Foto: John Hartnup
Negribētos domāt, ka dakteris Zatlers piekrita kļūt par prezidentu tikai tādēļ, lai varētu braukāt limuzīnā ar eskortu un spiest roku Bušam. Gribētos domāt, ka viņam patiesi rūp valsts labklājība un attīstība, kuru labā būtu jāpaveic konkrētas lietas. Kas ir šīs lietas, pagaidām varam vienīgi minēt.
Šis nav vienīgi fragments no kādas vēl neuzrakstītas vēstures mācību grāmatas. Tādas (vai apmēram tādas) cerības droši vien loloja daži no tiem, kas pagājušā gada maija nogalē bija spiesti konstatēt, ka par spīti plašiem protestiem un sabiedrības sašutumam, par spīti absolūti necaurskatāmai kandidāta izvēlei un nepārprotamam oligarhu lobijam, Latvijai tomēr ir jauns prezidents. Šis process, protams, bija demokrātijas paraugstunda tās nepievilcīgajā, pat traģiskajā veidolā. Līdz ar Valda Zatlera ievēlēšanu daudzi no mums uz savas ādas mācījās saprast, ka demokrātija vispirms nozīmē formālu procedūru, nevis rezultātu. Tā nesola, ka valdīs gudrākie, godīgākie un spējīgākie. Tā teic vienīgi, ka valdīs tie, par kuriem nobalsos tautas vai tās priekšstāvju vairākums. Tādēļ demokrātijā bieži vien uzvar nevis tīrākie nodomi vai plašākā kompetence, bet gan prasme veiksmīgāk manipulēt ar procedūru. Tie, kurus rezultāts neapmierina, var iebilst un protestēt. Taču lēmuma leģitimitāti tas principā neietekmē: apstrīdēt Zatlera prezidentūru nozīmētu apstrīdēt mūsu demokrātisko Satversmi, un tas diez vai būtu pareizāk par stoisku samierināšanos. Turklāt zaudētājiem vienmēr paliek cerība, ka galu galā varbūt tomēr nebūs tik traki, un kāda Latvijai labvēlīga dievība vēl visu vērsīs par labu.
Tagad, kad kopš Valda Zatlera prezidentūras sākuma ir pagājis gads, mēs varam jau mazliet paškritiskāk palūkoties uz šīm cerībām. Dažas lietas šķiet piepildījušās, citas —nepavisam ne. Prezidentūras ārējais veidols caurmērā ir nostiprināts; tās prioritātes joprojām ir diezgan neskaidras. Tomēr šo prezidentūras pirmo ceturtdaļu ir iespējams vērtēt pašu par sevi, un daži tās vaibsti ir jau sākuši iezīmēties.
Kompetences
Raugoties plašākā Eiropas perspektīvā, Zatlera prezidentūra ir īpašs gadījums. Protams, ir pazīstami gadījumi, kad par prezidentiem kļūst cilvēki bez pieredzes politikā. Taču noteikti tipiska nav situācija, kad miera laikos un bez nopietnas krīzes valstī prezidenta amats tiek uzticēts cilvēkam, kurš ir ne tikai bezpartejisks, bet arī bez publiskas darbības pieredzes un kaut cik vērā ņemamas intereses par politiku. Tā, protams, nav Zatlera problēma. Mūsu partijas ir mazas, elitāras, iekšēji nedemokrātiskas un sabiedrībā nepopulāras; savukārt tie bezpartejiskie kandidāti, kuri orientējas politikā, droši vien būtu grūti “pielaužami” kandidēt prezidentūrai uz Kalvīša koalīcijas noteikumiem.
