos vai vidē ir aizliegta. Apmaksāta politiskā reklāma nodara nopietnu ļaunumu demokrātijas veselībai.
“Partijām nebūs iespējams paust savu viedokli”. Partijām būs iespējams daudz plašāk un daudzveidīgāk izmantot bezmaksas raidlaiku. Turklāt tām neviens neliedz, piemēram, izdot savus laikrakstus vai veidot mājaslapas tīmeklī. Starp citu – pagājušajā kampaņā, manuprāt, nav iespējams runāt par partiju programmatisku komunikāciju ar vēlētājiem[3].
Uzskatu, ka šāda sistēma būtu relatīvi vienkārši administrējama un tā būtiski nesadārdzinātu valsts pārvaldi. Turklāt tā taustāmi mazinātu partiju nepieciešamību pēc finanšu līdzekļiem un tādējādi kausētu to saistību ar lielākajiem sponsoriem, vienlaikus darot finansēšanu atklātāku un vairojot pašu politiķu pašapziņu. Tā kā mazinātos vēlētāju apdullināšanas iespējas, izmantojot apmaksātu reklāmu, rastos labvēlīga augsne spēcīgākai programmatiskajai sāncensībai starp politiskajām partijām. Tāpat var pieņemt, ka jaunie apstākļi veicinātu ciešāku saikņu veidošanu starp partijām un sabiedrību vēlēšanu starplaikā, jo tā būtu viena no stratēģijām vērienīgo kampaņu kompensēšanai.
Šai rožainajā ainavā ir tikai viens nezāļu stūrītis – privāto mediju īpašnieku, partiju lielāko sponsoru un neprogrammatisko partiju intereses. Un šīs ir īpaši audzelīgas nezāles, kas ravējamas ilgi, rūpīgi un neatlaidīgi.
_______________________
[1] “Politisko partiju priekšvēlēšanu reklāma un vēlētāju atbalsts”, Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījuma rezultāti
[2] J.Ikstens “Partiju finansēšana un korupcijas ierobežošana Latvijā: alternatīvu risinājumu analīze”, pētījums, 2001.g.
[3] J. Ikstens “Programmas un reklāma: divi pasaules”, politika.lv, 01.10.2002