Foto: S. Akuraters

Vai jaunie censoņi, kuri aiz Latvijas robežām ir ieguvuši augstāko izglītību un ir sākuši savu akadēmisko karjeru, var iedzīvoties Latvijas zinātniskajā dzīvē? Izrādās, ka nē. Iespējams, ka Latvijas zinātniskās dzīves telpa ir maza. Iespējams, ka tā nekad nebūs lielāka.

Gunita Nagle

Latvijas jauniešu studētkāre pēdējos gados augusi gandrīz neaptveramā ātrumā — spriežot pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, studējošo skaits pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pieaudzis no 46 tūkstošiem līdz 101 130 studentiem 2000.gadā. Turklāt aizvien vairāk jauniešu devušies studēt uz citu valstu augstskolām. Precīzu datu gan trūkst, taču, pēc aptuvenām aplēsēm, ārvalstīs savus pirmos pētījumus raksta aptuveni 2600 jaunieši no Latvijas. Gandrīz puse no viņiem — 1087 — studē Krievijā, daudz mūsu valsts studētgribētāju uzņemti arī Vācijas, Igaunijas un ASV augstākās izglītības kalvēs. Mēģinot izprast, kādu apstākļu ietekmē jaunieši izvēlas savu augstskolu un ar ko ārvalstu studiju programmas atšķiras no Latvijas augstskolu piedāvājuma, uz sarunu aicinām divus cilvēkus ar pilnīgu atšķirīgu izglītības ieguves pieredzi. Guna Leiškalne savu maģistra grādu ir ieguvusi Maskavas Starptautisko attiecību institūtā, kur nolēmusi savas studijas turpināt aspirantūrā. Savukārt Roberts Ķīlis savulaik ar izcilību absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, studijas turpinājis Lielbritānijā Kembridžas universitātes Sociālās antropoloģijas nodaļā, kur 1999.gadā ieguvis filozofijas doktora grādu. Pašlaik viņš ir asociētais profesors Rīgas Ekonomikas augstskolā un strādā paša veidotajā Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijā. Sarunu vada Gunita Nagle, Diena.

Kāda ir jūsu attieksme pret pieņēmumu, ka izglītība Latvijā un ārzemēs ir principiāli atšķirīga?

Guna Leiškalne (G.L): Ir daudzas nianses, kas nosaka atšķirības, un viena no tām — Latvija ir ļoti maza valsts. Man paveicās, ka izglītību ieguvu tieši Krievijā, jo tur man izglītības sistēma palīdzēja izprast dažādus viedokļus. Latvijā man bija viens priekšstats par notikumiem, bet, aizbraucot uz Krieviju, es ieguvu pilnīgi citu priekšstatu. Pagāja laiks, līdz es sapratu, ka tas nav vienkārši muļķīgs citādais vai pretējais viedoklis. Es nonācu pie secinājuma, ka ne viss, ko nesaprotu, ir nepareizi. Viena no galvenajām priekšrocībām, ko dod izglītība ārzemēs, ir iespēja paskatīties uz dažādiem notikumiem un lietām no cita skatu punkta.

Roberts Ķīlis (R.Ķ.): Nav jau ārzemēs obligāti jāmācās, lai iegūtu citādu redzējumu. Aizbrauciet pastrādāt uz Ķīnu kādā labdarības organizācijā un arī iegūsiet citādu redzējumu!

G.L.: Es nepiekrītu, jo, strādājot labdarības organizācijā, es neiegūšu citādu redzējumu par starptautiskajām attiecībām, kas mani interesē.

R.Ķ.: Man liekas, ka studijas citviet cilvēki izvēlas tieši tādēļ, ka “tur” ir citādāk nekā Latvijā — vai nu viņi vēlas studēt priekšmetu, kas Latvijā netiek piedāvāts, vai nu viņus interesē citādāka komunikācija, vai nu citu mācību tradīciju dēļ. Man bija skaidrs, ka gribu mācīties anglosakšu izglītības sistēmā.