Lai nu kā, “sākšana no nulles” nozīmēja, ka prezidentam bija īsā laikā jāapgūst diezgan daudz jaunas informācijas, kā arī jāiemācās ar to kaut cik pārliecinoši operēt publiskās uzstāšanās reizēs. Šis uzdevums kopumā ir izpildīts. Iepriekš definētu tēmu ietvaros prezidents Zatlers uz jautājumiem atbild kompetenti, pārzina arī nozīmīgākās detaļas. Acīmredzot kopējais inteliģences līmenis ļauj viņam samērā ātri un efektīvi apgūt prezidenta amata pildīšanai nepieciešamās pamatzināšanas. Tas, starp citu, mūsu reģionā nemaz nav triviāli — pietiek atcerēties to kaunu, kuru poļu nācijai reizēm mēdza sagādāt bijušais elektriķis un opozīcijas līderis Lehs Valensa. Protams, gadās arī misēkļi, turklāt ideoloģiski visai divdomīgi, piemēram, aizstāvot Kosovas neatkarību ar tekstu, ka mēs, latvieši, lūk, zinot, ko mazai nācijai nozīmējot cīnīties par neatkarību. Šos Zatlera vārdus kā precedentu savā vēsturē zelta burtiem varētu ierakstīt visi Igaunijas ziemeļaustrumu un Latgales krievvalodīgo separātisti — galu galā, tieši viņiem vēlamais scenārijs drīzāk būtu analoģija Kosovai. Tomēr šādu gadījumu nav pārāk daudz, kas kopumā tikai lieku reizi apliecina prezidenta spēju mācīties un pilnveidoties.
Cits jautājums, ko tieši prezidents mācās. Tas, protams, lielā mērā ir atkarīgs no viņa konsultantiem, kuru profesionalitāti es šeit negrasos apšaubīt. Tomēr dažas lietas atstāj ne pārāk labu iespaidu. Skaidrs, ka mediju treniņa speciālisti ir ļāvuši prezidentam apgūt pamatiemaņas kontaktos ar žurnālistiem, piemēram, izvairīties no nepatīkamiem jautājumiem, sniegt ļoti vispārīgas atbildes nevēlamas konkrētības vietā, kontrolēt mīmiku, neaizmirst par mundiera godu un tamlīdzīgi. Šeit Zatlers laikam gan ir izrādījies teju vai pārcentīgs audzēknis — un tas viņam noteikti nenāk par labu. Viņš ir iemantojis spēju runāt distancētā, birokrātiskā žargonā, mazliet augstprātīgi, nemitīgi uzsverot sava posteņa ārkārtīgo svarīgumu iepretim vienkāršā “reņģēdāja” ikdienišķajām rūpēm. Zatlers ir pasācis runāt nesaprotami, toties ar pārspīlēti kompetentu seju — kas pilnīgi “nelīmējas” ar viņa apolitisko pagātni. Tas liek domāt, ka Zatlera uzstāšanās prasmes trenē tie paši cilvēki, kuri šos pakalpojumus sniedz Tautas partijas “teletūbijiem”. Iespējams, ka Zatlers pats apzināti vēlas līdzināties viņiem — un tā ir viņa darīšana. Tomēr tā ir pilnīgi aplama stratēģija, ja cilvēks vēlas būt “tautas prezidents”, proti, amatpersona, kuru sabiedrība vismaz reizumis uztvertu kā savējo iepretim izpildvaras haizivīm. Neskatoties uz tā brīža negatīvo auru, 2007. gada 30. maijā mēs televīzijā tomēr redzējām autentisku Valdi Zatleru ar visām viņa cilvēciskajām dīvainībām un kļūmēm. Viņš varbūt bija nervozs un aizkaitināts, tomēr noteikti neradīja iespaidu, ka uzskatītu visus citus par idiotiem. Turpretī tagad mēs visbiežāk redzam pīāriski uzprišinātu, tomēr diezgan tipisku valdošās kliķes pārstāvi, kurš varbūt ir kļuvis glumāks, bet vienlaikus arī nesaprotamāks un aizdomīgāks.
