Atslēgvārdi:

Annus Zatleri: prezidenta sausā ceturtdaļa 22

Negribētos domāt, ka dakteris Zatlers piekrita kļūt par prezidentu tikai tādēļ, lai varētu braukāt limuzīnā ar eskortu un spiest roku Bušam. Gribētos domāt, ka viņam patiesi rūp valsts labklājība un attīstība, kuru labā būtu jāpaveic konkrētas lietas. Kas ir šīs lietas, pagaidām varam vienīgi minēt.

Iesaki citiem:

"Jau tūlīt pēc savas stāšanās amatā 2007. gada vasarā Valsts prezidents Valdis Zatlers nezaudēja ne mirkli, lai apliecinātu savu atbilstību augstajam amatam. Viņa dienas pagāja nerimtīgā darbā, un autoritāte auga acīmredzami. Ar milzīgu enerģiju un pašaizliedzību prezidents iedziļinājās valsts politikas finesēs, vienmēr uzklausot dažādus viedokļus un izvērtējot tos atklātā diskusijā. Par savas darbības galveno uzdevumu viņš uzskatīja demokrātisko institūciju un tiesiskuma stiprināšanu, regulāri nostājoties sabiedriskās intereses pusē. Viņš nebaidījās runāt skaidru valodu arī ar Latvijas korporatīvās politikas barvežiem, un tas jo vairāk cēla Zatlera autoritāti sabiedrības acīs. Padarot bezpartejisku attieksmi par savu kredo, aizvien vairāk cilvēkiem viņš kļuva par nozīmīgu morālu pretsvaru partiju politikai. Zatlera principialitāte un godīgums lika dažiem no viņa prezidentūras sākotnējiem "krusttēviem" rūgti nožēlot savu atbalstu, redzot, ka jaunajam prezidentam nenodreb roka pieņemt arī viņiem netīkamus lēmumus. Pārmetumiem korupcijā, kurus Zatleram nācās uzklausīt ievēlēšanas laikā, viņš lika pretim atklātu un paškritisku attieksmi pret savu pagātni, kā arī efektīvu darbu medicīnas finansējuma sakārtošanā. Viņš nebaidījās runāt ar Latvijas nepilsoņiem, un neļāva sevi šantažēt dažādiem šovinistiem. Ārpolitikā Zatlera diplomātiskums un skaidrā nacionālo interešu izpratne ļāva ātri pārvarēt "korumpētā ķirurga" slavu, tā vietā vienojot ap sevi citu valstu politiķus kopīgo Eiropas ideālu vārdā. Ar darbiem, vārdiem un autoritāti viņš uzskatāmi demonstrēja, cik ļoti bija kļūdījušies visi tie, kuri pēc ievēlēšanas dēvēja Zatleru par oligarhu rokaspuisi un bezmugurkaula marioneti. Šīs kļūdas apzināšanās tad arī kļuva par būtisku iemeslu Zatlera pārvēlēšanai 2011. gada prezidenta vēlēšanās ar ievērojamu balsu vairākumu."


Šis nav vienīgi fragments no kādas vēl neuzrakstītas vēstures mācību grāmatas. Tādas (vai apmēram tādas) cerības droši vien loloja daži no tiem, kas pagājušā gada maija nogalē bija spiesti konstatēt, ka par spīti plašiem protestiem un sabiedrības sašutumam, par spīti absolūti necaurskatāmai kandidāta izvēlei un nepārprotamam oligarhu lobijam, Latvijai tomēr ir jauns prezidents. Šis process, protams, bija demokrātijas paraugstunda tās nepievilcīgajā, pat traģiskajā veidolā. Līdz ar Valda Zatlera ievēlēšanu daudzi no mums uz savas ādas mācījās saprast, ka demokrātija vispirms nozīmē formālu procedūru, nevis rezultātu. Tā nesola, ka valdīs gudrākie, godīgākie un spējīgākie. Tā teic vienīgi, ka valdīs tie, par kuriem nobalsos tautas vai tās priekšstāvju vairākums. Tādēļ demokrātijā bieži vien uzvar nevis tīrākie nodomi vai plašākā kompetence, bet gan prasme veiksmīgāk manipulēt ar procedūru. Tie, kurus rezultāts neapmierina, var iebilst un protestēt. Taču lēmuma leģitimitāti tas principā neietekmē: apstrīdēt Zatlera prezidentūru nozīmētu apstrīdēt mūsu demokrātisko Satversmi, un tas diez vai būtu pareizāk par stoisku samierināšanos. Turklāt zaudētājiem vienmēr paliek cerība, ka galu galā varbūt tomēr nebūs tik traki, un kāda Latvijai labvēlīga dievība vēl visu vērsīs par labu.

Tagad, kad kopš Valda Zatlera prezidentūras sākuma ir pagājis gads, mēs varam jau mazliet paškritiskāk palūkoties uz šīm cerībām. Dažas lietas šķiet piepildījušās, citas —nepavisam ne. Prezidentūras ārējais veidols caurmērā ir nostiprināts; tās prioritātes joprojām ir diezgan neskaidras. Tomēr šo prezidentūras pirmo ceturtdaļu ir iespējams vērtēt pašu par sevi, un daži tās vaibsti ir jau sākuši iezīmēties.


Kompetences

Raugoties plašākā Eiropas perspektīvā, Zatlera prezidentūra ir īpašs gadījums. Protams, ir pazīstami gadījumi, kad par prezidentiem kļūst cilvēki bez pieredzes politikā. Taču noteikti tipiska nav situācija, kad miera laikos un bez nopietnas krīzes valstī prezidenta amats tiek uzticēts cilvēkam, kurš ir ne tikai bezpartejisks, bet arī bez publiskas darbības pieredzes un kaut cik vērā ņemamas intereses par politiku. Tā, protams, nav Zatlera problēma. Mūsu partijas ir mazas, elitāras, iekšēji nedemokrātiskas un sabiedrībā nepopulāras; savukārt tie bezpartejiskie kandidāti, kuri orientējas politikā, droši vien būtu grūti "pielaužami" kandidēt prezidentūrai uz Kalvīša koalīcijas noteikumiem.

Lai nu kā, "sākšana no nulles" nozīmēja, ka prezidentam bija īsā laikā jāapgūst diezgan daudz jaunas informācijas, kā arī jāiemācās ar to kaut cik pārliecinoši operēt publiskās uzstāšanās reizēs. Šis uzdevums kopumā ir izpildīts. Iepriekš definētu tēmu ietvaros prezidents Zatlers uz jautājumiem atbild kompetenti, pārzina arī nozīmīgākās detaļas. Acīmredzot kopējais inteliģences līmenis ļauj viņam samērā ātri un efektīvi apgūt prezidenta amata pildīšanai nepieciešamās pamatzināšanas. Tas, starp citu, mūsu reģionā nemaz nav triviāli — pietiek atcerēties to kaunu, kuru poļu nācijai reizēm mēdza sagādāt bijušais elektriķis un opozīcijas līderis Lehs Valensa. Protams, gadās arī misēkļi, turklāt ideoloģiski visai divdomīgi, piemēram, aizstāvot Kosovas neatkarību ar tekstu, ka mēs, latvieši, lūk, zinot, ko mazai nācijai nozīmējot cīnīties par neatkarību. Šos Zatlera vārdus kā precedentu savā vēsturē zelta burtiem varētu ierakstīt visi Igaunijas ziemeļaustrumu un Latgales krievvalodīgo separātisti — galu galā, tieši viņiem vēlamais scenārijs drīzāk būtu analoģija Kosovai. Tomēr šādu gadījumu nav pārāk daudz, kas kopumā tikai lieku reizi apliecina prezidenta spēju mācīties un pilnveidoties.