Kas Jūs piesaistīja anglosakšu izglītības sistēmai un tradīcijām?

R.Ķ.: Vispirms tas, ka atbilstoši anglosakšu izglītības tradīcijām daudz jāraksta. Kad mācījos Latvijas Universitātē, vienīgais rakstiskais pasākums bija kursa darbs. Pārējais bija ļurināšana — lekcijās, semināros, eksāmenos. Taču rakstiski domas izteikt grūtāk – tā, lai citi saprastu.

Otrs iemesls bija milzīgais spiediens uz to, cik daudz jāapgūst. Astoņas grāmatas vienas nedēļas laikā bija jāizlasa tikai vienai esejai vienā lekciju kursā. Ja nedēļas laikā jāuzraksta trīs četras esejas, tad padomājiet, cik daudz jums bija jāstrādā. Trešais iemesls — ar pasniedzēju vai zinātnisko darbu vadītāju bija individuālas nodarbības aptuveni pusotras stundas garumā, kur mēs apspriedām esejās uzrakstīto. Ceturtais, ko es biju dzirdējis, bet kam neticēju — anglosakšu tradīcijās darbs tiek vērtēts atbilstoši tam, kā students progresē. Pasniedzēji patiešām uzmanīgi seko tam, kā katrs no studentiem progresē.

Iemesli, ko nosaucu, varbūt nav specifiski tieši anglosakšu izglītības sistēmai, bet man 90-to gadu sākumā saistījās tieši ar anglosakšu izglītības tradīcijām. Tādēļ es izvēlējos sev augstskolu Lielbritānijā.

Guna, Jūs saklausījāt kādas līdzības starp studijām Maskavas Starptautisko attiecību universitātē un Kembridžas universitātē?

G. Leiškalne: Latvijā nevajag nemaz tik daudz izdarīt, lai taptu ievērots un nonāktu mediju uzmanības lokā

G.L: Manas studijas ir pavisam citādākas, tajās galvenais ir runāšana. Varbūt tā ir mana studiju programmas specifika, jo es studēju starptautiskās attiecības, diplomātiju, un šajā jomā jāiemācās runāt. Tādēļ arī mēs Maskavā maz rakstījām referātus, vairāk ziņojumus, ar kuriem uzstājāmies. Man patika tas, ka mūs mācīja uzstāties publikas priekšā.

Krievijā, gluži tāpat kā Lielbritānijā, ļoti daudz jāmācās, turklāt pirmajā kursā mēs mācījāmies arī vispārīgus mācību priekšmetus, kas nav tieši saistīti ar starptautiskajām attiecībām. Tā ir Krievijas izglītības sistēmas tradīcija — dot “visu ko” un pamatīgi.

Atšķirībā no Kembridžas universitātes Maskavā neviens neņem vērā studenta progresu. Studentam vispirms sevi jāpierāda, un varbūt tieši tādēļ pirmajos divos studiju gados man bija ļoti grūti. Kad aizbraucu, atšķirība starp mani un Krievijas studentu bija milzīga. Es biju pilnīga nulle, jo visi mani draugi jau piecus gadus pirms iestājeksāmeniem bija regulāri gājuši uz institūta sagatavošanas kursiem, viņu līmenis bija daudz augstāks nekā man.

Līdzīgais varētu būt tas, ka gluži tāpat kā Kembridžā, mūs mācīja domāt. Kad studēju, starptautisko attiecību jomā bija vesels viedokļu kaleidoskops. Tas, ko mums vēlējās iemācīt — ļoti brīvi nonākt pašam pie sava viedokļa.

Kāda nozīme jūsu studiju vietas izvēlē bija faktam, kurā valstī atrodas jūsu augstskola?

R.Ķ.: Nebūsim naivi, mācīties, Rīgā, Maskavā vai Londonā, tas nav viens un tas pats.

G.L.: Ar ko studijas, Jūsuprāt, atšķiras?