Kārļa Ulmaņa politiskais ideāls esot bijis Olivers Kromvels; par Valda Zatlera simpātijām šajā ziņā nav dzirdēts nekas. Tomēr gribētos cerēt, ka prezidents par savu politiķa paraugu nav izvēlējies Aigaru Kalvīti, citādi nu tiešām nekas labs nav sagaidāms. Protams, pat visgodīgākajam politiķim ir jāprot vajadzīgā mirklī izlikties par muļķi, ja to prasa politiskās cīņas loģika. Taču balstīt šajā prasmē visu savu karjeru ir ļoti problemātiski, un slikts piemērs ir ļoti lipīgs. Kā gan lai citādi skaidro prezidenta īsteni tautpartijisko blefošanu par savām pirmsprezidentūras aploksnēm: neko nezinu, ko jūs man te piesienaties, un vispār, es esmu morāles etalons visai nācijai. Ciniski pašapzinīgais komunikācijas stils, kuru mūsu politiskā elite ir kopusi jau kopš 90. gadu sākuma, ir pārdzīvojis savu laiku. Tas, kurš to sapratīs pirmais, sāks runāt ar cilvēkiem cilvēku valodā un parādīs, ka elite un pilsoņi tomēr dzīvo vienā un tajā pašā pasaulē, gūs sev politiskas dividendes — un nav iemeslu, kādēļ lai tas nebūtu Valsts prezidents.
Atkarības
Viena no intriģējošākajām tēmām pēdējā gada publiskajās diskusijās ir bijusi prezidenta atkarība no viņu izvirzījušās valdošās koalīcijas. Šās koalīcijas zemie reitingi neizbēgami velk lejup arī prezidentu, līdz ar to sniedzot labvēlīgu augsni dažādām spekulācijām par Zatlera prezidentūras “īstenajiem” cēloņiem. Ir kaltas sazvērestības teorijas, pieminot iespējamo kompromatu dažu oligarhu kabatās, kurš tad arī viņiem nodrošinot prezidenta aklu lojalitāti. Ir pieminētas slepenas vienošanās, ārzonas konti un velnišķīgas sievietes. Tomēr nopietni izskatīt šādas iespējamības diez vai ir vērts — nevis tādēļ, ka pie mums nebūtu uzpirktu politiķu. Gluži pretēji, tā patiesi ir mūsu nacionālā bagātība. Ar sazvērestības teorijām nav vērts nodarboties tādēļ, ka tās piešķir dažiem indivīdiem teju pārcilvēciskas spējas, vienlaikus noniecinot tos neapšaubāmi interesantos faktus, kuri ir labi zināmi un visiem skaidri redzami.
No šādas trivializācijas ir jāizvairās, runājot par bieži piesauktajām oligarhu interesēm. Medijos notiekošā diskusija kā pašsaprotamu lietu bieži pieņem tēzi par divām savstarpēji nošķirtām politisko lēmumu kopām, no kurām viena sekmē “oligarhu savtīgās intereses”, otra — “Latvijas tautas sabiedrisko labumu”. Katrs lēmums, kuru pieņem, teiksim, prezidents Zatlers, nepieciešami pieder vienai no šīm kopām — izsludināt vai neizsludināt likumu, amnestēt vai neamnestēt personu, nominēt amatam personu A vai personu B. Turklāt lēmējs katrā konkrētā gadījumā zina, vai viņš no brīva prāta rīkojas sabiedriskās intereses vārdā vai pakļaujas oligarhu spiedienam un veicina to neleģitīmās intereses. Skaidrs, ka visi šie pieņēmumi ir ārkārtīgi problemātiski: politiķi bieži veicina oligarhu intereses vissvētāko mērķu un valsts attīstības vārdā, savukārt kopīgais labums bieži tiek aizstāvēts ar šantāžas un draudu palīdzību.
Runājot par atkarībām un ietekmi, prezidenta “atkarības” scenāriju būtu vērts mazliet formalizēt, lai saprastu jautājuma neviennozīmīgumu. Ja persona X vēlētos, lai persona Y kā Valsts prezidents efektīvi pārstāvētu viņas intereses, personai X nekādā gadījumā nevajadzētu šo atkarību atklāti demonstrēt. Ir pagājuši padomju laiki, kad kādas personas publiska pazemošana partijas komitejā tika uzskatīta par normālu varas un ietekmes izpausmi. Šodien persona X drīzāk ir ieinteresēta, lai ietekme būtu iespējami maskēta. Šajā nolūkā gan X, gan Y interesēs ir demonstrēt savstarpēju neatkarību, pat opozīciju un naidīgumu — X vēlams publiski gānīt Y, lai radītu iespaidu par savu nespēju Y ietekmēt. Savukārt Y ir jāvelta asi vārdi X, lai uzsvērtu savu patstāvību un objektivitāti. Protams, agrāk vai vēlāk pienāks kāds “patiesības moments”, kurš atkarību vai neatkarību parādīs nepārprotami un skaidri. Taču, pirms tas nav noticis, neatkarības demonstrēšana sīkos jautājumos var būt visdziļākās atkarības pazīme.