Cits jautājums, ko tieši prezidents mācās. Tas, protams, lielā mērā ir atkarīgs no viņa konsultantiem, kuru profesionalitāti es šeit negrasos apšaubīt. Tomēr dažas lietas atstāj ne pārāk labu iespaidu. Skaidrs, ka mediju treniņa speciālisti ir ļāvuši prezidentam apgūt pamatiemaņas kontaktos ar žurnālistiem, piemēram, izvairīties no nepatīkamiem jautājumiem, sniegt ļoti vispārīgas atbildes nevēlamas konkrētības vietā, kontrolēt mīmiku, neaizmirst par mundiera godu un tamlīdzīgi. Šeit Zatlers laikam gan ir izrādījies teju vai pārcentīgs audzēknis — un tas viņam noteikti nenāk par labu. Viņš ir iemantojis spēju runāt distancētā, birokrātiskā žargonā, mazliet augstprātīgi, nemitīgi uzsverot sava posteņa ārkārtīgo svarīgumu iepretim vienkāršā "reņģēdāja" ikdienišķajām rūpēm. Zatlers ir pasācis runāt nesaprotami, toties ar pārspīlēti kompetentu seju — kas pilnīgi "nelīmējas" ar viņa apolitisko pagātni. Tas liek domāt, ka Zatlera uzstāšanās prasmes trenē tie paši cilvēki, kuri šos pakalpojumus sniedz Tautas partijas "teletūbijiem". Iespējams, ka Zatlers pats apzināti vēlas līdzināties viņiem — un tā ir viņa darīšana. Tomēr tā ir pilnīgi aplama stratēģija, ja cilvēks vēlas būt "tautas prezidents", proti, amatpersona, kuru sabiedrība vismaz reizumis uztvertu kā savējo iepretim izpildvaras haizivīm. Neskatoties uz tā brīža negatīvo auru, 2007. gada 30. maijā mēs televīzijā tomēr redzējām autentisku Valdi Zatleru ar visām viņa cilvēciskajām dīvainībām un kļūmēm. Viņš varbūt bija nervozs un aizkaitināts, tomēr noteikti neradīja iespaidu, ka uzskatītu visus citus par idiotiem. Turpretī tagad mēs visbiežāk redzam pīāriski uzprišinātu, tomēr diezgan tipisku valdošās kliķes pārstāvi, kurš varbūt ir kļuvis glumāks, bet vienlaikus arī nesaprotamāks un aizdomīgāks.

Kārļa Ulmaņa politiskais ideāls esot bijis Olivers Kromvels; par Valda Zatlera simpātijām šajā ziņā nav dzirdēts nekas. Tomēr gribētos cerēt, ka prezidents par savu politiķa paraugu nav izvēlējies Aigaru Kalvīti, citādi nu tiešām nekas labs nav sagaidāms. Protams, pat visgodīgākajam politiķim ir jāprot vajadzīgā mirklī izlikties par muļķi, ja to prasa politiskās cīņas loģika. Taču balstīt šajā prasmē visu savu karjeru ir ļoti problemātiski, un slikts piemērs ir ļoti lipīgs. Kā gan lai citādi skaidro prezidenta īsteni tautpartijisko blefošanu par savām pirmsprezidentūras aploksnēm: neko nezinu, ko jūs man te piesienaties, un vispār, es esmu morāles etalons visai nācijai. Ciniski pašapzinīgais komunikācijas stils, kuru mūsu politiskā elite ir kopusi jau kopš 90. gadu sākuma, ir pārdzīvojis savu laiku. Tas, kurš to sapratīs pirmais, sāks runāt ar cilvēkiem cilvēku valodā un parādīs, ka elite un pilsoņi tomēr dzīvo vienā un tajā pašā pasaulē, gūs sev politiskas dividendes — un nav iemeslu, kādēļ lai tas nebūtu Valsts prezidents.


Atkarības

Viena no intriģējošākajām tēmām pēdējā gada publiskajās diskusijās ir bijusi prezidenta atkarība no viņu izvirzījušās valdošās koalīcijas. Šās koalīcijas zemie reitingi neizbēgami velk lejup arī prezidentu, līdz ar to sniedzot labvēlīgu augsni dažādām spekulācijām par Zatlera prezidentūras "īstenajiem" cēloņiem. Ir kaltas sazvērestības teorijas, pieminot iespējamo kompromatu dažu oligarhu kabatās, kurš tad arī viņiem nodrošinot prezidenta aklu lojalitāti. Ir pieminētas slepenas vienošanās, ārzonas konti un velnišķīgas sievietes. Tomēr nopietni izskatīt šādas iespējamības diez vai ir vērts — nevis tādēļ, ka pie mums nebūtu uzpirktu politiķu. Gluži pretēji, tā patiesi ir mūsu nacionālā bagātība. Ar sazvērestības teorijām nav vērts nodarboties tādēļ, ka tās piešķir dažiem indivīdiem teju pārcilvēciskas spējas, vienlaikus noniecinot tos neapšaubāmi interesantos faktus, kuri ir labi zināmi un visiem skaidri redzami.

No šādas trivializācijas ir jāizvairās, runājot par bieži piesauktajām oligarhu interesēm. Medijos notiekošā diskusija kā pašsaprotamu lietu bieži pieņem tēzi par divām savstarpēji nošķirtām politisko lēmumu kopām, no kurām viena sekmē "oligarhu savtīgās intereses", otra — "Latvijas tautas sabiedrisko labumu". Katrs lēmums, kuru pieņem, teiksim, prezidents Zatlers, nepieciešami pieder vienai no šīm kopām — izsludināt vai neizsludināt likumu, amnestēt vai neamnestēt personu, nominēt amatam personu A vai personu B. Turklāt lēmējs katrā konkrētā gadījumā zina, vai viņš no brīva prāta rīkojas sabiedriskās intereses vārdā vai pakļaujas oligarhu spiedienam un veicina to neleģitīmās intereses. Skaidrs, ka visi šie pieņēmumi ir ārkārtīgi problemātiski: politiķi bieži veicina oligarhu intereses vissvētāko mērķu un valsts attīstības vārdā, savukārt kopīgais labums bieži tiek aizstāvēts ar šantāžas un draudu palīdzību.

Runājot par atkarībām un ietekmi, prezidenta "atkarības" scenāriju būtu vērts mazliet formalizēt, lai saprastu jautājuma neviennozīmīgumu. Ja persona X vēlētos, lai persona Y kā Valsts prezidents efektīvi pārstāvētu viņas intereses, personai X nekādā gadījumā nevajadzētu šo atkarību atklāti demonstrēt. Ir pagājuši padomju laiki, kad kādas personas publiska pazemošana partijas komitejā tika uzskatīta par normālu varas un ietekmes izpausmi. Šodien persona X drīzāk ir ieinteresēta, lai ietekme būtu iespējami maskēta. Šajā nolūkā gan X, gan Y interesēs ir demonstrēt savstarpēju neatkarību, pat opozīciju un naidīgumu — X vēlams publiski gānīt Y, lai radītu iespaidu par savu nespēju Y ietekmēt. Savukārt Y ir jāvelta asi vārdi X, lai uzsvērtu savu patstāvību un objektivitāti. Protams, agrāk vai vēlāk pienāks kāds "patiesības moments", kurš atkarību vai neatkarību parādīs nepārprotami un skaidri. Taču, pirms tas nav noticis, neatkarības demonstrēšana sīkos jautājumos var būt visdziļākās atkarības pazīme.

