Akadēmiskajā vidē ik pa laikam parādās skandāli par plaģiātismu, pirktiem darbiem utt. Taču, kā jau parasti Latvijā – sekas šiem skandāliem parasti nav. Informācija pastāv dienu (labākajā gadījumā – divas) portālu topos un tad to nomaina citi „top” jaunumi -, piemēram, „Kivičs redzēts Vecrīgā pastaigājamies ar divām blondīnēm”. Šoreiz esmu nolēmis vismaz sākt diskusiju par šo tematu.

Protams, ir ārkārtīgi grūti, kaut aptuveni, noteikt cik daudz augstākās izglītības absolventu ir veikuši kādu smagu akadēmiskās ētikas pārkāpumu. Nevaru es pateikt – vai tie ir 5%, vai tas ir 2% vai arī tie ir 0,0001%. Tomēr šajā gadījumā lielā mērā spēkā stājas „sapuvušā ābola” efekts. Ja tirgotājam viens ābols grozā būs iepuvis, tad tas daudz ko nemainīs, ka visi pārējie būs labi – visi redzēs un runās par šo iepuvušo ābolu un to, ka tirgotājs redz tirgo iepuvušus ābolus. Iepuvis ābols – tas ir epitets ar ko es apzīmēju studentus, kuri izdarījuši smagus akadēmiskās ētikas pārkāpumus.

Kādu sliktumu es šeit saskatu? Kāpēc vispār vajadzētu vērsties pret šādiem gadījumiem? Varbūt vajadzētu skatīties uz šo situāciju no “katra paša izvēle”?
Es uzskatu ka katrs šāds skandāls kaut nedaudz, bet iegrauj visas akadēmiskās vides vērtību. Tas iegrauj gan diplomdarbu vērtību (galu galā – „Jānis samaksāja 300ls par savu bakalauru un dabūja 9, bet Tu rakstīji trīs mēnešus un 6 – tātad muļķis esi”; „Kāpēc lai kāds rakstītu, ja tak vieglāk ir nokopēt”), gan arī augstskolas prestižu („Ā, tā tak ir tā augstskola, kur var samaksāt par diplomu”), kā arī augstākai izglītībai kā tādai („Tak papīrs vien ir, daudzi vienkārši nopērk – kāda starpība kā dabū diplomu”). Situācijā, kurā jau tā augstākās izglītības saturs bieži vien ir diskutējams (pēdējie vērtējumi augstākās izglītības programmu novērtējumā u.c.), sanāk ka diskutējams ir arī rezultāts.
Kas ir vēl šausmīgāk – šāda prakse ir zināma, noteikti ka lielākā daļa no lasītājiem varētu savu paziņu lokā atrast vismaz vienu cilvēku, kurš ir stāstījis par minētajiem pārkāpumiem – vai mamma uzrakstījusi, vai nopircis, vai no „atlants.lv” nokopējis utt, un tā tiek daudz maz pieņemta. Jā, ir gadījumi, kad studenti ir tikuši izslēgti no augstskolām, atņemti saņemtie grādi utt – bet šādi gadījumi ir maz, un lielākoties tie ir klusi. Studenti nebaidās veikt akadēmiskās ētikas pārkāpumus. Ja ir dota izvēle – vai paņemt akadēmisko gadu (piemēram, situācija ģimenē vai veselības problēmas vai vienkārši neieinteresētība (lasīt – nespēja uzrakstīt diplomdarbu)) vai arī samaksāt kādam, lai tas uzraksta diplomdarbu – ir cilvēki, kuri izvēlas otro variantu. Un tas ir šausmīgi.

Par to, ka diplomdarbi ir pietiekami labs bizness – par to liecina arī to, ka Latvijas lielākajā sludinājumu portālā – ss.lv ir pieejama atsevišķa kategorija „diplomdarbi”. Vakar, kad to atklāju, paliku bez elpas. Protams, ja ir piedāvājums, tas ir publisks un konkurējošs (t.i., cenas salīdzinājumā nav tik lielas un Tev bāž sejā šādu iespēju) – būs arī pieprasījums. Nopirkt diplomdarbu – tas nav nekāds noziegums, tas ir tas pats, kas nopirkt maizi veikalā. Ja cilvēks rakstot diplomdarbu ir „šmaucies”, viņu izslēdz no augstskolas – bet kredītpunkti paliek – ja students vēlas, viņš nākamajā gadā var uzrakstīt jaunu diplomdarbu un grāds viņam būs iegūts. Protams, zaudēts gads utt – bet galu galā, neviens jau nešmaucās ar mērķi, lai viņu pieķertu – tie ir gudri cilvēki, kuri māk apčakarēt sistēmu, un ir pietiekami liela iespēja, ka viņu nepieķers. Un pat ja pieķers – pabeigs nākamgad.

Situāciju esmu apskaidrojis, nonākam līdz maniem priekšlikumiem:
1)Par smagiem (uzsveru – smagiem) akadēmiskās ētikas pārkāpumiem (kā jau iepriekš definēts – pirkti diplomdarbi, kopēti darbi vai to daļas u.c.) tiek liegta iespēja turpmāk iestāties valsts augstskolās (varam diskutēt par termiņiem liegumam un to apmēriem utt, tomēr doma ir skaidra – jābūt daudz lielākiem sodiem par „izslēgšana no augstskolas jau ir pietiekams sods”.
2)Diplomdarbu aizstāvēšanai paaugstināt kritērijus – domāju ka tiem, kuri šos diplomdarbus būs rakstījuši un vismaz trīs reizes gājuši vāks-vāks tiem cauri, nebūs problēmas tos aizstāvēt arī sarežģītākā procesā.
3)Kriminalizēt diplomdarbu pirkšanu/pārdošanu/piedāvājumu izteikšanu. Pavisam noteikti – no sludinājumu portāliem LIKVIDĒT iespēju atrast pircēju/pārdevēju vieglāk nekā nopirkt zivi veikalā.

Par šo jautājumu viedokli aicināšu izteikt arī LSA un studentu pašpārvaldes.

Varbūt ir citi veidi kā cīnīties ar šo problēmu? Varbūt problēma nemaz nav problēma? Gaidu Jūsu viedokli