R.Ķ.: Pirmkārt, Maskava ir liela pilsēta, un lielā pilsētā ir objektīvas iespējas ģenerēt iespējamo intelektuālo kapitālu un mobilizēt to mācībām. Bez tā, ka ir atšķirība starp augstskolām izglītības programmu ziņā, jārēķinās arī ar kultūru. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem patīk Krievija un tās kultūra, bet esmu runājis arī ar cilvēkiem, kuriem, tuvojoties Austrumu robežai, kļūst fiziski slikti. Ja kāds noteiktas valsts kulturālā vidē nejūtas komfortabli, kādēļ viņam mocīties, tur studējot?

Turklāt vienā un tajā pašā augstskolā pat vienā un tajā pašā studiju jomā var būt labākas vai sliktākas nodaļas. Piemēram, ir viedoklis, ka Londonas ekonomikas skolā, kas ir daļa no Londonas universitātes, antropoloģiju māca labāk nekā citās universitātes skolās.

G.L.: Roberts teica, ka, ja nepatīk kādas valsts kultūra, kamdēļ cilvēkam mocīties. Es varu atzīties, ka Krievijā pirmajā mācību pusgadā mocījos. Taču, ja man prasītu padomu, es teiktu, ka nevajag par to visu domāt. Jo varbūt tieši biedējošā vide ir laba, cilvēks iemācās pārvarēt sevi. Man patīk Roberta pieeja, jo cilvēks galu galā brauc iegūt izglītību, nevis pārvarēt citus šķēršļus. Taču, no otras puses, man grūtību pārvarēšana deva ļoti daudz. Bija grūti pašapliecināties, bija grūti būt labi novērtētam, jo studentu vidē ir ārkārtīgi liela konkurence.

Jūs abi stāstījāt, ka jums bija ļoti daudz jāmācās. Arī Latvijas augstskolās studiju programmas ir pieblīvētas ar dažādiem lekciju kursiem, pasniedzējiem ir augstas prasības, taču, pēc pašu studentu aprēķiniem, teju puse augstskolu jauniešu studijas apvieno ar darbu. Kā tas tika panākts, ka jūsu studiju intensitāte tomēr atšķiras no studiju intensitātes Latvijas augstskolās?

R. Ķīlis: Varbūt Latvija ir kā firma, kas ražo zārkus un kurā nevajag neko vairāk kā direktoru ar vidējo izglītību un gada atskaiti?

R.Ķ.: Man šķiet, ka Latvijas studentiem vārds “daudz” ir tukšāks nekā mums. Kad mēs pirms eksāmeniem pasniedzējiem sūrojāmies, cik daudz mums jāzina, viņi teica: mēs jūs nemācam zināt, mēs mācām argumentēt. Zināšanas un informācijas “blāķi” nav tas, ko Kembridžā mācās. Mēs mācījāmies, ka zinātniskā literatūra nav par realitāti, bet par metodi, kādā veidā informācija apkopota, lai lasītājam nodotu noteiktu ziņu. Teksts ģenerē noteiktas saprašanas struktūras, studentam tās jāabsorbē un jāsalīdzina ar citām. Fakti, gadi, skaitļi — tas nav svarīgākais.

Mūs iemācīja ātri lasīt, ātri saskatīt būtisko un uzrakstīt eseju. Iedomājieties, ja jums jāizlasa astoņas grāmatas un viedoklis par tur rakstīto jāsatilpina pusotrā tūkstotī rakstu zīmju! Turklāt jūs nedrīkstat neko pārstāstīt, izlasīto jūs drīkstat izmantot tikai argumentācijai. Skaidrs, ja jūs iedziļināsieties katrā teikumā, jūs vienkārši netiksiet līdzi studiju procesam.

Jūs minējāt, ka vienā valstī un pat vienā augstskolā var būt atšķirīgas izglītības programmas. Kā tādā gadījumā jūs uztverat tādu jēdzienu kā “Rietumu izglītības standarti”? Un, ja ir “Rietumu izglītības standarti”, vai ir arī “Austrumu izglītības standarti”?