Attiecībā uz Valdi Zatleru un viņa izvirzītājiem šāds "patiesības moments", manuprāt, pagaidām vēl nav pienācis. Tādēļ atkarību apjoms un forma šeit ir vienīgi spekulāciju avots. Protams, gan "zatleriešiem", gan "anti-zatleriešiem" jau noteikti būs kāds viedoklis šajā jautājumā. Tomēr nedomāju, ka TP runasvīra Gundara Bērziņa gānīšanās par Zatleru Neatkarīgās slejās liecina par Valsts prezidenta neatkarību, nedz arī, ka nevēlēšanās ierosināt Saeimas atlaišanu vai nominēt Valdi Dombrovski premjera amatam — par viņa atkarību. Pirmajā prezidentūras gadā Zatleram vienkārši nav iznācis pieņemt tādus lēmumus, kas daudzmaz skaidri apliecinātu, ka viņa rīcību tiešām kontrolē kāds cits.

Tomēr dažas iezīmes Zatlera attiecībās ar valdošo koalīciju jau ir sākušas iezīmēties. Vispirms, neskatoties uz formāliem cieņas apliecinājumiem, vismaz pagaidām Zatlera autoritāte koalīcijas politiķu vidū ir visai zema. Visspilgtāk to apliecināja jautājumi par ekonomiku, tiesībsargājošajām iestādēm un veselības aprūpi, kurus prezidents publiski izvirzīja premjera amata kandidātiem pirms nominēšanas decembrī. Tā arī nesaņēmušam atbildes uz tiem, viņam pat nācās uzklausīt daža koalīcijas "labieša" pamācības, ka prezidenta funkcijas esot nosaukt premjera kandidātu, nevis uzbāzties tam ar jautājumiem. Protams, šī bija iespēja. Taču tā palika neizmantota, prezidentam ar nolaistu asti ātri vien nominējot "zelta vidusceļa" kandidātu Godmani, kura spēkos jau sākotnēji nebija pildīt prezidenta doto mandātu veidot piecu, nevis četru partiju koalīciju. Lai gan Zatlers jau ļoti savlaicīgi sāka runāt par Kalvīša demisijas nepieciešamību, tomēr valdošie no situācijas izgāja sveikā, turklāt stiprināti savā pārliecībā, ka ar prezidentu, ja ļoti gribas, var nerēķināties. Cits piemērs: arī uz odiozajiem naudas atmazgāšanas likuma grozījumiem jūnijā Zatlers reaģēja kopumā adekvāti. Tomēr viņš tā arī neuzdrošinājās pats tos atmest atpakaļ Saeimai "uz savu galvu", bet gan iepriekš šādai rīcībai izprasīja atļauju visām koalīcijas partijām, turklāt vēl vilkdams līdzi koalīcijai tīkamo meldiņu, ka šie grozījumi esot radušies kādas nejaušas kļūdas, nevis apzinātas ļaunprātības rezultātā.

Pilnīgi iespējams, ka dakterim Zatleram patiešām netrūkst godīguma. Taču līdz šim viņam ir pietrūcis spējas uz klusējošu, ātru un efektīvu rīcību, un, līdz ar to, arī autoritātes. Neizlēmīgums un zema autoritāte politiskajās aprindās ir pat bīstamāki par hipotētisku atkarību, jo tie ilgtermiņā devalvē pašu prezidenta institūciju. Šās institūcijas patstāvīgums nav tikai Zatlera personisko atkarību jautājums. Džeimss Medisons (James Madison), viens no ASV konstitūcijas tēviem, savulaik rakstīja, ka demokrātiskā valstī katram varas atzaram ir jābūt savai gribai, kuru tas spēj apliecināt arī iepretim citiem varas atzariem un to gribām. Pretējā gadījumā šī institūcija ir politiski bezjēdzīga. Ja prezidents kļūst par nemitīgu kompromisu meklētāju, kurš velkas pussoli iepakaļ valdības dienaskārtībai, "ar visiem mīļi runājas, nevienam pretim neturas", viņš neizbēgami būs politiski margināla figūra, par kuru atceras tikai 18. novembrī un Jaungadā. Turpretī, ja viņš būs gatavs riskēt, nostāties opozīcijā, parādīt drosmi un iziet no nopietniem konfliktiem sveikā, viņš ātri vien iemantos cieņu politiķu acīs un varbūt arī mīlestību tautā. Šeit nelīdzēs vienkārši godīgums; tam klāt ir nepieciešama politiskas taktikas prasme un drosme — un tās pagaidām ir pietrūkušas. Piemēra pēc varam pieminēt Satversmes grozījumus Saeimas atlaišanas sakarā. Nebija jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka arodbiedrību iniciatīva galu galā tomēr nonāks līdz referendumam. Taču Valsts prezidents ar savu atbalstu šai idejai atļāvās paust tikai tad, kad arodbiedrību projekts jau bija ieguvis savu virzību un vairs nebija apturams. Mēs varam tikai minēt to politisko dividenžu apjomu, kuru Valsts prezidents būtu saņēmis, ja pats būtu savlaicīgi uzņēmies iniciatīvu šajā jautājumā — īpaši ņemot vērā viņa konstitucionālās tiesības ierosināt likumprojektus. Taču tas nenotika, un viņa novēlotais atbalsts šai idejai atgādināja labākajā gadījumā dūru vicināšanu pēc kautiņa, sliktākajā — blēdīgu manevru koalīcijas atbalstam.


Kanceleja

Prezidenta komandas izveide vienmēr ir bijusi visai delikāts jautājums — jo īpaši gadījumā, kad pašam prezidentam politika ir jauna darbības joma. Iesākumā to parasti pavada intrigas, baumas un skandāli. Tieši tā tas bija gan tad, kad par prezidentu kļuva Guntis Ulmanis, gan tad, kad amatā stājās Vaira Vīķe–Freiberga. Tādēļ nav jābrīnās, ka līdzīgas lietas notiek arī līdz ar Valda Zatlera pirmo prezidentūru. Šajā rakstā nebūtu pareizi liet eļļu dažādu intrigu un minējumu ugunī, mēģinot noskaidrot, kurš — Eduards Stiprais, Inta Lase, vai tomēr Lilita Zatlere — visspēcīgāk nosaka prezidenta dienaskārtību un lēmumus. Tomēr dažas lietas būtu vērts pieminēt.

Saprotams, ka katra prezidentūra ir unikāla, un salīdzināt Zatlera komandas darbu ar viņa priekšteces komandas darbu ir nekorekti. Un tomēr. Nekad neesmu bijis prezidenta pilij īpaši pietuvinātu cilvēku lokā. Tomēr dažos gadījumos man ir bijusi iespēja gan pavērot komandas darba stilu, gan parunāt ar tajā iesaistītajiem cilvēkiem — vispirms Vairas Vīķes-Freibergas, pēc tam Valda Zatlera prezidentūru laikā. Šie novērojumi liecina, ka kancelejas darbs diezgan pamatīgi atšķiras. Vīķes-Freibergas laikā visam prezidenta administratīvi informatīvajam aparātam tāpat trūka darba roku, un darbiniekiem tāpat nācās strādāt ārpus savu kompetenču robežām. Tajā tāpat valdīja normāls, darbīgs haoss, kurā relatīvas bezdarbības brīži mijās ar histērisku aktivitāti. Tomēr tam visam bija viens skaidri definēts centrs, proti, pati prezidente —un vai tam, kurš šo centru nerespektēja.

