Raksts

Apdrošināšanas polise “NATO” (intervija ar O. Kalniņu)


Datums:
02. jūlijs, 2002


Autori

Gints Grūbe


Foto: N. Mežiņš

Es NATO uzskatu par tādu kā veselības vai auto apdrošināšanas polisi – kaut kas, ko tu nopērc, bet ceri nekad nelietot. Vai nauda izdota par velti vai nē, to nekad nevar iepriekš paredzēt.

Vai mērķis, kas sākotnēji tika izvirzīts Latvijas integrācijai NATO, saskan ar šībrīža mērķi?

Mērķis ir tas pats. Vienīgais, kas mainījies, ir NATO kā tāds, arī situācija Eiropā kopumā. Daudz kas mainījās pēc pagājušā gada 11.septembra – no vienas puses, mūsu pozīcija nostiprinājās brīdī, kad NATO mērķi tika “pagriezti” uz citiem draudiem. NATO pirms pieciem gadiem bija organizācija, kas dibināta, lai sargātu Eiropu no Padomju Savienības. PSRS vairs nav, bet Krievija pastāv. Un jau tolaik runāja, ka Krievija vairs nav galvenais drauds, tomēr ir nedrošība “tajā pusē”. Es domāju, ka ar brīdi kopš Krievija sāka sadarboties ar NATO un pati ir šo faktu pieņēmusi, un kopš viņiem ir kopēji draudi, NATO misija ir mainījusies, bet mūsu iespējas tur iekļauties un konstruktīvi piedalīties ir stipri palielinājušās.

Tomēr viens no diskusiju objektiem pašās NATO dalībvalstīs ir tas, vai NATO no organizācijas, kas orientēta uz Eiroatlantisko telpu, jākļūst par globāli orientētu organizāciju.

Es domāju, ka šī diskusija notiks vēl labu laiku. Mums ir svarīgi, ka mēs varam šajā diskusijā piedalīties kā dalībnieki un nodrošināt, lai tur tiek ievērotas arī mūsu intereses. Ja mēs esam ārpus šī procesa, tad mums ietekmes nav nekādas. Turklāt jāņem vērā, ka ES un NATO ir “apkārt” un tāpēc agri vai vēlu mūs ietekmēs.

Kāds, Jūsuprāt, ir priekšstats par NATO Latvijas sabiedrībā?

Viena aina rodas no aptaujām. Jaunākie dati ir, ka aptuveni 63% Latvijas iedzīvotāju atbalsta Latvijas iekļaušanu NATO. Sākotnēji šis skaitlis saistīts ar pagātni, vēsturi, Krieviju, Padomju Savienību. Arī no tā, ka Krievijas politiķi vēl nesen tik agresīvi vērsās pret Latviju, loģiski izrietēja – ja no kādas puses kāds drauds varētu nākt, tad tas būtu no Austrumiem. Es uzskatu, ka tagad šis drauds ir mazinājies un Krievija šodien neapdraud Baltijas valstis. Bet mēs nezinām, kas var notikt nākotnē, ja Krievijā mainās politiskā sistēma. Šobrīd mērķis ir nevis sargāt Latviju no Krievijas, bet gan nosargāt šo kopējo telpu no citiem draudiem tagad un nākotnē.

Kas, pēc Jūsu domām, apdraud Latvijas drošību šobrīd?

Daļēji mūs var ietekmēt starptautiskais terorisms. Jo terors šobrīd nav vērsts tikai pret Ameriku – tas ir vērsts pret Rietumu civilizāciju. Viņi meklē simbolus un vietas. Jo vairāk mēs iekļaujamies šajā Eiropas valstu ekonomiskajā un politiskajā sistēmā, jo vairāk kļūstam par potenciālajiem mērķiem. Bez tam starptautiskais terorisms izmanto starptautisko finansu tīklu, tranzītkomunikācijas, un pat ja tas nav tiešais drauds, mums ir iespēja palīdzēt citiem. Ja mūsu ostas, pilsētas, finansiālā sistēma tiek kaut kādā veidā izmantota, mums ir daļēja atbildība par sadarbību ar citiem. Un tikai kā NATO dalībniece, kur tiek integrēta ne tikai aizsardzības sistēma, bet arī komunikācijas un informācijas apmaiņa, mēs varam piedalīties.