R.Ķ.: Kembridžā šādu jēdzienu vienkārši nav. Ir kaut kādas kontinentālās studiju tradīcijas, kas sadalās franču, skandināvu, itāļu, anglosakšu stilā. Šāda koncepcija par “Rietumu izglītības standartiem” ir aplikācija priekšstatiem par Rietumiem, kas tiek ģenerēti tepat uz vietas.

Esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri skeptiski lūkojas uz Nobela prēmiju kā uz zinātnisko sasniegumu novērtēšanas līdzekli, jo sasniegumi tiek vērtēti vienas noteiktas kultūras tradīciju ietvaros. Līdzīgi ir ar karjeras pakāpieniem, kas jāiziet, lai ieņemtu akadēmiskās aprindās par augstu uzskatītu amatu. Piemēram, jābūt noteiktam publikāciju skaitam starptautiskos izdevumos. Ko nozīmē “starptautiski”? Ja jums ir publikācijas kādā tā sauktajā Rietumu valstī — labi. Taču Lielbritānijas zinātnieka publikācijas Krievijas žurnālā viņa karjerā nenozīmē pilnīgi neko. Tā ir asimetrija.

G.L.: Mani tas neietekmē. Studijas Maskavā man iemācīja, ka ne vienmēr nozīmīgs ir tas, kas ir acīmredzami nozīmīgs.

Iepriekšējā mācību gada nogalē Latvijā izveidojās diskusija par plaģiātismu studentu darbos. Kāda ir jūsu attieksme pret plaģiātismu studiju laikā un vai jūsu studiju laikā jūs esat piedzīvojuši kaut ko līdzīgu?

R.Ķ.: Vienīgā iespēja bija izmantot kādas grāmatas tekstu, neatsaucoties uz autoru. Atrast referātu internetā katram studentam individuāli formulētā eseju tēmā būtu grūti. Turklāt šādas kopijas neietvers tās astoņas grāmatas, kas jāizmanto esejas sagatavošanā. Un pārrunās ar pasniedzēju savs viedoklis tik un tā būs jāaizstāv. Ja ir individualizēta pieeja, plaģiātisms ir neiespējams.

Es gribētu jūs mazliet provocēt, jo plaģiātismu nevar tā automātiski noliegt. Izglītība ir iepriekšējo zināšanu “pārmalšana”. Cilvēki lasa un pēc tam no tā kaut ko reproducē, tā kā plaģiātisms ir reprodukcijas komponents. Jautājums, cik daudz šādas reprodukcijas tiek prasītas augstākās izglītības un diploma ieguvē? Man šķiet, ka jebkurā izglītības sistēmā būs kāda daļa reprodukcijas.

Studentu darbu ietekmē pasniedzēju prasības. Kā jūs uzskatāt, vai Latvijā pasniedzēju prasībās studentiem ir kādas būtiskas problēmas, kas ietekmē to, cik nopietni vai nenopietni jaunieši nododas savām studijām?

R.Ķ.: Studējošo skaits ir ārkārtīgi liels, un šaubos, vai pasniedzēju un studentu skaita proporcijas ir adekvātas. (Spriežot pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, valsts augstskolās studentu skaits uz vienu pasniedzēju svārstās no 6 līdz 69. – G.N.) Ja regulāri jālasa lekcijas 80—100 studentiem, tad jāstrādā mazliet citādāk nekā tad, ja jāvada seminārs 20 studentiem.

G.L.: Man Rīgas Stradiņa universitātē bija 80 studenti, kuriem es lasīju lekcijas, semināru nebija. Lai pārbaudītu studentu zināšanas, trīs dienas viena pati klausījos viņu mutiskajās atbildēs.