Raugoties uz Valda Zatlera komandu, šāds priekšstats vismaz pagaidām neveidojas. Prezidents, protams, ir prezidents, tomēr kancelejas darbs ir daudz liekākā mērā decentralizēts. Tajā pastāv vairāki, konkurējoši ietekmes centri. Būtiskos jautājumos prezidents lēmumus pieņem pats — neviens viņam neuzdrošinās skatīties pār plecu vai sniegt kādas norādes. Taču daudzas lietas notiek viņa uzmanības perifērijā, un kancelejas līdzstrādnieki to uztver kā pašsaprotamu vai pat labu lietu. Protams, ka viedokļu dažādība viena administratīvā aparāta ietvaros ir pašsaprotama un normāla parādība. Bēdīgi tikai, ja tas liedz aparātam darboties sinhroni un saskaņoti. Pasākums var sākties laikā, bet var arī nesākties — neviens par to īpaši galvu nelauza. Mazums taču, kas dzīvē negadās. Jebkuru karali spēlē svīta — dziedi vai raudi. Tomēr karaļa spēlētājiem būtu vērts pārliecināties, ka spēlētā ludziņa tomēr ir viena un tā pati.


Prioritātes

Prezidentūras pirmais gads ir pagājis, un, ja arī tajā nav bijis satriecošu veiksmju, to tomēr nevar saukt arī par pilnīgi neizdevušos. To apliecina Zatlera samērā augstais reitings, kuru nebūtu godīgi norakstīt vienīgi uz sabiedrības cieņu pret prezidenta institūciju. Tālākajai gaitai vajadzētu būt vieglākai. Vismaz Vīķes-Freibergas piemērs apliecināja, ka arī prezidentūrā darbojas tā sauktais velosipēda princips — jo lielāku ātrumu tas uzņem, jo stabilāks kļūst. Protams, Zatleru tuvākajā nākotnē gaida arī nopietni izaicinājumi. Vispirms, tā ir vizīte Maskavā, kur prezidentam nāksies lavierēt starp namatēvu centieniem pasniegt šo vizīti kā rokas bučošanu un pašmāju nacionālistu pārmetumiem tautas interešu nodevībā. Politiskā vēsture pazīst teicienu "Tikai Niksons varēja braukt uz Ķīnu" — proti, tikai ļoti konservatīvs prezidents varēja nezaudēt seju, draudzējoties ar ideoloģisko pretinieku. Taču Zatlers nav Niksons, un pat ne Ilvess; un dažam satrauktam prātam jau ir iekritušas sirdī gan viņa atklāsmes par "pasaules labākajiem krieviem", gan Allas Pugačovas godināšana Rīgas pilī.

Lai nu kā, pirmā prezidentūras gada gaitā ir noskaidrojušās daudzas lietas, kuras ļauj saskatīt arī tālākās aprises. Taču kāds būtisks jautājums šodien nav kļuvis skaidrāks, nekā pirms gada: proti, kādas tad īsti ir Valda Zatlera prezidentūras galvenās prioritātes. Citiem vārdiem: kādēļ viņš no atzīta un augsti kvalificēta savas nozares speciālista izlēma pārtapt par politiski neietekmīgu, taču publiskā telpā bieži ķengātu figūru —Valsts prezidentu. Patiešām negribētos domāt, ka daudzas dzīvības izglābušais dakteris Zatlers piekrita kļūt par prezidentu tikai tādēļ, lai varētu braukāt limuzīnā ar eskortu, spiest roku Džordžam Bušam, piedzīvot brīnišķo sajūtu, kad, ienākot kādā auditorijā, visi pieceļas kājās — citiem vārdiem, baudīt visas "kāzu ģenerāļa" privilēģijas. Tāpat ļoti negribētos domāt, ka prezidenta patmīlībai īpaši glaimo apziņa, ka visi Zatleru dzimtas pēcnācēji paaudžu paaudzēs varēs atcerēties savu senci, kurš bijis lai vai kāds, bet tomēr prezidents. Gribētos domāt, ka viņam patiesi rūp valsts labklājība un attīstība, kuru labā būtu nevis vienkārši skaisti jārunā par vienotību, bet jāpaveic kādas konkrētas lietas. Kas ir šīs lietas, pagaidām varam vienīgi minēt — un pirmā prezidentūras ceturtdaļa būtu pietiekoši ilgs termiņš, lai sveci zem pūra vairs neturētu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (22) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 20.07.2008 22:23
Ieteikums SIA ZETTOOL - ir daudzi veidi, kā pieklājīgi reklamēt Internetā savas aptaujas. Šim nolūkam NAV jāizmanto rakstu komentēšanas iespēja, jo pagaidām te pārsvarā diskutē dzīvi cilvēki, nevis spama roboti. Cienīsim viens otru!

Uzskatu, ka moderatoram vajag šo "e-pasta adresu ievācēju" saiti dzēst. Ja Politika.lv redakcija atzīst konkrēto aptauju par atbalstāmu, to var atbilstoši noformēt, piemēram, ar baneri vai mazu rakstiņu. Līdzīgi kā tas darīts līdz šim.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

peļuks 18.07.2008 15:42
Domāju,ka Zatlera kungam ir veiksmīgs iesākums šajā darbā,jācer uz veiksmi arī turpmāk.:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Santīms - Aleksim 14.07.2008 06:43
Sokrāta diskusijā ar viņa draugiem parāda, ka vienam taisnīgums ir nauda un labklājība, citam taisnīgums ir parādu atdošana, trešajam taisnīgums ir – dot katram, kas viņam pienākas un, visbeidzot, parādās arī priekšstats, ka TAISNĪGUMS IR TAS, KAS STIPRAJAM IZDEVĪGS – tas ir arī Aleksa diskusijas stūrakmens.
Aristotelis („Nikomaha ētikas” 5. grāmatā ) aplūko attiecības starp jēdzieniem „taisnība” (dikaion), kas apzīmē taisnīgas rīcības izpausmi, un „TAISNĪGUMS” (dikaiosyne), kas APZĪMĒ NOTURĪGU CILVĒKA RAKSTURA IEZĪMI, bet Luters saka „KAS MAZĀS LIETĀS IR UZTICAMS, TAS BŪS UZTICAMS ARĪ LIELĀS LIETĀS„ (aploksnes). Taisnīga rīcība pati par sevi var būt arī nejauša, bet taisnīga cilvēka taisnīga rīcība ir nepieciešama un likumsakarīga. Taisnīgums Aristotelim ir visaptveroša morālā kategorija, kas nodrošina pārējo tikumu klātesamību.
Bet Makjavelli secināja, ka sabiedrības pagrimuma izskaidrojums meklējams laikabiedru un valdnieku netikumos. Makiavelli politiskā ētika ir pamats politiskajai ētikai arī šodien. Makjavelli pirmo reizi vēsturē atdalīja politiku no morāles un reliģijas, tāpēc par mūsdienu politiskās leksikas sastāvdaļu kļuvis jēdziens "MAKJAVELLISMS" – CINISKAS VARAS POLITIKAS APZĪMĒJUMS – Aleksa domas „...katrs, kurš Valsts Prezidentu sāk nopietni kritizēt vai slavēt, pēc neilga laika kļūst mazliet smieklīgs”.
Aleksis iesaka - „...neiespringsim par to arī mēs”, domājot par prezidenta kritizēšanu, bet es papildināšu, laiks rit, jāpagaida trīs gadi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Santīmam 13.07.2008 14:46
Santīma situācijas analīze ir interesanta, un minēti daži tiešām būtiski fakti (par V.Zatlera nesagatavoto tikšanos ar demonstrantiem, neaktīvu rīcību veidojot ap sevi pilsoniskās sabiedrības struktūras, izvairīšanās no nodokļu/pateicību jautājuma sabiedriskas izgaismošanas - tādējādi atstājot trumpjus rokās tiem, kuri, manuprāt, absurdi apsūdz prezidentu "korumpētībā"). Atsauces uz Pēteri Apini vai Ivaru Ijabu man gan neko daudz neizsaka...