Attiecībā uz Valdi Zatleru un viņa izvirzītājiem šāds “patiesības moments”, manuprāt, pagaidām vēl nav pienācis. Tādēļ atkarību apjoms un forma šeit ir vienīgi spekulāciju avots. Protams, gan “zatleriešiem”, gan “anti-zatleriešiem” jau noteikti būs kāds viedoklis šajā jautājumā. Tomēr nedomāju, ka TP runasvīra Gundara Bērziņa gānīšanās par Zatleru Neatkarīgās slejās liecina par Valsts prezidenta neatkarību, nedz arī, ka nevēlēšanās ierosināt Saeimas atlaišanu vai nominēt Valdi Dombrovski premjera amatam — par viņa atkarību. Pirmajā prezidentūras gadā Zatleram vienkārši nav iznācis pieņemt tādus lēmumus, kas daudzmaz skaidri apliecinātu, ka viņa rīcību tiešām kontrolē kāds cits.
Tomēr dažas iezīmes Zatlera attiecībās ar valdošo koalīciju jau ir sākušas iezīmēties. Vispirms, neskatoties uz formāliem cieņas apliecinājumiem, vismaz pagaidām Zatlera autoritāte koalīcijas politiķu vidū ir visai zema. Visspilgtāk to apliecināja jautājumi par ekonomiku, tiesībsargājošajām iestādēm un veselības aprūpi, kurus prezidents publiski izvirzīja premjera amata kandidātiem pirms nominēšanas decembrī. Tā arī nesaņēmušam atbildes uz tiem, viņam pat nācās uzklausīt daža koalīcijas “labieša” pamācības, ka prezidenta funkcijas esot nosaukt premjera kandidātu, nevis uzbāzties tam ar jautājumiem. Protams, šī bija iespēja. Taču tā palika neizmantota, prezidentam ar nolaistu asti ātri vien nominējot “zelta vidusceļa” kandidātu Godmani, kura spēkos jau sākotnēji nebija pildīt prezidenta doto mandātu veidot piecu, nevis četru partiju koalīciju. Lai gan Zatlers jau ļoti savlaicīgi sāka runāt par Kalvīša demisijas nepieciešamību, tomēr valdošie no situācijas izgāja sveikā, turklāt stiprināti savā pārliecībā, ka ar prezidentu, ja ļoti gribas, var nerēķināties. Cits piemērs: arī uz odiozajiem naudas atmazgāšanas likuma grozījumiem jūnijā Zatlers reaģēja kopumā adekvāti. Tomēr viņš tā arī neuzdrošinājās pats tos atmest atpakaļ Saeimai “uz savu galvu”, bet gan iepriekš šādai rīcībai izprasīja atļauju visām koalīcijas partijām, turklāt vēl vilkdams līdzi koalīcijai tīkamo meldiņu, ka šie grozījumi esot radušies kādas nejaušas kļūdas, nevis apzinātas ļaunprātības rezultātā.