R.Ķ.: Varbūt atbilžu uzklausīšana ir nepatīkama, bet vienīgā forma, kā saprast, vai cilvēks zina kaut ko vai nē. Jo vienam pasniedzējam novērtēt 80—100 rakstiskas atbildes un referātus ir…kaut kā dīvaini.

Kā pēc atgriešanās Latvijā jūs iedzīvojāties šejienes akadēmiskajā vidē?

R.Ķ.: Kad biju Kembridžas universitātē ieguvis maģistra grādu, vienu gadu biju pasniedzējs Latvijas Universitātē. Pēc šī gada manas attiecības ar Universitāti ir apzināti un principiāli beigušās. Protams, es no Kembridžas atbraucu citādāks nekā aizbraucu, bet uz mani skatījās kā uz svešinieku, jo manā latviešu valodā bija akcents un daudzi svešādi termini. Manā attieksmē pret autoritātēm bija “lecīgums”, smīns, kritika. Nezinu, vai Maskavā ir cieņa pret autoritātēm, bet Kembridžā problēmas ar Edipa kompleksu nav. Man bija ļoti laba zinātniskā darba vadītāja, kura man teica, ka teorijas ir tikai tamdēļ, lai par viņām diskutētu. Nekas nav akmenī iecirsts.

G.L.: Es mācos starptautiskās attiecības un, šķiet, šajā valstī nevienam manas zināšanas nav vajadzīgas. Cik zinu, Ārlietu ministrijā neviens nav starptautisko attiecību speciālists.

Kad Jūs, Robert, Kembridžā bijāt ieguvis doktora grādu, Jums arī bija priekšstats, ka Jūsu zināšanas te nevienam nav vajadzīgas?

R.Ķ.: Tas, ka cilvēki neko nezināja par sociālo antropoloģiju, man nedeva iemeslu domāt, ka cilvēkiem tas nav vajadzīgs. Protams, ka diskusiju uzturēšana kaut kādas intelektuālās kapacitātes līmenī te nav, bet varbūt arī nekad nebūs.

Robert, Jūs savulaik esat teicis, ka Latvijas pasniedzēji strādā pēc pasūtījuma. Vai tad Kembridžā un Maskavā pasniedzēji nestrādā pēc pasūtījuma?

R.Ķ.: Protams, ka jebkurā sabiedrībā ir naudas konjunktūra. Ir budžets, un ir pāris cilvēki, kuri izlemj, ka, piemēram, nauda sociālajā antropoloģijā jāizmanto, lai pētītu īpašuma attiecības Dienvidaustrumāzijā. Skaidrs, ka naudai nāk līdzi kāda injekcija par interesi, kurā virzienā kustēties pētniekiem. Jautājums: vai zinātnieku intelektuālās dzīves trajektorija sastāv tikai no šādiem pasūtījumiem? Vai viņi īsteno arī ko tādu, kas viņus interesē un liekas būtisks? Tā drīzāk ir morāla izvēle.

Man no 90-to gadu vidus ir bēdīga pieredze — bija valsts finansējums zinātniskiem projektiem, kuru ietvaros nekas nenotika. Kad bija jāraksta atskaite, sarakstīja, uz cik konferencēm aizbraukts. Kompetences nebija, kapacitātes nebija, bet cilvēki, kuri sevi uzskata par akadēmisko aprindu pārstāvjiem, sev nodrošinājuši kaut kādu komfortablas dzīves minimumu.

Tas nozīmē, ka nauda nav primārais, kas nosaka akadēmiskās dzīves rosīgumu?

R.Ķ.: Ui, nē, tieši otrādi! Tās bija tik mazas, ubadzīgas summiņas, ka tēriņi par tās izmantojumu kontroli būtu pārlieku lieli. Ja mēs runātu par desmit reizes lielākiem finansējumiem, tos kontrolētu un naudu nevarētu izšķiest. Es negribu teikt, ka nauda ir vienīgais, kas vajadzīgs zinātniskiem pētījumiem. Taču naudas apjomi noteikti ir būtiski — ja zinātniskam pētījumam ir 150 000 latu liels finansējums gadā, noteikti būs kāds, kas pētīs tā izmantojumu.