Manos agrākajos spriedumos reizēm sajucis "is" ar "ought" (sk. is-ought problem un naturalistic fallacy ) - t.i. ja kaut kas objektīvi IR, tad tam tā arī JĀBŪT; līdzīgi kā doktoram Panglosam no Voltēra pasakas "Kandids", kurš nenoguris atkārtoja, ka mēs dzīvojam vislabākajā no visām iespējamām pasaulēm. Vai, pārfrazējot bijušo Krievijas premjeru Černomirdinu - "Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr; un tā kā mums sanāca - tā arī pēc definīcijas ir vislabāk".

Man V.Zatlera pirmais varas gads šķiet simpātisks ar to, ka novājinājās dažas pseidoliberāļu pozīcijas, kur viņi bija pārvērtējuši savas iespējas. Salīdzinot ar situāciju, kas bija pirms gada, "Diena" kļuvusi vājāka un dzeltenāka, LTV zvaigžņu komanda pārgājusi uz privātajām televīzijām un sabiedriskajām attiecībām (ieskaitot pat Intu Lasi, kura tagad strādā Valsts Prezidenta aparātā), R.Putnis Latvijas politikā vairs nedarbojas... Ar šīm aprindām nesaejos, bet varbūt tam sakars ar "profesionālās izdegšanas sindromu" - kad ļoti, ļoti kaut ko gribējās sasniegt, tika arī panākts ievērojams uzrāviens (lietussargi, valdības maiņa, 2 referendumi utml.), bet visi pūliņi galu galā atdurās vai drīz atdursies kā pret sienu. Oranžistu komanda, protams, pēc dažiem gadiem nomainīsies uz citu, bet lielākie uzvarētāji var izrādīties kādi pavisam negaidīti ļaudis, nevis "Bonnier AB" laikraksts.

Protams, kaut kas līdzīgs notiktu arī pie jebkura cita prezidenta, bet domāju, ka ar V.Zatleru ir trāpīts desmitniekā. Katrs, kurš Valsts Prezidentu sāk nopietni kritizēt vai slavēt, pēc neilga laika kļūst mazliet smieklīgs. Tāpēc neiespringsim par to arī mēs ;))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Santīms - Aleksim 13.07.2008 10:31
Dažādu cilvēku domas par prezidentu saistībā ar Aleksa izteiktiem postulātiem „Valsts Prezidents ar savu līdzšinējo karjeru, dzīves pieredzi un uztveri pārstāv un simbolizē moderno Latvijas sabiedrību.” un „V.Zatlera prezidentūras kvalitatīvām atšķirībām no viņa priekšgājējiem".

Valda Zatlera ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā nodrošināja koalīcijas balsu lielais pārsvars un stingrā valdošās koalīcijas disciplīna. Debates prezidenta vēlēšanās Saeimā liek domāt, ka šaubu velns ir pluinījis ne vienu vien deputātu. Vismaz tā varēja spriest kaut vai pēc Ingmāra Līdakas, arī iekšlietu ministra Ivara Godmaņa uzstāšanos. Tas viss lika domāt gandrīz vai par fatālu balsojumu. Partiju un koalīcijas balsošanas mašīna strādā perfekti.

Latvijas politiskajā leksikā jau iegājis apzīmējums V. Zatlera «ievēlēšanas trauma», jo tieši pirms gada 8. jūlijā pie Saeimas nama notikušo, kur viņa ievēlēšana notika, pūlim zem logiem kliedzot apvainojumus V. Zatlera virzienā, kā arī Valdim Zatleram rakstītais ir petīcijas teksts -ir jāatkāpjas no Latvijas valsts prezidenta amata.

Jau pirmajos amata mēnešos nākas piedzīvot politisko krīzi valstī, kad risinās "lietussargu revolūcija". Kurš gan bija tas "padomdevējs", kurš aizsūtīja V.Zatleru tikties ar demonstrantiem bez jeb kādiem trumpjiem rokās? Sabiedrības spiediena rezultātā atkāpjas A.Kalvīša valdība. Izvēle jāizdara cilvēkam bez politiskās darbības pieredzes... .

Aigars Freimanis, sociologs: „...nepārprotami viņš ir PR (sabiedriskās attiecības – red.) katastrofa. Nestādos priekšā, kas viņā klausīsies un ar kādām grupām viņš varēs runāt.”

Televīzijas ekrānā ieraugot Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini, kārtējo reizi varējām pārliecināties par tautas īso atmiņu. Skandalozais kungs, kurš 2002. gadā pirms Saeimas vēlēšanām tika pieķerts saistībā ar derdzīgu lapiņu drukāšanu un kura dēļ no Saeimas izlidoja viss viņa tobrīd pārstāvētais «Latvijas ceļš», tagad uzstājas kā īstens godavīrs.

Nākamais valsts vadītājs parādīja visnotaļ uzskatāmi: šķiet, pat Andris Šķēle savas pirmās īsās premjerēšanas sākumā nepaspēja pārdesmit minūtēs sarunāt tik daudz – «saruna būs man ar VIDu un nevis man ar sabiedrību vai VIDam ar sabiedrību».

Kā uzskata politologs Ivars Ijabs, V.Zatlera ievēlēšana Valsts prezidenta amatā bija demokrātijas stunda nepatīkamā veidolā. Tā parādīja, ka demokrātija ir arī formāls process, ka prezidentu vēl pilsoņu priekšstāvji un ne vienmēr pie varas nāk spējīgākie un godprātīgākie indivīdi. Taču lēmums par V.Zatlera ievēlēšanu prezidenta amatā ir leģitīms, jo balstās uz Satversmi.

Pēc politologa domām, V.Zatlera mīnuss ir nespēja īstenot ātru, efektīvu rīcību. Vilcināšanās pieņemt stingrus lēmumus un zema autoritāte politiskajās aprindās varot pat degradēt prezidenta institūciju. Lēnīgums un pastāvīgi kompromisa meklējumi draud padarīt politiķi marginālu, brīdina eksperts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Jautājums 10.07.2008 22:42
Jautājums; Un mani iebildumi pēc būtības attiecās uz viņa prezidentūras kvalitāti. Diemžēl nekas no Jūsu minētā šo kvalitāti neapliecina. Neskatoties uz lielo rakstīšanas prieku Jums argumentu nav.Argumenti ir izklāstīti agrāk. Varbūt Jūs nepamanījāt - tāpēc vēlreiz īss kopsavilkums par V.Zatlera prezidentūras kvalitatīvām atšķirībām no viņa priekšgājējiem (un varbūt arī no neievēlētā pretendenta A.Endziņa):
(1) Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē Valsts Prezidents ar savu līdzšinējo karjeru, dzīves pieredzi un uztveri pārstāv un simbolizē moderno Latvijas sabiedrību. Kura saknes ir te un tagad, kurš nesimbolizē drošības sajūtas meklējumus ulmaņlaikos, "brīvajā pasaulē" vai padomju nomenklatūras aprindās. V.Zatlers ir labs atskaites punkts nākamajai politiķu paaudzei - Endziņš būtu tas pats veco laiku kadrs.
(2) V.Zatlers, manuprāt, vairāk vieno sabiedrību un rada stabilitātes izjūtu, jo viņš prot darīt arī kaut ko praktisku un cilvēkiem nenoliedzmi vajadzīgu. Viņam ir stabila profesija "ārpus politikas" - viņš nav visu mūžu to vien darījis kā atgremojis viedokļus (A.Endziņš padomju laikā bija pat līdz "sociālistiskās revolūcijas" slavināšanai aizrunājies). Visas profesijas ir labas un vajadzīgas -- prezidenta kancelejā var darboties arī komunikāciju konsultanti, stilisti, grima mākslinieki, politologi, galma āksti un PR-isti. Bet priegšgalā jāatrodas tam, kurš domā stratēģiski, kurš vislabāk orientējas procesos kopumā. Medicīna, fizika, ekonomika un vēl dažas nozares māca aplūkot sistēmas fundamentāli - dažādos abstrakcijas līmeņos un kopsakarībās nevis tikai vienā aspektā.
(3) Ar V.Zatleru ir vislielākajā nemierā daži ne visai tālredzīgi mēdiju elites pārstāvji, kuri nezkāpēc izdomāja, ka tieši viņiem (nevis Saeimai) pienākas gods izvēlēties prezidentu. Katra normāla darba diena, ko V.Zatlers pavada amatā ir vislabākais atspēkojums "Dienas" savulaik saceltajai histērijai (piemēram par to, ka V.Zatleru ārzemēs neņemšot par pilnu, utml.). Ja "Diena" atbrīvosies no savas postošās lepnības un skaudības (kā jau Santīms nupat rakstīja) un cenšas strādāt bez netīriem trikiem - bez kliedzošiem virsrakstiem, atbaidošām tuvplānu fotogrāfijām, histēriskām intervētājām, kuras jau pirms intervijas zina, ka prezidents ir vainīgs, jo citādi nevar būt. Ja "Diena" godīgi un konstruktīvi centīsies darīt savu pamatdarbu, t.i. informēt tautu (nevis bīdīt paši savu politiku kā nereģistrēta partija), tad mēs visi būsim ieguvēji.
(4) V.Zatleram ir solīda administratīvā darba pieredze. Nezinu, kuram prezidentam uzreiz būtu perfektas sekmes vadīt kanceleju tūlīt pēc stāšanās amatā, bet V.Zatleram tas padodas labi. Kanceleja dara to, kas tai ir jādara.