Pilnīgi iespējams, ka dakterim Zatleram patiešām netrūkst godīguma. Taču līdz šim viņam ir pietrūcis spējas uz klusējošu, ātru un efektīvu rīcību, un, līdz ar to, arī autoritātes. Neizlēmīgums un zema autoritāte politiskajās aprindās ir pat bīstamāki par hipotētisku atkarību, jo tie ilgtermiņā devalvē pašu prezidenta institūciju. Šās institūcijas patstāvīgums nav tikai Zatlera personisko atkarību jautājums. Džeimss Medisons (James Madison), viens no ASV konstitūcijas tēviem, savulaik rakstīja, ka demokrātiskā valstī katram varas atzaram ir jābūt savai gribai, kuru tas spēj apliecināt arī iepretim citiem varas atzariem un to gribām. Pretējā gadījumā šī institūcija ir politiski bezjēdzīga. Ja prezidents kļūst par nemitīgu kompromisu meklētāju, kurš velkas pussoli iepakaļ valdības dienaskārtībai, “ar visiem mīļi runājas, nevienam pretim neturas”, viņš neizbēgami būs politiski margināla figūra, par kuru atceras tikai 18. novembrī un Jaungadā. Turpretī, ja viņš būs gatavs riskēt, nostāties opozīcijā, parādīt drosmi un iziet no nopietniem konfliktiem sveikā, viņš ātri vien iemantos cieņu politiķu acīs un varbūt arī mīlestību tautā. Šeit nelīdzēs vienkārši godīgums; tam klāt ir nepieciešama politiskas taktikas prasme un drosme — un tās pagaidām ir pietrūkušas. Piemēra pēc varam pieminēt Satversmes grozījumus Saeimas atlaišanas sakarā. Nebija jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka arodbiedrību iniciatīva galu galā tomēr nonāks līdz referendumam. Taču Valsts prezidents ar savu atbalstu šai idejai atļāvās paust tikai tad, kad arodbiedrību projekts jau bija ieguvis savu virzību un vairs nebija apturams. Mēs varam tikai minēt to politisko dividenžu apjomu, kuru Valsts prezidents būtu saņēmis, ja pats būtu savlaicīgi uzņēmies iniciatīvu šajā jautājumā — īpaši ņemot vērā viņa konstitucionālās tiesības ierosināt likumprojektus. Taču tas nenotika, un viņa novēlotais atbalsts šai idejai atgādināja labākajā gadījumā dūru vicināšanu pēc kautiņa, sliktākajā — blēdīgu manevru koalīcijas atbalstam.
Kanceleja
Prezidenta komandas izveide vienmēr ir bijusi visai delikāts jautājums — jo īpaši gadījumā, kad pašam prezidentam politika ir jauna darbības joma. Iesākumā to parasti pavada intrigas, baumas un skandāli. Tieši tā tas bija gan tad, kad par prezidentu kļuva Guntis Ulmanis, gan tad, kad amatā stājās Vaira Vīķe–Freiberga. Tādēļ nav jābrīnās, ka līdzīgas lietas notiek arī līdz ar Valda Zatlera pirmo prezidentūru. Šajā rakstā nebūtu pareizi liet eļļu dažādu intrigu un minējumu ugunī, mēģinot noskaidrot, kurš — Eduards Stiprais, Inta Lase, vai tomēr Lilita Zatlere — visspēcīgāk nosaka prezidenta dienaskārtību un lēmumus. Tomēr dažas lietas būtu vērts pieminēt.
Saprotams, ka katra prezidentūra ir unikāla, un salīdzināt Zatlera komandas darbu ar viņa priekšteces komandas darbu ir nekorekti. Un tomēr. Nekad neesmu bijis prezidenta pilij īpaši pietuvinātu cilvēku lokā. Tomēr dažos gadījumos man ir bijusi iespēja gan pavērot komandas darba stilu, gan parunāt ar tajā iesaistītajiem cilvēkiem — vispirms Vairas Vīķes-Freibergas, pēc tam Valda Zatlera prezidentūru laikā. Šie novērojumi liecina, ka kancelejas darbs diezgan pamatīgi atšķiras. Vīķes-Freibergas laikā visam prezidenta administratīvi informatīvajam aparātam tāpat trūka darba roku, un darbiniekiem tāpat nācās strādāt ārpus savu kompetenču robežām. Tajā tāpat valdīja normāls, darbīgs haoss, kurā relatīvas bezdarbības brīži mijās ar histērisku aktivitāti. Tomēr tam visam bija viens skaidri definēts centrs, proti, pati prezidente —un vai tam, kurš šo centru nerespektēja.
Raugoties uz Valda Zatlera komandu, šāds priekšstats vismaz pagaidām neveidojas. Prezidents, protams, ir prezidents, tomēr kancelejas darbs ir daudz liekākā mērā decentralizēts. Tajā pastāv vairāki, konkurējoši ietekmes centri. Būtiskos jautājumos prezidents lēmumus pieņem pats — neviens viņam neuzdrošinās skatīties pār plecu vai sniegt kādas norādes. Taču daudzas lietas notiek viņa uzmanības perifērijā, un kancelejas līdzstrādnieki to uztver kā pašsaprotamu vai pat labu lietu. Protams, ka viedokļu dažādība viena administratīvā aparāta ietvaros ir pašsaprotama un normāla parādība. Bēdīgi tikai, ja tas liedz aparātam darboties sinhroni un saskaņoti. Pasākums var sākties laikā, bet var arī nesākties — neviens par to īpaši galvu nelauza. Mazums taču, kas dzīvē negadās. Jebkuru karali spēlē svīta — dziedi vai raudi. Tomēr karaļa spēlētājiem būtu vērts pārliecināties, ka spēlētā ludziņa tomēr ir viena un tā pati.
Prioritātes
Prezidentūras pirmais gads ir pagājis, un, ja arī tajā nav bijis satriecošu veiksmju, to tomēr nevar saukt arī par pilnīgi neizdevušos. To apliecina Zatlera samērā augstais reitings, kuru nebūtu godīgi norakstīt vienīgi uz sabiedrības cieņu pret prezidenta institūciju. Tālākajai gaitai vajadzētu būt vieglākai. Vismaz Vīķes-Freibergas piemērs apliecināja, ka arī prezidentūrā darbojas tā sauktais velosipēda princips — jo lielāku ātrumu tas uzņem, jo stabilāks kļūst. Protams, Zatleru tuvākajā nākotnē gaida arī nopietni izaicinājumi. Vispirms, tā ir vizīte Maskavā, kur prezidentam nāksies lavierēt starp namatēvu centieniem pasniegt šo vizīti kā rokas bučošanu un pašmāju nacionālistu pārmetumiem tautas interešu nodevībā. Politiskā vēsture pazīst teicienu “Tikai Niksons varēja braukt uz Ķīnu” — proti, tikai ļoti konservatīvs prezidents varēja nezaudēt seju, draudzējoties ar ideoloģisko pretinieku. Taču Zatlers nav Niksons, un pat ne Ilvess; un dažam satrauktam prātam jau ir iekritušas sirdī gan viņa atklāsmes par “pasaules labākajiem krieviem”, gan Allas Pugačovas godināšana Rīgas pilī.
Lai nu kā, pirmā prezidentūras gada gaitā ir noskaidrojušās daudzas lietas, kuras ļauj saskatīt arī tālākās aprises. Taču kāds būtisks jautājums šodien nav kļuvis skaidrāks, nekā pirms gada: proti, kādas tad īsti ir Valda Zatlera prezidentūras galvenās prioritātes. Citiem vārdiem: kādēļ viņš no atzīta un augsti kvalificēta savas nozares speciālista izlēma pārtapt par politiski neietekmīgu, taču publiskā telpā bieži ķengātu figūru —Valsts prezidentu. Patiešām negribētos domāt, ka daudzas dzīvības izglābušais dakteris Zatlers piekrita kļūt par prezidentu tikai tādēļ, lai varētu braukāt limuzīnā ar eskortu, spiest roku Džordžam Bušam, piedzīvot brīnišķo sajūtu, kad, ienākot kādā auditorijā, visi pieceļas kājās — citiem vārdiem, baudīt visas “kāzu ģenerāļa” privilēģijas. Tāpat ļoti negribētos domāt, ka prezidenta patmīlībai īpaši glaimo apziņa, ka visi Zatleru dzimtas pēcnācēji paaudžu paaudzēs varēs atcerēties savu senci, kurš bijis lai vai kāds, bet tomēr prezidents. Gribētos domāt, ka viņam patiesi rūp valsts labklājība un attīstība, kuru labā būtu nevis vienkārši skaisti jārunā par vienotību, bet jāpaveic kādas konkrētas lietas. Kas ir šīs lietas, pagaidām varam vienīgi minēt — un pirmā prezidentūras ceturtdaļa būtu pietiekoši ilgs termiņš, lai sveci zem pūra vairs neturētu.