Vai, Jūsuprāt, jautājums par NATO paplašināšanos jau ir izlemts?

Līdz galam nē. No vienas puses, ir jau izlemts, ka NATO turpinās paplašināties, bet, no otras, nav skaidrs, cik daudzas valstis aicinās novembrī uz sarunām Prāgā – piecas vai septiņas…

…bet Baltijas valstis jebkurā gadījumā?

Tā izskatās. Visi signāli no diplomātiem un no aizkulisēm rāda – jā, mēs saņemsim ielūgumu. Bet mēs nevaram uz to pilnībā paļauties un pārtraukt visus procesus, kurus esam iesākuši. Tas liekas droši tikai tāpēc, ka līdz šim esam konsekventi strādājuši.

NATO sanāksme – “Viļņas grupas” valstu tikšanās – ir formāls akts vai arī tam ir stratēģiska nozīme?

Abējādi. Tas ir formāls tajā ziņā, ka process sākās pirms 2 gadiem Viļņā un kandidātvalstis ir konsekventi tikušās, apmainījušās ar informāciju, sadarbojušās, un sanāksme būs procesa kulminācija. Jo pēc Rīgas šādas desmitnieka grupas vairs nebūs, pēc novembra Prāgā sāksies citi procesi. Stratēģiski – mums ar pārējām kandidātvalstīm būtu jānolemj par mūsu rīcību pēc Prāgas sanāksmes – par attieksmi pret pārējām kandidātvalstīm, pret tām, kuras netiks aicinātas, vai mēs sadarbosimies ar tām. Tikšanās Rīgā ir arī iespēja premjeriem pārrunāt, kas notiks vēl līdz novembrim. Es vienmēr skatos uz to, kā mūsu tēls un kā kandidātvalstu tēls iziet pasaulē – tam ir liela nozīme. Par sanāksmi ir liela starptautiska interese, jau reģistrējušies kādi 140 ārzemju žurnālisti – BBC, Le Monde u.c., daudz vairāk nekā mēs gaidījām. Mēs Latvijas Institūtā, organizējot vizītes ārzemju žurnālistiem, jūtam, ka pēdējā gada laikā ir stipri palielinājusies interese no to valstu puses, kuras līdz šim bija vienaldzīgas – Francijas, Spānijas. Un visi motivē savu interesi ar to, ka esot jūtams, ka Latvija drīz būs daļa no ES un NATO un tagad ir pēdējais laiks iepazīties, kas tā Latvija tāda ir un ko no tās var sagaidīt.

Kāds ir jūsu kampaņas mērķis attiecībā uz Latvijas iedzīvotājiem? Es domāju publicitātes kampaņu par NATO sanāksmi. Vai mērķis ir palielināt atbalstītāju skaitu?

Daļēji. Otrs ir turpināt dialogu ar tautu, kas ir viens no NATO mērķiem – informēt cilvēkus Latvijā par to, kas ir NATO, kāpēc tas ir svarīgs un ko tas mums dod. Jebkurš šāds pasākums pievērš uzmanību šiem jautājumiem, dod cilvēkiem iespēju vairāk uzzināt. Sanāksmi translēs TV un radio, būs ļoti daudz informācijas, arī Internetā. Aizsardzības ministrija ļoti aktīvi strādā ārpus Rīgas, mēs ejam pie cilvēkiem laukos un pilsētās.

Pēc kādiem principiem jūs izvēlējāties metodes un sadalījāt līdzekļus, lai informētu sabiedrību?

Es domāju, ka pārāk lieli līdzekļi netiek izdoti. LATO izveidoja videoklipu, bet mums nav jāfinansē tā rādīšana – LNT to veiks bez maksas. Laikrakstos būs reklāmas, Diena ir piedāvājusi tās daļēji apmaksāt. Tā ka daļēji mēs paļaujamies uz sabiedrības atbalstu šīs informācijas “nešanā”. Rudenī, pirms novembra atkal pastiprināti strādāsim, lai pievērstu uzmanību.