Kā jūs uzskatāt, kādu iemeslu dēļ Zinātņu akadēmijas pētniekiem tiek pārmests kūtrums, ideju trūkums, ierobežots pētījumu loks?

R.Ķ.: Latvijā zinātniskās darbības paplašināšanai ir maz vietas. Krievijā lasītāju loks ir liels, tādēļ, ja tur nopublicē pētījumu, tam atradīsies daudz vairāk lasītāju nekā Latvijā. Noorganizēt konferenci Krievijā un Latvijā ir divas pilnīgi dažādas lietas. Pirms aptuveni četriem gadiem rīkoju Rīgā konferenci par te dzimušo filozofu Jesaju Berlinu. Kas tie bija par pūliņiem, lai panāktu, ka atzīti, kompetenti, atpazīti zinātnieki atbrauktu uz Rīgu!

G.L.: Ja gribētu kādu no saviem pētījumiem starptautiskās attiecībās publicēt Latvijā, man nebūtu, kur to darīt. Te nav specializētu žurnālu, un, ja arī būtu, to tirāža diezin’ vai pārsniegtu 50 eksemplāru. Nav neviena medija, kur cilvēki diskutētu par aktualitātēm zinātniskajos pētījumos.

R.Ķ.: Ir vēl viens iemesls: ja cilvēks vēlas iekļauties Latvijas akadēmiskajā sabiedrībā, viņš kaut kādā veidā ir sasaistīts pašapliecināšanās, ienākumu vai citu iemeslu dēļ. Lai kļūtu par docentu, viņam jāpiedalās konferencēs, jāraksta rakstiņi, jālasa lekcijas. Lai iegūtu finansējumu saviem pētījumiem, viņam jāiegūst citu akadēmiķu atbalsts, gribot negribot jākļūst par “savējo”. Tā ir sava veida mafija. Jaunais zinātnieks nevar būt “lecīgs”, taču “lecīgums” ir vajadzīgs, lai kaut kas mainītos.

Mēs laboratorijā esam nolēmuši “pakacināt” mūsu akadēmiķus, publicējot viņu pētījumus, kuros ir plaģiātisms — izmantotas citu pētnieku idejas bez atsaucēm uz viņiem. Man liekas, ka tas ir vienīgais veids, kā izaicināt šo cilvēku kompetenci. Kamēr nebūs cieņā katrs zinātnieks ar savām domām, tikmēr nekādas zinātniskās diskusijas nebūs.

Diezin’ vai šie cilvēki atzīsies plaģiātismā?

R.Ķ.: Zinātnieki vienmēr atradīs veidu, kā tikt ārā no slazdiem, kuros viņi ir ielikti. Taču kaut kas ir jādara, lai nebūtu garlaicīgi. Mūsu motivācija ir akadēmiskajās aprindās “uzsist asinis”. Ja jūs netrenējaties spēlēt klavieres, jūs aizmirsīsiet, kā tās spēlēt. Ja jūs nediskutēsiet, jūs aizmirsīsiet pētīšanas azartu. Kaut kas jādara, velns parāvis, lai uzturētu kompetenci.

Varbūt Latvijas zinātniekiem ir jāpaplašina diskusiju telpa?

R.Ķ.: Jā, esmu par to domājis. Jo Latvijas zinātniekiem pats rosīgākais laiks bija tad, kad Latvija bija daļa no PSRS. Varbūt tā ir problēma, ka Latvija nav apendikss nevienai zinātniskajai telpai.

G.L.: Tā ir milzīga problēma. Man jau šobrīd ir vajadzīga vide, kurā diskutēt un apspriest aktualitātes manā studiju jomā. Tā kā turpinu mācīties Maskavā, tur varu satikties ar domubiedriem, taču Latvijā šādu iespēju nav.