Pretargumentus dzirdēju tikai divus:
(A) Joprojām nav sakārtots pateicības aplokšņu un nodokļu jautājums. (Lai gan izskatās, ka visā valstī neviens īsti nezin, kā ārstu pateicības vajadzētu sakārtot.)
(B) Dažiem nepatīk, ja V.Zatlers brauktu uz olimpisko spēļu atklāšanu, varbūt viņiem gribētos paust politisku protestu nevis pašiem savā vārdā, kas vismaz būtu godīgi, bet gan par ieroci izmantojot prezidentu. (Manuprāt, tieši ar lēmumu apmeklēt Ķīnu V.Zatlers kā ES valsts vadītājs var gūt zināmus ārpolitiskus rezultātus - lai gan viņš kopā ar savu komandu gan jau pats izdomās kā ir labāk.)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Santīms - Aleksim 10.07.2008 20:11
.....Bet es neredzu nekā konstruktīva, ko ar nemitīgu "aplokšņu" jautājuma musināšanu šobrīd var izdarīt.....

Atbilde.Svarīgāks šķiet vispārējs ētikas, morāles deficīts Latvijas sabiedrībā. Iesakņojies komunistiskās kundzības gados, tas, liekas, pat pieaug līdz ar vispārējo vilšanos pēc gaišās atmodas. Par Latviju tagad saka: "Visi zog, visi melo, visi skauž, visi sludina." Negribētu piekrist šādam apgalvojumam, taču patiešām ļoti liels ir to skaits, kas tā dara, diemžēl daudzi no tiem ir izvirzījušies sabiedrības virspusē un dzīves priekšplānā, tie ir dzīves kungi, sabiedrības krējums, "smalkās aprindas".
Jā, Latvijā atkal norit novēlots pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas process, bet mēs jau redzējām, kā uz to atbildēja Lutera laikmets - ar protestantisko ētiku, kas ierobežoja zemiskās kaislības, mantrausību, negausību, negodīgumu, noziedzību. Mārtiņš Luters kādreiz ir sacījis saviem Vitembergas studentiem, kas pierakstīja viņa domas: "KAS MAZĀS LIETĀS IR UZTICAMS, TAS BŪS UZTICAMS ARĪ LIELĀS LIETĀS... MELI IR KĀ SNIEGA PIKA: JO ILGĀK TO VEĻ, JO LIELĀKA TĀ TOP." Un vēl Luters ir sacījis: "IR TRĪS NIKNI SUŅI: NEPATEICĪBA, LEPNĪBA, SKAUDĪBA. Kam visi trīs iekož, tas ir pamatīgi sakosts." Vai mūsu sabiedrības virsotnes nav šo triju, un vēl citu suņu pārāk pamatīgi sakostas?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jautājums - Aleksis 10.07.2008 15:29
Cik atceros Zatlers pats un tieši pats apņēmās risināt aplokšņu jautājumu, tā kā nekādas musināšanas te nav

Un mani iebildumi pēc būtības attiecās uz viņa prezidentūras kvalitāti. Diemžēl nekas no Jūsu minētā šo kvalitāti neapliecina. Neskatoties uz lielo rakstīšanas prieku Jums argumentu nav.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 10.07.2008 13:20
>>> Nu tas jau kā Staļina laikā - ja nemīl tautu tēvu, tātad esi pret valsti. Savdabīgi argumenti 21gs. Eiropā.
=====
Ne gluži tā. Diskusija par to, vai prezidents V.Zatlers likumīgi ieņem savu amatu (t.sk. vai viņš ir ar nevainojamu reputāciju) ir jau beigusies - apmēram pirms gada bija jēga par to runāt. Šobrīd diskusija valstī par šo jautājumu ir atrisinājusies - arī par aploksnēm tai skaitā. Protams, es nebrīnos, ja amatpersonu ievēlēšanu sauc par "nelikumīgu" vai "nedemokrātisku" Aleksandrs Giļmans un citi mūsu valsts principiāli ienaidnieki.

Bet es neredzu nekā konstruktīva, ko ar nemitīgu "aplokšņu" jautājuma musināšanu šobrīd var izdarīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jautājums - Aleksis 10.07.2008 12:46
"Vai nu cilvēks uzskata Latvijas valsti par ļaunuma iemiesojumu, vai arī viņš pieņem Zatleru kā savu prezidentu (nu vismaz tā kā ASV demokrāti pieņem Dž.Bušu vai angļi - savu karalieni Elizabeti II). Manuprāt, trešā ceļa te nav."
=========

Nu tas jau kā Staļina laikā - ja nemīl tautu tēvu, tātad esi pret valsti. Savdabīgi argumenti 21gs. Eiropā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Silvija - Santīms 10.07.2008 11:37
Toties tagad redzam, ka Zatlers dosies uz olimpiskajām spēlēm, uz Ķīnu - arī šeit, kur nav vajadzīga liela drosme - nostāja ir pateikta.

----------------------------

Kas tur ko brīnīties par došanos uz Ķīnu? Vajag tikai atcerēties slaveno, nu jau folklorizējušos paša Zatlera izteikumu: "Mi za oģin Kitaj!" :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Santīms 10.07.2008 06:06
Atšķirība starp ārstu Zatleru un santehniķi Lehs Valensa ir milzīga. Santehniķis Lehs Valensa poļu tautai ar savu nostāju un darbību bija jau to PĀRLIECINOŠI PIERĀDIJIS.
Diemžēl Zatlera "iecelšanu" tika veikta zoodārzā tumsā politiķiem vienojoties, bet tautai par Zatlera politisko nostāju bija neziņa, tikai tautā klīstošie nostāsti par nostāju pirms operācijas veikšanas, kā arī domas kā labu ķirurgu.
Šādos apstākļos taisnīgs, drosmīgs cilvēks atsauktu savu kandidatūru pirms prezidenta balsojuma.
Toties tagad redzam, ka Zatlers dosies uz olimpiskajām spēlēm, uz Ķīnu - arī šeit, kur nav vajadzīga liela drosme - nostāja ir pateikta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 09.07.2008 22:13
Jautājums: Vai ir vēl kādi kvalitātes kritēriji, ka Jūsuprāt jāpiemīt varas pārstāvjiem?===
Protams. Katra augsta varas amata aizpildīšanai pastāv kvalitātes filtrs jeb amatā stāšanās procedūra. Nav viegli panākt, lai Saeima nobalsotu par prezidentu, kura kompetencē ir atlaist pašu Saeimu. A.Gorbunova un R.Paula kandidatūras arī atbalstīja ietekmīgi politiķi. Tie, kuri apgalvo, ka prezidentu izvēlējās pāris cilvēku zvēru dārzā, apmāna paši sevi - ja 58 deputāti nobalsoja PAR, tad loģiskāk pieņemt, ka to radīja prāta aptumsums, sazvērestība, šantāža vai uzpirkšana, bet gan, ka Saeimas vairākums tiešām tā gribēja un nolēma.

