Sērfojot neta tīmekļos, pilnīgi netīšām gadās uziet visinteresantākās lietas. Šodien Tautas partijas mājas lapā izdevās uziet anonīmu (diemžēl, lai autors mani atvaino, bet viņa vārdu neizdevās atrast) darbu par Satversmi.

Kvēlu, emocionālo un spožu. Pilno tekstu iespējams rast www.tp.lvmājas lapā, taču atļaušos lasītājam piedāvāt atsevišķos spožākos fragmentus.

“Atvainojiet, jurisprudences korifeji, Endziņa, Bojāra, Krīgera kungi un daudzi citi, kam dažādos laikos ir nagi niezējuši pacelt roku pret Satversmi. Lai arī tagad ir 2008. gads, tiem, kas Satversmes rakstīšanu pabeidza 1922. gadā – Dišleram, Čakstem, Rainim, Meierovicam –, jūs labākajā gadījumā varat pienest ūdeni.”

Viss jau būtu skaisti, bet zinātāji piekritīs, ka Dišlers nebija Satversmes sapulcē, Satversmi nerakstīja un ļoti bieži viņa domas radikāli atšķīrās no Satversmes autoru domām. Tajā laikā viņš tikko bija pārbraucis no Omskas un presē mēdza gudri pamācīt Satversmes sapulci tās darbā. Satversmes sapulce tikpat bieži gudri Dišlera padomos neieklausījās. Palasot Dišlera un Berga polemiku var skaidri just, ko īstie Satversmes autori domāja par Dišleru. Tāpat nez vai Čakste, Meierovics un Rainis bija tie lielākie Satversmes autori. Eksperti šajā vietā minētu Bergu, Skujenieku vai Purgalu, ko arī dara Satversmes tiesa savos spriedumos.

“Satversme ir viena no modernākajām pasaulē. To ir rakstījuši demokrātisku ideālu iedvesmoti politiķi šīs valsts dzimšanas laikā, ieklausoties juristos, kuri brīvi prata sengrieķu un latīņu valodas, likumus zināja no galvas, perfekti pārzināja tiesību jomas pagātni un arī nākamības virzienā spēja skatīties pāri apvārsnim.”

Šo tēzi laikam vislabāk būtu salīdzināt ar citu Satversmes tēvu vērtējumu, ko izteicis Aleksandrs Giļmans, proti, “mūsu valsts Satversmi rakstīja pavisam citi cilvēki, atšķirībā no šodienas politiķiem un viņu juridiskajiem padomniekiem, daudz mazāk atkarīgi no šā mirkļa konjunktūras, draudzīgiem oligarhiem un ārvalstu labvēļiem. Satversmes sapulcē – dīvainā vakardienas advokātu, teroristu, zemnieku un rakstnieku kokteilī – apvienojās vienkārša un patiesa tauta, kuras domāšanas loģika ir viegli atšifrējama.” Tā sakot – pavisam cits skats:)

“Piemēram, pats pēdējais – šā sasaukuma Saeimas pagājušajā gadā pieņemtais grozījums, tā ar vieglu roku paņemot un izmetot no Saeimas 81. pantu. Šis pants nebija domāts Aigaram Kalvītim, kurš kā bērns dusmās, ka vairs nedarbojas mantiņa, to iespēra pagaldē. Tas bija domāts gadījumam, ja uznāk kāds mēris, karš, teroristi, vai gadījumā, ja 2108. gadā lielāko daļu parlamenta deputātu nolaupa citplanētiešu atsūtīti roboti, valsts nepaliktu bez institūcijas, kas pieņem likumus. Bet tagad šā panta vairs nav, un slikti, ka nav.”

Fundamentāla doma. Varam tikai gara acīm iedomāties, kā Skujenieks ar Purgalu spriež par Satversmes 81. panta redakciju tā, lai tā funkcionētu arī citplanētiešu uzbrukuma gadījumos. Nez vai komisiju protokolos kāda tēze par to saglabājusies? Bet kopumā doma pareiza – 81. panta izslēgšana bija sasteigta un nepārdomāta.

“Iznāks, ka Saeima būs atlaista, bet jauna Saeima netiks ievēlēta agrāk, kā tam jānotiek pēc Satversmē spēkā vēl palikušajiem pantiem. Starplaikā tad sanāk, ka valda valdība vai ka prezidents laiku pa laikam sasauc jau atlaistās Saeimas deputātus, lai tie ir tik mīļi un pieņem kādu likumu. Var būt arī, ka vispār nevalda neviens un nekāds likumdošanas darbs nenotiek. Redz, tie panti, kurus 1922. gadā rakstīja Čakste un Dišlers, piemēram, Valsts prezidenta un Saeimas konflikta gadījumam, smalki paredzēja – ja prezidents vinnē referendumā un parlaments tiek atlaists, tad pēc diviem mēnešiem tiek rīkotas jaunas vēlēšanas. Bet kur kaut ko līdzīgu ir paredzējušas pašreizējās pilsoniskās sabiedrības aktivizētājas, brīvās arodbiedrības? Nekur.”

Briesmīga prognoze. Apmēram tādā garā, ja Politisko partiju finansēšanas likums neliedz trešajām personām finansēt partiju kampaņas, trešās personas to var darīt. Domāšanas līmenis ir skaidrs. Lai gan patiesībā varētu palasīt Satversmes tiesas spriedumus un saprast, ka Satversme ir vienots veselums. Arodbiedrību piedāvatais 78.pants tādā gadījumā būtu jālasa kontekstā ar Satversmes 14. pantu un ar linku uz 48. panta otro teikumu. Ārkārtas vēlēšanu termiņš Satversmē ir noteikts, un nez vai visu regulējumu pilnībā vajadzētu dublēt.

Bet kopumā diemžēl šajā rakstā nevar atrast galveno – to, ka attiecīgie grozījumi ir neveiksmīgs Eiropas konstitucionālā romantisma perioda produkts un nez vai tie ir spējīgi funkcionēt modernā demokrātijā.