Kā jūs uzskatāt, vai akadēmiskie pētījumi un zināšanas ir gana daudz izmantoti valsts un pašvaldību politiķu, nevalstisko organizāciju darbā?

R.Ķ.: Pasaules Bankai, ANO Attīstības programmai, ministrijām ir pasūtījumi pētījumu veikšanai. Taču ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj šo pētījumu rezultātus likt lietā. Piemēram, ja ir pētījums, cik izmaksā viena skolēna izglītošana, pēc tā veikšanas jābūt arī ierēdņiem, kas var sakārtot izglītības finansēšanu. Diemžēl pētījumu rezultāti bieži netiek izmantoti. Piemēram, jau sen veikti pētījumi par to, cik daudz cilvēku dzīvo kopā nereģistrējušies un ka vairāk nekā puse bērnu dzimst nereģistrētās laulībās. Taču Latvijas statistiķi nereģistrētās laulības joprojām pieskaita pie “sabiedrībai nelabvēlīgiem faktoriem”. Tātad katrs otrais bērns ir “sabiedrībai nelabvēlīgs faktors”.

Nesen zvanīja no kādas valsts aģentūras, kura bija pasūtījusi pētījumu par to, cik daudz studentiem ir datori. Viņi bija pilnīgā neizpratnē, kādēļ, saskaņā ar pētījuma rezultātiem, puse no Latvijas Universitātes studentiem ēd vienreiz divās dienās, bet vienlaikus pusei studentu mājās ir datori, viena trešdaļa regulāri apmeklē naktsklubus, no kuriem vēl viena trešdaļa lieto alkoholu un narkotikas. Gadījumi, kad cilvēkiem atnesti pētījumi un skaitļi, bet viņi nezina, ko ar tiem darīt, ir regulāri.

G.L.: Problēma ir arī tā, ka dažās valsts institūcijās nav pieprasījuma ne pēc zināšanām, ne pēc speciālistiem. Mana draudzene, kura Maskavas Starptautisko attiecību institūtā specializējusies Ķīnas reģiona studijās un zina ķīniešu valodu, Latvijā Ārlietu ministrijā darbā netika pieņemta.

R.Ķ.: Varbūt Latvija ir tik maza valsts, kurai nemaz nevajag specifiskas zināšanas? Varbūt Latvija ir kā firma, kas ražo zārkus un kurā nevajag neko vairāk kā direktoru ar vidējo izglītību un gada atskaiti? Ir vienkāršs uzņēmums, kurš vienkārši funkcionē. Kādēļ zārku firmā vajadzīgas svahili valodas zināšanas?

G.L.: Kad nācu uz šo interviju, domāju: ja Latvija nebūtu Latvija, diezin’ vai mani kāds būtu aicinājis uz interviju. Es starptautisko attiecību jomā vēl neko neesmu sasniegusi, bet jau lasu lekcijas augstskolā un tieku dēvēta par starptautisko attiecību ekspertu. Lielā valstī šāda titula saņemšanai man vajadzētu izdarīt tūkstošreiz vairāk nekā esmu izdarījusi.

R.Ķ.: Redziet, Latvija tomēr ir zārku firma. Pietiek, ja trīs gadus mācījies algebru, lai strādātu par grāmatvedi.

Nav garlaicīgi šādā zārku firmā?

G.L.: Latvijā jauns cilvēks var, neko daudz nesasniedzis, strādāt Ārlietu ministrijā un ļoti interesanti dzīvot. Lai Krievijā varētu tā interesanti dzīvot, jāiztur milzīga konkurence. Šajā valstī daudz talantīgu cilvēku nodzīvo savu dzīvi neviena nepamanīti, un varbūt viņu dzīve ir garlaicīga. Savukārt Latvijā nevajag nemaz tik daudz izdarīt, lai taptu ievērots un nonāktu mediju uzmanības lokā. Ja cilvēks spēj, Latvijā var nodzīvot ļoti interesantu dzīvi.