Jautājums: Un otrs jautājums - Jūs minējāt, ka valsts nav sakārtojuci mediķu atalgojumu jautājumu? Vai prezidents ir vai nav valsts?
====
Ir darba dalīšana - Prezidents nav auditors vai grāmatvedības virtuozs. Vai viņu vajag vērtēt pēc spējas aizpildīt nodokļu deklarācijas piņķerīgās situācijās, kurās domstarpības ir pat profesionāļiem? VID neceļ viņam nopietnas pretenzijas, Veselības ministrs I.Eglītis uzskata, ka pateicības ir jāinstitucionalizē. Pieņemsim, ka šāda situācija mūs neapmierina - varu Jums pat piekrist. Bet tad uz visas valsts izpildvaras bezpalīdzības fona vairs nešķiet tik būtiski, ka viens ārsts savulaik pieņēma pacientu pateicības. Ārsts V.Zatlers ar savu pamatdarbu toreiz tika galā - dažiem ierēdņiem ar viņu pienākumiem rodas problēmas.

Lūkasa evaņģēliju minēju tāpēc, ka nav jēgas sajusties labākam par jebkuru citu cilvēku, ja par viņa godu un tikumu zina vienīgi Dievs un tuvākie kolēģi. Man šķiet dīvaini lielīties: "es, lūk, neņemu aploksnes." Es arī atļauto ātrumu nepārsniedzu, ja braucu uz darbu ar autobusu ;)

Jautājums: Un visām citām viņa kvalitātēm, bet es neredzu viņa prezidenta pienesumu. Ja Jūs redzat tad sakiet, bet tā argumentēti.=====
Mani iedvesmo, ja V.Zatlers, būdams Latvijas latvietis, bez jebkādiem īpašiem radu rakstiem vai komunistiskās nomenklatūras bagāžas, piepilda savu sapni. Ka mēģinot viņu politiski iznīcināt, vairāki mēdiji un žurnālisti guvuši mācību un izdarījuši konstruktīvus secinājumus - turklāt mākslīgi izraisītās PR krīzes sekmīga nokārtošana ir Prezidenta komandas veiksmes stāsts.

Man patīk arī tas, ka tiek pateikti trāpīgi un bieži citēti teksti NATO samitā Bukarestē un citās vietās, pārstāvot Latviju pasaulē. Ka Valsts Prezidents var pēc būtības saprast, kas notiek dažādos valsts nostūros un būt savā veidā vienojošs spēks - gan konservatīvākiem, gan brīvdomīgākiem, gan "pasaules labākajiem krieviem". Varbūt vēlāk pienāks laiks arī citiem prezidentiem, ar slīpētu fasādi, ar labu sagatavotību nevis traumu medicīnā, bet politoloģijas un marksisma-ļeņinisma zinībās - tādiem kā Endziņš, Ašmanis, Pabriks, Ījabs. Bet šobrīd ir vajadzīgs tāds prezidents kāds mums ir. "Katrs cilvēks lai ir padots priekšniecības varai, jo nav varas, kā tikai no Dieva; un tā, kas ir, ir Dieva iecelta." (Rom.13:1 - http://www.catholic.lv/w/SvRaksti/Rom/Rom13.htm ). Vai nu cilvēks uzskata Latvijas valsti par ļaunuma iemiesojumu, vai arī viņš pieņem Zatleru kā savu prezidentu (nu vismaz tā kā ASV demokrāti pieņem Dž.Bušu vai angļi - savu karalieni Elizabeti II). Manuprāt, trešā ceļa te nav.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jautājums - Aleksis 09.07.2008 20:18
Veselais saprāts prasa varas vīru/sievu selekcijai pielietot tomēr zināmus kvalitātes kritērijus. Jūsu izpratnē kritērijs ir "viens no mums" vai sacīsim "viens no Jums". Vai ir vēl kādi kvalitātes kritēriji, ka Jūsuprāt jāpiemīt varas pārstāvjiem?

Un otrs jautājums - Jūs minējāt, ka valsts nav sakārtojuci mediķu atalgojumu jautājumu? Vai prezidents ir vai nav valsts? Unko viņs šinī jautājumā ir izdarījis gada laikā? Un, kas ir valsts Jūsu izpratnē? Kāpēc VVF Jūsuprāt bija sliktāka prezidente, kā Zatlers? Tāpēc, ka nebija viena no Jums? Un, kas esat tie Jūs?

Redziet, es pieņemu, ka Traumās viņs bija vnk. lielisks. Es tiešam ticu, ka viņs tāds bija. Un vēl ticu, ka viņs ir pilnīgi jauks cilvēks. Un man patīk kā viņs izskatās un viņam ir glīta kundze. Un visām citām viņa kvalitātēm, bet es neredzu viņa prezidenta pienesumu. Ja Jūs redzat tad sakiet, bet tā argumentēti, nevis ar citātiem no Lūkasa evanģēlija vai par Jūsu izteikto identifikāciju ar Z. kungu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis - Jautājums 09.07.2008 18:48
Sal. Lk. 18:9-14 (http://www.catholic.lv/w/SvRaksti/Lke/Lke18.htm ). Manuprāt, ir būtiski, ne vien tas, ko cilvēks dara (līdzība par to pašu muitnieku), bet kāda ir viņa dziļākā motivācija, iekšējais dialogs, vēlme dažādas lietas vērst par labu... Par sevi piebildīšu, ka vēlos respektēt valsts varas pārstāvjus, kamēr vien nepazūd cerība, ka attiecībā uz viņiem viss vēl var vērsties par labu. Un, ja šī valsts vara neiemieso totalitāru ļaunumu, kā tas bija ar PSRS.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jautājums - Aleksis 09.07.2008 17:51
Es jau pateicu un atkārtoju - man nav identifikācijas ar Zatleru (Šķēli, Vaškeviču, Kalvīti) .

Tāpēc runājiet vien pats par sevi (turpmāk).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 09.07.2008 17:04
Kanāda un Latvija ir tomēr ļoti atšķirīgas valstis - t.sk. Kanādā valdošā ideoloģija ir multikulturālisms nevis nacionālisms. V.Vīķe-Freiberga bija ļoti spējīgs cilvēks, bet viņas politiskie instinkti reizēm nostrādāja ļoti īpatnēji. Latvijā dzimis un uzaudzis prezidents vai prezidente vismaz nerunātu no "ziloņkaula torņa". Pat ja vajadzētu atgriezt Saeimai Valodas Likuma grozījumus vai, teiksim, uzcelt žogu ap Brīvības pieminekli īsi pirms 2005.g. 16.marta, tad viss tiktu paskaidrots demagoģiskāk un prastāk...

Jautājums: Un es neesmu ņēmusi "aploksnes".