Mani samulsināja vides reklāma pirms Salu tilta, kuras tekstu var izlasīt tikai apstājoties vai izkāpjot no automašīnas. Uz ko tad šīs reklāmas ir orientētas?

Par to vienojās Ārlietu ministrija ar Rīgas domi. Es pats gan nebiju klāt pie konkrētā plakāta sagatavošanas, par kuru jūs runājat un kur varētu būt iebildumi par dizainisko pieeju. Ir jāsaprot, ka tā ir daļa no kampaņas, kas būs redzama TV, laikrakstos; tas, kas parādās plakātos, ir papildus atgādinājums. Viesiem un žurnālistiem, kuri latviski nelasa, par pasākumu atgādinās sanāksmes logo un nosaukums.

Klips balstīts uz vēstures neatkārtojamības principu, kas ir pretrunā ar to, par ko runājāt sākumā – klipa motīvi Latvijas iedzīvotājus orientē uz gluži citiem argumentiem par labu NATO, nekā tas šobrīd būtu aktuāli.

Atkal jāskatās kampaņa kā veselums – klipa mērķis bija akcentēt emocionālos argumentus, bet drukātās reklāmas un brošūras vairāk akcentē racionālos. Klips mērķēts uz cilvēkiem, kas vēl nav skaidri izšķīrušies “par” vai “pret” NATO. Aptaujas uzrādīja, ka lielākā daļa “svārstīgo” vadās tikai no emocionāliem faktoriem, tādēļ klipā tika atgādināts par vēsturisko kontekstu. Es NATO uzskatu par tādu kā veselības vai auto apdrošināšanas polisi – kaut kas, ko tu nopērc, bet ko tu ceri nekad nelietot. Vai nauda izdota par velti vai nē, to nekad nevar iepriekš paredzēt.

Bet tas tomēr nozīmē, ka šie emocionālie argumenti neatbilst tam, kas ir NATO šobrīd?

Es domāju, ka tas vairāk atbilst NATO mums nezināmajā nākotnē. Klipā ir parādīta ne tikai PSRS, bet arī fašistiskā Vācija – divas varas, kas okupēja un apdraudēja Latviju. Cik esmu lasījis, daudzi pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pat šos draudus neuzskatīja par īpaši nopietniem. Tas ir atgādinājums, ka mums pašiem jānodrošina sava nākotne, sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, kurām ir līdzīgas vērtības.

Kā jūs skaidrotu Krievijas reakcijas maiņu attiecībā uz NATO paplašināšanos?

Krievijai ir divas pozīcijas – viena ir publiskā un otra – īstā. Publiskā nav mainījusies – Krievija aizvien vēl ir pret Baltijas valstīm NATO sastāvā un varbūt pat pret NATO kā tādu. No otras puses, Krievija tomēr grib sadarboties ar NATO, jo starptautiskais terors ir drauds arī Krievijai. Manuprāt, viņi vēl nespēj publiski pateikt to, ka samierinājušies ar Baltijas valstu iespējamo uzņemšanu, jo visu šo laiku viņu politika bijusi gluži pretēja. Putins beidzot kaut ko tādu sāk teikt, un tas ir ļoti svarīgi. Ja Krievijā turklāt vēl sāktos šī viedokļa popularizēšana un argumentēšana, tas būtu ļoti nozīmīgi. Es uzskatu, ka tiklīdz Latvija iestāsies NATO, mūsu attiecības ar Krieviju uzlabosies. Jo arī daudziem Krievijas politiķiem tas ir bijis emocionāls jautājums, tāpat kā pieņemt to, ka savulaik Baltijas valstis “pameta” Padomju Savienību, t.i., pameta Krieviju. Iespējams, šis bija pēdējais mēģinājums paturēt Baltiju Austrumu sfērā gan ekonomiski, gan politiski. Ir mainījusies arī pasaules ģeopolitiskā situācija, un, kā teica kāds žurnālists, vecā Krievijas koncepcija par atrašanos savās kaimiņvalstīs vairs nevar eksistēt, jo pat tur, kur nekad nevarēja iedomāties NATO vai amerikāņu karaspēkus, – Gruzijā un Tadžikijā, tie tagad ir.

Tomēr lielākā daļa valstu, kas gatavojas stāties NATO, ir no Austrumeiropas bloka. Ja par galveno izvirza globālās drošības mērķi, tad var pat pieļaut, ka kāda musulmaņu valsts kļūst par NATO locekli.

Tas nav izslēgts. NATO dalībvalsts Turcija nav gluži musulmaņu valsts, bet musulmaņu pārsvars tur ir liels. Ir jautājums arī, vai Krievija ar laiku nevarētu iestāties NATO. Es domāju, ka varētu, ja atbilstu visiem kritērijiem un standartiem, tas tikai palīdzētu Krievijai. Pieredze rāda, ka NATO dalībvalstis ir miermīlīgākas un vairāk vērstas uz sadarbību. Dienvidos ir liela interese – Itālija, Spānija, Grieķija, Francija skatās uz Kaukāza valstīm, kur ir lieli nemieri, potenciālie draudi. Tur ir sakarības, jo process virzībai uz NATO liek valstij mainīt savu iekšējo politiku, līdzīgi kā ES kandidātvalstis ir spiestas veikt reformas, pielāgoties Rietumu standartiem un vērtībām.

Līdz šim Latvijas integrācija NATO tika saistīta, galvenokārt, ar militārām reformām. Vai tagad, kad pēc 11.septembra NATO mērķis ir cits, varam teikt, ka šīs konkrētās reformas nebija tik nepieciešamas un ir sfēras, kurās tās būtu daudz lietderīgākas?

Tas, kas noticis pēc 11.septembra, no vienas puses ir devis mums konkrētāku mērķi, uz ko virzīties, lai varētu kaut ko piedāvāt NATO. Tas, ar ko mēs atšķiramies no Polijas, Ungārijas un Čehijas, ir, ka mēs sākām no nulles – mums nebija karaspēka, kas jāmaina vai jāreformē. Visu šo laiku NATO palīdzēja mums attīstīt mūsu aizsardzības spēkus. Tas, ka Latvijas spēki tagad visādi tiek trenēti – pretmīnu akcijās, Liepājā ir ūdenslīdēju apmācības centrs, ir svarīgs process, kura rezultātā mūsu spēks būs ļoti labos speciālistos konkrētajās jomās. Un arī to mēs varam dot pārējām NATO valstīm.

Ko Latvijai maksās dalība NATO? Vai ir veikti šādi aprēķini?

Konkrētie cipari ir redzami Aizsardzības ministrijā, budžets ir caurspīdīgs. Tiek runāts par diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Ja mēs neiekļaujamies NATO, mums tomēr vajadzētu savu aizsardzības sistēmu un būtu daudz dārgāk to darīt vieniem pašiem, nesadarbojoties ar citiem. Piedaloties NATO, mēs gan ieekonomējam naudu, gan izmantojam to daudz lietderīgāk. Otrs ir, ka NATO ļoti rūpīgi skatās uz naudas izlietošanu, varbūt pat rūpīgāk kā mūsu prese un sabiedrība. Šī nauda netiek izlietota tanku, lidmašīnu, bumbu un ložu pirkšanai, bet gan speciālistu un karavīru vispusīgai izglītošanai un trenēšanai, un, atgriežoties no dienesta, viņi šīs zināšanas varēs dot valstij.

Bet vai tas šobrīd nav politiskās elites līmeņa process, kurā pilsoņi savas intereses nesaskata? Diez vai valsts drošība viņiem šobrīd ir aktuāla.

Daļēji tas rāda, cik tālu esam nonākuši vienpadsmit gadu laikā. Cilvēki vairāk uztraucas par savu “tuvāko” drošību – uz ielas vai mājās. Bet mani iepriecina tas, ka NATO atbalsta organizācijās ir ļoti daudz jaunu cilvēku, to skaitā daudz meiteņu – piemēram, LATO. Viņi ir tie, kas organizē NATO vasaras nometnes, rīko Latvijas pilsētās debates un diskusijas un tādā veidā tuvina NATO procesus iedzīvotājiem, dara tos saprotamākus.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!