Jūs toties esat lietojusi nelicenzētu programmatūru un pirātiskus skaņu un mūzikas ierakstus ;)) Nu labi - es, protams, to nezinu, bet ir cilvēki, kuri sāks par to interesēties tiklīdz Jūs pretendēsiet uz kādu augstu amatu. Otrkārt - vai Jums labāk patiktu, ja prasmīgie traumatologi, gribēdami būt perfekti savās attiecībās ar VID, pārkvalificētos vai aizbrauktu pelnīt naudu uz ārzemēm? Mēs visi redzam, ka VID un likumdevēji nespēj sakārtot pacientu pateicību lietas ne medicīnā kopumā, ne arī jēdzīgi paskaidrot, kā vajag retroaktīvi aizpildīt nodokļu deklarācijas "mūsu valsts vienīgajam aplokšņu ņēmējam". Ja tas ir aizgājis tik tālu, tad tā ir valsts (nevis V.Zatlera) mazspējas apliecinājums. Pirms kādu kritizēt, vajag parādīt vismaz vienu piemēru - kādā veidā ārsti savas nodokļu lietas var likumīgi sakārtot...

Līdzīga nejēdzība ir nesenais dzeltenās preses "sašutums" par to, kāpēc pēc dažu gadu nokalpošanas ticis norakstīts prezidentei V.Vīķei-Freibergai savulaik uzdāvinātais pulkstenis. Visi, kuri par to šausminās, varētu vispirms dažus gadus pastrādāt kā materiāli atbildīgās personas lielā uzņēmumā (kur nemitīgi nāk klāt jauns inventārs) pirms sākt uzbrukt prezidentes kancelejai par to, ka viņi atļāvās kaut ko no šīs mantas norakstīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jautājums - Aleksis 09.07.2008 13:41
Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc man par Zatleru (vai Šķēli, vai Kalvīti) ir jādomā, kā par "vienu" no mums. No kā mums? Vai vabūt no Jums nevis no mums?

Varbūt es Vairu uzskatu par daudz tuvāku "vienam no mums" - profesionālām, izglītotām, kuras nekad nav paļāvušas uz citu, bet tikai saviem spēkiem, ar vīru, kas nevar atbalstīt citādi, kā tikai morāli. Ar bērniem, kas jāaudzina un jāizglīto. Ar iespējams, smagu un nabadzīgu juku laiku bērnību. Ar visu to potenciālu, ko mēs ļoti vēlamies izmantot savas tautas labā. Ar spējām labi un galvenais ļoti sakarīgi runāt svešvalodās un vēlmi izprast pasaules un nacionālo politiku, un nevis no personīgā labuma perspektīvas. Man vīrs nav bijis prečzinis no antikvariāta ar vidējo izglītību, kas būtu, piemēram, palīdzījis man veidot pelēko biznesu. Un es neesmu ņēmusi "aploksnes".

Kāpēc man būtu jājūtas, ka Zatlers ir viens no mums?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 09.07.2008 08:43
Pirmo reizi atjaunotās Latvijas valstī par prezidentu ievēlēja cilvēku, kurš ir "viens no mums". Nevis cilvēku, kura būtiskākais sasniegums ir Ulmaņa uzvārds, no Kanādas iebraukušu profesori, kurai pirmais darbs pēc stāšanās amatā bija atteikties no svešas pavalstniecības, vai arī izbijušu LU partorgu. Valstī beidzot ir jāsāk dzīvot normāli un jāmācās respektēt cilvēki, kuri ir tikuši uz priekšu ar savu darbu Latvijas labā. Pašapzinīgā valstī nav nepieciešams, lai prezidents savu autoritāti smeltos no vēsturiskās atmiņas/sentimenta, respekta pret emigrantu kopienas vai komunistu laiku eliti vai citiem ārējiem faktoriem.

Ļoti novēlētu arī Santīmam respektēt savus līdzpilsoņus. It īpaši augstas valsts amatpersonas. Nu ko tik briesmīgu V.Zatlers pateica Bukarestes NATO samitā, ka mums jājūtas tik ļoti neērti?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Santīms 09.07.2008 07:45
Vēlētos zināt paša Zatlera domas, kā viņš pats justos, ja viņu operētu ķirurgs, piemēram, apkopēja, jo arī viņš pats iesāka prezidenta darbu "sākšanu no nulles". Gribētu zināt arī, kā viņš jutās attiecībā pret otru kandidātu bijušo senatoru A.Endziņu. Ja pašam Zatleram vajadzētu likties zem ķirurrga naža vai viņš pats izvēlētos ķirurgu, kurš iesācis strādāt ar "sākšanu no nulles". Tik neomulīgi jutās arī vairums tautas, kad ievēlēja nevis tiesībās zinošu, ar lielu pieredzi bijušo tiesnesi A.Endziņu, bet ambiciju pilnu cilvēciņu, kurš darbu iesāka ar "sākšanu no nulles". Saprotams, ka tad loģisks bija pašam uzdotais jautājums: "KAS ES ESMU?". Manas personiskās domas - kā cilvēciņs, kura skapī ir skeletiņi.

Es par viņa ievēlēšanu un vairākiem viņa izteicieniem jutos neērti, jutos kā piesmiets.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

br-br 09.07.2008 01:11
traki (nosaukums+ilustrācija).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krish 08.07.2008 22:31
Nevaru īsti saprast, kāpēc šiem ekspertiem ir tik grūti saskatīt, kas ir Zatlera agendas priekšgalā. Viņš ir vairāk kārt teicis, ka viņam pirmā vietā ir apvienot latviešu tautu, otrā – politiskās krīzes menedžments. Ja pirmais ir diezgan populistiski un ar tik aprobežotu tautu gandrīz neiespējami, tad otrais viņam ir izdevies pavisam labi. Un Jūs varat spekulēt cik gribat, cik viņam bija teikšana, bet krīze ir beigusies PUNKTS.

Tāpat arī domāju, ka izglītotam cilvēkam, kāds ir autors, nepienākas vienkāršas tautas mūžīgā retorika par „ārstu Zatleru”, tomēr vēsture ir pierādījusi, ka jebkuras profesijas pārstāvis var būt labs politiķis. Tas pats santehniķis Lehs Valensa sava zenīta laikā paveica tādus brīnumus, kuri pat VVF nebūtu pa spēkam. Laiks tagad ir pagājis, viņa panākumi ir aizmirsti un viņš nesaprot, kāpēc tā notika. Viņa vietā visi cilvēki, pat spēcīgākie, sabruktu.

Par viņa komandu gan rodas tāds priekšstats, ka nav savstarpējas uzticības. Iespējams, viņa komandas biedri nespēj vienoties un rauj segu katrs uz savu pusi un daļēji tā ir Zatlera vaina, jo viņš vēl nav parādījis „Kurš šeit ir galvenais”!

Skatoties uz TP, man rodas īsta demokrātijas sajūta, jo tikai īstā demokrātijā cilvēks jūtas atstumts no politikas un tikai pirmsvēlēšanu periodā sajūt uzmanību. Vismaz tāda ir tā rietumu demokrātija, kad cilvēki nesaprot politiķus un politiķi nesaprot cilvēkus, vienīgie, kas visu saprot ir piristi, politiskie eksperti (pundits) un žurnālisti. Vismaz viņi tā liek domāt tam ikdienas iedzīvotājam. Rietumu demokrātija, vai tad nav tā ko Jūs (piristi, politiskie eksperti (pundits) un žurnālisti) vēlaties?

Paldies par rakstu :)

Saistītie raksti
Sejas%20veidosana 255x203

Cits Zatlers 2 Autors:Dmitrijs Petrenko

Sekosana 255x203

Uzspiestais patēvs 13 Autors:Veiko Spolītis

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs